Ar zemgaļu sakņojumu Latvijā un Lietuvā

Aizvakar, 30. septembrī, Latvijas Vēstures muzejā, Rīgas pilī, tika atklāta izstāde “Zemgaļi”, kas tapusi sadarbībā ar Lietuvas Nacionālo muzeju un būs apbrīnojama līdz pat nākamā gada 14. martam. Pēc tam tā būs skatāma arī Viļņā. Ar oriģinālu izdomu veidotajā interesantajā ekspozīcijā trīs zālēs lieliski var izsekot līdzi šīs senās baltu cilts — zemgaļu — likteņgaitām, sadzīvei, materiālajai kultūrai un karotmākai no 5. līdz 14. gadsimtam. Izstādīts ap 1000 senlietu, no kurām apmēram puse nākušas no Lietuvas Nacionālā muzeja krājumiem. Tas arī saprotams, jo aptuveni puse seno zemgaļu kādreiz apdzīvotās teritorijas iesniedzas tagadējās Lietuvas Republikas robežās.

Izstādes atklāšanas brīdī sirsnīgu pateicību tās veidotājiem un vēlējumus aizvien rosīgāk turpināt sadarbību latviešu un lietuviešu kopīgās senvēstures pētniecībā izteica Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Biruta Kunīte, Latvijas Vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš un Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora. Izstādes autori pārstāv abu muzeju arheoloģijas nodaļas: Latvijas — Jānis Ciglis (nodaļas vadītājs), Zane Buža un Normunds Grasis, Lietuvas — Egle Griciuviene (nodaļas vadītāja) un Gītis Grižs, mākslinieks — Ģirts Boronovskis.

Kā pastāstīja Jānis Ciglis, šis ir ceturtais īstenotais projekts Latvijas Vēstures muzeja piecu izstāžu ciklā “Latviešu saknes”. Jau agrāk muzejā iekārtotas plašas tematiskās izstādes “Kurši — jūrasbraucēji, tirgotāji, sirotāji” (1996. gadā), “Latgaļi” (1999.) un “Lībieši senatnē” (2001.). Vēl paredzēta sēļiem veltīta izstāde 2005. gadā. Līdz ar to būs aptvertas visas piecas senos laikos Latvijas teritorijā dzīvojušās ciltis. Un tad kopā ar kolēģiem no Lietuvas varēs ķerties klāt pie vērienīgas izstādes “Balti Eiropā” sagatavošanas.

Vienlaikus ar izstādes atklāšanu nākusi klajā apjomīga un bagātīgi ilustrēta grāmata “Zemgaļi senatnē”, kuras teksta — latviešu un lietuviešu valodā — autori ir gan Latvijas Vēstures muzeja, gan Lietuvas Nacionālā muzeja darbinieki.

Gan izstāde, gan grāmata ir saistošs stāstījums par zemgaļu etnisko vēsturi, viņu apdzīvoto teritoriju dažādos laikposmos, zemgaļu dzīvesvietām un kapulaukiem, saimniecību un tirdznieciskiem sakariem, viņu apģērbu un rotaslietām, Zemgales iekarošanu krusta karu laikā un zemgaļu likteni vēlāk.

12.–13.gs. zemgaļu zemju centri un robežas. Normunda Graša zīmējums no grāmatas “Zemgaļi senatnē”

No Sidrabenes viņi muka,

Un nelaimes tiem virsū bruka

Par to, ka viņi aizgāja

Un Sidrabeni atstāja.

Tie apmetušies Lietuvā.

Tur klīst tie tagad svešumā,

Un liels ir viņu zaudējums:

Tiem zudis tēvu mantojums.

(“Atskaņu hronika”, 11495.-11502. rinda, Valža Bisenieka atdzejojumā)

Tā, lūk, Livonijas ordeņa hronists savulaik aprakstījis traģiskos notikumus senajā Zemgalē 1289. gada beigās vai 1290. gada sākumā. Vairs nespēdami turpināt gandrīz simt gadu ilgo cīņu ar krustnešiem, zemgaļi 13. gadsimta beigās paši nodedzināja savas pilis un lielā skaitā devās uz Lietuvu, kas vienīgā no Baltijas zemēm krusta karu iznākumā nebija zaudējusi savu neatkarību. Latvijas un Lietuvas kopīgā robeža ir iezīmējusi krustnešu iekarojumus — tā stabilizējās 15. gadsimtā kā robeža starp Livonijas ordeni un Lietuvas lielkunigaitiju.

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis  — “Latvijas Vēstnesim”