“Tev jādzied: tauta zied,
ja tā tēvu dziesmu dzied!”

Rīgā un Lielvārdē sirsnīgi tika atzīmēta Andreja Pumpura 152. dzimšanas diena un tautas eposa “Lāčplēsis” 115. gadskārta

Skola ar Pumpura vārdu

Andreja Pumpura muzejs Lielvārdē Foto: A.F.I.

Andreja Pumpura vārdu nes Rīgas 11. pamatskola. Kā zina stāstīt kultūrvēsturniece Vaida Villeruša, šī skola, kas atrodas Latgales priekšpilsētā, te atvērta jau 19. gadsimta beigās. Sākumā tā atradusies pamestā ceplī, bet 1937. gadā uzcelta jauna skolas ēka. Tad arī skolai ticis dots pirmās latviešu nacionālās atmodas dziesminieka vārds — acīmredzot tāpēc, ka šajā priekšpilsētā bija dzīvojuši dzejnieka tuvinieki. Telpu labiekārtošanā piedalījušies izcili latviešu mākslinieki. Skolas aulu greznoja Niklāva Strunkes veidota vitrāža un katedra. Zāles kroņlukturus un kāpņu telpas iekārtojumu izstrādāja Ansis Cīrulis. Pie zāles durvīm atradās Andreja Pumpura cilnis ar uzrakstu “Vēl mūsu tautiešos varoņi rodas”. Padomju gados skola piedzīvoja daudzu latvisko sabiedrisko ēku likteni. Aula pārvērtās par sporta zāli, drupa vitrāža, nozuda katedra, kroņlukturi un skolai dāvinātie mākslas darbi. Cilnis tika aizsists ar dēļu vairogu un tā darinātāja vārds aizmirsts. 1988. gadā, kad tika svinēta “Lāčplēša” simtgade un gaisā jau virmoja trešās atmodas vēsmas, skolas vadība un Rakstnieku savienība ieteica Izglītības ministrijai atjaunot skolai Andreja Pumpura vārdu un palīdzēt zaudēto vērtību restaurācijā. Skolas nosaukuma atgūšanas svinībās piedalījās arī eposa autora mazdēls, kam tāds pats vārds kā vectēvam, — Andrejs Pumpurs.

Šajā dzimšanas dienas rītā dzejnieka atdusas vietā Lielajos kapos, kur 1929. gadā tika atklāts Kārļa Zāles veidotais piemineklis, pirmie saradās Andreja Pumpura pamatskolas jaunieši kopā ar savu latviešu valodas skolotāju Ivetu Ņeverovsku un audzinātāju Līgu Mateusu. Līdzi bija arī atskaņotājs un dažādi rekvizīti, jo skolēni šim atceres brīdim bija sagatavojuši uzvedumu. Skanēja tai pašā 1988. gadā pirmizrādi piedzīvojušās Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis” melodijas, un jaunie cilvēki izspēlēja seno dziesmu jaunās skaņās, aizrautīgi vēstīdami, ka arvien vēl ir vieta varoņdarbiem. Izjustu paldies jauniešiem teica literatūrzinātniece un esejiste Saulcerīte Viese, jo arī viņa bijusi starp tiem entuziastiem, kas palīdzēja atkarot skolai dzejnieka vārdu. Dziedāja māsas Santa, Katrīna un Ieva Vinogradovas no Kaibalas. Rudens ziedu pušķi vectēva goda dienā pie pieminekļa nolika arvien vēl staltais Andrejs Pumpurs. Ozollapu vainagu no Gunāra Priedes stādītā ozola kā lielvārdiešu sveicienu nesa Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja ilggadējā vadītāja un tradīciju kopēja Anastasija Neretniece: “Gunārs Priede ozolu iestādīja par godu eposa simtgadei un līdz pat 2000. gada septembrim pats nāca pie Pumpura ar vainagu no tā pazarēm. Tagad, kad rakstnieka vairs nav mūsu vidū, tas nu ir mūsu pienākums.”

Muzeja svētki ar Dzejas telti

Kopš 1970. gada, kad Edgara Kauliņa vadītās kopsaimniecības paspārnē tika izveidots Andreja Pumpura muzejs, lielvārdieši sava slavenā novadnieka dzimšanas dienu svin kā muzeja svētkus. Kopā ar Gunāru Priedi, Saulcerīti Viesi un Anastasiju Neretnieci pie muzeja šūpuļa stāvēja Lielvārdes skolotāja Dzidra Bļodone un pazīstamais folklorists un literatūras pētnieks Jāzeps Rudzītis, muzeju speciālists Voldemārs Kalpiņš, literatūrzinātnieks Imants Pijols un fotomākslinieks Juris Krieviņš. Viņi prata ap muzeju pulcināt rakstniekus, māksliniekus un citus kultūras cilvēkus, bet pats galvenais — pašus lielvārdiešus. Viņi lepojas ar savu novadu, kas Krišjāņa Barona “Latvju dainām” devis sešus tūkstošus sešus simtus dziesmu un latviešu kultūrai — teiku par Lāčplēsi, ko tepat Birzgalē dzimušais Andrejs Pumpurs pārradīja tautas eposā. Muzejs strādā roku rokā ar novada skolām un daudzajiem tautas mākslas kolektīviem, tāpēc muzeja rīkotajās konferencēs un svētkos vienmēr skan arī dziesmas, mūzika, runātais vārds.

Andreja Pumpura svētki parasti sākas pie muzeja un turpinās Kultūras namā, kur tiek diskutēts, runāts un spriests par jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem literatūras, kultūras un novada vēsturē. Šoreiz tā nenotika, jo Kultūras nams tiek remontēts. Toties līdzās varenajai Lāčplēša gultai iepretim muzejam darbojās Dzejas telts un bagātā diena izskanēja ar Lielvārdes jauno mūziķu un vīru kora “Absolventi” koncertu. Tas notika tai pašā baznīcā, kur jaunais dzejnieks Auseklis 1873. gadā centās sarīkot latviešu pirmo dziedāšanas svētku atskaņu koncertu. Viņš uz Rīgu bija devies kopā ar Lielvārdes kori, tie visus dziedātājus bija ļoti iedvesmojuši un nu viņi gribēja svētku garu atnest arī mājās. Mācītājs neļāva. Baznīca dziedātājiem bija slēgta arī Dziesmusvētku simtgadē. Šovasar svinējām savas dziesmotās tradīcijas 130. gadadienu — un svētku atskaņu koncerts notika Andreja Pumpura dzimšanas dienā. Pauls Kvelde un Arvīds Platpers ar saviem “Absolventu” vīriem jau sen uzņemti un pieņemti lielvārdiešu saimē, un bez viņiem te nav iedomājami nevieni lielāki svētki.

Kas notika Dzejas teltī? — Tajā varēja katrs savām acīm pārliecināties, cik daudz autoru piedalījušies muzeja izsludinātajā dzejoļu konkursā “Nedari tā, kā citi”. Ierosmi tam bija devis pats Andrejs Pumpurs — gan ar katram skolasbērnam pazīstamo dzejoli “Tautai” (“Ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā!”), gan ar dzejoli, kas bija izraudzīts par sarīkojuma moto. Tajā ir rindas:

Pasaules viltus jaunekļus māna,

Bet paši jaunekļi liekas sev mānīt:

Nedari tādēļ, kā citi tev māca,

Bet tā, ka citi tev padomu prasa.

Lielo atsaucību muzejs iemantojis ar visu savu darbību, elastīgo sekošanu laika garam. Lai atceramies kaut vai Valodu gadu, ko muzejnieki kopā ar Ogres rajona skolotājiem savā novadā sarīkoja jau pirms EP izsludinātā Eiropas valodu gada un vainagoja ar brīnišķīgo grāmatu “Ķikuraina valodiņa”. Arī šoreiz labākie darbiņi ir nodrukāti “Dzejas izlasē”, ko saņem visi konkursa dalībnieki un interesenti. Tiesa, tā nav grāmata, tikai tāda krāsaina kabatas formāta ermoņikā salokāma lapa, bet te iespiesti 22 dzejoļi.

Jauni dāvinājumi muzejam, visai tautai

Muzejs savos svētkos allaž saņem arī kādu dāvanu. Šoreiz Reinis Pumpurs no dzejnieka dzimtas dāvināja Ģirta Vilka gleznu, kas darināta kā ilustrācija “Lāčplēša” 1947. gada izdevumam. Liela dāvana visai latviešu kultūrai ir divi jauni eposa izdevumi. Apgāds “Annele” to atkārtoti laidis klajā latviešu valodā. Tāpat kā iepriekšējo reizi — ar Gunāra Kroļļa ilustrācijām. Svētkos piedalījās arī pats mākslinieks. Viņš uzsvēra, ka eposs “Lāčplēsis” bija Andreja Pumpura mīlestības darbs un arī viņam tā ilustrēšana bijusi mīlestības darbs, kurā viņš centies atklāt tā laika romantiku un noskaņu, radīt ticību, ka tas tā varēja būt. Otrs eposa izdevums ir bilingvāls — latviešu un poļu valodā. Tā tulkotājs Jiržijs Ļitviņuks poļu lasītājus jau iepazīstinājis ar Vizmas Belševicas, Ojāra Vācieša, Jāņa Petera, Māra Čaklā un vairāku citu latviešu dzejnieku daiļradi. Viņš poļu valodā atdzejojis somu un igauņu tautas eposus, pēc tam ķēries pie latviešu eposa, taču uz tā izdošanu nācies gaidīt gandrīz desmit gadus. Grāmata izdota Varšavā ar Polijas Kultūras padomes atbalstu. Reizē tā ir dāvana pašam atdzejotājam viņa 80 gadu jubilejā. Eposa ilustrēšana uzticēta Bolderājas mākslas skolas audzēkņiem, kas saviem darbiņiem izmantojuši Kārļa Zāles veidotos Brīvības pieminekļa tēlus.

Gandarījumu par šo skaisto bilingvālo izdevumu pauda Knuts Skujenieks: “Jiržijs mums ir sens izcils draugs. Krišjāņa Barona jubilejā viņš mūs iepriecināja ar ļoti lielu latviešu tautasdziesmu kopu. Tās ir brīnišķīgi atdzejotas un to ir tik daudz, ka varētu izdot grāmatā. Bet viņa pārtulkotā eposa neizdošanai es dzīvoju līdzi visus šos desmit gadus. Grāmatas iznākšanu veicināja Varšavas dienas Rīgā. Savu roku pielikām arī mēs ar Māri Salēju, jo pēc Jiržija lūguma izskatījām viņa sniegtos komentārus. Prieks par grāmatu ir patiesi liels. Mums jau ir Kārļa universitātes profesora Radegasta Paroleka atdzejojums čehu valodā, lībiešu cilmes mācītāja Edgara Vālgamā atdzejojums somu valodā un vēl, un vēl. Mēs neejam pie citām tautām ar tukšām rokām.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore