Kad vīzija par Rīgu pārtaps īstenībā

Viens no karstajiem Latvijas iekšpolitikas punktiem bieži vien ir galvaspilsētas Rīgas un valsts attiecības. Pa vidu ir sabiedrība un tās vērtības, to vidū viena no svarīgākajām — vide, kurā dzīvojam. Jau labu laiku sabiedrības uzmanību saista jaunu objektu būvniecība Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Pēdējos gados tapušas daudzas visai diskutablas celtnes.

Saeima šā gada augustā pieņēma Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumu, kurā noteikts izveidot konsultatīvo padomi, kas lemtu par jaunu objektu būvniecību Rīgas vēsturiskajā centrā. Rīgas dome jau vērsusies Satversmes tiesā, uzskatot, ka likums ierobežo pašvaldības tiesības pašai lemt par pilsētas attīstību, tādējādi likums esot pretrunā ar Pašvaldību hartu. Kāds ir šis likums un kāds — Rīgas attīstības redzējums, to “LV” jautāja Rīgas Kultūras pieminekļu inspekcijas priekšniekam Andim Cinim un Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas priekšniekam Jurim Dambim.

Juris Dambis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšsēdētājs, — “LV”

Par modernu un kvalitatīvu dzīves telpu

— Kādas ir VKPAI funkcijas, un vai tās ir stingri nodalītas no municipālo inspekciju uzdevumiem?

— Latvijā kultūras mantojuma saglabāšanas kontrole ir noteikta likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Mūsu valstī ir diezgan centralizēta sistēma kultūras mantojuma pārvaldīšanā un skaidri definētas VKPAI funkcijas. Inspekcija ir atbildīga par pieminekļu uzskaiti, jaunu objektu iekļaušanu kultūras mantojuma sarakstā, kā arī par kultūras mantojuma pētniecību. Likums noteic, ka jebkuri kultūras pieminekļu pārveidojumi ir jāsaskaņo ar VKPAI.

— Vai nāk klāt daudz jaunu objektu kultūras mantojuma sarakstā?

— Nevienā valstī nav tā, ka šis saraksts nepapildinātos. Pēdējos gados gan papildinājums Rīgā ir bijis minimāls — Komētforts, Ojāra Vācieša memoriālā muzejmāja.

Padomju laiks nebija tikai tukšs laiks arhitektūrā

— Kā jūs vērtējat padomju laika mantojumu? Liela daļa sabiedrības grib no tā norobežoties, jo tas emocionāli saistās ar ko negatīvu.

— Mēs visi dzīvojam vidē, kura nemitīgi attīstās un kurā katrs periods atstāj savas pēdas. Protams, kvalitatīvākais no katra perioda ir saglabājams nākamajām paaudzēm, bet tajā pašā laikā mēs nevaram par kultūras mantojumu pārvērst visu valsti. Šā gada Kultūras mantojuma dienu tēma bija pēckara mantojums, speciālisti sprieda tieši par pagājušā gadsimta otro pusi. Un mēs nonācām pie secinājuma, ka šajā laikā ir radītas arī daudzas vērtības un nevaram teikt, ka tas bijis tukšs periods.

Foto: A.F.I.

— Kas jums no padomju laika liktos noteikti saglabājams?

— Jūrmalu mēs pazinām ar restorānu “Jūras pērle”, tā bija ļoti laba arhitektūra. Diemžēl šī ēka jau ir zaudēta. Latvija saistījās arī ar restorānu “Sēnīte”, kas tagad ir pārveidots, jāsaka — uz slikto pusi. Labs arhitektūras paraugs ir Dailes teātris. Daudziem nevēlams, savukārt daudzu profesionāļu novērtēts ir Okupācijas muzejs, kas patiesībā ir laba sava laika arhitektūra. Ļoti labs piemineklis ir Salaspils memoriāls. Zinātņu akadēmijas projekts tika uzspiests “no augšas”, taču risinājums ir labs, nacionāls. Zinātņu akadēmijas ēka ir labs paraugs tam, kā mūsu arhitekti spēja zināmu diktātu ietērpt pieņemamā formā.

Rīgai nav attīstības plāna, kuru tā respektētu

— Kāpēc VKPAI nav noslēgusi līgumu ar Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, ko ļoti vēlas pašvaldība?

— Pašvaldību dienesti ir Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī un Daugavpilī. Valmierā ir VKPAI rajona inspektors. Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā 1997. gada 6. decembrī. Tas ir augstākais — pasaules — līmenis. Saskaņā ar konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību valsts ir atbildīga par pasaules kultūras mantojuma saglabāšanu. Deviņdesmito gadu sākumā Rīgas centrā visi darbi notika tikai ar atļaujām, ko deva pašvaldības inspekcija. Situācija mainījās 1997. gadā, kad Rīgas centrs ieguva pavisam citu statusu un līdz ar to atbildība bija cita. 1998. gadā mēs vienojāmies ar pašvaldību par noteiktiem darbiem noteiktos termiņos. Nozīmīgākais darbs bija Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna izstrāde, kuram vajadzēja būt gatavam 2001. gada septembrī. Bija paredzēts, ka šajā plānā tiks atrisinātas visas vēsturiskā centra problēmas. Diemžēl šī plāna, par kura izstrādi atbildīga bija pilsēta, joprojām nav. 2001. gadā VKPAI izstrādāja savu plānu pilsētas attīstībai. Diemžēl pilsēta to neņēma vērā. Tāpat pilsēta nav sagatavojusi pagaidu noteikumus, pēc kuriem varētu strādāt līdz attīstības plāna izstrādei. Tāpēc VKPAI izstrādāja un pieņēma šos noteikumus, kuri gan vāji tiek pildīti. 2002. gada 6. decembrī VKPAI prezentēja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas koncepciju, kurā ir ietverta gan vēsturiskā mantojuma objektu inventarizācija, gan norādītas iespējamās būvniecības vietas. Arī šī koncepcija netiek ņemta vērā. Mūsu izstrādātie dokumenti Rīgai nav saistoši, jo mēs neatbildam par plānojumu, mēs pie tā ķērāmies vien tāpēc, ka redzējām: pilsēta pati ar to netiek galā. Tā kā situācijā, kad nav izstrādāts Rīgas detālplānojums, pilsētai nav sava attīstības plāna, kuru tā respektētu, VKPAI nevar slēgt līgumu ar pašvaldību un deleģēt tai kādas funkcijas.

— Kāpēc Rīgā daudzi kultūras pieminekļi nav reģistrēti zemesgrāmatā, kā to prasa likums?

— Jā, ar ierakstiem zemesgrāmatā ir problēma. Likumā ir noteikts: kad VKPAI ir nosūtījusi kultūras pieminekļu sarakstu zemesgrāmatu dienestam, tā darbiniekiem jāveic šo pieminekļu reģistrācija. Diemžēl tas netiek darīts. Taču ieraksts zemesgrāmatā ir tikai papildu instruments īpašnieku informēšanai. Viss valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts ir publicēts “Latvijas Vēstnesī”, tas ir pieejams arī pilsētas pašvaldībai. Rīgas būvvalde savos noteikumos ir pateikusi, ar ko ir un ar ko nav jāsaskaņo būvniecības darbi Rīgas vēsturiskajā centrā, ja tie skar kultūras pieminekļus. Diemžēl šajos noteikumos ne ar pušplēstu vārdu nav minēts, ka būvdarbi, kas skar kultūras pieminekļus (būvvaldei ir šis saraksts), jāsaskaņo ar VKPAI. Tādējādi būvvalde maldina būvniekus, kuriem tādēļ rodas sarežģījumi.

— Vai Rīgas vēsturiskajā centrā ir izplatīta būvniecība, kas nav saskaņota ar jums, bet tikai ar Rīgas būvvaldi?

— Diemžēl jā.

Milžu cīņas Rīgas centrā

— Vai sabiedrībā daudz apspriestais Triangula bastions, karkasa būve pie universālveikala “Centrs” ir parādījušies ar VKPAI ziņu un akceptu?

— Triangula bastiona gadījumā pašvaldība, ne ar vienu nekonsultējoties, pieņēma lēmumu par zemes iznomāšanu būvniecībai. Tika izdota būvvaldes būvatļauja. Kad tika izrakta būvbedre un mēs pamanījām, ka sākti būvdarbi, mēs tos apturējām. Taču līdzekļi jau bija ieguldīti, bija zemes nomas līgums, vilciens jau bija aizgājis... Mēs pieprasījām vismaz saglabāt oriģinālos bastionus. Tas, ka ir radīta platforma, no kuras redzama Daugava, ir ļoti labi. Problēma ir tā, ka projektā celtnes apakšējā daļa bija paredzēta atvērta, staigājama. Pilsēta pretēji arhitekta un VKPAI gribai pieprasīja to aiztaisīt. Un rezultāts ir redzams.

Celtne pie universālveikala ir ar mums saskaņota. Vēsturiski tur ir bijusi celtne, arī tagad no pilsētbūvnieciskā viedokļa tai tur jābūt. Taču ir realizēta tikai puse no projekta, pirmā kārta. Faktiski tagad mēs neredzam otru pusi celtnes.

— Vai jums nevajadzētu piespiest ēku pabeigt?

— Par plānojumu atbildīgā ir pilsēta un — augstākā līmenī — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Mēs nevaram iejaukties modernās arhitektūras kvalitātes jautājumos.

Stacijas laukumā pulksteņa vietā gribēja uzbūvēt tādu objektu kā viesnīca “Latvija”. Vienīgā, kas pret to cīnījās, bija VKPAI. Tā ka Stacijas laukums ir mūsu uzvara.

— Kā jūs prognozējat, kā beigsies VKPAI un “Stockmann” konflikts?

— Mēs noraidījām vairākus “Stockmann” projektus, beigās atradām kompromisa risinājumu, kas apmierināja abas puses, un VKPAI sniedza savu piekrišanu. Kas notika? Sākās būvniecība, bet realizēts tiek nesaskaņotais projekts. Esmu par dialogu, bet, ja reiz nonākam pie kompromisa, tad arī to ievērojam. Šobrīd tajā vietā darbi ir apturēti. Jā, “Stockmann” draud mūs iesūdzēt tiesā, bet, ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, viņi prāvu vinnēt nevar.

— Kā jūs vērtējat Rātslaukumu? Vai jūs piekrītat, ka rekonstruētais Melngalvju nams un Rātsnams saspēlējas ar Okupācijas muzeju un Rīgas Tehniskās universitātes Staļina laiku ēku?

— Es nevērtēju Rātslaukumu augstu. Ir būvēts, kā katrs iedomājas, un nav bijusi demokrātiska laukuma plānošana. Melngalvju nama atjaunošana bija daudzu sapnis, lai nu tā būtu. Taču mantojumam vērtība ir tad, ja tas ir patiess. Atdarinājumi ir naudas tērēšana. Cilvēku apziņu šāda kopiju veidošana var iespaidot diezgan destruktīvi: es varu iznīcināt īstu pieminekli, ja vajadzēs, vietā uzbūvēšu jaunu. Taču vērtība ir oriģinālam. Valstis, kurās ir attīstīta mantojuma politika un tiek ievērotas visas konvencijas, nekad neatļaujas radīt atdarinājumus.

— Nacionālajā programmā “Kultūra. 2000 — 2010” par kultūras mantojuma saglabāšanu ir teikts: “atšķirīgos ekonomiskos apstākļos prasības var būt atšķirīgas, bet pamatotas”. Vai jūs varētu paskaidrot šo frāzi?

— Jā. Ir noteiktas prasības kultūras mantojuma saglabāšanā. Vienas prasības būs Rīgā, citas — Zilupē. Mēs nedrīkstam, piemēram, izvirzīt smalkas restaurācijas prasības kā Rīgā kādai trūcīgai lauku pašvaldībai, kuras tā visskaistākajos sapņos nespēs izpildīt. Labāk lai baznīcai vispār tiek uzlikts jumts, nevis pieprasīt kārniņu jumtu, un baznīca, visticamāk, vispār tiks atstāta novārtā. Šāda pieeja ir visur pasaulē.

Par dialogu starp vēsturi un nākotni

— Vai, jūsuprāt, ir iespējams sabalansēt Rīgas ekonomiskās intereses un vēsturiskā centra aizsardzību ar saprātīgu attīstību, lai viens nenotiktu uz otra rēķina?

— Pats svarīgākais — radīt kvalitatīvu dzīves telpu, kuru veido kultūras mantojums un modernā arhitektūra. Ja starp šīm tendencēm ir dialogs, tad viss ir kārtībā. Es biju domājis, ka VKPAI izstrādātā un Eiropā augstu novērtētā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koncepcija veidos šo dialogu starp pagātni un nākotni, taču, kā izrādījās, tas nevienam nav vajadzīgs. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka attīstībā laba ideja ir svarīgāka par naudu. Ja nauda ierodas pirms idejām, tad ir vienīgi problēmas.

— Jūs Rīgas centrā vai tā aizsardzības zonā varat iedomāties augstceltnes?

— Centrā, protams, ne. Aizsardzības zonā tās varētu būt. Ķīpsalas detālplānojums paredzēja, ka apbūve ies uz augšu, kāpņveidīgi, ar katru pakāpienu kļūstot lielāka. Diemžēl ir sākts no otra gala — nevis ar mazāko, bet lielāko.

