Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Zemgales identitāti meklējot

Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē Bauskā 2000. gada 9. jūnijā

Latvijas Zinātņu akadēmija jau piecus gadus tradicionāli rīko savas izbraukuma sēdes Latvijas novados. Esam bijuši vairākkārt Jelgavā, tad Daugavpilī, Ventspilī, Mazirbē, Baldonē, Valmierā, Cēsīs, Viesītē, Aknīstē, Jaunjelgavā, Alūksnē un citur, iepazinušies ar šo novadu problēmām, kultūrvēsturi, kopīgi ieveduši apritē jaunus zinātniskus materiālus, šis tas no sēdēs apspriestā publicēts mūsu žurnālos. Taču Kurzemes hercogu landtāga zālē senatnīgā pilī, zem baldahīna, sēžam gan pirmoreiz; pat mūsu Zinātņu akadēmijas telpas Rīgas augstceltnē ne tuvu nav tik vēsturiskas.

Bauskā līdz šim esam bijuši vairāk tā kā caurbraucot, pa ceļam uz Lietuvu vai arī dodoties uz Rundāles pili, kur pilskungs ir LZA goda loceklis Imants Lancmanis. Taču mēs pazīstam Bausku un tās novadu kā tradīcijām bagātas, nākotnes iecerēm piesātinātas, nemierīgas vietas, kur dumpojas zemnieki, izsaka ierosinājumus skolēni, kur iedibināta senās mūzikas festivālu tradīcija un tiek atjaunota senatnīgā pils, kuras rekonstrukcija lielā mērā dibinās arī uz arheologa akadēmiķa Andra Caunes atradumiem. Galu galā Kurzemes hercoga Frīdriha Ketlera laikā Bauska ir bijusi hercogistes trešā galvaspilsēta pēc Jelgavas un Kuldīgas, te palaikam rezidējis hercogs ar galmu, notikuši landtāgi, ticis runāts pat, ja var ticēt Ojāram Spārītim, ka kādreiz še varētu tapt universitāte. Šo Bauskas lomu noteica ģeogrāfiskais stāvoklis — uz lielā Lietuvas tranzītceļa, ceļa, kas 16. gs. ar Valtera Pletenberga rīkojumu kļuva pieejams arī tirdzniecībai, kas bija "Via Baltica" prototips, Bauskai toreiz bija ciešas saites ar Radziviliem Biržos. Sekoja jaunās pilsētas veidošanās jaunā vietā. Bauskas pilsētvide hercogu laikos bija multikulturāla — vācieši, poļi, no votu zemes atvestie krieviņi, vēlāk tiem pievienojās arī ebreji (kuru skaits savulaik pārsniedza pat pusi visu pilsētas iedzīvotāju), bet pirmām kārtām mūs interesē latvieši — seno zemgaļu pēcteči, kas te virzījās augšup, arī intelektuālā ziņā. Senie zemgaļi bija izkauti, izceļojuši uz Lietuvu, bet palikušie cītīgi dzina atvases, deva zemniekus un vēlāk arī inteliģentus.

Atcerēsimies, ka no Bauskas nāk Kārlis Konstantīns Krauklings, viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, Drēzdenes vēstures muzeja direktors Gētes laikā, no Rundāles nāk slavenais amerikāņu aviokonstruktors Jānis Akermanis, no Bārbeles nāk mikrobiologs Egons Dārziņš un vēsturnieks Arnolds Spekke — tie ir latvieši, kas strādājuši svešās zemēs, arī veterinārmikrobiologs Alfrēds Bertušs, viens no zirgu ļaundabīgo ienāšu apkarotājiem, tāpat kā izcilais ķīmiķis Rūdolfs Ūdris, kurš Staļina cietumā atklāja jaunu organiskās ķīmijas reakciju un izgudroja izcilu metodi fenola un acetona vienlaicīgai iegūšanai; šis ķīmiķis dzimis Baltpamūšē, izglītību guvis Bauskas tirdzniecības skolā. Vēl agrāk caur Bauskas pasta staciju ir gājusi izcilā baltvācu zinātnieka — ķīmiķa un fiziķa Teodora Grothusa zinātniskā korespondence ar slavenajiem laika biedriem Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Pēterburgā, ar Vercēliusu un Dēvi, un citiem.

No Bauskas cēlies vēsturnieks Marģers Stepermanis, kurš atblāzmojis 18.gs. apgaismības un dumpīguma vēsturi Latvijā, un te ir Plūdoņa novads. Zinātņu akadēmija piešķir Plūdoņa balvas literatūrzinātnē, tās saņēmuši Viktors Hausmanis, Janīna Kursīte un šogad Benedikts Kalnačs. Tādējādi mēs godinām šo izcilo personību ne tikai kā balāžu un patriotisku vārsmu autoru, bet arī kā vienu no latviešu literatūrzinātnes pamatlicējiem (līdzās Teodoram Zeifertam). Atgādināšu, ka no Bauskas novada krieviņiem, no Vecsaules, no Stelpes nāk arī Raiņa (Jāņa Pliekšāna) senči.

Tie ir daži ilustratīvi piemēri, kas man iešāvās prātā. Šodien, cerams, uzzināsim vēl daudz jauna, rosinoša; arī tagadnes darbinieku vidū ir daudz Bauskas novada pārstāvju — šodien te sēdē piedalās baušķenieks akadēmiķis Imants Matīss, no Svitenes nākušais ZA goda loceklis Oskars Gerts, Bauskā izskolojies vēlākais ZA prezidents Jānis Lielpēters. No Bauskas novada nāk arī mūsu ievērojamais ķīmiķis Marģers Līdaka (no Stelpes), goda doktors Jānis Polis, te ir akadēmiķa Gunāra Čipēna dzimtas saknes, un arī ZA goda locekļa Ausekļa Baušķenieka senčos tik tiešām bijis kāds baušķenieks. Taču šo ievadvārdu uzdevums nav dot pilnīgu novadpētniecisku zinātnieku galeriju no Bauskas novada, tādēļ apstāšos.

Nesniedzot pilnīgu novada kultūrainavu — gribētu pasvītrot vairākas tēzes, kas varētu būt mūsu šīsdienas sarunas pamatā. Pirmā — materiāli bagāta var būt tauta, kas intelektuāli augstu stāv. Otra — vienlīdz attīstītām jābūt metropolēm un novadiem. Trešā — tradīcijas ir mūsu lielais spēks jeb, kā rakstīts Brīvdabas muzejā pie nodegušās Kurzemes sētas, "kas pagātni pētī, nākotni svētī". Būtu skaisti, ja šodien varētu raisīties — gan formāli, gan neformāli — saruna par Bauskas novadu un caur to par Zemgali vispār, jo citkārt tik bagātā Zemgale dažuviet kļuvusi par depresīvu reģionu Latvijā, kas lielā mērā zaudējis savu identitāti un, cik saprotu, līdzās Latgalei saņem Eiropas naudu savai rehabilitācijai. Protams, tas daļēji ir pārspīlējums, galu galā te ir pasaulslavenā Rundāles pils, bet, tāpat kā visā Latvijā, attīstība novadā rit ļoti nevienmērīgi. Par šo problēmu jāpadomā, kāpēc tas tā, ko var darīt zemkopības un kultūrvides attīstīšanā. Nupat Ventspilī noslēdzās starptautiska konference par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēstures pētniecību, kur tapa vērtīgi ieteikumi un ieceres turpmākajam, tajā skaitā par hercogistes vēstures vispusīgu izpēti, tās vēstures sacerēšanu. Būtu labi, ja arī Bauskas pils muzejs iesaistītos šo uzdevumu īstenošanā. Vai tas ir reāli un ciktāl?

Runa varētu būt arī par Zemgales kā reģiona vispārēju pacelšanu, tradīciju atdzīvināšanu sadarbībā ar Jelgavu, Dobeli, Tukumu, par Zemgales un arī Sēlijas savdabības stiprināšanu, par saišu stiprināšanu Zemgalē, par reģionālās apziņas veidošanu. Kultūrvēsturiskā ziņā būtu vērtīgi noskaidrot, kur īsti atrodas Zemgales un Sēlijas robeža, par ko pērn runājām jau Sēlijas I kongresā. Tālāk. Kā veidosies Zemgales apgabals administratīvi teritoriālās reformas ietvaros, kādas būs tā robežas, kādas būs tā funkcijas nākotnes Latvijā? Kā bijusī Latvijas maizes klēts spēs atrast sev citu seju, bet varbūt — tāda nemaz nav jāatrod? Par sakaru veidošanu ar Lietuvas pierobežas reģioniem — ar Biržiem, Pasvali, Pakroju, Jonišķiem, ko dažreiz dēvē par "Lietuvas Zemgali". Augusta beigās Pakrojā iecerēta konference izcilā lietuvju skolotāja un novadpētnieka Joza Šļava piemiņai. Lietuva pēckara gados daudzējādā ziņā aizsteigusies mums priekšā, dzīve tur harmoniskāka. Ko no tā varam mācīties, ko varam mācīt? Vai vienotās Eiropas ietvaros te abpus robežai varētu veidoties vienots eiroreģions? Kāds tas varētu būt?

Vēlreiz aplūkosim aksiomas: Bauska varētu attīstīties kā ievērojams kultūras centrs līdz ar Rundāli, Mežotni, Plūdoņiem, kā koncertu, vērienīgu uzvedumu centrs. Bauska līdz ar Jelgavu, Dobeli, Tērveti, Tukumu varētu būt seno zemgaļu tradīciju nesēja. Bauska varētu būt tranzīttūrisma centrs uz "Via Baltica" ar apvedceļu ārpus pilsētas un pilsētas vēsturiskā centra sakopšanu. Senās renesanses pils atjaunošana un izpēte ir patiešām ievērības cienīga, bet fantastiskie senās mūzikas koncerti, Borisa Avrameca rosināti, jau starptautiski pamanīti. Taču pilsētas centrs vēl nav sakopts un izteiksmīgs, tur nav iezīmēti degpunkti, senās ēkas, soda vieta. Bauskai varētu būt daudz sejas, vienlīdz patīkamas pašu iedzīvotājiem un viesiem. Kā tās veidot, sakopt, arī par to mēs varētu parunāt. Sirsnīgi pateicos Bauskas pilsētas domei, Bauskas muzejam par šīs sēdes organizēšanu, akadēmiķim Saulvedim Cimermanim, kas bijis galvenais sēdes rosinātājs no Latvijas Zinātņu akadēmijas puses.

Ceru, ka šī konference nepaliks tikai auditorijai vien, kuras vidū ir arī kādi 20 mūsu Zinātņu akadēmijas locekļi. Tā varētu materializēties kādā grāmatā, kas būtu līdzīga Edgara Dunsdorfa grāmatai par Saldu, ko līdz ar materiāliem par Zinātņu akadēmiju atļaujos ar prieku dāvāt Bauskas domes priekšsēdētājam Teikmaņa kungam. Domāju, ka šī sēde varētu rosināt arī īpašas Zemgales asociācijas dibināšanu (līdzīgi Sēlijas asociācijai), pēc tam, kad šo problēmu iztirzātu arī Jelgavā, Dobelē, Tukumā. Sabiedriskā kārtā tā varētu veicināt novada vērtību apzināšanu, novada mentalitātes saglabāšanu, reģionālās apziņas veidošanos. Tajā varētu iesaistīties zinātnieki — akadēmijas locekļi un citi no šī novada, varētu veidot Zemgales karogu.

Novēlu Bauskai, tās domei, muzejam sparu un sīkstumu, izturēt šajos grūtajos laikos, jo neapšaubāmi kādreiz nāks īsta Bauskas renesanse, tāpat kā ar čehu restauratoru padomu augšām ceļas šī renesanses pils.