Ministru prezidents Andris Bērziņš savā apkopošajā preses konferencē piektdien, 9. jūnijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Priecājos jūs redzēt tik kuplā pulkā un vēlos informēt par trim lietām. Pirmkārt, mēs esam, kā es mēdzu teikt, novilkuši to "sarkano līniju", lai konstatētu, kurā vietā šobrīd īsti esam. Otrkārt, gribu nedaudz pastāstīt par to, kas ir izdarīts mēneša laikā, kā valdībai ir veicies ar saviem darbiem. Treškārt, pavisam nedaudz pastāstīšu par tiem galvenajiem uzdevumiem, kas mums stāv priekšā un ko mēs gribam darīt. Tad būšu gatavs atbildēt uz jebkuriem jūsu jautājumiem.

Par valsts ekonomisko stāvokli. Tā jau ir tradīcija, ka katrs premjers, rīkojot savu pirmo preses konferenci (un to jau ir pārņēmušas daudzas citas amatpersonas), mēģina novilkt tādu it kā "sarkano līniju", lai rastu atskaites punktu un pēc kāda laika varētu redzēt, kas ir paveikts. Mēs esam konstatējuši, ka valstij bankrots nedraud, bet nav arī nekā īpaši iepriecinoša. Šajā sakarā es gribētu demonstrēt dažas diagrammas un tās komentēt.

Iekšzemes kopprodukts salīdzināmajās cenās pagājušajā gadā ir audzis ļoti minimāli, un šā gada 1. ceturkšņa prognoze ir 4 procenti pieauguma. Taču tā ir tikai prognoze, kas vēl nav fiksēta.

Ja aplūkojam konsolidētā kopbudžeta fiskālo bilanci, tad redzam, ka arī nekā īpaši iepriecinoša nav.

Ja skatāmies uz konsolidētā kopbudžeta fiskālo deficītu, tad redzams, ka 1999. gadu esam beiguši ar mīnusa zīmi — 147 miljonu latu lielu fiskālo deficītu, bet 1998. gads bija ar plusa zīmi — pārpalikums 5,1 miljons latu.

Ja salīdzinām eksporta un importa pieaugumu salīdzināmās cenās, tad rodas diezgan skaidrs priekšstats, kas noticis ar eksporta un importa apjomiem. Ar tiem cieši ir saistīts maksājuma bilances tekošais konts. Ja to rēķinām procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), tad redzam, ka stāvoklis 1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu ir nedaudz uzlabojies, bet vienalga šie 10,4 procenti (un 10,2 procenti pašlaik, pēc 2000. gada 1. ceturkšņa rādītājiem) tekošā konta deficītā ir par lielu. Normāla situācija būtu tad, ja tekošā konta deficīts nebūtu lielāks par 6 procentiem no IKP. Jūs diagrammās varat redzēt, kā tekošā konta deficīts ir audzis un kādas ir bijušas tendences.

Par valsts pamatbudžeta ieņēmumiem — es zinu, ka finansu ministrs budžeta apspriešanas gaitā šos faktus ir minējis, un tomēr es gribētu par valsts pamatbudžeta ieņēmumiem runāt vēlreiz. No prognozētā pamatbudžeta ieņēmumu līmeņa mēs atpaliekam, un tas nozīmē, ka ļoti nopietni jāstrādā pie nodokļu iekasēšanas.

Ja lūkojamies uz pievienotās vērtības nodokli, šie ieņēmumi šobrīd priecē — reālie ieņēmumi no šā nodokļa ir bijuši lielāki, nekā prognozēts.

Runājot par akcīzes nodokli no naftas produktiem, — šeit stāvoklis ir vissarežģītākais, jo ir vislielākās atšķirības budžeta ieņēmumu daļā starp šāgada un pagājušā gada ieņēmumiem un prognozēto. Ar to saistītas aktivitātes, ko veic satiksmes ministrs, sakot, ka ceļiem trūkst naudas. Te ir objektīvi redzams, kādēļ tas tā ir. Tātad noteikti būs jāstrādā pie šā nodokļa iekasēšanas.

Ja skatāmies, kas notiek ar akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem, tad arī šeit nav nekā iepriecinoša — 1999. gada maija un 2000. gada maija ieņēmumi ir ļoti atšķirīgi.

Sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi (kas ir bāze, lai varētu veikt indeksācijas, lai varētu laikus, neradot deficītu, izmaksāt visas pensijas un pabalstus, vienlaikus nodrošinot labu šā budžeta eksistēšanu) tikai maijā pirmo reizi ir bijuši labi. Visu laiku notikusi šūpošanās, kaut gan arī šāgada februārī ieņēmumi bija lielāki nekā 1999. gada februārī. Bet maijā pirmo reizi esam ieņēmuši vairāk, nekā prognozēts. Diemžēl diagrammā nav iezīmēta trešā līkne, kāds ir plānotais ieņēmumu līmenis.

Ja palūkojamies uz tādu ļoti nozīmīgu skaitli kā vidējais nodarbināto iedzīvotāju skaits, tad ir redzama dinamika — 1999. gada visos četros ceturkšņos un 2000. gada pirmajā ceturksnī ir skaidri jūtama tendence, ka kopējais nodarbināto iedzīvotāju skaits valstī samazinās. Šī ir tendence, kas jālauž, jo tikai caur nodarbinātību varam tikt pie nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā, vienlaikus samazinot valstī nabadzību un nepieciešamību finansēt dažādas sociālās palīdzības programmas. Tātad viens no uzdevumiem ir nostabilizēt situāciju un panākt, lai kopējais nodarbināto skaits valstī aug. Ja raugāmies uz tādu konsolidētu rādītāju kā oficiālais bezdarba līmenis, — tiek uzrādīts neliels kritums oficiāli reģistrētajā bezdarbā. Bet man šķiet, ka rādītājs par vidējo nodarbināto skaitu valstī ir daudz raksturojošāks un daudz konkrētāks.

Jāsaka, ir arī pozitīvas pārmaiņas. Piemēram, patēriņa cenas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu ir kritušās. Ja paskatāmies ilgāka laika periodu, procentos pret atbilstošo iepriekšējā gada periodu, tad jāsaka, ka patēriņa cenu pārmaiņas ir trīs procentu apjomā, kas ir labs, par stabilitāti liecinošs un raksturojošs rādītājs. Es nezinu, ar ko tas ir saistīts, iespējams ar to, ka izveidojusies jauna valdība, kura solījusi veikt stabilu makroekonomisko politiku.

Otra lieta, par ko es gribētu runāt, ir valdības darbs. Šajā laikā notikušas sešas Ministru kabineta sēdes un izskatīti 122 jautājumi, no kuriem 76 ir dažādi tiesību akti un likumprojekti, bet 42 jautājumi skatīti kā Ministru kabineta lietas. No tām lietām, kam ir tikusi noteikta steidzamība vai nepieciešamība skatīt kā Ministru kabineta lietas, ir divas informācijas un divi konceptuāli jautājumi. Un es domāju, ka turpmāk Ministru kabineta lietu skaitam ir nopietni jāsarūk, jo tiem nebūtu jābūt vispārēja rakstura, bet gan kaut kādiem īpaši svarīgiem vai ārkārtējiem jautājumiem, ko būtu nepieciešams skatīt. Valdība ir mēģinājusi atrisināt daudzus un dažādus jau sasāpējušos jautājumus, kuri vai nu radušies tīri objektīvi, vai palikuši neatrisināti no iepriekšējās valdības un tā vai citādi saistīti ar Saeimas pieņemtajiem likumiem. Šādi sociāli ļoti jutīgi jautājumi ir bijuši vairāki. Pirmais no tiem, kuru valdība ir pozitīvi atrisinājusi, ir sociālā parāda jautājums "Tolaram fibers" strādniekiem Daugavpilī, kur valdība iedeva 1,23 miljonus latu. To pašu es varētu teikt arī par subsīdijām zemkopības sistēmā nodarbinātajiem — subsīdijām cūku audzētājiem valdība novirzīja vairāk nekā 1 miljonu latu. Tas tika izdarīts drīz pēc tam, kad Saeima atcēla likumu par cūkgaļas tirgus ierobežojumiem Latvijā. Trešais valdības izskatītais jautājums ir par to, kā palīdzēt salnas postījumu skartajām saimniecībām, konkrētiem cilvēkiem, kuri tādējādi ir ļoti smagi cietuši. Kā man teica kāds pieredzes ļoti bagāts agronoms, viņš savos 60 darba gados neatceras tādu reizi, kad ziemāji būtu izdzīvojuši ziemā, bet nosaluši pavasarī. Šis no valdības puses bija sava veida mēģinājums amortizēt sasāpējušās lietas.

Jāteic, ka šajā laikā valdības darbs iekrita tādā kā ārpolitikas zīmē — bija ļoti daudzi un dažādi ar ārpolitiku saistīti pasākumi. Es gribētu tos tikai uzskaitīt. Šā mēneša laikā esmu ticies ar četriem Eiropas Savienības komisāriem, ar sešiem premjeriem, ar 3 vicepremjeriem, ar visiem Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarniekiem un visiem šās bankas pārstāvjiem, ar trīs ārlietu ministriem. Bijusi mana pirmā vizīte ārvalstīs. Esmu ticies arī ar trīs ļoti svarīgu un lielu kompāniju vadību — "Sonera", "Siemens" un "IBM". Ar šiem uzņēmumiem mēs saistām iespējamu lielāku reģionālo projektu ienākšanu Latvijā, kas stabilizētu Latvijas ekonomiku.

Vēl viena lieta, par ko es gribētu pavisam īsi pastāstīt, ir darbs pie budžeta projekta. Šobrīd nav neviena cita svarīgāka uzdevuma kā sakārtot lietas, kas saistītas ar 2001. gada budžeta sagatavošanu un budžeta sastrukturēšanu. Es gribētu teikt, ka šim budžetam no fiskālā viedokļa ir jābūt taupības budžetam, bet no saturiskā viedokļa jābūt attīstības budžetam. Tātad — kāda ir tā situācija, kurā mēs šobrīd esam, un ko plānojam darīt. Jāteic, šobrīd ministrijas un dažādas institūcijas, kuras tiek finansētas tieši no budžeta vai ar budžeta dotāciju palīdzību, ir pieprasījušas, sagatavojot programmas, par 269 miljoniem latu vairāk, nekā ir budžeta iespējas. Šī summa vairāk nekā par vienu trešo daļu pārsniedz to naudas summu, kas ir kopējā budžetā projektēta kā maksimālā, ko var sadalīt. Tas nozīmē, ka ik programma ir ārkārtīgi rūpīgi jāizskata un jāizvērtē, par katru programmu būs jāpauž viedoklis, jo vidēji par šo vienu trešo daļu būs ministriju programmas jāsamazina

Tajā pašā laikā, šādi strukturējot budžeta projektu, nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst prioritātes, kuras ierakstītas valdības deklarācijā un kuras ar deklarāciju jāsaskaņo. Tā ir virzība uz Eiropas Savienību un visas ar Eiropas Savienību saistītās lietas. Protams, arī daudzi un dažādi valsts iekšienē risināmie jautājumi, kuri ir ļoti nozīmīgi valsts attīstībai, bet nav tieši saistīti ar Eiropas Savienību. Te esam gājuši šādu ceļu. Vēl pilnībā neesam pieņēmuši budžeta projekta mērķa griestu skaitļus, bet esam atlikuši nākamā gada budžeta projekta izskatīšanu par divām nedēļām. Šajās divās nedēļās tās ministrijas, kuru budžetos pēc Finansu ministrijas priekšlikuma ir reāls samazinājums, divpusējās sarunās ministru līmenī tiksies ar finansu ministru un pārrunās visas programmas. Līdztekus tās visas nākamo otrdien tiks skatītas Ministru kabineta sēdē, lai tiktu skaidrībā, kāpēc un uz kāda pamata ir šis samazinājums un kas konkrēti ir samazināts. Ir izveidotas arī vairākas darba grupas gan Finansu ministrijā un citās ministrijās, gan arī Ministru prezidenta birojā, kuras lūko, kādas rezerves vēl ir sameklējamas vai kā budžeta projektu varētu vēl pārkārtot. Jāsaka, man ļoti žēl, ka ideja, ar kuru nāca klajā iepriekšējais premjers, sākot runāt par nākamā gada budžetu, ir palikusi novārtā. Tā ir ideja par to, ka vajadzētu izveidot tā saukto nulles budžetu, kura sastādīšanas laikā katrai ministrijai būtu jāpierāda katrs lats, ko tā sev pieprasa. Man ļoti žēl, ka šī nulles budžeta programma nav izpildīta un budžets ir veidots, izejot no iepriekšējā gada finansējuma līmeņa. Šobrīd ir pārāk maz laika, lai pilnībā izskatītu un visu ministriju pieprasījumus šādi izvērtētu.

Ministru prezidenta birojs ir arī pieprasījis apkopot informāciju par ministriju centrālo aparātu un ierēdniecības finansējuma principiem vispār, un pirmie saņemtie fakti liecina, ka šajā ziņā nav vienotas kārtības. Faktiski nav normatīvo aktu, kas būtu saistoši Finansu ministrijai, plānojot ministriju centrālo aparātu budžetus un izdevumus. Gribētu atgādināt tikai dažas lietas, kas par to liecina. Piemēram, telpu plānojums vienam ministrijas darbiniekam ir ļoti dažāds. Tā Ekonomikas ministrijā vienam darbiniekam ir 9,9 kvadrātmetri telpu, Aizsardzības ministrijā — 28 kvadrātmetri. Tas liecina, ka ir jāsāk domāt, cik plašās telpās atrodas mūsu ministriju darbinieki, cik valstij izmaksā šo telpu uzturēšana un vai nebūtu lietderīgi noteikt kaut kādus vidējos normatīvus, lai situāciju vienādotu, lai budžeta izdevumi ierēdniecības uzturēšanai būtu samērojami. Vēl viens piemērs — mani ļoti pārsteidz telpu uzturēšanas un uzkopšanas izmaksu lielā amplitūda. Prokuratūrā telpas var apkopt par 19 santīmiem kvadrātmetrā, bet Ekonomikas ministrijā šiem pašiem izdevumiem nepieciešami 2 lati un 13 santīmi, Aizsardzības ministrijā — 47 santīmi. Tikpat liela izkliede ir vienas darba vietas aprīkošanas izdevumos dažādās ministrijās. Piemēram, Satiksmes ministrijā to var izdarīt par 869 latiem, Ekonomikas ministrijā tam nepieciešami 1546 lati, Bet Vides un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) vienas darba vietas iekārtošanai tiek tērēti 4830 lati. Protams, šajos skaitļos ir iespējamas korekcijas, tie atkarīgi arī no remonta nepieciešamības un citiem apstākļiem, bet katrā ziņā izdevumu apjomu lielā amplitūda ir vērā ņemams fakts, kas liecina par vienotu normatīvu trūkumu. To pašu var teikt par mēneša vidējiem izdevumiem kancelejas preču iegādei. Teiksim, VARAM tie ir 2,76 lati mēnesī vienam darbiniekam, bet Finansu ministrijā — 20 lati, Aizsardzības ministrijā — 6,21 lats. Protams, ministrijām ir atšķirīgas funkcijas un, iespējams, kādai ir nepieciešams vairāk naudas tiem pašiem izdevumiem nekā citai, bet ir skaidrs, ka izdevumu apjomu izkliede nekādi nevarētu būt tik liela. To pašu var teikt par mēneša izdevumiem sakaru pakalpojumiem — vidēji uz vienu darbinieku. Piemēram, Iekšlietu ministrijā šim mērķim tiek tērēti 17,25 lati, Kultūras ministrijā — 118 lati. Man ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas tā ir. Esmu arī lūdzis Valsts civildienesta pārvaldi novērtēt ministriju centrālo aparātu ierēdņu atalgojumu, un arī šie skaitļi ir ļoti dažādi un pārsteidzoši. Piemēram, Kultūras ministrijā ir viszemākais vidējais atalgojums vienam darbiniekam — 127, 52 lati, savukārt Valsts kontrolē tie ir 326, 75 lati, tātad izkliede ir aptuveni 200 latu robežās. Ekonomikas ministrijā vidējais finansējums darba samaksai ir 229 lati, Aizsardzības ministrijā — 256 lati utt. Tas viss tikai vēlreiz liecina, ka ir nepieciešams ieviest kaut kādu vienotu kārtību, kādus normatīvus, kas regulētu šo finansu izdevumu plānošanu. Runājot par darba samaksu, varbūt lietderīgāk ir nevis stingri noteikt katra atsevišķa cilvēka atalgojumu, bet ieviest vispārīgus principus, kas izlīdzinātu prasības un nodrošinātu to, ka par līdzīgu darbu tiek saņemts līdzīgs atalgojums.

Šis noteikti būs jautājums, pie kura strādāsim, meklējot budžeta rezerves, kaut tas nebūt nav vienīgais risinājums. Esmu lūdzis sestdien un svētdien strādāt darba grupu (kas gan nekur oficiāli nav noformēta kā darba grupa) manas padomnieces ekonomikas jautājumos Sanitas Šķilteres vadībā un vēlreiz pārskatīt un pārrēķināt visus budžeta projekta skaitļus, lai nekur nebūtu "aizķērušies" kādi neparedzēti izdevumi. Un acīmredzot pēc divām nedēļām Ministru kabineta sēdē tiks piedāvāti jau konkrēti un precīzi skaitļi katras ministrijas nākamā gada budžetam, tiks pateikts katras ministrijas maksimāli pieļaujamais budžeta kontrolskaitlis un lūgts ministrijas izvērtēt un savietot savas programmas atbilstoši prioritātēm.

Preses konferences turpinājumā Ministru prezidents A. Bērziņš atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Jūs minējāt tekošā konta deficītu un raksturojāt to kā lielu. Vai valdībai padomā ir kādi pasākumi tā samazināšanai? Cik ilgā laikā no šīs valdības darba sākuma plānots sasniegt optimālo 6 procentu robežu? Un otrs jautājums — jūs minējāt iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu 4 procentu apjomā. Kur radies un kas īsti ir šis skaitlis — 4 procenti?

— Vispirms atbilde uz otro jautājumu. IKP pieaugums 4 procentu līmenī ir skaitlis, ko kopīgi ir izvērtējusi Statistikas pārvalde un Latvijas Banka un kas domāts kā prognoze. Es atturos to citādi komentēt, tas ir pieaugums pret iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni.

Ja runājam par tekošā konta deficītu, tad ir skaidrs, ka to var samazināt vai nu ierobežojot budžeta fiskālo deficītu, vai nu īslaicīgi finansējot tekošā konta deficītu ar piesaistītām investīcijām. Domāju, ka jāstrādā pie abu variantu attīstīšanas, bet pats galvenais — ir jādomā, kā valstī iniciēt un attīstīt to preču un pakalpojumu ražošanu, kurus var eksportēt. Tādā gadījumā arī tekošā konta deficīts saruks.

— Iepriekšējās valdības finansu ministrs izteicās, ka vēl šogad varētu tikt izlaistas valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes uz desmit gadiem. Vai šis izteikums vēl ir spēkā?

— Jā, par to var runāt, Finansu ministrija strādā, lai izveidotu šādu programmu. Kad šādas parādzīmes ir jāizlaiž — šogad vai nākamgad — tas ir cita rakstura jautājums, kas lielā mērā saistīts ar to, kādu izdosies sastādīt nākamā gada budžetu, kāds tas tiks aizsūtīts uz Saeimu un saņemts atpakaļ. Ir skaidrs viens — ja tiks izveidots budžets ar ļoti nelielu deficītu (ir plānots samazināt budžeta deficītu no diviem procentiem līdz vienam), tad būs mazāk jāaizņemas ārpusē, bankas būs vairāk motivētas ieguldīt līdzekļus ražošanā un attīstībā. Ja situācija veidosies tāda, ka būs jāaizņemas liela naudas summa budžeta deficīta segšanai, tad arī būs nopietnāk jādomā par valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju izdošanu.

— Vai jūs esat plānojis piedalīties 17.jūnija piemiņas pasākumos, ja esat iecerējis to darīt, tad kādos?

— Pagaidām vēl neesmu iepazinies ar biroja saplānoto 17.jūnija grafiku un līdz ar to nevaru paust nekādu savu attieksmi pret iespējami plānotiem pasākumiem un savu līdzdalību tajos. Varu gan atklāt nelielu noslēpumu — ar manas dienaskārtības plānošanu nodarbojas Ministru prezidenta biroja vadītājs, un ir tikai atsevišķas lietas, kuras es lūdzu iekļaut dienaskārtībā obligāti, tāpat ir lietas, kas ir iekļautas dienas ritumā pastāvīgi, — Ministru kabineta sēdes, Ministru kabineta Komitejas sēdes, Koalīcijas padomes sēdes — tās atkārtojas katru nedēļu.

— Vai jūs apmierina noslēgto vadības līgumu situācija un kā prognozējat tās tālāku attīstību?

— Jāatzīst, ka vēl pilnībā neesmu iepazinies ar informāciju par visiem noslēgtajiem vadības līgumiem. Tomēr es pieļauju, ka atsevišķos gadījumos vadības līgumi varētu tikt noslēgti, bet tiešām tikai tajos gadījumos, kad cilvēkam papildus viņa tiešajiem darba pienākumiem ir jāveic vēl citi. Ja darbinieks daudz strādā, viņam par to ir vairāk jāmaksā. Vai tas ir jādara ar vadības līgumu palīdzību, vai cilvēki kā citādi ir jāmudina vairāk strādāt — tas ir jautājums, par kuru jātiek skaidrībā jau visā drīzumā. Jūs jau noteikti esat informēti, ka valdība šajos divos mēnešos jau reizi ir izskatījusi Finansu ministrijas sagatavoto informāciju par vienoto darba samaksas sistēmu un ir devusi konkrētus uzdevumus papildināt šo sagatavoto informāciju. Tad, kad šis jautājums tiks pilnībā sakārtots, domāju, vadības līgumu nepieciešamība zudīs pati no sevis.

— Turpinot iepriekšējo jautājumu — reālā darba samaksa ministriju ierēdņiem noteikti ir lielāka par jūsu iepriekš nosaukto, jo klāt vēl jāpierēķina atalgojums par noslēgtajiem vadības līgumiem. Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt optimālajai vidējai algai ierēdņiem ministrijās?

— Esmu gandrīz par 90 procentiem pārliecināts, ka manis minētajos skaitļos par ministriju ierēdņu vidējo darba samaksu atspoguļojas arī samaksa par vadības līgumiem, jo Valsts civildienesta pārvalde, aprēķinot šos skaitļus, ir ņēmusi par pamatu ministriju budžetus, un budžetos atspoguļojas visa nauda, kas ir paredzēta darba samaksai — arī vadības līgumos paredzētā. Vadības līgumiem paredzētie līdzekļi ir iezīmēti kā atsevišķa ailīte ministriju budžetos. Protams, ministriju darbinieku vidējo algu ietekmē tas, cik lielas naudas summas ir pieejamas ministrijām vadības līgumu apmaksai, bet tomēr šie skaitļi dod vispārēju priekšstatu par vidējo darba samaksu ministrijās. Un varu vēlreiz atkārtot — nedrīkstētu būt tik milzīga izkliede, kā tas ir vērojams šobrīd.

Kādai būtu jābūt optimālajai vidējai darba samaksai? Grūti teikt. Katrā ziņā tai ir jābūt vismaz vidējās darba samaksas līmenī, iespējams, pat augstākai.

— Latvija Eiropas mērogā izceļas ar to, ka mūsu valstī netiek dotēti pasažieru pārvadājumi. Kad varētu mainīties situācija šajā ziņā, jo, piemēram, problēmas dzelzceļa pārvadājumos visbiežāk tiek noveltas uz valdības atbildību — valdība nedotē pasažieru pārvadājumus, kas rada nevēlamas sekas utt.?

— Es negribētu piekrist tam, ka valsts nedotē dzelzceļu. Dzelzceļš saņem dotācijas no Autoceļu fonda, tā ir Autoceļu fondā strukturēta nauda no valsts budžeta, bet piekrītu, ka gan valdībai, gan pašvaldībām kopīgi ir jāstrādā pie modeļa, kā finansēt sabiedriskos pasažieru pārvadājumus, tajā skaitā pa dzelzceļu. Bet manas domas ir tādas — pirms ķeramies pie šī jautājuma izskatīšanas, pašā dzelzceļa sistēmā ir jābūt notikušai normālai restrukturizācijai, pasažieru transportam ir jābūt pilnībā atdalītam no infrastruktūras, ir jābūt pilnīgai skaidrībai par infrastruktūras uzturēšanas izmaksām un par to, kādās proporcijās infrastruktūra ir jāuztur no kravu pārvadājumiem un pasažieru pārvadājumiem. Ceru, ka jaunie valsts pilnvarnieki, kas sākuši strādāt "Latvijas dzelzceļa" valdē, ar šiem jautājumiem tiks galā un atbildes darīs zināmas arī valdībai.

— Visu laiku tiek runāts par to, ka nepietiekama ir degvielas akcīzes nodokļa iekasēšana. Kā viens no galvenajiem iemesliem tiek minēta nelegālā degvielas noplūde. Iepriekšējās valdības laikā tika ierosināts izskatīt jautājumu par degvielas zuduma pieļaujamām normām dzelzceļa pārvadājumos. Vai šo jautājumu ir plānots izskatīt valdībā, vēl jo vairāk tāpēc, ka no Satiksmes ministrijas puses nekāda aktivitāte šīs problēmas risināšanā nav manāma?

— Finansu ministrijai ir uzdots ļoti rūpīgi sekot degvielas akcīzes nodokļa iekasēšanai, apkopot informāciju par visām firmām, kas nodarbojas ar degvielas vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību, tādējādi izanalizēt, kuras ir tās firmas, kas ir samazinājušas akcīzi, un kā panākt to, lai akcīze tiktu palielināta. Valdības sēdē mēs ar finansu ministru esam vienojušies, ka neatkarīgi no tā, kā Finansu ministrijai veicas ar degvielas akcīzes nodokļa iekasēšanu, tā ir ministrijas atbildība. Tas nozīmē, ka Satiksmes ministrijas budžetā iezīmētais finansējums, kas nepieciešams visu plānoto programmu realizēšanai, ir jānodrošina.

Kas attiecas uz degvielas zuduma normu ieviešanu dzelzceļa pārvadājumos, uzskatu, ka tas ir kravu īpašnieku kompetences jautājums, kas ir jāsaskaņo starpvalstu līmenī — starp kravu īpašniekiem vienā un otrā valstī. Ja ir nepieciešams, šo jautājumu, protams, var izskatīt Ministru kabineta līmenī, bet domāju, ka pašlaik šādas nepieciešamības nav. To var noteikt starpministriju līgumos, bet vislabāk, kā jau teicu, pašiem kravu īpašniekiem vienojoties, ņemot par pamatu tehniskos rādītājus.

— Ciktāl ir pavirzījies jautājums par minimālās darba algas palielināšanu no nākamā gada un turpmākajos divos gados. Otrs —, runājot par optimālo darba samaksu ministriju ierēdņiem, jūs minējāt vidējo darba samaksu. Vai šis termins nevarētu tikt precizēts un izteikts arī skaitļos?

— Tā ir budžetā plānotā vidējā darba samaksa vienam cilvēkam, plānotā, nevis tā, ko reāli cilvēki saņem. Neesmu īpaši gatavojies šim jautājumam, tāpēc nevarēšu pateikt konkrēti.

Par minimālās algas palielināšanu. Šis, iespējams, ir instruments katras valdības rokās, arī šī valdība iepriekšējā Ministru kabineta sēdē ir izskatījusi šo jautājumu, pamatojoties uz Trīspusējās sadarbības padomes iesniegumu. Problēmu ir izskatījusi arī iepriekšējā valdība, nekādi solījumi gan nav doti. Vēlreiz ir lūgts precizēt virkni faktoru, kurus tieši vai netieši ietekmē minimālās algas palielināšana, un domāju, ka pēc nedēļas jautājums tiks izskatīts atkārtoti valdības sēdē. Viena no galvenajām problēmām minimālās algas paaugstināšanā ir pietiekams fiskālā un makroekonomiskā efekta novērtējums, piemēram, kā tas var ietekmēt mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Vai tas neradīs situāciju, ka šīs kategorijas uzņēmēji būs spiesti samazināt strādājošo skaitu, jo nebūs iespējams samaksāt palielinātas minimālās algas. Vēl ir jāizvērtē, kā minimālās darba samaksas palielināšana ir saistīta ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, un jāskatās, kā tas ietekmē budžeta ieņēmumu un izdevumu daļu.

— Par nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Jūsu viedoklis šajā jautājumā atšķiras no "Latvijas ceļa" uzskata. Vai jūs domājat, ka ir vērts sākt diskusiju par šo jautājumu?

— Es savu viedokli esmu paudis, bet godīgi atzīšos, ka man ir jāsāk pierast pie tā, ka man faktiski nav mana personīgā viedokļa, bet ir valdības viedoklis. Visu, ko šajā kontekstā esmu gribējis pateikt, esmu pateicis.

— Kā jūs vērtējat īpašu uzdevumu ministra valsts reformu jautājumos Jāņa Krūmiņa uzsākto diskusiju par to, ka pašvaldību darbinieki būtu iekļaujami valsts civildienestā?

— Domāju, ka tas nav ģeniāls Jāņa Krūmiņa izgudrojums, bet pasaules prakse. Ja es pareizi atceros, tad tajā laikā, kad Māris Gailis vadīja Valsts reformu ministriju, sarunas par šo tēmu jau tika iesāktas. Esmu pārliecināts, ka īsākā vai ilgākā laikā Latvija tāpat kā visas Eiropas valstis pie šīs problēmas risinājuma nonāks, jautājums ir tikai — kad, kādā veidā un kādiem soļiem. Problēma slēpjas arī ierēdņu kompetences līmenī un tajā, lai nerastos situācija, ka bagātākās pašvaldības "pārpērk" ministriju labāk sagatavotos ierēdņus.

— Vai valdība ir domājusi iesaistīties īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās uzsāktajā alkohola tirdzniecības sakārtošanas kampaņā?

— Mans viedoklis — valdībai pašlaik nav kur īpaši iesaistīties, vēl jo vairāk tāpēc, ka Saeima pirmajā lasījumā ir nobalsojusi par pašvaldību tiesību palielināšanu šajā jautājumā. Es vienmēr esmu teicis, ka gan valdībai, gan pašvaldībām ir jādarbojas atbilstoši likumam, nevienam nav tiesību likumu pārkāpt. Krūmiņa kunga iniciatīvu vērtēju kā normālu, tā vienkārši palīdz mūsu valstij tikt vaļā no tiesiskā nihilisma.

Rūta Bierande, Liena Pilsētniece, "LV" nozaru redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Iekšzemes kopprodukta pieaugums salīdzināmās cenās, %

Eksporta un importa pieaugums salīdzināmās cenās, %

Maksājumu bilances tekošais konts, % no IKP

Tekošā konta deficīts 1999. gadā, milj. Ls

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi, milj. Ls

Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi, milj. Ls

Akcīzes nodokļa no naftas produktiem ieņēmumi, milj. Ls

Akcīzes nodokļa no tabakas izstādājumniem ieņēmumi, milj. Ls

Sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi, milj. Ls

Bezdarba līmenis (mēnēšos), %

Patēriņa cenu pārmaiņas (pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu), %

Patēriņa cenu pārmaiņas (pret iepriekšpējo periodu), %