Par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumu

— Kā jūs vērtējat Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumu? Vairāki arhitekti teikuši, ka tas ir pārāk subjektīvs un brīvi interpretējams.

— Es tam nepiekrītu. Likumu izvērtēja gan UNESCO, gan Eiropas Padome un atzina par labu esam.

— Taču, ja Rīgā — nozīmīgā ekonomikas un investīciju centrā — arhitekti apgalvo, ka nav skaidri spēles noteikumi, katrs gadījums tiek vērtēts atsevišķi, vai tā nav ideāla augsne korupcijai?

— Visideālākā. Tādēļ likums vispirms jau noteic, ka Rīgas centrs nevar attīstīties bez detālplānojuma, bez skaidriem spēles noteikumiem. Detālplānojums jāizstrādā līdz nākamā gada vidum.

— Pilsēta apgalvo, ka tai trūkst naudas plānojuma izstrādei.

— Tas nav naudas jautājums. Es zinu, ka vairāki investori ir piedāvājuši šo naudu samest, lai tik būtu plāns. Likumā arī paredzēts, ka Ministru kabinetam jāizstrādā visiem vienoti būvniecības kritēriji, nosakot, kādas izmaiņas Rīgas kultūrvidē ir būtiskas un kādas nav. To nedarīs VKPAI, kas varētu būt subjektīva, to darīs valdība — tātad gan Kultūras ministrija, gan Ekonomikas ministrija, gan citu nozaru ministrijas. Tā ka šie kritēriji būs pietiekami daudzpusīgi. Šie Ministru kabineta noteikumi jāizstrādā līdz šā gada beigām. Pašlaik lēmumi tiek pieņemti “divos kabinetos”, kas arī nav pareizi. Ja pašvaldība ir par, bet VKPAI ir pret vai otrādi, kultūras pieminekļa īpašnieks neko nevar iesākt, viņam ir sasietas rokas. Izeja ir — lēmumu sagatavot komisijā, kurā municipālās inspekcijas un VKPAI pārstāvjus nosēdina pie galda, klāt pieliekot četrus arbitrus un pašu apspriešanas procesu padarot pieejamu visiem interesentiem. Tādēļ likums paredz izveidot šādu konsultatīvo padomi. Mēs gribam, lai skaidrība, kur ko drīkst vai nedrīkst būvēt, būtu jau pirms investora ierašanās, nevis sākt šos jautājumus skaidrot, kad investors ar savu projektu jau ir klāt. Tad atkristu daudzas problēmas.

— Vai jūs piekrītat, ka UNESCO iekļautā Rīgas vēsturiskā centra teritorija ir par lielu un dažādos kvartālos ir nepieciešami atšķirīgi noteikumi?

— Atšķirīgie noteikumi jau ir paredzēti. Tos var atrast arī mūsu izstrādātajā koncepcijā, kurā ir šīs teritorijas kultūrvēsturiskais izvērtējums. Tajā nekad nav bijuši, nav un arī nebūs vienādi noteikumi.

Lai ideja nāktu pirms naudas

— Kāds ir jūsu Rīgas vēsturiskā centra attīstības redzējums?

— Pasaules pieredze rāda, ka no iznīcinātā kultūras mantojuma 25% iet bojā sabrūkot, ja tas laikā netiek restaurēts, bet 75% tiek iznīcināti jaunas saimnieciskās darbības rezultātā. Latvijai būtu svarīgi pārņemt pasaules praksi, kad kultūras pieminekļi tiek nevis saglabāti kā muzejiskas vērtības, ar kurām neko nedrīkst darīt, tie ir atvērti sabiedrībai, tā drīkst izmantot kultūras pieminekļus. Tas valstij izmaksātu desmit reizes mazāk nekā uzturēt tīri muzejiskas vērtības. Bet ir jābūt arī stingrai kontrolei, lai pieminekļi netiktu iznīcināti. Mēs lēnām uz šo atvērto modeli virzāmies.

— Un kā pietrūkst?

— Pietrūkst respekta pret normatīvajiem aktiem. Sabiedrībā likumu ievērošana diemžēl vēl nav pašsaprotama lieta. Paši likumi mums ir ļoti labi. Rīgai ir fantastiska struktūra. Ir viduslaiku daļa, kuru ierobežo kanāls ar kanālmalas apstādījumiem, ir jūgendstila centrs ar labiem koka arhitektūras paraugiem. Rīgas plānojuma sistēma ir ļoti laba, to mēs nedrīkstam pazaudēt. Taču Rīgas lielākā vērtība ir tās cilvēciskais mērogs un arhitektūras radītā noskaņa. Mums ir daudzi oriģināli arhitektūras pieminekļi, bet ir arī daudz tukšu vietu, kurās var notikt attīstība. Es esmu par modernu arhitektūru un modernu dizainu. Mums jāsaprot, kas ir jāsaglabā, kas ir lieks, no kā jāatbrīvojas un kas jārada no jauna. Es ticu, ka, ievērojot šīs trīs lietas, Rīgā izveidosies moderna, kulturāla dzīves telpa. Mums jārada tāda arhitektūra, kuras dēļ cilvēki no ārvalstīm brauktu uz Latviju. Es domāju, mums ir tāds potenciāls, kurš vislabāk izpaustos, rīkojot arhitektūras ideju konkursus. Tātad — vispirms laba ideja, tikai tad realizācija. Ja ir laba vīzija par tālāko attīstību, mēs varam atļauties arī ko zaudēt. Bet mēs nedrīkstam zaudēt lielas vērtības, to vietā radot ko nebūtisku.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Andis Cinis, Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks, — “LV”

Kultūras pieminekļu aizsardzība

— Kādas ir Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (RKPAI) funkcijas un galvenie uzdevumi?

— Pats svarīgākais mūsu uzdevums ir rūpēties par kultūras pieminekļu aizsardzību Rīgas pilsētas teritorijā. Mēs veicam pieminekļu saglabāšanas kontroli. Ne velti esam Rīgas būvvaldes sastāvdaļa, jo mūsu galvenais darbs ir paredzamo pārbūvju projektu kontrole, raugoties, lai, piemēram, pārbūvējot kādu dzīvokli ēkā, kas ir kultūras piemineklis, tam netiktu nodarīts kaitējums. Rīgas pilsētā ir valsts un pašvaldības aizsargātas teritorijas (Rīgas vēsturiskais centrs, Pārdaugavas apbūve u.c.), kurās mēs veicam šo uzraudzību. Tāpat, piemēram, ja jūs gribat ko būvēt Daugavgrīvas cietoksnī, kas ir kultūras piemineklis, tas ir jāsaskaņo ar RKPAI, kā arī ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI).

— Vai jums ir pietiekami tiesisko instrumentu, lai veiktu šo uzraudzības darbu?

— To, kā zināms, vienmēr pietrūkst. Taču galveno darbu — projektu kontroli, mums izdodas veikt itin sekmīgi. Šogad mums ir pieaudzis darbinieku skaits. Pirms diviem gadiem inspekcijā strādāja seši cilvēki un saskaņoja Rīgas vēsturiskajā centrā 1000 projektus, pagājušajā gadā — 1400 projektus. Arī šā gada pieredze liecina, ka 80 procenti no visiem iesniegtajiem projektiem ir dzīvokļu pārbūves, no kurām puse tiek veiktas ēkās, kas ir kultūras pieminekļi.

Ļaunprātīgu mākslas nīdēju nav daudz

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Vai bieži aizliedzat veikt dzīvokļu pārbūves?

— Mēs neaizliedzam tās veikt, jo jārēķinās ar realitāti. Ir situācijas, kad pārbūvējamā dzīvoklī ir vērtīgi griestu dekori vai dzīvokļa plānojums arī ir vērtība. Taču realitāte ir tā, ka šie dzīvokļi ir privatizēti. Mūsu sabiedrība bieži krīt no viena grāvja otrā. Mēs sastopamies ar uzskatu, ka privāts dzīvoklis ir privāts un tajā ne ar kādiem noteikumiem nav jārēķinās. Pasaulē sen jau šis uzskats ir novecojis, mežonīgā kapitālisma laiki jau pagājuši. Rietumvalstīs cilvēki rēķinās arī ar kopējām sabiedrības vērtībām, jo viņi tās izprot. Latvijas lielā problēma ir vēsturiskie apstākļi, kādos esam dzīvojuši. Pārsvarā cilvēki dzīvojuši mazos dzīvoklīšos blokmājās Pļavniekos vai Ķengaragā, un tie arī veidojuši cilvēku izpratni par telpisko vidi. Un nereti šie cilvēki, tikuši pie naudas, nopērk milzīgu dzīvokli, to pārbūvē un iznāk tas pats Pļavnieku vai Ķengaraga dzīvoklītis, tikai lielāks. Ir cilvēki, kas tā arī saka: man nepatīk visi tie jūsu griestu un sienu dekori, bet es gribu lielu dzīvokli.

— Ko jūs darāt šādā situācijā?

— Diemžēl esam visai bezspēcīgi. Mēs tikai varam šo cilvēku izglītot. Bieži tas arī izdodas, jo ļaunprātīgu mākslas nīdēju jau nav daudz.

Kultūras pieminekļi — starp valsti un pilsētu

— Likumā noteikts, ka ēkām, kas ir kultūras pieminekļi, jābūt ierakstītām zemesgrāmatā. Taču arhitektu darbu šādu dzīvokļu pārbūvē apgrūtina tas, ka šīs ēkas nemaz nav ierakstītas zemesgrāmatā, līdz ar to arhitekts veido projektu, nerēķinādamies, ka ēkai ir kultūras pieminekļa statuss.

— Ir VKPAI un municipālās pieminekļu inspekcijas. Piemēram, Ventspils kultūras pieminekļu inspekcijai ir līgums ar VKPAI, kurā skaidri nodalītas funkcijas. Lai kā arī mēs būtu pūlējušies, diemžēl VKPAI ar Rīgas inspekciju līgumu neslēdz. Līdz ar to Rīgā funkcijas nav nodalītas. Un valsts līdz šim centusies paturēt kontroli nozīmīgajā investīciju centrā — Rīgā. It īpaši pēdējā laikā, kad politiskais izkārtojums valstī un Rīgā ir tāds, kāds tas ir, pieminekļu aizsardzības jautājumi tiek izmantoti ekonomisku un politisku mērķu kontrolei.

— Vai šī kontrole, jūsuprāt, tiek veikta caur VKPAI — kaut ko atļaujot vai aizliedzot būvēt?

— Jā. Tipisks piemērs ir naftas terminālis Daugavgrīvā. Pēkšņi mēs atklājām “jaunu” kultūras pieminekli. Kad nekas neiznāca vides aizsargātājiem, tika piesaistīts VKPAI. Es neapgalvoju, ka tur jābūt terminālim. Bet spēcīgs arguments ir tas, ka Tallinas ostas gada apgrozījums ir tāds pats kā visas Rīgas pilsētas gada budžets. Tad man ir jautājums: kāpēc mēs nerespektējam grandiozas investīcijas? Blakusesošajam Daugavgrīvas cietoksnim desmit gadus neviens nepievērsa uzmanību. Tajā rajonā ir ļoti nepieciešamas investīcijas, protams, saprātīgas.

Atgriežoties pie jūsu jautājuma, fiksēšanu zemesgrāmatā jau vajadzēja veikt, sākot no deviņdesmitajiem gadiem, kad notika privatizācija.

— Jā, bet kam to vajadzēja darīt?

— To vajadzēja darīt VKPAI.

— Bet vai tad tos kultūras pieminekļus, kas ir pašvaldības pārziņā, nevajadzēja reģistrēt zemesgrāmatā pašvaldības inspekcijai?

— Es pieļauju — jā. To var darīt vēl šodien, bet RKPAI gan to nedara.

Par kultūras pieminekļiem un ekonomiku

— Vai reizēm jūs neizjūtat pretrunas starp pilsētas ekonomiskajām interesēm un kultūras pieminekļu, arī Rīgas vēsturiskā centra, aizsardzību?

— Rīgas vēsturiskais centrs nav vienība, kas eksistē pati par sevi. Mēs neesam iemācījušies domāt globāli, nu kaut vai Rīgas mērogā. Jāsaka, beidzot es sāku just, ka mēs ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentu domājam līdzīgi. Arī Pilsētas plānošanas pārvaldē ir sākuši domāt visas pilsētas mērogā. Manuprāt, nevajag aizsargāt katru pieminekli atsevišķi, bet gan teritorijas, piemēram, Rīgas vēsturisko centru. Saprātīgi plānojot, mums nebūs jācīnās ar nesaprātīgiem investoriem.

Protams, reizēm ekonomiskās intereses un pieminekļu aizsardzība saduras, bet tas jārisina ar pilsētbūvnieciskiem risinājumiem, piemēram, jautājums par lielveikalu atrašanos vai neatrašanos pilsētas centrā. Līdz zināmai robežai lielveikals var būt labvēlīgs apkārtējai videi; kļūstot pārlieku liels, tas akumulē apkārtējo vidi — mazos veikalus, kas vienkārši iznīkst. Jebkurš liels objekts apkārtējo vidi var atdzīvināt vai iznīcināt, jautājums — kā tas pilsētbūvnieciski tiek atrisināts.

