Atveram grāmatu par Uldi Dumpi

Diāna Spertāle. “Spoguļattēls. Uldis Dumpis”, izdevniecība “Pētergailis”, 2003. Fragmenti

Uldis Dumpis slīpētā un izveicīgā ierēdņa Jusova lomā jubilejas izrādē Aleksandra Ostrovska komēdijā “Ienesīga vieta” kopā ar aktrisi Astrīdu Kairišu Foto: Andris Tone — “Latvijas Vēstnesim”

Skolas laiks: no Īslīces līdz Bauskai

Pamatskolas un vidusskolas laiks Uldim iznāca sadrumstalots: vienpadsmit gadu laikā vajadzēja nomainīt trīs mācību iestādes.

Īslīces pamatskola atrodas vienā no pagasta visblīvāk apdzīvotajām vietām — Bērzos, ko tolaik dēvēja par Bērzmuižu un kurā bija krietni pilsētnieciskāka vide nekā “Dumpjos”. Uldis: “Tā bija tāda puslauku dzīve. Turējām gan govi, gan stādījām kartupeļus — kā Īslīcē, tā arī vēlāk Pilsrundālē. Formāli skaitās, ka esmu govis ganījis, tomēr tas vairāk bija plezīrs. Pilsrundālē katram skolotājam piederēja gotiņa, ganīt tās vajadzēja, un šo darbu uzticēja bērniem. Patiesībā visus lauku darbus īsti sāku darīt tikai tad, kad pēc daudziem gadiem sākām stutēt augšā paši savu lauku māju — “Lejasbrauskas”.

Īslīces skoliņā Dumpi ieskaitīja mammas audzināmajā klasē. Saklausījies, kā citi bērni Liliju uzrunā ar “jūs”, dēls darīja to pašu.

Par ballēm, kino un braucieniem uz Rīgu

Pēckara gados cilvēki bija kā izslāpuši pēc līksmības. Gribējās drīzāk aizmirst kara gados pieredzēto un priecāties par to, ka laimējies palikt dzīvam. Tāpēc bez sava gala rīkoja balles. Tādas notika arī Īslīces skolā. Uldis kā skolotājas dēls, kas dzīvoja turpat skolas ēkā, baudīja zināmas priekšrocības. Vakaros drīkstēja vēlāk iet pie miera, un gan jau pa durvju šķirbu kādā no ballēm arī ielūkojās. Atmiņā palicis pūtēju orķestris jestri pūšam un dancotāji svingojam “Kādā purvā, kādā mežā”.

(..) Galvenā izklaide lauku skolās tolaik bija kino. Kinomehāniķis Pēteris draudzējās ar Uldi, jo Pētera mamma strādāja skolā par apkopēju. Uldis jutās lepns kā pāvs, ka ir tik tuvu pazīstams ar Sevišķi Svarīgo Personu, Kas Rādīja Skolā Kino. Tajās dienās, kad gaidīja Pēteri ar zirgu un kino bundžām, no mācīšanās nekas lāgā neesot iznācis — visu skatieni jau kopš rīta uz vienu pusi tik vien griezās: vai jau nebrauc? Un, kad elsdams pūzdams parādījās zirdziņš, tad tur nu galīgi vairs nebija ko sākt. Tūlīt vieni skrēja pēc segām, ar ko aizklāt zāles logus, otri palīdzēja nest aparātus, bet trešie — skatījās un brīnījās. Kino rādot, ik pēc desmit minūtēm vajadzēja ielādēt jaunu filmas daļu. Uzgriežot gaismu, visiem galvas riņķī, skatās, kā filmu lādēs.

Uldim atmiņā arī Skudriņkunga slavenā bode ar īstu lauku veikala smaržu. Tā bija gandrīz kā tagad kafejnīca vai bistro. Bodē varēja iegādāties gan petroleju un pārtiku, gan ziepes un vēl visu ko. Vietējie veči turpat izdzēra pa pudelei alus, uzpīpēja un apmainījās ar informāciju. Tieši te Uldis ar vienu tādu pašu gudrinieku nopirka pirmos smēķus un pa ceļam no bodes uz māju izmēģināja (gāja tāpat kā Rūdim un Kārlēnam “Skroderdienās Silmačos”, slaveno cigāru pīpējot).

