Par vēl kārtojamo vēlēšanu likumdošanu

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars:

Normālā kārtībā likumu radīšana aizņem vairāk par gadu, taču līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām atlikuši vairs tikai deviņi mēneši. Tātad jaunās likumdošanas sagatavošana nav atliekama, jo mums vienkārši vairs nav laika. Ja mēs pie EP vēlēšanu likumdošanas sāksim strādāt nekavējoties, process jebkurā gadījumā noritēs steigā un mēs tomēr zaudēsim — vai nu tie būs mazāk kvalitatīvi sagatavoti likumi, vai nu pienācīgu diskusiju trūkums parlamentā, nevalstiskajās organizācijās un sabiedrībā.

Lai saprastu, kā Latvija īstenos EP vēlēšanas, pirmkārt ir jāsakārto jautājums par vēlētāju reģistru. Vecā kārtība — ar zīmogu iespiešanu pasē — mums vairs neder, jo tas Latvijas vēlētājus EP vēlēšanās padarīs mazāk brīvus savā izvēlē. Situācija ir šāda: EP vēlēšanās piedalās visu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuriem visiem ir vienādas tiesības, t.i., katram viena balss. Visur, izņemot Latviju, lai nodrošinātu šādu kārtību, pastāv vēlētāju reģistri: tas nozīmē, ka katram iecirknim ir konkrēts saraksts, kuri vēlētāji pie tā piestiprināti. Tiesa, lai neierobežotu cilvēku pārvietošanās brīvību, pastāv dažādas shēmas, kā vēlētājs tomēr var nobalsot, neatrodoties savā iecirknī.

Visās ES valstīs vēlēšanas nenotiek pilnīgi vienlaikus, bet gan sešu dienu periodā, jo katra valsts izvēlas to dienu, kas tai ir tradicionāla vēlēšanām. Tiesa, teorētiski balsot Latvijā var ikviens ES pilsonis. Tā kā EP darbības princips ir pēc politiskā spektra, piemēram “labējās” vai “kreisās” partijas, tad principā arī citu ES dalībvalstu vēlētāji varētu šeit balsot par mūsu kandidātiem vai to pārstāvētajām partijām. Tādējādi tas cilvēks, kurš atbrauks uz Latviju, no, piemēram, Vācijas, varēs pie mums nobalsot, ja viņš būs attiecīgi pieteicies un iekļauts attiecīgā iecirkņa sarakstā. Protams, zīmogi pasē ārvalstniekiem netiks spiesti, jo viņi vienkārši nesapratīs šādu kārtību. Tas nozīmē, ka Latvijai tomēr būtu jāpāriet uz vēlētāju reģistra sistēmu, lai savienotu procesu ar ES praksi.

Ko tad nozīmē vēlētāju reģistrs? Principā cilvēki regulāri migrē, mainot un deklarējot savas jaunās dzīvesvietas. Kaut kādā momentā šī situācija būtu jānofiksē, lai pateiktu, kurā vēlēšanu iecirknī balsotājs varēs ierasties. Piemēram, 30 vai 40 dienu pirms EP vēlēšanām mēs fiksēsim vēlētāju atrašanās “attēlu” un sastādīsim sarakstus, lai viens uzvārds parādītos tikai vienā vietā. Normālā situācijā, ja balsotājs vēlēšanu dienā nekur nebrauc, nav saplānojis neatliekamus darbus, viņš dodas uz sev tuvāko iecirkni. ASV ir prakse sadalīt vēlētājus pēc skolām — respektīvi, ja līdz mācību iestādei var nokļūt bērns, tad arī vecākiem tas būtu jāvar. Domāju, ka tas ir pieņemams princips, kas turklāt ļautu izvairīties no komerctelpu īres. Cits jautājums, ko darīt, ja vēlētājs grib mainīt savu iecirkni: uz to atbilde būtu jāsniedz attiecīgajiem vēlēšanu likumiem.

“DIENAS BIZNESS”; pēc A. Cimdara raksta “Likumdošana nav sakārtota”