Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Hugo Celmiņš. Divu Latvijas valdību vadītājs

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr. 131, 24.09.2003., Nr.134, 30.09.2003., Nr.135, 01.10.2003.

H.Celmiņš norādīja, ka “visas cerības jāliek uz eksporta pavairošanu”. Bet te acīmredzot var palīdzēt tikai lauksaimniecība. Atbildīga par Latvijas tirdzniecības pozitīvu bilanci ir tikai pati Latvija un tā ir atkarīga no valsts saimnieciskās politikas.

Latvijas ekonomikā sava vieta bija arī zvejniecībai un kuģniecībai. Pirmās veicināšanai un paplašināšanai kalpoja Ministru kabineta izstrādātais un Saeimas pieņemtais Zvejniecības likums, kuru jaunais Valsts prezidents Alberts Kviesis izsludināja 1931. gada 20. martā. Tajā bija nosacīts, ka “jūras piekrastes ūdeņos (..) zveja ir brīva Zemkopības ministrijas noteiktā zvejas kārtībā. Makšķerēšana ar rokas makšķeri Zemkopības ministrijas noteiktā kārtībā, nenodarot zaudējumus krastu īpašniekiem, ir brīva visās kuģojamās un pludināmās upēs un visos valstij piederošos ezeros, izņemot saudzēšanas iecirkņus (..). Kopīgai zvejniecības ūdeņu izmantošanai, apsaimniekošanai un uzraudzībai un zivju bagātību vairošanai var nodibināt (..) zvejniecības sabiedrības.”

Iespējams, runājot tautas valodā, mūsdienu copmaņus var interesēt likumā noliegtais, proti, “ķert, uzglabāt, pārdot, pirkt un pārvadāt sekojošu sugu zivis un vēžus, kuru garums, skaitot no purna gala līdz astes spuru galam, nepārsniedz šādu mēru”. Tālāk sekoja 19 dažādu zivju nosaukumi, no kuriem minēsim dažus: laši — 50 cm, taimiņi — 35 cm, sīgas — 30 cm, zuši — 50 cm, līdakas — 30 cm, foreles — 25 cm, vimbas — 20 cm, asari — 15 cm, raudas — 15 cm, butes — 15 cm, vēži — 10 cm utt.

Visu valsts iedzīvotāju interesēs valdība sagatavoja likumu par pasta satiksmi, kuru Saeima pieņēma 1930. gada 11. martā, bet Valsts prezidents darīja zināmu tautai 22. martā. Pasta uzdevumā, bija teikts šajā aktā, “ietilpst visādu valsts, sabiedrisku un privātu pasta sūtījumu pārsūtīšana un izsniegšana adresātiem”. Pastam ir tiesības veikt arī citas operācijas: pieņemt laikrakstu pasūtījumus, izdarīt privātus pakalpojumus, kas saistīti ar pasta telegrāfa, telefona un radiofona lietošanu, izlikt sludinājumus un reklāmas u.c.

Tāpat uz visiem Latvijas iedzīvotājiem attiecās Satversmes 81. pantā valdībā pieņemtie policijas iekārtas noteikumi, kurus 1929. gada 17. oktobrī parakstīja H.Celmiņš un iekšlietu ministrs E.Laimiņš. To kvintesence bija definēta sākumpunktos:

“1. Policijas uzdevums ir rūpēties par noziedzību novēršanu, pārtraukšanu un vispār apkaŗošanu, gādāt par sabiedriskas drošības, kārtības, tikumības un miera uzturēšanu, palīdzēt posta un nelaimes gadījumos, kā arī pārzināt sanitāro uzraudzību un izpildīt citus ar attiecīgiem likumiem un noteikumiem uzliktus pienākumus. Viņa darbojas uz Krimināl-, Civīl-, Sodu un citu likumu un noteikumu pamata.

2. Policija sadalās kārtības, kriminālā un polītiskā policijā.

Piezīme. Pie kārtības policijas pieder arī dzelzceļa policija.

3. Policija padota Iekšlietu ministrijai, pie kam kārtības un kriminālās policijas darbību pārzin Administrātīvais departaments, bet polītiskās — Polītiskā Pārvalde.”

