Akadēmiskajā saimē nāk politologs Emīls Dēliņš

Vakar, 12.jūnijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta zālē akadēmijas senāta un prezidija locekļi, draugi un kolēģi sveica pazīstamo žurnālistu, publicistu un ilggadīgo Latvijas goda konsulu Austrālijā Emīlu Dēliņu kā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru politoloģijā. Pasniedzot akadēmijas goda doktora diplomu, Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš sacīja: "Man ir liels gods Zinātņu akadēmijas vārdā paziņot, ka ar akadēmijas senāta šā gada 15.februāra lēmumu jums piešķirts goda doktora grāds politoloģijā. Goda doktora grādu mūsu Zinātņu akadēmija piešķir par izciliem nopelniem zinātnē un par izciliem nopelniem sabiedriskajā darbā. Te klāt ir, piemēram, goda doktors Paulis Lazda, kam ir lieli nopelni Okupācijas muzeja izveidošanā un darbībā. Jūs vairāk nekā piecdesmit gadus esat rediģējis un izdevis laikrakstu "Austrālijas Latvietis", ilgus gadus esat bijis Latvijas goda konsuls un pēc tam ģenerālkonsuls Austrālijā un kopš 1993.gada — arī Jaunzēlandē. Jūs tālajā Austrālijā esat paudis un aizstāvējis Latvijas un latvietības ideju, kaut arī ilgus gadus bijāt konsuls bez valsts, kā jūs to rakstāt savā grāmatā."

ZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Viktors Hausmanis savos apsveikuma vārdos īpaši izcēla Emīla Dēliņa apbrīnas vērto darbību "Austrālijas Latvietī", ko viņš izveidojis par īsti demokrātisku avīzi ar ļoti plašu skatījumu un augstu kultūras līmeni. Būdams arī ievērojams filologs un tulkotājs, Emīls Dēliņš krietni palīdzējis Austrālijas latviešu teātrim, papildinot tā repertuāru ar labiem tulkojumiem no svešvalodām, galvenokārt no franču valodas.

Savu kolēģi sveica ZA korespondētājloceklis politologs Tālavs Jundzis: "Katra tikšanās ar jums sagādā lielu gandarījumu. Tā tas bija, kad jūs bijāt ieradies Latvijā ar dāvanām mūsu zemessargiem. Tā tas bija, kad lūdzu jums rakstu grāmatai "4.maijs". Kaut arī jūs toreiz atradāties aiz trejdeviņām zemēm un jūrām, ar jums bija visvieglāk sadarboties."

Starp sveicējiem bija Ilgvars Cīrulis, kas vada "Austrālijas — Latvijas biedrību" Rīgā, Elmārs Zaļums no Austrālijas, kas līdz 1985.gadam bijis Flindersa universitātes departamenta vadītājs, bet trīsdesmito gadu beigās kā ģimnāzists vasarās strādājis "Valdības Vēstneša" redakcijā par laikrakstu izvadātāju, īsāk sakot — avīžzēnu. Sirsnīgi savu bērnības draugu un skolas biedru no Franču liceja laikiem sveica ZA goda loceklis arhitekts Vaidelotis Apsītis: "Mēs esam pazīstami tik ilgi, cik mūsu mūži gari. Un kāds tu biji raksturā un tikumos pirms 70 un 80 gadiem, tāds tu esi šodien. Zināšanas un tikumus tu esi iemantojis savā ģimenē, no sava tēva un mātes, kas bija sabiedrībā ļoti cienīti cilvēki ar augstu kultūru. Tu šos tikumus un jaunības ideālus nekad neesi noliedzis, tu vienmēr esi palicis tiem uzticīgs."

Kad tavu vārdu kā bērnu

Pie krūtīm sev pieglaustu nesu,

Man jautāja lauri un mirtes,

Kas, dzimtene mana, tu esi?

Vai kalni, kur apses ar bērziem

Satikties kāpj?

Vai Aiviekstes līči, kur vasara

Vīstošas vīgriezes grābj?

Nē! Drīzāk tu esi stingrā un labā

Māmuļas balss...

Ar Ārijas Elksnes dzejas vārdiem jauno goda doktoru sveica Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle aktrise Elza Radziņa.

Starp svinīgā notikuma goda viesiem bija Emīla Dēliņa dēli — Jānis Roberts un Daris Gunārs.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Emīls Dēliņš:

"Kamēr būs latvieši, būs arī Latvija"

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000.gada 12.jūnijā, saņemot akadēmijas goda doktora diplomu

Augsti godājamais prezidenta kungs,

godājamie Zinātņu akadēmijas senāta un prezidija locekļi, akadēmiķi, viesi, cienījamās dāmas, godājamie kungi!

Teikt, ka jūtos pagodināts par man piešķirto grādu, būtu par maz. Latvijas Zinātņu akadēmija ir mūsu akadēmisko centienu pati augstākā virsotne. Visā pazemībā atļaujiet jums atzīties, ka manas akadēmiskās gaitas Latvijā sākās 1940. gada septembrī toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, turpinājās 1941. gada rudenī Latvijas Universitātē, bet tās diemžēl pārtrauca Otrā pasaules kara beigu posms.

Šodien tādā pašā pazemībā pieņemu man piešķirto Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu politoloģijā. Uzskatu to par atzinību tās latviešu tautas daļas politiskajiem centieniem trimdā, kas arī pēc Latvijas piespiedu atstāšanas 1944. un 1945. gadā nemitējās darboties un strādāt Latvijas neatkarības atjaunošanas labā.

Es ar nodomu un uzsvaru lietoju vārdu "strādāt" un nevis "cīnīties".

Vārds "cīnīties" 20.gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā, vismaz latviešu leksikā, ir nodeldēts līdz spalam. To drīkstētu lietot tikai tie nedaudzie mūsu vidū, kuri Latvijas brīvību un neatkarību Otrajā pasaules karā un pēc tam mēģināja atjaunot ar ieročiem rokā. Viņu mūsu vidū vairs nav atlicis daudz. Viņu cīņu biedru kapi, padomju traktoru noarti un izpostīti, ir izkaisīti no Volchovas pāri Vidzemei līdz Lestenei, kur Lestenes Brāļu kapos man vakar bija izdevība noliekt galvu. Mēs, citi tā laika liecinieki, kurus liktenis izvēlējās saudzēt, lai nerunājam par cīņu , bet gan par darbu .

Latviešu trimdas darbs politiskajā laukā ar visām nupat minētajām atrunām tomēr ir ievērojams. Jūsu priekšā stāv viens no šī darba mācekļiem, praktisko darbu, kolokviju un semināru dalībniekiem. Dažās minūtēs, kas ir mūsu rīcībā, ļaujiet man dalīties ar jums atmiņās par šo darbu — tālu no Latvijas — Austrālijā, šo darbu ilustrējot tikai ar vienu vienīgu sīku manas personiskās pieredzes fragmentu.

1974. gada vidū toreizējam Austrālijas ministru prezidentam, pošoties valsts vizītei Maskavā, iegribējās turp līdzi paņemt kādu iekšpolitiski šķietami lētu, bet ārpolitiskajā jomā Maskavas kungiem patīkamu ciema kukuli — Padomju savienības jau 30 gadus okupēto Baltijas valstu inkorporācijas formālo de jure atzīšanu no Austrālijas puses.

Šis nelaimīgais un beigu beigās neveiksmīgais solis ir plaši dokumentēts tādos Latvijas vēstures dokumentācijai nozīmīgos materiālu un komentāru krājumos kā Edgara Dunsdorfa The Baltic Dilemma abos sējumos, arī šodienas runātāja grāmatiņā "Konsuls bez valdības" un vēl citur. Latviešu un pārējo baltiešu sašutums par Austrālijas valdības nepārdomāto soli un reakcija pret to bija acumirklīga un plaša. Bijām iemesti ūdenī, un gribot negribot bija jāmācās peldēt. Kļuvām par lobijistiem, rīkojām demonstrācijas, apelējām pie augstu un visaugstāko valstsvīru sirdsapziņas un godaprāta. Bija rezultāti, taču pašā sākumā ne gluži tie, kurus cerējām.

Tā laika opozīcijas vadītājs Austrālijas federālajā parlamentā skotu izcelsmes austrāliešu politiķis Billijs Snedens, sekojot mūsu aicinājumiem, 1974. gada 18. novembrī ieradās Melburnā, lai teiktu uzrunu Latvijas neatkarības pasludināšanas 56 gadu atcerē. No viņa gaidījām daudz, bet tai brīdī vīlāmies. Uzrunā pirms tosta uzsaukšanas neatkarīgajai Latvijas Republikai opozīcijas līderis Snedens teica apmēram tā:

"Latvija. Kas ir Latvija? Latvija ir cilvēki, Latvija esat jūs. Kamēr pasaulē būs latvieši, būs arī Latvija."

Tas nebija tas, ko bijām sagaidījuši. Gaidījām solījumu, ka opozīcija, atgriežoties valdībā, līdzšinējās valdības lēmumu atcels un atkal uzskatīs Latviju par neatkarīgu, svešas varas okupētu valsti. Kad pēc akta beigām to Snedenam pārmetu, mani pie malas paņēma opozīcijas vadītāja preses sekretārs un brīdināja: "Nespiediet viņu iet tālāk! Tālāk viņš neies."

Pārējais ir vēsture. Snedenu opozīcijas vadītāja amatā pēc pieciem mēnešiem nomainīja Malkolms Frēzers, ar kuru drīz vien izdevās izveidot draudzīgas, Latvijai labvēlīgas attiecības. Vēl septiņus mēnešus vēlāk Malkolms Frēzers, stājoties valdības galvas amatā, 1975. gada 18. decembrī formāli atsauca iepriekšējās valdības lēmumu Baltijas valstu inkorporācijas jautājumā, atļaujot darbību atsākt vienīgajai oficiālajai Baltijas valstu diplomātiskajai pārstāvībai Austrālijā — Latvijas konsulātam Melnburnā.

Kauja bija uzvarēta, karš turpinājās, un 1991. gadā kopīgiem spēkiem uzvarējām arī karu. Latvija kļuva neatkarīga valsts ne vien de jure , bet arī de facto nozīmē.

Tagad, pēc 25 gadiem, notikumus no jauna pārvērtējot, atkal un atkal nācies atgriezties pie skotu izcelsmes austrāliešu politiķa, godavīra Billija Snedena 1974.gada 18. novembrī teiktajiem vārdiem:

"Kas ir Latvija? Latvija ir cilvēki. Latvija esat jūs."

Mēs visi pazīstam klasisko valsts formulējumu. Valstij ir nepieciešami trīs priekšnoteikumi. Tie ir — teritorija, iedzīvotāji un valdība. Latvijai tie visi tagad atkal ir. Bet — kurš no tiem ir pats svarīgākais?

Uz to atbildot, ļaujiet man no politoloģijas atkāpties poēzijas un valodniecības jomā, kuru, pašam neapzinoties, pēdējo 50 gadu laikā varētu būt aizstāvējis pat karstāk. Kādreiz par šīm lietām Austrālijā runājot, pats jautāju:

"Kas ir tauta?— Tauta ir valoda. Bez valodas nav tautas, bet bez tautas nav valsts."

Lai ar šo frāzi būtu vēlreiz pateikts paldies Latvijas Zinātņu akadēmijai un tās senātam par man piešķirto izcilo pagodinājumu.

Paldies!

Emīls Dēliņš

Dzimis 1921.gada 15.maijā Rīgā redaktora un publicista Roberta Jāņa Dēliņa (dzim. 1875) un skolotājas Emīlījas (dzim. Vizānes, 1893) ģimenē. Beidzis Franču liceju (1940), studējis lauksaimniecību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1940–1941), ķīmiju Latvijas Universitātē (1941–1943) un Štutgartes tehniskajā augstskolā (1946—1947). 1943.gadā iesaukts Latviešu leģionā, par varonību apbalvots. Kopš 1948.gada dzīvo Melburnā, Austrālijā.

Žurnālista gaitas sācis "Latvijas Kareivī" (1939), Vācijā strādājis "Libekas Vēstneša" un "Latviešu Ziņu" (Eslingenē) redakcijās. Melburnā (1949) nodibinājis laikrakstu "Austrālijas Latvietis", ko rediģē un izdod arī šodien. Daudz rakstījis latviešu un ārzemju presē, referējis par literatūru, tulkojis lugas no franču un vācu valodas.

Publikācijas: "Veiss" (1955, Stokholmā); eseju krājums "69 stundas" (1969, Melburnā); "The Baltic States: a Domestic Issue, an International Problem" (kopā ar senatoru John Knight , 1980, Stokholmā); "No prezidenta uz prezidentu" (1981, Sidnejā); "Konsuls bez valdības" (1997, Stokholmā un Rīgā); "Prezidents Kārlis Ulmanis un Latvijas trīsdesmito gadu jaunatne" (Kārlim Ulmanim 120, 1998, Rīgā). Manuskriptā: "The Baltic States and Australian Labor Party"; "Latviešu kadeti 2.pasaules karā".

Latvijas goda vicekonsuls (1979), goda konsuls (1982) un ģenerālkonsuls (1992) Austrālijā, kopš 1993.gada — arī Jaunzēlandē. Divas reizes saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu publicistikā. Par nopelniem latviešu sabiedrības labā apbalvots ar Daugavas Vanagu zelta nozīmi, Karalienes Elizabetes II sudraba jubilejas medaļu un Austrālijas ordeni (OAM). Par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (1997).

Precējies (1948) ar Nīnu Šicu (Dr.med.dent.); ģimenē meita Maruta Ilarita (dzim. 1951, prec. Tauriņa, dip.Ed., stud. korp. "Zinta"); dēli Jānis Roberts (1954; B.A., B.Ed., Dip.Ed.; "Selonija") un Daris Gunārs (1957; B.Econ.[hons.]; "Selonija").

          Foto: Arnis Blumbergs, "LV"