Godinot tautas vienotību un gara spēku

3. un 4.oktobrī Rīgā ar plašiem atceres pasākumiem tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas 15. gadskārta

Foto: A.F.I.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

(..) Viena pagale nedeg, lai izceltos ugunskurs, ir vajadzīgas daudzas kopā. Tautas fronte – tā bija gatavība visiem doties šajā garīgajā kaujā, un no šīs gatavības arī radās tas spēks, kas Latviju atbrīvoja. Dievs vien zina, kur bez šī spēka šodien mēs atrastos.

Alkas pēc brīvības, alkas pēc patiesības, alkas pēc taisnības ir katra cilvēka tiesa. Mums kā ilgi apspiestai tautai tās bija turētas zemdegā gadu desmitiem ilgi, un mēs bijām lepni par to, ka nekad savām ilgām un cerībām, savai ticībai neļāvām izzust. (..)

Runa Latvijas Tautas frontes 15. gadadienai veltītajā pasākumā pie Brīvības pieminekļa 2003.gada 4.oktobrī

Godātie Tautas frontes aktīvisti, dalībnieki, atbalstītāji! Mīļie tautieši!

Mēs šodien atceramies tās dienas, kas jau kļuvušas par mūsu vēsturi, dienas, uz kurām vienmēr varam atskatīties ar lepnumu un aizkustinājumu. Tās ir dienas, kuras tiem, kas tās veidoja un tajās piedalījās, neviens nekad nevar atņemt. Jūs visi, kas bijāt tur klāt, jūs visi, kas ar prātu, sirdi, savu augumu un dzīvību bijāt gatavi aizstāvēt latviešu tautas prasības pēc brīvības, esat bijuši vēstures veidotāji, vēstures rata griezēji. Jūs visi esat bijuši Latvijas brīvības cīnītāji. Tas lepnums, ko toreiz jutāt, nāca no tā, ka jums ir bijusi taisnība, ticot savai latvietībai, ticot savai taisnībai, ticot savai nākotnei.

Viena pagale nedeg, lai izceltos ugunskurs, ir vajadzīgas daudzas kopā. Tautas fronte – tā bija gatavība visiem doties šajā garīgajā kaujā, un no šīs gatavības arī radās tas spēks, kas Latviju atbrīvoja. Dievs vien zina, kur bez šī spēka šodien mēs atrastos.

Pie Brīvības pieminekļa: tauta (attēlā pa kreisi), tautfrontieši Ivars Godmanis, Jānis Škapars, Dainis Īvāns un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (attēlos pa labi)

Alkas pēc brīvības, alkas pēc patiesības, alkas pēc taisnības ir katra cilvēka tiesa. Mums kā ilgi apspiestai tautai tās bija turētas zemdegā gadu desmitiem ilgi, un mēs bijām lepni par to, ka nekad savām ilgām un cerībām, savai ticībai neļāvām izzust.

Paldies visiem tiem, kas šo ticību iznēsāja un saglabāja. Paldies visiem tiem, kas toreiz bija gatavi nākt un teikt – šeit es stāvu, tamdēļ ka citādi nevaru, šeit es stāvu, tamdēļ ka tā Latvijai vajag, šeit es stāvu, tāpēc ka zinu, ka tas ir pareizi un taisnīgi tā darīt. Un jūs visi kopā kā pagales ugunskurā veidojāt to garīgo spēku, un nekas tad vairs nespēja jūs uzvarēt. Vai šis spēks jūsu starpā būtu varējis izplēnēt pa šiem piecpadsmit gadiem?

Man šķiet, ka mēs esam atkal jauna ceļa posma pašā sākumā. Mums tagad nedraud vairs ne sveša vara, ne apspiestība, brīvību esam izcīnījuši, varam tagad paši savu likteni lemt – nu viss ir mūsu pašu rokās. Vai mums tagad pietiks drosmes, pārliecības, ticības sev un ticības Latvijai? Es esmu pārliecināta, ka tās mums nepietrūks. Mēs tikko, 20. septembrī, redzējām – tauta ir spējīga atkal mobilizēties. Katrs savā sirdī un prātā pieņem lēmumu, bet visiem kopā tas ir kopīgais spēks, kopīgā apņemšanās un kopīgā virzība.

Es aicinu katru latvieti, katru Latvijas iedzīvotāju domāt par šo valsti, ko mēs esam izcīnījuši, zem kuras karoga mēs stāvam. Tā ir mūsu valsts, tā pieder mums, tās aborigēniem, tās tiesību mantotājiem. Tā pieder katram, kas ir gatavs to pieņemt par savu māti un par savu valsti. Dažiem no mums tā ir senā mantojumā, dažiem citiem – varbūt nesenā, bet tā kļūs mūsu kopējā māte tad, kad katrs no mums būs gatavs teikt vajadzības brīdī: šeit es stāvu tāpēc, ka citādi nevaru. Šeit es stāvu, un es stāvu par Latviju. Dievs, svētī Latviju un palīdzi mums visiem savu nākotni veidot kopīgi!

Dziesmas brīvībai

Tautas fronte Latvijai deva dziesmoto revolūciju. Un, tāpat kā Atmodas gados, arī Latvijas plašākās, gandrīz pusmiljonu lielās kustības dibināšanas 15. gadskārtā pie Brīvības pieminekļa skanēja visas tautas kopā izlolotās dziesmas — par mazo bērniņu (Latviju — vēstures skarbajās) krustcelēs un par katrai tautai likteņgriežos visbūtiskāko — par vienprātību. Dziedāja Ieva Akurātere un dziedāja Igo, dziedāja jauniešu koris “Kamēr”, un dziedāja simti. Lielo tautas kopkori pie pieminekļa uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķa-Freiberga.

Kad pie pieminekļa bija izskanējusi pēdējā simtbalsīgā dziesma, dažās acīs viešot miklumu, svētku noskaņa iemājoja Rīgas Latviešu biedrības namā, kur par godu Tautas frontes jubilejai Valsts prezidente rīkoja pieņemšanu. Un dziesmā atkal savienojās Daugavas abas malas, atkal diženi turējās tēva mazais novadiņš. Kopīgi dziedātā dziesma pārkāpa pāri protokola barjerai — Valsts prezidente un bijušie Tautas frontes domnieki lieca arī valša lokus.

Baiba Šāberte  — “Latvijas Vēstnesim”

Ieva Akurātere

Fotoattēli, no kuriem staro gaisma

Mežaparka Lielā estrāde viļņojas karogu jūrā, kad pāri priežu galotnēm pirmo reizi ceļas tautas lūgsna “Dievs, svētī Latviju”. Cilvēku simti, elpu aizturot, klausās Ēvalda Valtera uzrunu — “Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā izturīgā...”

Un dienu vēlāk oficiāli tiek paziņots: ir nodibināta Latvijas Tautas fronte. Tie ir apstādinātie vēstures mirkļi, kas Biržas namā tagad skatāmi Tautas frontes piecpadsmitgadei veltītā fotoizstādē. Atklāšanas dienā katru ienācēju militāri sveica abpus ieejas nostājušies Latvijas armijas karavīri, un viņiem garām kā straume plūda tie, kas pirms 15 gadiem bija plecu pie pleca. Viņi nāca, lai atkal redzētu, kā cilvēku acis staro gaismu (tā, fotogrāfijas apskatot, teica Mudīte Šneidere). Lepnumā. Vienotībā. Arī skumjās.

Aina pie ainas. Notikumi, pārdzīvojumi. Te ir 320 fotogrāfijas. Redzam miliču ķēdes, kas jūnija deportāciju 46. gadskārtā grib, bet nespēj piecus tūkstošus atturēt no Tēvzemes un Brīvības; desmit tūkstošu kolonnu, sakot “NĒ!” Rubika iecerētajam migrantu sūknim — Rīgas metro; pie Brīvības pieminekļa — Sieviešu līgas meitenes, turot rokās tikpat jaunu zēnu fotogrāfijas ar sēru apmali: viņi no dienesta Padomju armijā atgriezušies mājās cinka zārkos; Interfrontes naidā sažņaugtās dūres; Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvijas Latvijas valsts karogs; dzīvā, nesaraujamā ķēdē cilvēks pie cilvēka — Baltijas ceļš no Lietuvas dienvidiem līdz Igaunijas ziemeļu robežai; tauta aiztur elpu un skaita: 100… 120…138! — LPSR Augstākā Padome ir pieņēmusi valsts Neatkarības deklarāciju; janvāra ugunskuri Doma laukumā, pie Augstākās un Ministru Padomes; Mihaila Gorbačova izbrīns — Viļņā un Rīgā lijušas asinis? Pirmoreiz dzirdu!; 1991. gada 20. augusts — pret Latvijas neatkarību stobrus pavērš Padomju armijas bruņumašīnas; sejas atkal ir gaišas: pučs izgāzies un Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Igo Fomins

Acumirkļiem, ko fiksējuši Gunārs Janaitis, Aivars Liepiņš, Ilmārs Znotiņš, Uldis Briedis un citi fotogrāfi, nav nepieciešami komentāri — vēsture ir dzīva arī šodien. Izstādi atklājot, Sarmīte Ēlerte teica: “Mēs redzam vienus no izcilākajiem brīžiem latviešu tautas vēsturē un Latvijas valsts vēsturē, kad simtiem tūkstoši varēja sanākt kopā un nevardarbīgas pretošanās ceļā panākt savu sapņu īstenošanos. Šajās bildēs mēs varam redzēt, kā, atsaucoties Tautas frontes aicinājumam, pusmiljons vienojās par kopēju ideju, un viņiem visiem bija pārliecība, ka viņi ir neaizstājami, ka viņiem ir pienākums te būt. Mēs gribējām, lai šajā dienā kopā sanāktu Latvijas Tautas frontes domnieki, valdes locekļi, Atmodas cilvēki, jo mums likās, ka ir ļoti svarīgi viņus godināt. Godināt un atgādināt, ka ir nenovērtējams viņu padarītais un viņu ieguldījums tajā, kāda šodien ir Latvija, — neatkarīga, demokrātiska mūsu pašu valsts.”

Arī Tautas frontes domniece Džemma Skulme izstādes pirmajiem apmeklētājiem apliecināja: “Šis atskats pagātnē saviļņo. Uz to laiku atskatoties, es domāju par vērtībām. Viena no galvenajām — vienotība. Tā vienotība, kādu mēs jutām pirms 15 gadiem, ir kļuvusi par latviešu tautas neatņemamo bagātību. Kaut arī šodien tās vairs nav, tomēr vēstures mirkļi, kuru dalībnieki un veidotāji mēs bijām, ir mūsu ieguvums. Es gribētu novēlēt — glabāsim to, ko mēs savai Latvijai un nākotnei esam devuši.”

Baiba Šāberte  — “Latvijas Vēstnesim”

Atmodas bērni stāda Neatkarības birzi

Izstādes atklāšanā Biržas namā: Džemma Skulme un Jānis Rukšāns; Eduards Berklavs un Visvaldis Lācis

Latvijas Tautas frontes gadskārtas svētkus ievadīja koku stādīšanas talka Uzvaras parkā Pārdaugavā. Tajā piedalījās bijušie tautfrontieši, kas 1990. gada 4. maijā ar savām 138 balsīm nodrošināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un Latvijas valsts atdzimšanu. Godinot katru no šīm balsīm, kurām tajās vēsturiskajās dienās ikvienai bija izšķirošs spēks, tika iestādīti 138 kociņi – sudrabegles, kļavas, kastaņas, vītoli, liepas un ozoli.

Šādas birzs stādīšanas ideju jau vairākus gadus loloja par Neatkarības deklarāciju balsojušo deputātu klubs. Vērojot bijušo kolēģu lielo atsaucību un rosīgo līdzdalību, kluba prezidents Juris Karlsons sacīja: “Birzij bijām meklējuši vietu gan Jelgavā, gan Dobelē, gan pie Baltijas ceļa “Via Baltica”. Bet iecere nebija tik viegli piepildāma – vajadzēja ļoti daudz kociņu un arī stādītāju. Tagad aktīvi iesaistījies pašvaldības uzņēmums “Rīgas dārzi un parki”. Un kociņi ir savesti no visām Latvijas malām – tāpat kā Tautas fronti savulaik veidoja ļaudis no visas Latvijas. Turklāt šie svētki notiek īstajā laikā: pēc mūsu tautas pozitīvā balsojuma referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā varam teikt, ka sasniegts Tautas frontes izvirzītais mērķis – brīva Latvija brīvā Eiropā.”

Uzvaras parkā Pārdaugavā: Ints Cālītis un Jānis Kinna; Juris Vectirāns un Tālavs Jundzis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Nav skaitā lieli mūsu pulki, bet katram pierē saule mirdz” – talku iedziedāja “Skandinieku” sievas un meitas. Labu veiksmi vēlēja Tautas frontes pirmais vadonis, Rīgas domnieks Dainis Īvāns. Viņš sirsnīgi sveica bijušos Augstākās Padomes deputātus, kam liktenis bija lēmis ar savu balsojumu rezumēt Tautas frontes divu gadu darbību, un jauniešus, kas kuplā skaitā bija pulcējušies uz koku stādīšanu. Jo Atmodas bērni ir gan tie, kas balsoja, gan tie, kas piedzima šajos gados. Viņi kļuva par neatkarīgās Latvijas pirmajiem pilsoņiem un tagad mācās 8. vai 9. klasē.

Lielākā daļa jauniešu uz talku nāca no Friča Brīvzemnieka pamatskolas. Inta, Dace, Toms, Sandis un vēl citi 9. klases audzēkņi čakli strādāja kopā ar Antonu Bulu. Vairāki bijušie tautfrontieši bija ieradušies kopā ar saviem bērniem. Gunāram Preinbergam labs palīgs bija mazdēls Paulis, kas ir jau students. Rolands Rikards atnāca kopā ar dēlu Mārtiņu, kas mācās Natālijas Draudziņas ģimnāzijas 9. klasē, un dzīvesbiedri Baibu. Viņa sacīja, ka Mārtiņš ir īsts Atmodas bērns, jo ratiņos ticis vadāts līdzi uz visiem mītiņiem un saietiem. Dēls ļoti gribējis piedalīties šajā talkā un atzinīgi novērtējis tēva lēmumu lūgt savu kolēģi doties viņa vietā uz Londonu saskaņot kādu projektu, lai pats šai dienā varētu būt Rīgā.

Vaira Vīķe–Freiberga sveic Tautas frontes aktīvistus: Daini Īvānu, Romualdu Ražuku, Ivaru Godmani, Džemmu Skulmi, Jāni Škaparu, Valdi Birkavu, Marinu Kosteņecku, Karinu Pētersoni, Andri Teikmani

“Projekti nāk un iet,” Mārtiņš teicis, “bet tas koks, ko mēs iestādīsim, augs.”

Kā sacīja “Rīgas dārzu un parku” direktors Agnis Kalnkaziņš, kurš arī talkā piedalījās kopā ar savu 1988. gadā dzimušo meitu, skolēni apņēmušies pastāvīgi kopt iestādītos kociņus. Viņš ierosināja nosaukt šo par Jaunatnes parku.

Dainis Īvāns jautājumu par parka nosaukumu atstāja pagaidām vēl atklātu: “Vai nu mēs to nosauksim par Atmodas parku, Tautas frontes parku, Neatkarības parku, Latvijas Republikas pirmā brīvā parlamenta parku vai kā citādi un kā to nākotnē vēlēsies saukt rīdzinieki un visi latvieši, galvenais ir gandarījums, ka mēs ar godu un tīru sirdsapziņu varam iestādīt šos kociņus, kas nākamajām paaudzēm liecinās, ka bijis šis skaistais Atmodas laiks.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna pieņemšanā par godu Latvijas Tautas frontes 15. gadadienai 2003. gada 4. oktobrī

Dāmas un kungi!

Tajās, nu jau tālajās un tomēr tik tuvajās dienās, kad veidojās Tautas fronte, es redzēju, kā tas notiek. Tā atgadījās, ka bijām šeit 1988. gada rudenī, un man pašai bija izdevība būt par liecinieci, cik tajā laikā viss vēl bija neskaidrs un nedrošs un ka šī pārliecība par to, ka latviešiem ir jāapvienojas kādā kopīgā (pašiem pat vēl nezināmā) veidojumā, izplatījās gluži vai maģiski no pilsētas uz pilsētu, no iestādes uz iestādi, tā pārņēma un iekvēlināja daudzus. Man ir bijis tas gods ar veselu rindu no jums arī tajās dienās būt blakus, runāt un domāt par to, kur tas viss varētu mūs novest. Tamdēļ man šovakar ir īpašs gandarījums, ka varu kā brīvas, neatkarīgas valsts prezidente sveikt jūs šajā piemiņas vakarā, paspiest katram no jums roku un pateikties jums katram pilnīgi oficiāli valsts vārdā – paldies jums par jūsu ieguldījumu, par jūsu darbu, par jūsu negulētām naktīm, par jūsu bojātajiem nerviem, par jūsu sirdsdegsmi un par jūsu ticību Latvijai! Latvijai jūs katrs vēl arvien esat vajadzīgi. Latvija nav jūs aizmirsusi. Latvija nevar un nedrīkst aizmirst nevienu, kas tās labā ir kalpojis. Ne katru dienu mēs to varam oficiāli atzīmēt, bet vēsturē šie nopelni ir jau ierakstīti, nekas nevar tos no turienes izdzēst.

Tagad mums stāv priekšā šī brīvā Latvija šajā brīvajā Eiropā, un mums tagad ir izdevība kaut ko darīt gan savā labā, gan savas valsts labā, gan arī visa kontinenta labā. Mums daudz kas vēl darāms, kur vajadzēs vēl daudz sūru sviedru un varbūt arī daudz asaru. Noteikti vajadzēs pūles, drosmi un apņēmību. Es zinu, ka Latvijas tautai tā visa netrūkst un ka gluži tas pats gars, kas toreiz mūs vienoja, spēs mūs vienot arī turpmāk. Laiki ir citādi, izaicinājumi ir citādi, bet mērķis vēl arvien ir tas pats – lai tauta būtu brīva, lai valsts plauktu un attīstītos, lai ikvienam no mums būtu iespējas rēķināties ar taisnību likuma priekšā, lai viens likums valdītu visiem, lai katram Latvijas bērnam būtu vienādas izdevības, vienalga, kurā Latvijas daļā viņš piedzimis, vienalga, no kādiem vecākiem.

Daudz mums vēl darāmā, tas prasīs daudz spēka, bet mēs varam būt lepni par to, kas ir jau sasniegts. Daudzas tautas pasaulē mūs par to ļoti apskauž. Nenoniecināsim paši sevis sasniegto! Priecāsimies, būsim lepni, atcerēsimies ar prieku tās skaistās dienas un domāsim par tām daudzajām skaistajām dienām, kas mums visiem vēl stāv priekšā!

Es vēlētos uzsaukt šo tostu pateicībā Latvijas Tautas frontei, kas palīdzēja mums nonākt tur, kur mēs šodien esam, un arī par Latvijas tautas nākotni, kur mums visiem būs jāturpina stāvēt šajā vienotajā garīgajā frontē par savu zemi, par savu valsti. Uz Latvijas nākotni!

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”