Un tad — pirmais brauciens uz Rīgu, mammas brāļa Ringolda smagajā autiņā. Agra rīta stunda, kad vēl pat gaisma nesvīst. Uldis atminējās, ka bijusi ziema, trakoti auksts un virs viņa pleties zvaigžņots debesjums. Iebraucot Rīgā no Zemgales puses, paveras tradicionālais skats uz Rīgas panorāmu. Zeperim ko nenobrīnīties! Nu gluži kā bildēs! Kā te, tādā māju un cilvēku biezumā, vispār ko var saprast un atrast?! Te jau vēl trakāk nekā Bauskā!

Vēlāk viņi ar mammu šad tad brauca uz Rīgu. Pa nakti palika pie radinieka Miļļonkuļa jeb Kamila Ramana. Vienā no šādām reizēm Uldis pirmoreiz skatījās teātri. Nacionālā teātra direktors radagabals Rihards Zandersons Liliju un Uldi ielaida pirmajā ložā uz izrādi “No saldenās pudeles”. Kad uznāca Emma Ezeriņa — Lavīze ar dunci, nākamais aktieris tik sirsnīgi smējies, ka gandrīz piečurājis bikses.

Mācekļa gadi

Vidusskolas izlaidums aizsmaržoja Bauskas kastaņās. Uldim tālākais ceļš it kā skaidrs: uz Rīgu, uz Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultāti. Tāpat kā Laimonim Liepam. Tomēr īsti izlēmis viņš vēl nebija. Šaubu velniņš urdīja un bikstīja. Varbūt... mācīties par aktieri? Tieši togad izsludināta uzņemšana Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Tā vis nenotika katru gadu. Uldis aprunājās ar kaimiņu Gunāru Kugrēnu, kas dzīvoja tās pašas mājas augšstāvā Rīgas ielā 9 un jau mācījās Konservatorijas Teātra fakultātes Aktieru nodaļas 2. kursā. Kugrēns iedrošināja — kāpēc ne, vajag pamēģināt! Konservatorijā iestājeksāmeni notika jūlijā — ja netiks iekšā, varēs augustā startēt uz Universitāti. Uldis brauca uz Rīgu.

Uz iestājeksāmeniem Teātra fakultātē tovasar bija ieradušies ap 300 (pēc citu liecībām — pat ap 500) jaunu cilvēku. Solīja uzņemt septiņpadsmit. Tāpēc konservatorijā dūca kā bišu stropā. “Tas viss man bija kā viens liels teātris. Citi tur jau bija gatavi aktieri ar gariem, lokainiem matiem, nezin cik ilgi spēlējuši pašdarbībā. Es pat nezināju, kas ir etīde, un tajā visā skatījos kā vienā lielā brīnumā,” atzinās Uldis.

Lauku paps un Džakopo Foskari

Lielākā daļa reflektantu atbira jau pēc pirmās pārbaudes — dzejoļa, fabulas un prozas lasījuma. Iestājeksāmenus specialitātē turpināja perspektīvākie, kam vajadzēja demonstrēt dziedāšanas un dejošanas māku, spēlēt etīdes. Uzņemšanas komisijā — Alfreds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna, Milda Brehmane-Štengele, Aleksandrs Lembergs, Alfreds Jaunušans. Etīdes palīdzēja sagatavot jaunie režisori, viņu vidū bija Jānis Streičs, Andrejs Migla, Pauls Putniņš, Mihails Kublinskis, Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Antonija Apele. Tiem jaunais uzdevums gluži labi gāja pie sirds — paši jutās lieli un gudri. Migla padzirdēja, ka viens ieradies no Bauskas, kur Tautas teātrī viņš pirms pāris gadiem iestudēja savu pirmo izrādi. Tālab Migla Dumpim klāt: “Ak tu no Zemgales? Sak, vai nepazīsti to un šito?” “Kā ne, pazīstu gan!” Nu Andrejs ar neviltotu interesi sekoja tam, kā novadniekam veiksies. Smējās, kad Uldis dziļā nopietnībā runāja Arvīda Griguļa komiski ironisko stāstu “Paps brauc ar traktoru”. Skanēja apmēram tā: “ (..) Netālu no šķūņa Paps gribēja traktoru apturēt un parāva šo un to, kas viņa atmiņā nozīmēja ierīci traktora apstādināšanai. Traktors tomēr neapstājās, tikai ieklepojās un devās tālāk (..).” Tomēr bijis jūtams, ka puisis uztraucies, bet humoru īsti var atklāt tikai tad, kad esi iekšēji atbrīvots. Komisija brīdi bijusi neziņā — ko iesākt? Jutuši, ka “iekšā ir, bet ārā nenāk”, tāpēc uz nākamo dienu palūguši sagatavot kaut ko nopietnāku.

Arī Jānis Streičs ievērojis brašo lauku puisi no Bauskas. Viņā bijusi jaušama stabilitāte un zemes spēks. Balss skanējusi skaļi un skaidri, izdevies atklāt literāro fragmentu idejisko saturu. Streičs ielicis piecnieku ar vairākām izsaukuma zīmēm un aizbraucis uz Latgali, uz laukiem sienu pļaut. Būdams pilnīgi pārliecināts, ka rudenī baušķenieku noteikti sastaps fakultātē. Bet tikmēr nākamais aktieris izmisis konsultējās ar jauno paziņu Andreju, kur ātrumā atrast nopietnu repertuāru. Migla nāca palīgā gudrot. Hm, varbūt pamēģināt Plūdoni? Nē, pārāk tradicionāli. Paskatīsies labāk Andreja Upīša noveles! Nu, paskat, “Republikāņi” — par nelaimīgo, cietumā ieslodzīto venēcieti Džakopo Foskari! Noveles tekstu reflektants iemācījās pa nakti un no rīta atkal stājās eksaminētāju priekšā. Konservatorijas Lielajā zālē Dumpja priekšnesums izskanējis mierīlaingi un pārdomāti, filozofiskā dziļumā, kā jau cietuma cellē pienāktos. Komisijai paticis. Tā Uldis jau pirmajā aktiermākslas pieteikumā demonstrējis sava talanta divas puses: komisko un dramatisko.

Drīz septiņpadsmit jaunus cilvēkus atzina par piemērotiem aktiera profesijai, bet kursā bija paredzētas tikai desmit vietas. Katedras vadītāja Vera Baļuna uzskatīja, ka vēl vajadzīgas vismaz četras, sevišķi puišu vietas. Tāpēc tiem septiņiem, kas stāvēja neziņā, tā arī tika pateikts: “Plinti krūmos vēl nemetiet! Gaidiet! Cerības jums ir.” Vēlāk no laukiem atbrauca Streičs, pētīja jaunuzņemto sarakstus — kur Dumpis? Nav! Nu, neko darīt, acīmredzot citi būs bijuši talantīgāki.

Baļunai tomēr vēlāk izdevās izplēst no konservatorijas vadības vēl četras vietas šajā kursā. Tai brīdī Streičs gadījās blakus profesorei, un viņa sacīja: “Nu, mazais, skaties, ko mēs vēl varam paņemt!” Streičs atcerējās par Dumpi. Bet sarakstā tāda nav! Nejauši paskatījās lapas otrā pusē. Ir! Tikai ar vienu burta kļūdu uzvārdā: Dampis. Streičs sacījis: “Jā, mīļā Vera Mihailovna, tas ir kolosāls puisis, tas jāņem.”

Uldis tikmēr pa Bausku dzīvoja pilnīgā neziņā, kas un kā būs tālāk. Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē dokumentu iesniegšana bija nokavēta, rudenī acīmredzot vajadzēs iet dienēt padomju armijas rindās, un nekas sevišķi iepriecinošs tas nebija. Septembra vidū abi ar Ringoldu iebrauca Rīgā, iegāja konservatorijā un ieraudzīja uz ziņojumu dēļa rektora pavēli: “Teātra fakultātes Aktieru kursā papildus ieskaitīt Edgaru Girgensonu, Redžinaldu Grīnvaldu, Feliksu Gekišu un Uldi Dampi.”

Režisora Alfrēda Jaunušana pirmajā audzināmajā kursā toruden satikās Aina Gaile (vēlāk Jaunzeme), Vanda Izarte, Juris Kaminskis, Jānis Lenēvičs, Viktors Pavlovskis, Rihards Rudāks, Marija Pilāte (vēlāk Māra Varika), Maija Seržāne, Silvija Varņecka, Sandra Volšteine. Ieradās vēl četri papilduzņemtie. Kauliņi bija mesti.

Kolēģi par Uldi Dumpi

Elza Radziņa: “Ļoti jauks un jūtīgs skatuves partneris. Ir ne mazāk jauki, brīnišķīgi cilvēki, bet viņi ar savu lomu un tekstu it kā dzīvo tikai paši sevī. Izrādē tēlu savstarpējās attiecības veidojot, Uldis uzreiz uztver un atsaucas uz katru skatuves partnera niansi. Tādās lielās un garās divspēlēs ir ļoti svarīgi, ka otrs dzīvo nevis tikai ar savu tēlu un tekstu, bet sadzird arī otru, turklāt klausās ne vien ar ausi, bet arī ar sirdi.

Kā cilvēks? Ļoti godīgs un taisnīgs. Nemēdz kolēģim aiz muguras burkšķēt kā citi, bet nebaidās pateikt, ko domā. Cik reižu teātra sanāksmēs tieši viņš ir piecēlies un pateicis: “Ko jūs te dzenājat tukšu gaisu! Vajag runāt par lietu! Es domāju tā un tā...”“

Olga Dreģe, Dailes teātra aktrise: “Man Uldis Dumpis ir gandrīz vai tāds kā mūsu paaudzes ideāls. Godīgs, vīrišķīgs, izdarīgs. Tas ir apbrīnojami, kā viņā apvienojas cilvēciskā stabilitāte ar lielu talantu savā profesijā. Mūsu Dailes studijā tādu nebija. Mūsu vīrieši bija (un ir) krietni trauslāki, Nacionālajā teātrī viņi vairāk turas pie zemes.

Uldim ir augsti garīgie un ētiskie kritēriji. Vienīgais, ko viņš nav iemācījies šo gadu laikā, — apzināties to, ko padarījis. Labi padarījis. Viņš sevi īsti nenovērtē, un tas nav pareizi.”

Arkādijs Kacs: “Uldis Dumpis ir viens no tiem retajiem aktieriem, kas, līdz ar neapšaubāmo talantu, dabas dotumiem (atbilstošu ārieni, piemērotu balss tembru utt.) un milzīgo pieredzi, apveltīts arī ar darbam uz skatuves vārdos grūti noformulējamu iekšējo izjūtu. Sauciet to par labu gaumi, mēra izjūtu, īsti nezinu, bet aktierim tā ir ļoti svarīga. Komēdijas “Ienesīga vieta” mēģinājumos neatceros Dumpi redzējis kaut ko pārspīlējam. Ne tēla veidošanas ziņā, ne arī izrādām savas radošās mokas, kā to nereti mēdz darīt citi aktieri, lai apliecinātu režisoram un kolēģiem, cik ļoti viņi nopūlas un kā aktiera darbs viņus izžņaudz tukšus kā izspiestus citronus.

Šis aktieris teātrī ir neapšaubāma autoritāte. Ticiet man, to nesaku bez pamata, jo ar autoritātes kroni aktieri nerotā daudzus savus amata brāļus. Dumpis šo godu izpelnījies teātra jaunās, vidējās un vecākās paaudzes vidū. Visi Nacionālajā teātrī ar viņu grib un mīl strādāt. Nepavisam ne ar visiem notiek tā. Lielā mērā tas tāpēc, ka gandrīz bez izņēmuma visus aktierus skar viena “slimība”. Tas pieder pie viņu profesijas. Es to saucu par pašdemonstrācijas tieksmi. Jebkurš aktieris grib patikt. Tas ir normāli. Bet — ir skatuves mākslinieki, kas šo slieksni spēj pārkāpt. Un tieši tas arī lielā mērā atšķir izcilu aktieri no parasta. Uldis Dumpis ir viens no nedaudzajiem aktieriem, kas nekad speciāli necenšas patikt, taču, iespējams, tieši tāpēc viņš tik bieži patīk.