H.Celmiņa otrā valdība tāpat kā tās priekšgājējas turpināja veidot Latvijas pašvaldību iekārtu. Tā izstrādāja pilsētu pašvaldību likumu, kuru pēc pieņemšanas parlamentā A.Kviesis publiskoja 1930. gada 1. decembrī. Tas bija apjomīgs 113 pantu dokuments, kas sastāvēja no divām daļām. Pirmajā daļā bija noteiktas šo pašvaldību tiesības un pienākumi. Uzdevumu bija 15. Minēsim tos visus (varbūt mūsdienu domnieki arī atrod tur ko racionālu). Tātad pilsētu pašvaldībām vajadzēja:

“— pārvaldīt pilsētas kustamu un nekustamu mantu un kapitālus un vadīt pilsētas saimniecību saskaņā ar budžetu;

— sastādīt pilsētas apbūves plānus un rūpēties par pareizu būvniecību pilsētā;

— ierīkot un uzturēt kārtībā uz sava rēķina ielas, ceļus un dažādus satiksmes līdzekļus pilsētas robežās, kā arī gādāt par pilsētas apgaismošanu, ūdens apgādāšanu un kanalizāciju;

— rūpēties par aizsardzību pret ugunsgrēkiem, plūdiem un citiem nelaimes gadījumiem;

— apkarot žūpību un netiklību un gādāt par iestādēm, kuru mērķis pacelt pilsētas iedzīvotāju tikumību;

— gādāt par izglītību un izglītības iestādēm un rūpēties vispār par kultūras veicināšanu;

— sniegt sociālo apgādību un gādāt par veselības aizsardzību un sanitāro apstākļu uzlabošanu;

— gādāt par iedzīvotāju pārtikas un dzīvokļu trūkuma un dārdzības novēršanu;

— sekmēt tirdzniecības, rūpniecības un kooperācijas attīstību;

— uzlikt un pārzināt nodokļus un nodevas, kas noteikti pilsētai par labu;

— gādāt par darba aizsardzību un rūpēties par bezdarba novēršanu;

— gādāt par personas un sabiedrības drošību;

— rūpēties par juridiskas palīdzības sniegšanu pilsētas iedzīvotājiem;

— gādāt par pilsētas pārziņā esošo sabiedrisku ierīkojumu, pieminekļu un senatnes atlieku aizsardzību;

— izpildīt citus pienākumus, kas ar likumiem uzlikti pilsētu pašvaldībām.”

Likuma otrajā daļā bija regulēts pilsētu pašvaldības iestāžu sastāvs un darbības apjoms. Pilsētu pašvaldību orgāni bija pilsētas dome, pilsētas valde un revīzijas komisija. Domi ievēlēja pilsētas iedzīvotāji uz četriem gadiem.

Konceptuāla nozīme bija kabineta sagatavotajam un Saeimā 1931. gada 3. februārī akceptētajam likumam par Latvijas galvaspilsētu, kuru A.Kviesis izsludināja 11. februārī. Šajā aktā bija teikts:

“1. Latvijas Republikas galvas pilsēta ir Rīga. 2. Galvas pilsētā atrodas Saeima, valdības centrālās iestādes, Senāts, Tiesu palāta un ārvalstu pārstāvības. Rīga ir arī Valsts Prezidenta sēdeklis. Ārkārtīgu apstākļu dēļ šie organi un iestādes var pagaidām pārcelties uz citu vietu.”

Reizē ar rūpniecības attīstību Latvijā pieauga uzņēmumos nodarbināto strādnieku un darbinieku skaits. Saistībā ar to palielinājās slimokasu dalībieku daudzums un paplašinājās kasu darbība. Ministru prezidents H.Celmiņš un tautas labklājības ministrs V.Rubulis 1930. gada 10. jūlijā parakstīja 81. panta kārtībā izdotos kabineta noteikumus par slimokasēm. Tie tika attiecināti uz visiem privātiem, pašvaldības un valsts uzņēmumiem, iestādēm un citām darbavietām, kā arī uz atsevišķiem darba devējiem, kuri nodarbina algotu darba spēku. Šajā dokumentā bija reglamentēti tādi būtiski jautājumi kā slimokases statūtu grozīšana, tās likvidēšana vai valdes locekļu atcelšana no amata, kases dalībnieku pilnsapulces funkcijas, pilnvarnieku ievēlēšanas kārtība u.c.

Rūpējoties par izglītības attīstību valstī, H.Celmiņš un izglītības ministrs E.Ziemelis 1929. gada 10. janvārī parakstīja 81. panta kārtībā pieņem tos noteikumus par skolotāju institūtiem. Tie nosacīja, ka šo institūtu mērķis ir sagatavot pedagogus “pamatskolām, pirmskolām, bērnu dārziem, dažādiem kursiem un vispārīgās izglītības papildu skolām un zemākā tipa arodu skolām”. Šīs mācību iestādes uztur valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskas organizācijas un privātpersonas. Skolotāju institūti ir sešklasīgi. Tajos uzņem audzēkņus ar priekšzināšanām sešklasīgas pamatskolas kursa apmērā. Institūtos ņem iestāšanās un mācību naudu. Tajos var nodibināt stipendijas mazturīgiem un centīgiem audzēkņiem, kuras pēc beigšanas jāatmaksā.

Realizējot Satversmē un Saeimas kārtības rullī deputātiem piešķirtās tiesības, tautas kalpi regulāri iesniedza valdībai, H.Celmiņa kabinetu neizņemot, pieprasījumus un jautājumus par visdažādākām aktuālām politiskām, ekonomiskām, sociālām, kultūras u.c. problēmām, kā arī notikumiem. Tie nebija tīkami ministriem un viņu galvai, bet atbildēt vajadzēja.

H.Celmiņa otrā valdība saņēma pusotra desmita interpelāciju un vairāk nekā 100 jautājumu. Ilustrācijas labad pastāstīsim plašāk par vienu pieprasījumu un vienu jautājumu, uz kuriem atbildi deva pats premjerministrs.

3.Saeimas ārkārtējās sesijas 1.sēdē 1929.gada 16.augustā desmit kreiso sociāldemokrātu deputāti iesniedza steidzamu pieprasījumu ministru prezidentam par 4900 latu piešķiršanu pieminekļa atjaunošanai bijušajiem landesvēra karavīriem. H.Celmiņš paskaidroja, ka šo pieminekli nopostījuši vandāļi. Tā kā tas atradās valsts aizsardzībā, valdība piešķīra minēto summu monumenta atjaunošanai, bet landesvēristi, lai nesaasinātu attiecības starp latviešiem un vāciešiem, atdeva šo naudu atpakaļ. Tāpēc pieprasījumam nav pamata. To pēc īsām debatēm, kurās kreisie, protams, aizstāvēja savas pozīcijas, apliecināja arī balsojums: par interpelācijas pieņemšanu balsoja 39 deputāti, pret – 48, atturējās – 6.

Parlamenta VII sesijas 18.kopsēdē 1930.gada 19.decembrī seši LSDSP frakcijas locekļi iesniedza jautājumu H.Celmiņam kā ārlietu ministram. Tajā bija teikts: “Vācijas reihstāgā fašistisko nacionālsociālistu frakcija iesniegusi interpelāciju, ar kuru griežas pie Vācijas valdības ar priekšlikumu nodrošināt bij. baltikumiešiem jeb fon der Golca okupācijas armijas karavīriem tiesības uz Latvijas pavalstniecību un zemi Latvijā.

Ko ir darījis un ko domā darīt ārlietu ministris, lai pienācīgā kārtā atbildētu uz šīm baltikumiešu un bermontiešu nedibinātām un nekautrīgām pretenzijām.”

Atbildot uz šo vaicājumu, H.Celmiņš norādīja, ka minētajā interpelācijā izteiktā prasība, bez šaubām, skar Latvijas intereses, un tas var apdraudēt latviešu un vācu tautas miera un draudzības attīstību. Tāpēc tā nav pieņemama un stingri noraidāma. Taču tie ir Vācijas reihstāga neatbildīgas opozīcijas jautājumi savai valdībai, tālab tie nav saistoši Latvijas Ministru kabinetam. Latvijas Ārlietu ministrija nekavējoties reaģētu, ja šo jautājumu izvirzītu un uzturētu atbildīga Vācijas iestāde vai amatpersona. H.Celmiņš deklarēja nepārprotami: “Valdība, tāpat Ārlietu ministrija, bez izņēmuma visu koalīcijas frakciju atbalstītas, stingri tāpat kā līdz šim stāvēs un sargās kā mūsu valsts suverenitāti, tā arī valsts demokrātisko iekārtu un agrāro reformu, tiklīdz tas izrādīsies par vajadzīgu.”

H.Celmiņš, uzņemoties arī ārlietu resora vadību, jau pēc nedēļas – 1930.gada 13.februārī – tiekoties ar preses pārstāvjiem, izklāstīja savas domas par Latvijas ārpolitiku. Viņš to darīja valstu secībā. Ar Igauniju bija svarīgi pagarināt 1923.gadā noslēgto muitas ūniju un konvenciju par ostu nodokļiem. Nule Rīgas pilī notikušās sarunas starp Latvijas un Igaunijas valsts galvām un ārlietu ministriem apliecinājušas, ka abu zemju draudzīgās attiecības nav ne ar ko apēnotas, tās tāpat kā agrāk ir tuvas un tiecas uz padziļināšanos, solot abām pusēm ieguvumus politiskā, saimnieciskā un kultūras laukā.

Ar Lietuvu dienas kārtībā ir sarunu uzsākšana par saimnieciska līguma noslēgšanu. “Gribas cerēt,” teica intervijas autors, “ka vispār esam iegājuši aktīvākas sadarbības posmā ar mūsu dienvidkaimiņu.”

Latviju ar Somiju saista stipra draudzība. Somi Tautu Savienības padomē ir atbalstījuši Baltijas valstu kopējās intereses. Saimnieciskā laukā ir iespējams darīt daudz vairāk, lai stiprinātu abu valstu saites. Pēc valstu vadītāju vizītēm 1929.gadā sākusies liela rosība ekonomisko un kultūras sakaru veidošanā.

Attiecībās ar Poliju dominē saimnieciskie uzdevumi. Jāpieliek visas pūles, lai palielinātu eksportu uz turieni.

Saskarsmei ar Padomju Savienību pievēršama izcila vērība, jo ar to Latvijai ir kopēja robeža un saista svarīgas saimnieciskās intereses. Līdz šim attiecības veidojušās “labvēlīgā virzienā”. Noslēgti vairāki līgumi – Ļitvinova protokols, tirdzniecības līgums, kas sekmīgi pildās, un nākamajā gadā var cerēt uz vēl labākiem rezultātiem.

Ar Rietumiem, norādīja H.Celmiņš, turpinās tradicionālā sadarbība kā politiskā, tā saimnieciskā sfērā. “Mēs atbalstīsim ikkatru centienu nodrošināt pasaules mieru.” Kā līdz šim, tā arī turpmāk Latvija aktīvi piedalīsies Tautu Savienības darbā, jo sevišķi atbalstot tās centienus nostiprināt mieru, novērst konfliktus valstu starpā un organizēt zemju ekonomisko sadarbību.

H.Celmiņš 1930.gada rudenī vadīja Latvijas delegāciju Tautu Savienības kārtējā pilnsapulcē (asamblejā). “Jaunākās Ziņas” šajā sakarībā 1930.gada 23.septembrī publicēja sava ārzemju korespondenta J.Vecozola rakstu “Viesības Ženēvā pie Latvijas ministru prezidenta”. To ievadīja ar vārdiem: “Ženēvā iesācies lielo viesību laiks! Politiku netaisa tikai asamblejā, bet arī viesnīcās. Asamblejā nosprauž lielās līnijas, izteicas principiāli, privātās sarunās skar tiešās īstenības un meklē saprašanās līdzekļus. Latvijas delegācija viesošanās ziņā nepaliek atpakaļ citām tautām. Latvijas delegācija deva arī savas “lielās vakariņas”. Žurnālists atzīmēja, ka H.Celmiņš patur savās acīs galvenokārt Baltijas un Skandināvijas valstis. Latvijas delegācijas locekļi, tērpušies frakās un greznojušies ordeņiem, saņēma gandrīz 30 viesus pie vakariņu galda. Pie kafijas ciemiņi sadalījās mazākās grupās. Vielas sarunām netrūka. Valdīja omulība un sirsnība.” Šķīrās ap pusnakts stundu.

Ne mazāk interesantas bija Latvijas delegācijas rīkotās brokastis presei. Izņemot divus Šveices redaktorus, pārējie bija Baltijas valstu žurnālisti. Brokastis notika uz viesnīcas jumta, kur viesus saņēma H.Celmiņš un A.Bīlmanis (Ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītājs – R.T.). Piedalījās ap 30 cilvēku. Ministru prezidents savu runu “bij diskrēti ielicis menu kartē. Tā īsi un kodolīgi pateic Latvijas ārpolitiskos nodomus, raksturo stāvokli Latvijā”.

Atgriezies Rīgā, delegācijas vadītājs informēja žurnālistus par Tautu Savienības pilnsapulci (“Jaunākās Ziņas”, 1930, 24.sept.). Viņš atzīmēja, ka Latvijas diplomāti gatavojās šim notikumam ļoti nopietni. Notika divas speciālas Ārlietu ministrijas padomes sēdes, kur sīki iztirzāja Ženēvas tikšanās darba programmu, Latvijas delegācijas uzdevumus un taktiku. Konstatēja, ka tur nav jautājumu, kas speciāli attiektos uz Latviju. Tādēļ nolēma, ka H.Celmiņš ar runu neuzstāsies.

Latvijas delegācija Ženēvā strādāja ciešā kontaktā ar Igaunijas un Lietuvas diplomātiem, īpaši ar igauņu ārlietu ministru Latiku. Celmiņš tikās ar vairākiem citvalstu ārlietu resoru vadītājiem: Kurciusu (Vācija), Zauņu (Lietuva), Prokopē (Somija), Briānu (Francija) un Hendersonu (Lielbritānija). Latvijas delegācijas vadītājs piedalījās Tautu Savienības ģenerālsekretāra Drumanda rīkotajā dinejā. H.Celmiņš iesaistījās komisijas darbā, kur apsprieda jautājumu par finansiālu palīdzību Tautu Savienības loceklēm kara gadījumā un politiskajā komisijā, iztirzāja bēgļu, minoritāšu un verdzības problēmu. Minoritāšu jautājums Latvijā Ženēvā skaitās nokārtots.

H.Celmiņš norādīja, ka plašas debates pilnsapulcē izraisījis ziņojums par organizācijas darbu iepriekšējā gadā. Izvirzījās četri jautājumi: pašas Tautu Savienības nozīme, Eiropas ūnija, drošība un atbruņošanās un saimnieciskās grūtības. Par Briāna ierosināto Eiropas ūniju visi izteicās pozitīvi, bet runātājus nodarbināja jautājums, kā organizēt šo valstu apvienību, jo jārēķinās ar lielām interešu pretešķībām. Vienojās izveidot Eiropas valstu komisiju, kurā varētu piedalīties arī neeiropas valstis un kuras nav Tautu Savienības locekles (Krievija, Turcija).

Ārlietu resora vadītāja rangā H.Celmiņš 1930. gada pavasarī viesojās divas nedēļas Igaunijā, kur detalizēti apsprieda visus svarīgākos starpvalstu attiecību jautājumus. Maijā par sūtni Igaunijā iecēla Kārli Zariņu, kas bija dzimis Igaunijas pierobežā un prata igauniski. K.Zariņš savu akreditēšanas runu teica igauņu valodā un īsā laikā nodibināja ļoti labas attiecības ar visdažādākajām aprindām.

1930.gada novembrī notika analoga H.Celmiņa vizīte Lietuvā. Savukārt 1931.gada janvārī Lietuvas ministru prezidents J.Tubelis apmeklēja Latviju. Tādējādi tika likti pirmie reālie pamati Baltijas valstu savienībai, kuru gan izdevās izveidot tikai 1934.gadā.

H.Celmiņa otrā kabineta krīze sākās 1931.gada pirmajās nedēļās, kad opozīcijai Saeimā pievienojās arī Latgales progresistu (dep. J.Trasuna) frakcija valdības koalīcijā. Tā neatbalstīja kabineta saimniecisko politiku sakarā ar pasaules ekonomisko krīzi, un H.Celmiņam neatlika nekas cits kā iesniegt 3.Saeimas VIII sesijas 12.sēdē 1931.gada 3.martā rakstu par savas valdības pilnvaru nolikšanu.

Labējais laikraksts “Latvis” 1931.gada 8.martā publicēja sava galvenā redaktora A.Berga rakstu “Celmiņa valdība”, kurā vērtēja aizejošo kabinetu visnotaļ pozitīvi, atzīmējot, ka tas ir bijis “viens no visstingrākiem (..) un nav licis uz spēles nevienu no valsts svarīgām interesēm”. Valdībai bija nosvērta iekšpolitika. Tā izstrādāja konkrētu plānu krīzes grūtību pārvarēšanai. H.Celmiņa kabinets diemžēl neatrada pietiekamu atbalstu arī savā paša frakcijā Saeimā. Taču tā “ilgais pastāvēšanas fakts ir radījis zināmas stabilitātes un drošības sajūtu”.

H.Celmiņa valdības pēdējā sēde notika 1931. gada 25. martā. To ievadīja Ministru prezidenta uzruna, kurā viņš teica:

“Mīļie kolēģi.

Divus gadus un – bez pāris dienām – 4 mēnešus esam kopā strādājuši valsts darbu, varu apgalvot, pēc savas labākās apziņas.

Darba bijis daudz. Vai mēs to veikuši ar sekmēm, vai varētu veikt to arī labāki, — tas jānovērtē ne mums pašiem, bet nākotnei, — ja gribat, vēsturei.

Tekošu, ikdienas darbu gaitā un steigā varbūt brīžiem neesam pārredzējuši arī ko svarīgu kā savā resorā, tā kopīgā valdības darbā.

Bet gribu konstatēt, ka, pateicoties laimīgam apstāklim, ka mūsu valdībai bija izdevība darboties nepārtraukti vairāk kā divus gadus, — mums bija iespējams izvest gandrīz pilnos apmēros visu 1928. g. 30. novembrī deklarēto valdības darba programmu.

Nebūt negribot mazināt nopelnus un panākumus un izsakot atzinību par veikto atsevišķo darbu katrā resorā, gribu atzīmēt kā galveno mūsu panākumu valsts saimnieciskā stāvokļa stiprināšanu un valsts saimniecības politikas kursa maiņu, un proti: mūsu ar sekmēm izvestos soļus 1928. g. plūdu posta novēršanai un mūsu vispusīgos soļus, kas sperti lauksaimniecības ražošanas veicināšanai un aizsardzībai.

Man šķiet, šis lūzums valsts saimniecības politikā par labu lauksaimniecībai būs svarīga paliekama iezīme, objektīvi novērtējot mūsu darbību nākamībā.

Atļaujiet, mīļie kolēģi, konstatēt, ka, veicot mūsu atbildīgo kopīgo darbu, mūsu starpā arvien valdīja pilnīga saskaņa.

Izsaku Jums par Jūsu ar sekmēm veikto valsts darbu, bet sevišķi par šo saskaņu kopīgā darbā, savu sirsnīgāko pateicību.

Sirsnīgi novēlu Jums vislabākās sekmes arī turpmākā darbā, sevišķi kolēģiem, kas turpinās savu atbildīgo darbu arī nākamā valdībā.”

Ministru prezidentam atbildēja finanšu ministrs A.Petrevics:

“Augsti godāts Ministru prezidenta kungs.

Visu kolēģu vārdā atļaujos izteikt Jums vissirsnīgāko atzinību par to lielo darbu, ko Jūs esat veikuši kā pirmais priekš mums visiem. Mūsu darbs aprobežojās ar savu resoru, bet lielās politiskās grūtības gulās galvenā kārtā uz Jums. Tikai pateicoties Jūsu veiklībai, izturībai un sirsnībai satiksmē ar kolēģiem, Jums bija iespējams sasniegt to stāvokli pret parlamentu, kas deva iespēju ar sekmēm darboties vairāk kā divus gadus.

Sirsnīgs paldies! Mēs ceram, ka aizejošais Kabinets nebūs pēdējais, kuŗa priekšgalā Jūs stāvēsat.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1342. l., 48. lp.)

H.Celmiņa otrā valdība nostrādāja pavisam 27 mēnešus un 26 dienas. Tas bija sava veida rekords parlamentārajā Latvijā. Ir lieki daudz runāt, ka, neapšaubot ministru lomu, tas pirmām kārtām tomēr bija kabineta vadītāja nopelns. Hugo Celmiņa valdības darbu turpināja viņa partijas biedra Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets – jau piecpadsmitais pēc kārtas.