Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis.Premjerministra krēslā 20.gadu otrajā pusē un 30.gadu sākumā

Desmitās valdības galvgalī

Viskuriozāk Latvijas parlamentārajā vēsturē noritēja pirmās valdības veidošana pēc 2.Saeimas vēlēšanām 1925.gada rudenī. Kā tas notika, par to sīki stāsta K.Ulmaņa biogrāfs, latviešu vēstures zinātnes krīvu krīvs prof. Edgars Dunsdorfs (1904—2002). Lai lasītājs piedod garāku citātu no viņa grāmatas “Kārļa Ulmaņa dzīve” (Rīga, 1992.—173.lpp.).

“Saskaņā ar parlamentārām paražām, kad 1925.g. 3.novembrī sanāca otrā Saeima, pirmās Saeimas pēdējais Ministru prezidents Hugo Celmiņš nolika savas pilnvaras. Līdz ar to sākās ilgāks posms, ko tauta uzskatīja par bezvaldības laiku, jo pēc Celmiņa paziņojuma Saeima viņam neuzdeva turpināt darbu, kamēr ievēlē jaunu kabinetu. Kā parasts, Valsts prezidents aicināja lielāko frakciju – sociāldemokrātus — sastādīt valdību. Ministru prezidenta amatam sociāldemokrāti paredzēja Vesmani, bet, nevarēdami salasīt vairākumu, no mēģinājuma atteicās. Valsts prezidents tad griezās pie Zemnieku savienības, kas varēja savākt tikai 27 balsis (Zemnieku savienība 16, katoļu klerikāļi 5, Bļodnieka jaunsaimnieki 3 un latgalieši 3). Kas būtu Zemnieku savienības Ministru prezidents, to neizpauda. Kad avīzes minēja, ka tas būtu Ulmanis, Zemnieku savienība šo ziņu dementēja [noliedza – R.T.]. Novembra otrajā pusē pēc nemitīgām sarunām Zemnieku savienība bija savam kabinetam salasījusi jau 47 balsis, bet, nespēdama nodrošināt vairākumu, beidzot no valdības sastādīšanas atteicās. Valsts prezidents tad griezās pie Demokrātiskā centra. Pēc četru dienu veltīgām sarunām partija no uzdevuma atteicās. Valdību sastādīt tad aicināja labo bloku ar deputātu Reinhardu, kas uzsāka sarunas ar Zemnieku savienību un centru. Pēc divām dienām Reinhards bija spiests no mēģinājuma atteikties. 4.decembrī sociāldemokrāti apspriedās ar centru un citām frakcijām, bet bez panākumiem. Valsts prezidents tad griezās pie minoritātēm – vāciešiem, poļiem un žīdiem ar priekšlikumu sastādīt valdību. Kad tie atteicās, Valsts prezidents griezās pie Skujenieka. Tas atbildēja, ka viņa partija neuzņemas valdības sastādīšanu, bet ka viņš personiski to mēģinās. 10.decembrī Skujenieks ziņoja Valsts prezidentam, ka viņam nav veicies sadabūt vairākumu. Valsts prezidents tad aicināja uz pili Zemnieku savienības līderus Klīvi un Alberingu, lai uzklausītu viņu domas, kā rast izeju no ilgstošās krīzes. Zemnieku savienība paziņoja, ka atsakās sastādīt valdību, un to pašu Valsts prezidentam ziņoja arī sociāldemokrāti. Zemnieku bloka pārstāvji tad nolēma noskaidrot iespējamo vairākumu neoficiālās sarunās. Valsts prezidents izvirzīja domu par darba kabineta sastādīšanu, bet to noraidīja visas politiskās partijas, uzstājoties, ka ir jāsastāda politisks kabinets.

Iepriekšējo sauso faktu attēlojumā sniegts pārskats pēc preses ziņām, kas Latvijā bija ļoti emocionālā ietērpā, bet ārzemēs ar ironisku nokrāsu.

Tikai 1925.g. 22.decembrī likās, ka Latvija iegūs valdību, jo Valsts prezidents Čakste ziņoja Saeimas priekšsēdim, ka sastādīt valdību aicināts Voldemārs Zamuels, kas gan nebija Saeimas deputāts.”

Tās pašas dienas vakarā V.Zāmuēls nolasīja Saeimas sēdē valdības deklarāciju. Taču balsojums nebija viņam labvēlīgs: par 47, pret 44, atturējās 5. Tas bija pirmais gadījums augstā nama praksē, kad Valsts prezidenta nominētais ministru prezidents nesaņēma uzticības votumu.

Par tādu iznākumu bija pārsteigti vai visi parlamentārieši. Zemsavietis Ā.Klīve tad ierosināja pasludināt vienas stundas pārtraukumu sēdē (tas ilga no 19.12 līdz 20.35), bet pats devās uz Rīgas pili, kur saņēma šādu K.Ulmanim adresētu dokumentu:

“Augsti godājamais kungs!

Ievērojot nobalsošanas rezultātus šīs dienas Saeimas sēdē par uzticību V.Zamueļa kunga sastādītam Ministru kabinetam un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56.pantu, ar šo aicinu Jūs, augsti godājamais kungs, uzņemties sastādīt Ministru kabinetu un par to ziņot” (Latvijas Valsts arhīvs, 1307.f., 3.apr., 54.l., 25.lp.).

Saeimas sekretārs P.Juraševskis vispirms nolasīja šo J.Čakstes rakstu un pēc tam iepazīstināja deputātus ar K.Ulmaņa paziņojumu, kurā bija teikts:

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs!

Izpildot Valsts prezidenta uzdevumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu sastādījis ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

ministru prezidents K.Ulmanis

iekšlietu ministrs E.Laimiņš

finansu ministrs J.Blumbergs

satiksmes ministrs P.Aronietis

izglītības ministrs E.Ziemelis

tieslietu min. pārvaldnieks

E.Brikovskis

tautas labklājības ministrs

Vl.Rubulis

zemkopības ministrs M.Gailītis

kara ministrs J.Goldmanis

iekšlietu min. biedrs ar balsstiesību

kabinetā A.Velkme

Ārlietu ministrijas pārvaldnieks

H.Albats.”

Pēc tam jaunais premjerministrs nolasīja valdības deklarāciju (pa kuru laiku tā tapa, par to vēsture klusē). Tā sākās ar K.Ulmaņa norādi, ka valdības koalīcija par savu galveno uzdevumu uzskata valsts saimnieciskā stāvokļa uzlabošanu. Konkrēti:

— uzlabojama tirdzniecības bilance, paaugstinot muitas likmes uz importa precēm, sevišķi uz greznuma priekšmetiem un baudvielām, kā arī veicināms eksports;

— lauksaimnieciskā ražošana aizsargājama uz vienādiem pamatiem ar rūpniecību, atsvabinot no ievedmuitas rudzus un lopbarību;

— linu monopols pagaidām paturams, lietderīgāk nostādāms spirta monopols;

— veicināma rūpniecības attīstība, dibinoties galvenokārt uz pašu zemes bagātībām;

— jāgādā ilggadīgs lēts kredīts lauksaimniecības pacelšanai, jaunsaimniecību nostiprināšanai un izpostīto saimniecību atjaunošanai;

— nodibinās fondu ceļu ierīkošanai un labošanai;

— palielinās valsts zemes fondu no mežu zemēm, kultivējot purvainas zemes un nosusinot tās pie Lubānas un citiem ezeriem, uzpērkot īpašumus ar Valsts zemes bankas starpniecību un atceļot to muižu centru nomas līgumus, kur nomnieki tos nepilda;

— steidzīgi pieņemt meliorācijas likumu;

— nodokļu nasta pakāpeniski atvieglināma, sadalot to atkarībā no maksāšanas spējām un atceļot uz laukiem ienākumu nodokli;

— veicināma kooperācija;

— zemes ierīcība nokārtojama likumdošanas ceļā.

Iekšpolitikā kabinets solīja nostiprināt valsts demokrātisko iekārtu, nodrošinot personas neaizskaramību, pasteidzināt civillikuma izstrādāšanu, garantēt minoritātēm kultūras iespējas līdzšinējās robežās utt.

Sociālajā politikā izdodams likums, kas uzliek par pienākumu darba devējiem laukstrādnieku un zvejnieku apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem.

Skolu un kultūras politikā, solīja valdība, sevišķu vērību veltīs lauku un provinces kultūras vajadzībām. Visiem iespējamiem līdzekļiem veicinās Latgales kulturālo un saimniecisko attīstību.

Ārpolitikā, deklarēja kabinets, “uzturamas labas attiecības ar visām un sevišķi ar kaimiņvalstīm. Izveidojama cieša Baltijas valstu kopdarbība (..). Jāveicina tirdzniecības līgumu noslēgšana”.