Esam izveidojuši vairākas programmas, kurās ir definētas tās vērtības, kuras neesam ar mieru upurēt nekādu ekonomisko labumu dēļ. Piemēram, kāpņu telpas kā kultūras pieminekļi, vērtīgi griestu dekori. Mēs šīs lietas gribam apkopot, lai par katru kultūras pieminekli varētu izlasīt, kādas vērtības tas pārstāv. Līdz ar to palielināsies arī sabiedrības izpratne, jo būsim konkrēti pateikuši, ko tad mēs aizsargājam. Šāda izpratnes veicināšana būtu ļoti svarīga, jo nav iespējams katram būvētājam pielikt klāt inspektoru. Mums vienu brīdi bija akcija, kad rakstījām vēstules municipālajai policijai par nelikumīgu logu nomaiņu ēkās, kas ir kultūras pieminekļi. Bet tas viss bija bez rezultātiem. Sodi ir pārāk niecīgi. Jāstrādā arī ar logu ražotājiem, kas vēlas savu produkciju piedāvāt Rīgas vēsturiskā centra ēkām.

Par arhitektūru, emocijām un politiku

— Kā jūs vērtējat to, kas pēdējos gados noticis Rīgas vēsturiskā centra apbūvē — Triangula bastions, karkasa būve pie universālveikala “Centrs”, arī Rātsnams, pret kuru konceptuāli iebilda VKPAI?

— Lēmumi par minēto celtņu būvniecību tika pieņemti vēl pagājušās domes laikā. Neviens nevarēja piespiest VKPAI neapturēt Triangula bastiona celtniecību, bet tas nenotika. Savukārt Rātsnamu gribēja uzcelt iepriekšējā dome. Tas bija politisks lēmums, kam nav sakara ar arhitektūru.

— Vai Rīgas domei nav saistošs VKPAI atzinums?

— Protams, ir saistošs. Pret Rātsnama būvi, pirms tika sākti darbi, acīmredzot neviens nopietni neizturējās. Taču, runājot par paša Rātsnama izskatu, sava loģika tajā ir. Ja jau mēs uzcēlām Melngalvju nama kopiju, tad var būt arī Rātsnama kopija, veidota mūsdienīgiem līdzekļiem. 1993. gadā, kad pieņēma lēmumu par Melngalvju nama atjaunošanu, es Anglijā studēju maģistrantūrā. Taču ziņas pie manis nonāca, un uzrakstīju garu un niknu atklāto vēstuli, ka ir absurdi būvēt kopiju, ka tajā vietā ir jābūvē moderna ēka. Latvijā neviens tam nebija gatavs, jo arī sabiedrība vēlējās atjaunot to, ko tā bija zaudējusi. Šīm ēkām ir spēcīgs emocionālais konteksts.

— Daudzi arhitekti Melngalvju namu dēvē par leļļu namiņu bez īpašas arhitektoniskas vērtības.

— Es gribētu teikt, ka tam nav nekādas jaunradītas arhitektoniskas vērtības. Taču ir īpatnēja nianse — neviens ārzemnieks neizjūt, ka šis nams ir būvēts tikai pirms pieciem gadiem. Tas atspoguļo to, ko var izdarīt mūsu amatniecība. Melngalvju namā piedalījos seminārā kopā ar Zviedrijas pieminekļu aizsardzības cilvēkiem. Mēs izspēlējām praktisku uzdevumu, izejot Rātslaukumā un izvērtējot tur esošās kultūras vērtības. Visi atzina, ka šīm reprodukcijām varbūt arī nav arhitektoniskas vērtības, bet tajā pašā laikā, klāt esot Okupācijas muzejam, Rātslaukums iegūst pilnīgi citu semantisku nozīmi. Būtiski ir runāt par visu laukuma ansambli kopumā — padomju laika celtņu saspēli ar šīm naivajām rekonstrukcijām. Mums jāizmanto vecpilsētas piedāvātās iespējas, jo tik “nepareiza” apbūve nav iespējama nekur citur. Lielus laukumus ar modernām mājām varam būvēt jebkur citur. Bet Vecrīgā mums jāizmanto tās unikalitāte. Līdz ar to Rātsnamu nevar vērtēt atrauti no visa Rātslaukuma kopumā. Rīgā tikai divas ēkas atbilst modernās arhitektūras standartiem — jaunā Latvijas Bankas ēka un lidosta.

— Vai tā ir izplatīta prakse, ka Rīgas dome izsniedz būvatļauju, nerēķinoties ar VKPAI atzinumu?

— Tādi gadījumi ir. Pagājušajā gadā Rīgas pilsētā mēs saskaņojām pavisam 5000 projektus, no tiem, kā jau teicu, RKPAI — 1400 projektus. Un, protams, dzīvokļu īpašnieki ne vienmēr iet uz VKPAI prasīt atļauju. Ir atsevišķi objekti, piemēram, Vecrīgā, kur notiek nopietnas pārbūves, tad gan tās vienmēr tiek saskaņotas ar VKPAI. Gribu uzsvērt, ka runāt par lielām nelikumībām Rīgas vēsturiskā centra apbūvē nav pamata.

Par Rīgas vēsturiskā centra attīstību

— Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments nesen rīkoja konferenci par Rīgas vēsturiskā centra lomu pilsētas attīstībā. Konferences dalībnieki bija vienisprātis, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir noteikts pārāk liels. Vai jūs tam piekrītat?

— Rīgas vēsturiskais centrs tiešām ir liela teritorija, ieskauta ar dzelzceļa loku. Atsevišķi ir izdalīta zona, kas iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Par šo teritoriju tad arī konferences dalībnieki vienojās, ka tā ir par lielu. Lietas būtība ir tā, ka UNESCO sarakstā iekļautā teritorija nav tik viendabīga, lai tajā varētu darboties vienādi noteikumi. Par lielu tā ir tādēļ, ka mums ļoti grūti kontrolēt tajā notiekošos procesus. Šajā teritorijā ir arī dezorganizētas zonas, un dezorganizēta vide nevar būt aizsargājams objekts. Piemēram, Jaunā Ģertrūdes baznīca ir brīnišķīgs kultūras piemineklis, bet vide ap to ir pilnībā dezorganizēta. Savukārt Tallinas ielas kvartāls ir ar skaistu pilsētbūvniecisko ainavu, kas jāsaglabā. Taču diez vai mēs vērsīsimies UNESCO, lai pārskatītu šīs teritorijas robežas. Visloģiskāk būtu, ja šī teritorija būtu sadalīta fragmentos ar atšķirīgiem būvnoteikumiem.

— Vai pie tā jau tiek strādāts?

— Jā, darbs jau ir sākts.

Ar platām, ieinteresētām, mīļām acīm uz Rīgas vēsturisko centru Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kā jūs vērtējat nesen pieņemto Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumu?

— Tajā ir iestrādātas daudzas normas, par kurām nav skaidrs, kā tās realizēt. Tās pieļauj pārāk plašu interpretāciju. Piemēram, Anglijā pieminekļu aizsardzības likums tika pieņemts tikai 30 gadus pēc tam, kad tas bija iesniegts parlamentā. Un tā notika tikai tāpēc, ka parlamentārieši ilgi sprieda, kā likuma normas ieviest. Latvijā mēs bieži pieņemam politiskus lēmumus, nedomājot, kā tos varēs realizēt. Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumā, piemēram, tiek runāts par būtiskām izmaiņām Rīgas kultūrvidē. Bet kas noteiks, vai izmaiņas ir būtiskas vai nebūtiskas? Ja Alunāna ielā tas būs būtiski, Birznieka—Upīša ielā varbūt nebūs. Tāda pati problēma ir ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”.

— Nobeigumā — kāds ir jūsu redzējums par Rīgas vēsturiskā centra attīstību?

— Rīgas vēsturiskā centra attīstībā es redzu milzīgu potenciālu. Bet mums ir jādomā kompleksi. Mēs nevaram tikai būvēt biroja ēkas, mums arī jādomā, ko redzēs tūrists, kurā vietā viņš paēdīs un kur dzīvos. Daudz kas atkarīgs no tā, cik mērķtiecīgi pie pilsētas attīstības strādās pašvaldība. Vispirms, mums ir jāmāk parādīt to, kas mums jau ir, — izcila jūgendstila arhitektūra. Pilsēta ir arī vienreizēji zaļa. Bet mums ir jāstrādā pie ielu seguma, mazo arhitektonisko formu saglabāšanas, laternām. Pilsētas centrā jābūt informācijas centriem, kas ne tikai tūristiem, bet arī pašiem pilsētniekiem spētu atklāt Rīgu tās košumā.

— Bet akcents būtu jāliek uz esošā saglabāšanu vai jaunā radīšanu?

— Noteikti uz esošā saglabāšanu. Jā, mums vajag jaunu arhitektūru, bet jautājums ir par kvalitāti — lai “pie žaketes būtu nevis plastmasas, bet koka poga”.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore