Senās un atjaunotās Bauskas pils velvēs, Landtāga zālē, — domes priekšsēdētājs Jānis Teikmanis un Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Latvijas vadošo zinātnieku saruna ar Bauskas administratīvajiem un kultūras darbiniekiem notika kādreiz lepnās Kurzemes hercogistes Landtāga zālē. Pirms sēdes pils muzeja direktors Māris Skanis ar gādīga un gudra saimnieka pašcieņu izrādīja atjaunoto pils daļu, stāstīja par darbu gaitu, dalījās iecerēs. Bauskas pils izpētes, restaurācijas un atjaunoto telpu izmantošanas jautājumi bija arī apspriežamo jautājumu lokā. Greznās pilis Bauskā, Mežotnē un Rundālē līdz ar Viļa Plūdoņa Lejeniekiem tika minētas kā būtiskas šī Zemgales rajona kultūrvēstures un identitātes zīmes. Protams, spriests tika ne tikai par pili un ne tikai par Bausku. Runa bija par Zemgali un zemgaliešiem. Par to, kā saglabāt savā spēkā un nedalāmībā šo bagāto, dabas veltēm un gudrām, stiprām personībām dāsni svētīto novadu, kura identitāti apdraud reģionālās reformas līkloči. Par to, kā paši zemgalieši varētu veicināt savas dzimtās puses atdzimšanu. Jo visi runātāji bija Zemgales patrioti un gandrīz visi — tepat dzimuši un auguši.

Dziļi Zemgales kultūrvidē sakņojas Māra Skaņa dzimta. Viņa māte izveidoja un līdz mūža pēdējām dienām vadīja Bauskas tautas lietišķās mākslas studiju, sekmējot apģērba, galda un sadzīves kultūras tradīciju atdzimšanu un vairošanu gan pilsētnieku, gan lauku cilvēku ģimenēs. Arī Māra dzīvesbiedre, kas reizē ir viņa kolēģe muzeja darbā, rosīgi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Tautas dzīves mākslas tradīcijās par sava novada patriotiem viņi audzinājuši arī savus trīs bērnus.

Kaut gan zem augstajām pils velvēm cilvēks izjūt ne vien to diženās vēstures klātbūtni, bet arī akmens mūru nemīlīgo vēsumu, pulkstenī neviens neskatījās un runātājus nesteidzināja. Jo runāts tika ar patiesu ieinteresētību un izteikti tika vērā ņemami ierosinājumi, sākot ar vairākkārt izskanējušo priekšlikumu dibināt Zemgales biedrību vai asociāciju, kā tas jau Sēlijā izdarīts, un beidzot ar romantisko aicinājumu iezīmēt Zemgales robežas debesīs — cilvēku sirdīs un prātos, kur tās nevarēs izdzēst ne teritoriālas reformas, ne saimnieciskas neveiksmes.

Kas sēdes gaitā vēl nebija sapratis, ka Zemgale un it īpaši Bauska ir pats neparastākais Latvijas novads, par to varēja pārliecināties dažu stundu ilgajā braucienā līdz pat Skaistkalnei un Lietuvas robežai. Jo skolotāja Veronika Puķe prata raisīt zinātnieku interesi par teikās minēto Mēmeles Deviņzares salu, kritenēm un naktsvijoļu vietām, par Bārbeles sēravota noslēpumu un arī par Kaupēna briesmu darbiem biezajos mežos izkaisītajās lauku sētās, bet ārsts Uldis Mantons — par Skaistkalnes baznīcu, seno klosteri un paša veidoto kultūrvēsturisko ekspozīciju.

Šķiet, visi zemgalieši ir vienisprātis ar dzejnieci Veroniku Strēlerti, kas par savu Zemgales novadu rakstīja: No tava plašuma lai prāts man mācās Un mana sirds no debess vizmainās, Kur satek mākoņi, bet atkal izmainās, Ka visas puses reizē neapmācas.

Bauskas ordeņa pils 2000.gada 9.jūnijā — no augstākā skatu punkta, no putna lidojuma Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dace Bebre, Aina Rozeniece, "LV" nozaru redaktores