Mēs visi varam pateikties liktenim

Šodien, 3. oktobrī, Vācijas valsts svētki — Vācu vienotības diena

Ekarts Herolds, Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Pēc vēsturiskā 20. septembra

— Liekas, šī ir jūsu pirmā intervija Latvijas presei pēc 20. septembra referenduma. Kā jūs vērtējat šīs tautas nobalsošanas rezultātu?

— Vācijas valdība un sabiedrība referenduma pozitīvo rezultātu uztvēra ar lielu prieku un gandarījumu. Nebūs pārspīlēti teikts, ka 20. septembris bija vēsturiska diena, kas izšķīra Latvijas un latviešu tautas tālāko likteni. Līdz ar to ir likvidēts Eiropas nedabiskais dalījums, kas pastāvēja kopš Otrā pasaules kara beigām. Šis Latvijas tautas lēmums vērsts nākotnē.

— Kā Latvijas jaunais — Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts — statuss iespaidos mūsu valstu turpmākās attiecības? Latvija un Vācija taču tagad būs līdztiesīgas partneres ES.

— Latvijas iestāšanās ES būs laba iespēja vēl vairāk aktivizēt attiecības starp ES partnervalstīm, tātad arī starp Vāciju un Latviju. Politiski tas nozīmē daudz ciešāku sadarbību visās jomās. Ekonomikas nozarē Latvija varēs izmantot arī ES līdzekļus valsts tālākajai attīstībai. Šo iespēju pozitīvos rezultātus varam redzēt daudzās ES dalībvalstīs, piemēram, Īrijā. Divpusējo attiecību jomā tas būs nozīmīgs stimuls Vācijas tiešo investīciju intensificēšanai Latvijā, jo katram skaidrs, ka partneris ES ietvaros ir daudz drošāks sadarbības partneris. Arī kultūras apmaiņā, kas jau tagad ir ļoti aktīva, ES ietvaros pavērsies vēl intensīvākas sadarbības iespējas. Gribētos, lai kultūras joma atstātu iespējami lielāku iespaidu arī uz ekonomisko kontaktu attīstību.

— Kā mūsu valstu attiecības, jūsuprāt, iespaidoja Latvijas Valsts prezidentes valsts vizīte Vācijā šogad martā?

— Latvijas Valsts prezidentes un arī ļoti iespaidīgās uzņēmēju delegācijas vizīte Vācijā neapšaubāmi bija visaugstākais sasniegums mūsu valstu attiecībās. Pats būtiskākais, ka šajā vizītē Latvijas prezidente varēja iepazīt dažādus Vācijas dzīves aspektus. Gan Berlīnē, gan dienvidu pavalstī Bavārijā, gan arī tā sauktajā jaunajā pavalstī Mēklenburgā — Priekšpomerānijā. Es to akcentēju, jo mana pieredze Rīgā liecina, ka Vācijas pavalstīm ir nozīmīga loma arī mūsu valstu divpusējās attiecībās.

— Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizītes laikā Vācijā plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā bija Irākas jautājums — tieši tajās dienās sākās karš. Latvijai un Vācijai bija atšķirīgs viedoklis Irākas jautājumā, kas gan netraucēja vizītes sekmīgajai norisei un, kā redzams no pusgadu garas laika distances, nekaitēja arī mūsu valstu attiecībām, taču šī situācija jo vairāk aktualizēja tēzi par vienotas ES ārpolitikas nepieciešamību.

— Mēs, vācieši, esam pārliecināti, ka metodēm un instrumentiem jākalpo kopīgas ES ārpolitikas stiprināšanai. Tas bijis arī viens no Eiropas konventa darba mērķiem. Redzot, cik liela nozīme ārpolitiskajiem aspektiem ir atsevišķu valstu attīstībā, mēs saprotam, ka tas ir process, kam laika gaitā jātuvinās. Bet mēs esam uz pareizā ceļa, un es domāju, Konventa izstrādātais projekts šajā jautājumā mums ļaus paiet jau krietnu gabalu uz priekšu.

— Kā jūs raugāties uz dažkārt dzirdēto viedokli, ka ES toni nosakot lielās dalībvalstis?

— Es domāju, līdzšinējā pieredze tā saucamajā mazajā ES pierāda, ka tā tas nav. Ka ir pat gluži pretēji. ES uzbūves principi parāda, ka mazajām dalībvalstīm kopā ir pat lielāks svars nekā lielajām. Pieredze arī rāda, ka jautājumos, kur nepieciešams kvalificēts vairākums, ES ietvaros veidojas dažādu valstu grupējumi atkarībā no risināmā jautājuma. Kā vēstnieks Rīgā es, protams, ceru, ka jau pavisam drīz Vācija varēs šādu interešu grupu veidošanā piedalīties kopā ar Latviju un, protams, arī ar citām partnervalstīm. Pamats mūsu attiecībām ir vienlīdzība starp partnervalstīm, īpaši svarīgu jautājumu pieņemšanā, kas jau ir izturējusi laika pārbaudi.

Otrs demokrātiskais princips ir vairākuma princips, kas vairāk attiecas uz valstu pārstāvniecību ES parlamentā. Taču šeit šis princips lietots, tā teikt, maigākā formā, un šī maigākā forma nāk par labu tieši mazajām valstīm.

Trešais skatījums, manuprāt, ir paši cilvēki un viņu darba kvalitāte. ES valstu ietvaros dažādu valstu politiķi, piemēram, Luksemburgas vai Īrijas pārstāvji, var dalīties savā pieredzē un izteikt savus priekšlikumus, sekmējot pozitīvus procesus visā ES.

Visgrūtāk draugus atrast bija VDR vidusslānī

— Vai jums sašķeltās Vācijas gados bija iespējams tikties ar saviem tautiešiem, kas dzīvoja VDR komunistiskajā sistēmā?

— Jā, es trīs gadus strādāju Vācijas Federatīvās Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā VDR. Šāds pārstāvniecības statuss bija ļoti svarīgs — nenosaucot savu iestādi par vēstniecību, mēs uzsvērām, ka VDR attiecībā pret mūsu valsti nav ārzemes. Rietumvācijas pārstāvniecības atvēršana Berlīnē un VDR pārstāvniecības atvēršana Bonnā bija ļoti sarežģīts divu gadu ilgās pārrunās gūts kompromiss. Mēs ilgi diskutējām par šo pārstāvniecību statusu, dibināšanas un sadarbības principiem. Tā bija daļa no “Austrumu politikas”, ko veidoja četru lielvalstu lēmums pēc Otrā pasaules kara sadalīt Vāciju, Vācijas līgums ar toreizējām Austrumeiropas valstīm un arī abu Vācijas valstu savstarpējās attiecības. Starp citu, Vācijas apvienošanās laikā es Bonnā strādāju tieši tajā nodaļā, kuras kompetencē bija abu Vāciju savstarpējās attiecības. Piemēram, lidmašīnu satiksme uz Berlīni tika apspriesta ļoti detalizētās konsultācijās, jo šos lēmumus varēja iespaidot arī PSRS. Piemēram, “Lufthansa” lidmašīnas nedrīkstēja lidot uz Rietumberlīni. Bija arī daudz citu ierobežojumu un apgrūtinājumu. Laika gaitā šīs problēmas tika atrisinātas.

— Kā jūs psiholoģiski jutāties, trīs gadus strādājot Austrumberlīnē? Vācietis Vācijā, starp vāciešiem, tomēr zināmā izolācijā no vietējās sabiedrības. Domāju, austrumvāciešiem neformāli kontakti ar Rietumvācijas diplomātu nebija vienkārši?

— Jā, protams, šis darbs mani emocionāli skāra daudz dziļāk nekā līdzīgu pienākumu pildīšana ārpus Vācijas. Tolaik, no 1981. līdz 1984. gadam, par tik drīzu Vācijas apvienošanos neviens nevarēja pat sapņot. Tā no mūsu puses bija ļoti racionāla, pragmatiska politika, soli pa solītim cenšoties mazināt Vācijas dalījuma smago realitāti. Šis darbs deva arī lielu gandarījumu, jo es zināju, ka tas skar daudzu cilvēku likteni. Svarīgs mērķis tolaik, kaut tagad grūti to iedomāties, bija, piemēram, uzlabot ceļošanas iespējas starp abām Vācijas valstīm. Svarīgs mūsu attiecību aspekts bija ekonomisko attiecību uzlabošana ar VDR. Mēs uzskatījām, ka jebkurā gadījumā tas nāks par labu cilvēkiem abās pusēs. Taču vissvarīgākais tolaik bija nepalielināt konfrontācijas un kodolieroču lietošanas draudus Eiropā, jo šeit relatīvi mazā, blīvi apdzīvotā vietā saskārās divas pretējas ideoloģiskās sistēmas.

— Atcerēsimies arī, ka astoņdesmitajos gados Padomju Savienība VDR teritorijā ļoti tuvu Rietumvācijas robežai izvietoja savas kodolraķetes.

— Jā, un bija arī brīži, kad pašā Berlīnes centrā, “Check Point Charley” (Čarlija kontrolpunkta) rajonā, vēl pirms Berlīnes mūra uzcelšanas, padomju un amerikāņu tanki nostājās pāris metru attālumā tieši viens otram pretī.

— Vai jums Austrumvācijā bija draugi?

— Protams, draugus tur iegūt bija grūti. Man tolaik bija pat tāds joks, ka tie cilvēki, ar kuriem mums, Rietumvācijas diplomātiem, bija daudzmaz normālas cilvēcīgas attiecības, atrodas vai nu pašos augstākajos VDR sabiedrības slāņos, vai pašos zemākajos. Augstākie slāņi — tie bija pazīstamākie VDR mākslinieki, literāti, zinātnieki, kuriem bija režīma dotas tiesības tikties ar Rietumu cilvēkiem. Vienkāršāk sakot, tie bija cilvēki, kuriem VDR varas iestādes ļāva braukt uz ārzemēm. Viņi tad arī bija tie, ar kuriem mums bija iespējams veidot normālas cilvēciskas attiecības. Savukārt “sabiedrības apakšā” bija tie austrumvācieši, kas jau bija iesnieguši lūgumu atļaut viņiem izceļot uz Rietumvāciju. Līdz ar to viņi jau bija zaudējuši darbu, un viņiem būtībā nebija vairs ko zaudēt. Tādēļ viņi, tiekoties ar mani, ne ar ko neriskēja. Protams, šie cilvēki līdz izceļošanas brīdim centās atrast kādu darbu, un visbiežāk viņiem tas izdevās ar baznīcas starpniecību. Tā daudzi no viņiem strādāja par kapu uzraugiem.

Taču visgrūtāk bija nodibināt kontaktus ar austrumvāciešu vidusslāni, jo šiem cilvēkiem, protams, bija jādomā, vai mūsu pazīšanās viņiem neradīs sarežģījumus.

Tomēr, ceļojot pa VDR, es centos ar vietējiem cilvēkiem nemanāmi uzsākt sarunu, lai izprastu, kas šajā valstī notiek. Valodas barjeras mums, protams, nebija, jo visi taču bijām vācieši. Mums Rietumvācijā bija ļoti svarīgi saprast, kā šie cilvēki dzīvo un ko viņi īstenībā domā. Šādās sarunās es guvu ļoti būtiskus iespaidus, jo bija ļoti nozīmīgi smelt informāciju ne vien no kontrolētajiem laikrakstiem, bet izprast cilvēku patieso viedokli. Savukārt austrumvācieši bija ļoti ieinteresēti no pirmavota dzirdēt patiesību par dzīvi Rietumvācijā. Dažos VDR rajonos bija iespējams skatīties Rietumvācijas televīziju, un bija liela atšķirība starp tiem VDR reģioniem, kuriem bija iespēja skatīties Rietumvācijas televīziju un kuriem ne.

Tautu nevar apvienot vienā dienā

— Kā Vācu vienotības diena tiek atzīmēta jūsu valstī? Vai tai tiek psiholoģiski piešķirta vienlīdz nozīmīga loma visos Vācijas reģionos? Pirms gada esot Mēklenburgas—Priekšpomerānijas pavalstī, bijušajā VDR, es līdz ar straujo ekonomikas attīstību ievēroju arī cilvēku atšķirīgu psiholoģisko noskaņojumu, izskanēja arī rezignācija un pat it kā nostalģija pēc pagātnes. Līdzīgu noskaņojumu dažkārt var vērot arī Latvijā.

— Es pilnīgi piekrītu jūsu viedoklim, ka Vācijas iekšējā apvienošana, kas tika īstenota ārējas apvienošanās rezultātā, būtībā vēl nemaz nav beigusies. Vēl ir atlikuši ļoti nozīmīgi uzdevumi gan materiālajā, galvenokārt ekonomiskajā jomā, gan arī, kā jūs pareizi teicāt, psiholoģiskajā jomā. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka runa ir par dzīviem cilvēkiem, kas četrdesmit gadus ir dzīvojuši atšķirīgā politiskajā sistēmā un guvuši atšķirīgu pieredzi. To nevar pārmainīt ar vienu spalvas vilcienu. Taču es gribu minēt kādu ļoti zīmīgu piemēru. Es domāju, šogad mēs piedzīvosim ļoti interesantu brīdi, kad visa Vācija ķersies pie kopīga uzdevuma, kas salīdzināms ar pagājušā gada lielo izaicinājumu — neredzēti lielajiem plūdiem. Šie plūdi izraisīja unikālu psiholoģisko parādību — vācieši visā valstī pēkšņi izjuta dziļu kopības apziņu un solidaritāti. Līdz ar to šie 2002. gada plūdi Vācijā atstāja arī labas pēdas. Šogad mums ir cits izaicinājums — mēs gribam savu sociālo sistēmu pielāgot modernas valsts prasībām. Vācijas valdība ir izstrādājusi plašu programmu, kas palīdzēs atvieglot sociālās sistēmas pārmaiņas, taču vienlaikus prasīs arī zināmus upurus no katra cilvēka. Aktuāls uzdevums ir arī atdzīvināt ekonomiku tiktāl, lai rastos daudz jaunu darba vietu.

— Greifsvaldes universitātē bijušajā VDR kāds jauns pasniedzējs, kurš Berlīnes mūra krišanas laikā bijis students, man teica: “Mēs jau principā neviens nebijām pret Vācijas apvienošanu, bet kāpēc nevarēja sarīkot referendumu?” Viņa viedoklis pārsteidza, un es atbildēja ar pretjautājumu: “Vai tie desmiti tūkstoši austrumvāciešu, kas pie pirmās iespējas pa pavērto Berlīnes mūri steidzās uz Rietumiem, jau šādā veidā nenobalsoja par apvienošanos?”

— Jā, protams, var teikt, ka Berlīnes mūra krišanas laikā vācieši “nobalsoja ar kājām”. Īpaši jaunie cilvēki bija entuziasma pilni par Vācijas apvienošanos. Otrkārt, šādu lēmumu vēl pirms apvienošanās pieņēma brīvās, demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais tautas parlaments, pārliecinoši nobalsojot par apvienošanos. Taču es esmu dziļi pārliecināts, ka šādā sarežģītā procesā, kad tiek apvienotas divas tik atšķirīgas sabiedrības, visiem procesā iesaistītajiem jābūt ļoti uzmanīgiem un savstarpēji iejūtīgiem. Tas taču nebija mūsu nopelns, ka mums bija lemts dzīvot demokrātiskajā Rietumvācijā, un tā nebija austrumvāciešu vaina, ka viņi iespēju dzīvot brīvā, demokrātiskā sistēmā ieguva tik vēlu. 3. oktobris ir arī iemesls priekam par to, ka mūsu tautas brāļiem Austrumvācijā šīs milzīgās pārmaiņas izdevās panākt bez asinsizliešanas, demokrātiskā ceļā. Tas man atgādina 1991. gada janvāra barikāžu laiku Latvijā. Es šeit saskatu dziļas paralēles, jo arī Austrumvācijā brīžiem pietrūka ļoti maz, lai rastos situācija vardarbībai un asinsizliešanai. Spilgts piemērs tam bija “Pirmdienas demonstrācija” Leipcigā, kas sākumā bija miermīlīga, taču tās noslēgums robežojās ar asinsizliešanu un vardarbību. Par laimi, viss beidzās mierīgi. Tas izdevās arī tādēļ, ka daudzas Austrumvācijā tolaik populāras personas, kas piedalījās šo demonstrāciju organizēšanā, piemēram, populārais mūziķis Kurts Mazurs, konsekventi akcentēja nepieciešamību nepieļaut vardarbību. Redzot, cik daudz vardarbības ir citās pasaules malās, mēs varam pateikties liktenim, ka gan Vācijā, gan Latvijā lielās politiskās pārmaiņas notikušas bez asinsizliešanas.

— Ko jūs savā valsts svētku dienā gribētu teikt latviešiem, kas ļoti drīz būs jūsu partneri Eiropas Savienībā?

— Es gribu minēt trīs lietas. Latvijai un arī Vācijai kā federālai valstij jāizbauda ES daudzveidība. Vispirms es ar to domāju Eiropas kultūras daudzveidību. Otrs ļoti svarīgs uzdevums ir apzināties ES piedāvātās jaunās iespējas un vērtības. Galvenokārt jau demokrātiju un cilvēktiesības, kā arī indivīda un mazākumtautību tiesību respektēšana. Trešā doma — kā visus cilvēkus iedrošināt maksimāli aktīvi izmantot jaunās iespējas, ko mums paver ES. Arī ES nav bez trūkumiem, bet mēs, visi eiropieši, esam aicināti strādāt pie ES pilnveidošanas.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors