Miervalda Birzes piemiņai

Atvadu vārdi, Miervaldi Birzi izvadot. Cēsīs 2000. gada 10. jūnijā

Es nesu pēdējos šīszemes sveicienus rakstniekam, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklim, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam, Cēsu goda pilsonim Miervaldim Birzem. Mūžībā aizgājis ļoti būtisks, ļoti godīgs latviešu rakstnieks, kurš ļoti daudziem bija kaut kas vairāk nekā rakstnieks — viņš bija sirdsapziņa, ļoti objektīvs, gandrīz nemaldīgs XX gadsimta notikumu un cilvēku vērtētājs. Viņš turpināja to, ko bija sākuši klaušu laiku pasaku teicēji, brāļu draudžu tētiņi, Reinis Kaudzīte, Edvarts Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis — pasacīt to, kas mūsu dzīvē ir kroplīgs un kādas vainas labot.

Miervaldis Brize bija ārsts. Viņu varētu dēvēt par latviešu Antonu Čehovu, par latviešu Akselu Munti, latviešu Heinrihu Karosu, ja viņš nesauktos vienkārši un latviski — Miervaldis Birze. Ārsta sūtībā viņš parādās arī savos stāstos, esejās — analītiķis, novērojumu, diagnožu meistars, bez sentimenta, iežēlināšanas, viedokļa uztiepšanas. Demokrāts, ne skaļu balsi, bet tāds, kurš uzrunā un kuram tic.

Tā ir laime latviešu literatūrai, latviešu sabiedrībai, mums visiem, ka šis mūžs nav beidzies ne Valmieras Ķelderlejā 1941. gada vasarā, ne 1945. gada maijā Hitlera Vācijas sabrukuma dienās, ne tad, kad jaunais tuberkulozes ārsts šķita arī neglābjams tbc pacients. Liktenis deva Birzem 50 pagarinājuma gadus un reizē arī iekšēju brīvību — nebaidies, saki tā, kā tas ir. Vairākkārt nāvei acīs ieskatījies, viņš dzīvoja īstu dzīvi, varbūt neīstā laikmetā. Viens pēc otra tapa lieliski prozas darbi, labākās esejas latviešu pēckara literatūrā: "Visiem rozes dārzā ziedi...", "Viens ābols", "Arī tāds bija rīts", "Zāles stiebri no manām pļavām", "Tās nenoskrietās jūdzes", "Ar dzērvju kāsi", "Dienasgrāmatas", "Trīspadsmit mēneši". Miervaldim piemita kāpināta sociālā un nacionālā taisnīguma izjūta, ļoti smalka gaume, tieksme atrast būtisko pat sīkās lietās, nemaldīga ētika, "absolūtā dzirde", spēja izprast cilvēkus, arī piedot tiem, taču nepiemirstot neģēlības... Viņš bija traģiskā XX gadsimta hronists Latvijai.

Savrupceļa gājējs, Birze vairījās no lielpilsētu un biedrību kņadas, no amatiem un prezidijiem, izvēlējās Cēsis, Raiskumu, patvērās Gaujmalā. No viņa skaistās mājas Latvija bija redzama labāk nekā no Rīgas. Daba, mūzika, māksla, labas grāmatas, ceļojumi, ģimene, piederīgie, reti draugi, reizēm rezignācija, skumjš, bet tomēr optimisms.

Miervaldis Birze bija viens no cienījamākajiem un tautā viscienītākajiem autoriem, īpaši kā publicists. Viņa sūtība bija — uzturēt cilvēcību neiedomājami baisos likteņgriežos, uzturēt cieņu pret Latviju. Viņš pierādīja, ka upē rit dzīve arī zem ledus, ka galu galā uzvar gars. Birzes atmodas un pēcatmodas dienasgrāmatas paliek ļoti ticamas mūsu laikmeta liecības, kurās nav nekā neīsta, kuras vēl pētīs un komentēs zinātnieki, kultūrvēsturnieki, Latvijas neatkarības atgūšanas procesu analizētāji.

"Mazas tautas rakstniekam ir jābūt zināmā mērā savas tautas angažētam. Viņam ir pienākums nebūt "tīram" māksliniekam, bet darboties tā, lai tas nāktu viņa tautai par labu," tā tika sacījis aizgājējs kādā no savām intervijām, un pats to apstiprināja ar savu paraugu.

Latvijas lielā likteņupe ir Daugava. Miervaldim likteņupe bija Gauja, ar līkločiem, sērēm, atvariem, ļoti skaista, niansēm bagāta upe. Vai Miervaldis būtu miris? Nē, viņš tikai pārcēlies no viena Gaujas krasta uz otru. Mēs, dzīvie, vēl varam sasaukties ar viņu pāri Mūžības upei, bet atbildes turpmāk būs jārod pašiem. Arī uz tiem jautājumiem, kas nodarbināja Miervaldi pēdējā laikā — par draudošo garīgo okupāciju, kas varētu iznīcināt mūsu pašu kultūru, par imunitāti pret subkultūru, meliem, liekulību. "Bez kultūras mēs paliksim ne kā latviešu tauta ar savu valsti, bet kā valsts bez latviskas, kaut arī ar latviski runājošu tautu," — lasām kādā no pēdējiem rakstiem.

Paldies, Miervaldi, mīļais draugs, par Tavu patiesību, par Tavu sūtības apziņu, par Tavu veikumu, tautai atstāto mantojumu. Latvija un pasaule paliks tukšāka bez Tevis. Ļoti daudzi cilvēki Rīgā, mediķu pasaulē, Zinātņu akadēmijā lūdza nodot Tev pēdējo sveicienu, trīs saujas smilšu. Šodien sēro Latvija. Piedod, ja ne vienmēr esam saklausījuši Tevi. Tavi darbi dzīvos, kamēr dzīva būs mūsu tauta. Vita brevis, ars longa est . Vieglas smiltis.

Jānis Stradiņš