(..) Te vajadzīga vēl viena īpašība, kas diemžēl arī nav dota visiem aktieriem (lai nu viņi neapvainojas uz mani!), un tas ir intelekts... Jā, jā, daudz vieglāk ir savu varoni nospēlēt, balstoties uz taviem dabas dotumiem, izmantot kādu agrāk noskatītu vai paša jau atrastu un izmantotu paņēmienu jeb, teātra žargonā runājot, “atstrādātu štampu”... Ar Uldi Dumpi strādāju pirmoreiz, bet man šķiet, ka šis aktieris ir apveltīts ar augstu intelektu. Skatos, kā viņš veido lomu, spēlē katru epizodi, balstoties uz galveno — to, ko mēs visi gribam ar šo izrādi pateikt, — un pakāpeniski virzoties uz mazāk svarīgo — sava tēla detaļām. Ar šo — izrādes mākslinieciskā veseluma izjūtu — nav apveltīts katrs aktieris. Dumpis — gan. Tiesa, nepavisam nepazīstu viņu no tīri cilvēciskās puses, bet redzu, ka viņā ir labs profesionāls mierīgums. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš neuztraucas par to, kā iznāks, taču viņa priekšlikumi lomas tapšanā vienmēr ir ļoti konkrēti un, kā jau teicu, tie izriet no visas izrādes mākslinieciskā kopuma.

(..) Un vēl. Man šķiet, ka viņš ir labs biedrs, jo ļoti labvēlīgi izturas pret visiem. Skatos, ka arī viņam atmaksā ar to pašu — pret Dumpi visi izturas ar cieņu un sirsnību. Visos laikmetos starp dažādām paaudzēm vienmēr ir bijis zināms bezdibenis, bet mūsdienās — jo sevišķi. Un, lai cik dīvaini tas būtu, Dumpis šajā ziņā ir izņēmums, viņš lieliski saprotas ar jaunajiem. Tas ir apskaužami. Kad viņš mēģina savu lomu, jaunie iet aizkulisēs vai zālē skatīties. Tā ir ļoti laba zīme. Tāpēc par Latvijas Nacionālā teātra aktieri Uldi Dumpi varu runāt ar lielu cieņu un pateicību. Viņš visiem palīdz ar savu mieru un humoru. Man arī patīk diezgan bieži pasmieties un pajokot. Pat tad, kad atļāvos paironizēt par jaunajiem vai arī — mazliet daudznozīmīgus jokus, viņš zibenīgi uz tiem atsaucās. Humora izjūta tāpat ir intelekta pazīme.

Aktieru vasaras un “Limuzīna” laiks

(..) 1980. gada vasarā Jānis Streičs sāka darbu pie filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Filmēšana notika Cēsu rajona Raiskumā. Aktiera profesija — tā ir sava laika nemitīga plānošana un šo plānu īstenošana: te izrādes un mēģinājumi teātrī, radio vai televīzijā, te — filmēšana, te — t. s. haltūra — piedalīšanās kādā koncertā vai pasākumā. Aktieri “baro” ne vien viņa profesionālās iemaņas, bet arī māka plānot un visu paspēt laikā. Rīgas kinostudijas vadība labi apzinājās, ka filmēšanās aktierim ir otrā plāna darbs jeb darbs amatu apvienošanas kārtībā. Tāpēc cits nekas neatlika kā studijai nodrošināt aktieru pievešanu klāt uzņemšanas laukumā un nogādāšanu atpakaļ Rīgā.

(..) Filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” uzņemšanas gaisotne veidojās mazliet citāda. Gan Uldis, gan viņa tuvākā partnere filmā Olga Dreģe, kas spēlēja Dagniju Tūteri, šo laikposmu atcerējās kā vienu no visjaukākajiem savā dzīvē. Visa filmēšanas grupa vasaru pavadīja skaistajā Raiskuma ciemā kopā ar ģimenēm un pat suņiem, arī Daina ar Daci, Jurģi un taksenīti Dolliju. Gandrīz visiem aktieriem iegadījās tāds laikposms, kad nevajadzēja pa galvu pa kaklu ne tikai skriet uz izrādēm vai mēģinājumiem, bet arī uz haltūrām. Tieši tāpēc veidojusies viengabalaina, radoša gaisotne, un varbūt tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc filma izdevās.

Olga Dreģe: “Tam, ka mēs visi bijām kopā, bija sava svētība. Kur nu vēl kopdarbs ar Lilitu Bērziņu, kad ikdienā varēja vērot viņu ne vien kā aktrisi, bet arī kā cilvēku! Kad Lilita Bērziņa atnāca uz filmēšanas laukumu ar savu sirmo, skaisto parūku un elegantajā bikškostīmā un pārtapa Mirttantē, to vērot bija tik aizraujoši! Un kur tad vēl visas sarunas par un ap filmu un dzīvi un tīri cilvēciskās attiecības — tas viss aktierim ir ļoti audzinoši. Tas bija tāpat kā tūlīt pēc Teātra fakultātes absolvēšanas — lielāko dzīves un skatuves skolu guvām ne tik daudz teātrī, bet tieši vasaras viesizrāžu izbraukumos.”

(..) Šī vasara Dumpjiem kļuva mazliet liktenīga vēl citā ziņā. Jau toreiz vārds “Raiskums” viņiem esot ļoti paticis, jauki skanējis. Vēlāk tieši šajā vietā Dumpji sāka būvēt lauku māju.

Sākums: cūkkūts nātru ielokā

Nākamajā vasarā pēc “Limuzīna” tapšanas televīzijas režisore Daina Dumpe raudzījās pēc filmēšanas vietām savam televīzijas uzvedumam “Vēja ziedi”. Meklēja guļbaļķu māju, un Raiskuma ciema priekšnieks tādu piedāvāja. Daina it kā pa jokam ieminējās, sak, vai te kādu vecu māju arī nepārdod? Atbilde skanēja tādā pašā stilā: “Tepat lejā pie ezera ir pamesta cūkkūts. To var dabūt.” Daina vēl nosmējās: “Vai tad tik vien māksliniekiem var piedāvāt kā cūkkūti?!” Joki paliek joki, bet apskatīties aizgāja.

Vieta izrādījās jauka — pašā Raiskuma ezera krastā. Par cūkkūti to pašu nevarēja teikt. Daina atveda Uldi un vēl dažus ģimenes draugus līdzi kā konsultantus. Arhitekts Oļģerts Krauklis uzreiz teica, ka smukās vietas dēļ vien tā kūts jāņem ciet! Vēlāk, kad izvēlējās mājai nosaukumu, atklājās — netālu aiz līkuma jau atrodas vieni “Dumpji”, divas mājas ar vienādu nosaukumu taču nevar būt! Dainas tante no Kocēniem ieteica šos nosaukt par “Cūkdumpjiem”. Blakus atradās “Brauskas”, bet Dumpju māja — mazliet lejāk. Tad nu ilgi nevajadzēja prātot, un palika pie “Lejasbrauskām”. Bet tas notika vēlāk.

Daina atcerējās pēcpusdienu, kad abi ar Uldi sēdējuši uz vecas dēļu kaudzes, nātrēs līdz ausīm, visapkārt mētājušās visādas drazas. Saule rietēja, mākoņainās debesis krāsojās zilsārti baltas, un pār Raiskumu kā paradīzes putns savus spārnus pārklāja rēns vakars. Viņi nolēma cūkkūti pirkt. Tā viss sākās.

Pirmajā vasarā Dumpis brauca uz šejieni veco kūti plēst nost. Nakšņoja pie radiem Valmieras pagasta Kocēnos un pa dienu rāvās melnās miesās. Palēnām uzslēja kaut ko dzīvošanai derīgu. Ar katru gadu kādu nieku lipināja klāt. Gluži kā bezdelīgas ligzdu. Vietējais slavenais aku meistars Šmitiņš uzbūvēja aku. Kad ezerā vairs neplūda virca, tas kļuva tīrāks un dzidrāks. Vasarās uz “Lejasbrauskām” kā uz īstu plezīru talkās brauca kolēģi aktieri, un fotogrāfijās iemūžināts, cik rūpīgi “sirsniņmāju” raka tieši Ģirts Jakovļevs. Pamazām namiņam apkārt saradās koki un krūmi, kas papildināja gar ezeru augošos vītolus un ievas. Ar augļkoku ieaudzēšanu gan te gāja pagrūti, jo gruntsūdens laikam pārāk augstu, un tas saknēm lāgā nepatika.

Pirti uzbūvēja nevis kā lustūzi (Ulda leksika), bet gan tāpēc, lai būtu kur nomazgāties. Pirmajos gados mazgāšanās “Lejasbrauskās” notika ar polietilēna plēvi apklātā siltumnīcā, kur ūdeni spainītī uzsildīja ar elektrisko spirāli un pēc tam ar lejkanniņu lēja cits citam uz muguras. Vispār būvēšanās un labiekārtošana norisa lēni, kā jau radošas profesijas pārstāvjiem, kam pat sestdienas un svētdienas regulāri nav brīvdienas. Dažkārt tik atskrēja uz laukiem uz pāris stundām, un tūlīt pat atpakaļ uz Rīgu, jo vakarā Uldim izrāde. Pat zāle palika nenopļauta.

Sākotnēji “Lejasbrauskas” iecerēja tikai kā vasaras mītni, kur padzīvot dažas nedēļas. Daina kā tipiska pilsētniece apgalvoja, ka te nu nemūžam neaudzēs nekādus kartupeļus vai citus dārzeņus: “Nebūsim tak nekādi mietpilsoņi, kas rušināsies pa dobēm. Iestādīs tik dažas puķītes smukumam, un viss. Tad jau drīzāk ceļosim, nevis nodarbosimies ar lauksaimniecību.” Bet tā neiznāca vis.

Par meitenēm un bohēmu

Bet kā ar meitenēm? 60.–70. gados mīlestība pret aktieriem izpaudās vairāk platoniski, tāpat kā pēckara meiteņu paaudzei, kas dievināja savus elkus. Pielūdzējas, puķes, mīlestības vēstules… Vai to izbaudījis arī mans Aprakstāmais Objekts? Dumpis tikai apgalvoja: tas bijis tik sen, ka aizmirsies un ka tādu nemaz nav bijis (tātad, pārfrazējot dziesmas vārdiem: “Varbūt vienkārši — izlikās?”). Un vispār: “Es jau neesmu spēlējis tādas lomas — tos romantiskos varoņus kā Ģirts. Publika taču iemīl šos varoņus, nevis pašu aktieri.”

Aktrise Elita Krastiņa — Andas lomas atveidotāja filmā “Pūt, vējiņi!” — laikraksta “Diena” pielikumā “Sestdiena” sakarā ar filmas 30 gadu jubileju teica: “(..) tolaik taču puse Latvijas meiteņu ģība Ģirta un Ulda dēļ!” Savukārt kāds no Dumpja tuvākajiem kolēģiem liecina, ka patiesībā “Lilioma” laikā Uldim apjūsmotāju un pielūdzēju neesot trūcis. Un arī puķes viņam sūtītas lielas un skaistas, un daudz...

Kolēģis: “Bija, bija Uldim pielūdzējas. Man jau ar` ir prasījušas: “Nu, vai nevari Uldi kaut kā dabūt mūsu kompānijā? Tu esi draugs, nu mēģini viņu pierunāt!...” Es saku: “Beidz, tev tur nekas nesanāks, viņš ir precējies, un vispār — Dumpis jau uz tiem meitiešiem neko nav...” Bet kuram vīrietim nav patīkami, ka viņam pievērš uzmanību? Nujā, Ģirtam pie sievietēm bija gan lielāka piekrišana. Un viņš varbūt dažreiz arī pasvieda tādu kā mazu cerību stariņu… Bet Uldis — ne-e. Viņš, šķiet, nekādus “sāņus lēcienus” jeb “kreisos gājienus” nav atļāvies. Par to viņu no sirds cienu. Un Uldim ir vēl viena laba īpašība. Mēs jaunībā varējām diezgan daudz izdzert, bet nemēdzām piedzerties. Kādu ēverģēlību jau arī pastrādājām, nākamajā dienā drusku pasāpēja galviņa, un viss. Turklāt, ja pēc pirmizrāžu ballēm kādas ziepes bija savārītas jeb podi izgāzti, otrā dienā mēs ar Uldi parasti nejautājām: “Ko es tur darīju? Tu neatceries?” Kas bijis, bijis.”

Bet vai tad tas viss — arī bohēma — nav pie jaunības, teātra un galu galā — dzīves — piederīgas lietas?