Deputāti nebija skubināmi izteikties par K.Ulmaņa valdības programmu. Lai gan 9 no viņiem jau bija runājuši par caurkritušā V.Zāmuēļa kabineta deklarāciju, 17 tautas kalpi tajā pašā dienā devās uz katedru, lai debatētu par alternatīvās izpildvaras plāniem. Šādā konkurences gaisotnē K.Ulmaņa valdība saņēma tikai 48 parlamentāriešu atbalstu (tik par vienu balsi vairāk nekā sacensonis!). Pret balsoja 42 deputāti, atturējās 3.

Kabineta pirmā sēde notika 1925. gada 23. decembrī. To atklāja jaunais Ministru prezidents un deva vārdu H.Celmiņam, kas raksturoja aizgājušās valdības darbību un nodeva tās sekotājai līdzšinējo ministru sveicienus un vislabākos novēlējumus. K.Ulmanis griezās pie valdības locekļiem ar šādu uzrunu:

“Domāju, ka visi klātesošie būs vienis prātis ar mani, ja izteikšu līdzšinējam ministru prezidentam H.Celmiān kungam gandarījumu par to, ka varam saņemt valdības darbus labā stāvoklī; tas pats par sevi jau ir nodrošinājums tam, ka mūsu darbam nebūs lielu traucēkļu. Pateicos par to Celmiņa kungam un lūdzu nodot mūsu pateicību arī bij. Kabienta locekļiem. Attiecībā uz mūsu nākošo darbību šinī sēdē gribētu pastrīpot tikai pāra vietas. Mūsu Saeima ir vēlējusies, lai kabinets būtu pilsonisks, kas izskaidrojams ar to, ka tā vēlējusies sabiedriskā Tā ir vēlējusies arī, lai valdība piegrieztu vairāk vērības valsts saimnieciskajai dzīvei, lai tai radītu drošākus pamatus. Ar to es negribu teikt, ka to nebūtu darījuši arī līdzšinējie kabineti, kuri balstījušies arī uz kreiso spārnu, bet katrai darbībai ir vairāki ceļi. Mūsu kabinetam būs jātop par patiesu darba kabinetu, jo darba būs daudz; mūsu platformā ir visvairāk uzsvērti saimniecsikie jautājumi un tiem mums būs jāpiegriež arī vislielākā vērība. Sabiedrība gaidīs, lai mēs gādājam, ka saimnieciskā dzīve nenonāktu līdz krīzēm un sabrukumiem. Šimbrīžam, protams, nav iemesla runāt par šiem vārdiem, bet mums būs jāgādā par to, lai valsts nenonāktu tiktāl, ka varētu sākt runāt par krīzēm un sabrukumiem. Protams, arī iekšējās un ārējās politikas kulturēlie jautājumi prasīs savu atrisinājumu. Ja visam tam mēs piegriezīsim vajadzīgo vērību, tad darba būs daudz. Tālāk runātājs apskata tuvāk atsevišķo ministriju uzdevumus un nobeidz savu uzrunu ar sekošiem vārdiem: Es ceru, ka mums pietiks spēka un izturības uzņemtos pienākumus sekmīgi veikt; kabinets, strādādams saskaņā, pratīs atrast labāko atrisinājumu visiem sarežģītiem jautājumiem, kurus mums nāksies izšķirt. Mēs nenostāsimies uz krasiem šķiru pamatiem, mēs uzturēsim spēkā taisnības principu, un tādēļ mūsu darbs nāks par labu visām iedzīvotāju šķirām. Novēlu kabienta locekļiem vislabākās sekmes.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1338. l., 304. lp.)

Jaunā mazākuma valdība nebija īpaši stabila. Jau 1926.gada 19.janvārī E.Brikovska vietā par tieslietu ministru nāca Ansis Petrevics. Par zemkopības ministra biedru pieaicināja A.Eglīti un vienu laiku arī S.Ivbuli. Kabinets nostrādāja tikai 4 mēnešus un 19 dienas.

Valdības 1926. gada 28. aprīļa ārkārtējas sēdes protokolā teikts:

“Ministru prezidents K.Ulmanis ziņo, ka Saeima šīs dienas plenārsēdē ar 51 balsu vairākumu noraidījusi 1926./1927. g. valsts budžeta lasīšanu pa pantiem, kas, saskaņā ar Ministru kabienta iekārtas likuma 7. pantu, ir neuzticības izteikšana valdībai. Sakarā ar to ministru prezidents lūdz kabinetu pilnvarot viņu iesniegt kabineta demisiju.

Kabinets tam piekrīt un pilnvaro ministru prezidentu paziņot par kabineta atkāpšanos Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1339. l., 183. lp.)

K.Ulmaņa valdība bija vienīgā valdība parlamentārajā Latvijā, kura krita budžeta dēļ. Saeimas sekretārs P.Juraševskis augstā nama III sesijas 9.sēdē 1926.gada 30.aprīlī nolasīja šādu K.Ulmaņa paziņojumu:

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs!

Ņemot vērā, ka Saeimas š.g. 28.aprīļa plenārsēdē noraidīta pāreja uz valsts budžeta 1926./1927.saimniecības gadam caurskatīšana pa pantiem, un pamatojoties uz Ministru kabineta šīs dienas lēmumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, sava un pārējo kabineta locekļu vārdā, ka iesniedzam demisiju.”

Kā tas pienākas šādos gadījumos, kabinets turpināja darbu līdz 1926.gada 4.maijam, kad Saeima apstiprināja Artura Alberinga vadīto valdību. K.Ulmanis tajā saņēma ārlietu ministra portfeli.

K.Ulmaņa valdības pēdējā sēdē 1926. gada 6. maijā, kā sacīts tās protokolā, Ministru prezidents “atvadas no kabineta locekļiem, aizrādīdams, starp citu, ka šis kabinets šķiras tādos apstākļos, kādos nevienam no līdzšinējiem kabinetiem nav bijis jāaiziet; šim kabinetam bij jānes atbildība par darbiem, kas notikuši ārpus tā, par darbiem, ko citi darījuši. Neuzkavēdamies pie visas aizejošā kabineta darbības raksturojuma, atzīmē, ka tikko pagājušais 1. maijs ir rādījis, ka dzīve pie mums sāk iet saprašanās un miera ceļus. Pateicas kabineta locekļiem par labo saskaņu kabinetā un grūto darbu valsts labā.

Kara ministrs J.Goldmanis, pievienodamies ministru prezidenta uzskatam, ka notikusī kabineta krīze izsaukta no ārējiem apstākļiem, izsaka sava un kolēģu vārdā ministru prezidentam izjustu pateicību par kopdarbību un lietpratīgo vadību” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1339. l., 188. lp.)

Vadot piecpadsmito kabinetu

Pagāja gandrīz pieci gadi, iekams K.Ulmanis atkal saņēma izpildvaras grožus savās rokās. Tas notika pēc Hugo Celmiņa valdības – visilgākās demokrātiskās Latvijas laikā – demisijas 1931.gada pavasarī.

Parlamenta sekretārs J.Breikšs 3.Saeimas VIII sesijas 19.sēdē 1931.gada 24.martā nolasīja K.Ulmaņa paziņojumu:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, izpildot Valsts prezidenta uzdevumu, esmu sastādījis Ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

ministru prezidents un ārlietu

ministris – Kārlis Ulmanis

finanču ministris – Jānis Annuss

iekšlietu ministris – Ansis Petrevics

izglītības ministris –

Edmunds Ziemelis

kara ministris – Eduards Laimiņš

zemkopības ministris –

Arturs Alberings

satiksmes ministris –

Antons Rancans

tieslietu ministris – Juris Pabērzs

tautas labklājības ministris –

Vladislavs Rubulis

ministra biedrs ar balss tiesību

kabinetā — Staņislavs Ivbuls.”

Tūdaļ sekoja deputātu iepazīstināšana ar valdības deklarāciju, kura šoreiz bija neparasti īsa un kurā pat izpalika kultūras, izglītības un sociālie jautājumi. Priekšplānā atkal tika izvirzīta valsts saimniecisko grūtību samazināšana un finansiālās drošības nostiprināšana sadarbībā ar ārvalstīm, izkopjot un paplašinot ekonomiskos sakarus. Tāpēc, paziņoja K.Ulmanis, “mēs centīsimies uzturēt labas un draudzīgas attiecības ar mūsu kaimiņu un pārējām valstīm. Latvija arvien ir vēlējusies mieru, un arī nākotnē Latvija piedalīsies miera nodrošināšanas darbā”.

Valsts iekšienē kabinets solīja gādāt par kārtību, drošību un likumību. Tas uzskatīs par savu uzdevumu sekmēt ražošanas paplašināšanu lauksaimniecībā, pieņemot šīs nozares aizsardzības likumus un nodrošinot zemnieku produkcijai kā iekšējo tirgu, tā eksportu.

Rūpniecības laukā, deklarēja K.Ulmanis, valdība centīsies nepielaist ne ražošanas, ne darba iespēju sašaurināšanos, nodrošinot industrijas produkcijai plašu iekšzemes tirgu, ierobežojot importu un rūpējoties par šīs nozares preču eksporta palielināšanu. Tiklab kā rūpniecībā, tā lauksaimniecībā kabinets nepielaidīs ārzemju kapitāla aizplūšanu, bet centīsies piesaistīt jaunus investorus.

Kad 12 deputāti ar parasto sociāldemokrātu runasvīru F.Cielēnu priekšgalā bija izteikušies par valdības deklarāciju, Saeimas prezidijs saņēma divas pārejas formulas. Labējo parlamentāriešu grupa aicināja Saeimu pēc deklarācijas noklausīšanās un apspriešanas pāriet uz nākamo dienas kārtības punktu, bet LSDSP deputāti F.Cielēns, K.Lorencs un V.Bastjānis savā priekšlikumā atzina valdības programmu par neapmierinošu. Uzvarēja pirmais viedoklis: par K.Ulmaņa valdību balsoja 51 deputāts, pret – 44. Atturējušos nebija.

Zemnieku savienības laikraksts “Brīvā Zeme” K.Ulmaņa kabineta stāšanos darbā pavēstīja ar lielu virsrakstu “Jauna pilsoņu uzvara” un deklarēja, ka šī valdība turpinās H.Celmiņa kabineta darbu. Labējā avīze “Latvis” jauno kabinetu apsveica bez sajūsmas, norādot, ka tas darbosies tikai septiņarpus mēnešus starp H.Celmiņa valdības atkāpšanos un 4. Saeimas vēlēšanām. “Sociāldemokrāts” rakstīja, ka Latvija tagad ieguvusi bankrotējušu direktoru valdību. Pēc laikraksta domām, kabinetā sapulcināti sliktākie pilsonības pārstāvji un valdības deklarācijā nekas prātīgs neesot teikts. Labējais “Latvijas Sargs” paredzēja valdībai grūtības pašreizējos saimnieciskajos un politiskajos apstākļos un bija neapmierināts, ka nav skaidra viedokļa valsts monopolu jautājumos.

ASV laikraksts “The New York Times” informēja savus lasītājus par K.Ulmaņa ievēlēšanu operatīvi – 1931. gada 26. martā garākā rakstā “A Premier from Nebraska”. Publikācijā bija teikts: kā liecina iepriekšējās dienas telegramma no Rīgas, K.Ulmanis atkal ievēlēts par mazās Latvijas Republikas ministru prezidentu. Pasvītrojot, ka viņš savu izglītību ieguvis Nebraskas universitātē, rakstā teikts, ka tur gūtās zināšanas K.Ulmanis labi licis lietā, veicinot Latvijas lauksaimniecības attīstību. Latvijā esot desmit un vairāk politisko partiju grupas, un tādēļ iespējama tikai koalīcijas valdība. Tādos apstākļos partiju kombinācijās viena un tā pati persona var kļūt vairākkārt par premjerministru, un tā K.Ulmanis vairākkārt bijis ministru prezidents. Latvija laika gaitā ir izveidojusies par saimniecisku tiltu starp Rietumiem un Krieviju. Kopš tā laika, kad K.Ullainmanis kļuva pirmais Latvijas ministru prezidents, līdz viņa tagadējai ievēlēšanai valsts pieaugusi stiprumā, un zināmā mērā par to jāpateicas Nebraskas universitātei.

Jaunās valdības pirmā sēde notika 1931. gada 25. martā. Pirmais runāja K.Ulmanis. Viņš teica: “Prezidents Celmiņa kungs un ministru kungi! Griežos pie jums ar aicinājumu un lūgumu tāpat kā līdz šim arī uz priekšu saglabāt agrāko rosmi, izturību un uzņēmību. Kabinets mainās ļoti smagā laikā. Līdzšinējam kabinetam, kā jūs visi to zināt, bij ļoti daudz darba. Tāpat arī uz priekšu. Bet mums ir apmierinājums, ka vecais kabinets ir sekmīgi veicis vai ievadījis visus svarīgos darbus, nekas nav palicis nepadarīts. Es ceru, ka jaunais kabinets varēs strādāt ar tikpat lieliem panākumiem kā līdzšinējais, vēl jo vairāk tādēļ, ka lielākā daļa jaunā kabineta locekļu ir darbojušies arī agrākā kabinetā.

Izsaku prezidentam H.Celmiņa kungam un visiem agrākā kabineta locekļiem sirsnīgu paldies par viņu pašaizliedzīgo darbu. No savas puses apņemsimies likt darbā savu labāko gribu un spējas, lai sekmīgi pārvarētu saimniecisko krīzi, kas iet pār visu pasauli. Ceru, ka lielu daļu no saviem uzdevumiem mums izdosies godam veikt.”

Turpmāk — vēl