Kad saaug latviskais saturs un vāciskā forma

Klajā laista grāmata “Mazās ģildes vēsture”

Vecrīgas slaveno vēsturisko namu vidū ir divi, kurus pazīst katrs rīdzinieks un kurus apskata arī vairums iebraucēju, — Lielā jeb tirgotāju ģilde un Rīgas amatnieku sapulču nams — Mazā jeb Svētā Jāņa ģilde. Lielā vēl gaida restaurāciju, bet Mazās ēkā jau 1999. gada nogalē un 2000. gada sākumā, kad Rīga gatavojās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas konferencei, tika veikti renovācijas un restaurācijas darbi, atjaunojot namu gandrīz vai sākotnējā spožumā. Šī restaurācija rosināja Rīgas vēstures pētnieku un popularizētāju Aleksandru Frīdrihu Neilandu sarakstīt grāmatu “Mazās ģildes vēsture”, ko ar Rīgas Domes atbalstu izdevis kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde”. Iepriekšējā apjomīgā un zinātniski vērtīgā grāmata par Mazo ģildi iznākusi vācu valodā pirms simt gadiem. To Mazās ģildes ievērojamais eltermanis Frīdrihs Brunstermans sarakstījis par godu Rīgas 700 gadu jubilejai, un tā izdota 1902. gadā. Latviešu valodā ziņas par Rīgas amatnieku dzīvi atrodamas Jāņa Strauberga „Rīgas vēsturē”, grāmatā “Feodālā Rīga” un vairākās enciklopēdijās.

“Mazās ģildes vēstures” autors. Aleksandrs Frīdrihs Neilands (Neuland) ir vācbaltietis, dzimis 1919. gada 3. augustā Rīgā, ieguvis vidējo izglītību ķīmijā, trīs semestrus studējis Rīgas Universitātē, pēc tam karojis latviešu leģiona rindās, notiesāts uz 15 gadiem katorgas darbos, kas aizvadīti galvenokārt Vorkutā. Pēc atgriešanās Latvijā Rīga viņam bijusi slēgta, 10 gadi pavadīti Dobelē, vēlāk 10 gadi Rīgā bez pastāvīgas dzīves vietas. Aleksandrs Neilands pašmācības ceļā apguvis savas pilsētas un dzimtenes vēsturi un mākslas vēstures pamatus. Viņš piedalās mākslas un vēstures pieminekļu aizsardzības un atjaunošanas darbos, publicējas dažādos laikrakstos, sniedz priekšlasījumus un vada ekskursijas pa Rīgu un citām Latvijas vietām. Grāmatas atvēršanas svētkos viņš kopā ar „Mazās ģildes” direktori Lilitu Laini tuvāk iepazīstināja klātesošos ar šo namu.

Sākotnēji šai vietā esot bijusi Svētā Jāņa Kristītāja kapela, tad vecais ģildes nams, kas noplēsts 1863. gadā. Tagadējo, ko pabeidza celt 1866. gadā, Tjudoru jeb angļu gotikas stilā projektējis Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko. 1935. gada decembrī Mazo ģildi kā vācu sabiedrisku organizāciju slēdza un namā ierīkoja Amatniecības kameru. Vestibilā, kāpņu telpā un lielajā zālē aizkrāsoja un aizbalsināja tur iegleznotos ģerboņus un vāciskās sentences. Mazās ģildes inventārs nonāca Rīgas vēstures muzejā un ir saglabājies.

Grāmata stāsta par amatnieku darbu un sadzīvi, ko regulēja stingri noteikumi jeb šrāgas. Senākās ir 1252. gada šrāgas, kas ņemtas par paraugu visām turpmākajām. Te lasām:

1. Vispirms, ja kāds vēlas mūsu ģildē iestāties un kļūt par ģildes brāli, tad tam iestājoties jāmaksā sešas vecās ēres.

2. Tālāk, kārtējie mielasti jātur katru svētu dienu, lai šis ģildes mirušos biedrus varētu pavadīt ar vigilijām, dvēseles aizlūgumiem un upuriem. Un tā joprojām, pavisam 31 šrāga.

Nodaļā par amatnieku nacionālo piederību uzzinām, piemēram, kādi 1709. gadā Rīgā bija 11 latviešu un 36 vācu amati. Aplūkoti amatnieka darba un dzīves posmi no mācekļa līdz meistaram, aprakstīta amatnieku sabiedriskā dzīve un dzīres. Daudzi attēli rāda, kāds bijis Mazās ģildes un cunftu vēsturiskais inventārs, kā arī nama ārējais un iekšējais aprīkojums. Perfekts ir Mazās ģildes fotogrāfa Oļega Kotoviča veikums.

Gan vāciskajā oriģinālā, gan latviskā tulkojumā grāmatā ievietoti — nama iekštelpās atjaunoto un arī vēl aizkrāsoto sentenču teksti. Priekšnamā: “Ienāciet — šeit ir labi.” Vestibilā: “Ja rīkosies ar humoru, tev smaidīs visa pasaule.” Kāpņu priekštelpā: “Ja runā, kas vien prātā nāk, tad arī jādzird tas, kas nepatīk.” Un tā tālāk: “Kas joku neizprot, lai neiet ļaudīs.”

Grāmatas pēcvārdā Aleksandrs Neilands sniedz citātu no 1936. gadā vācu valodā iznākušās brošūras par Rīgas ģildēm. Par Mazo tur rakstīts : “Šis nams mums sniedz vienreizēju vecās Rīgas vācu amatniecības gara, īstas pilsonības apziņas un pašuzupurēšanās ainu. Arī šī greznā nama interjers savā pašreizējā izskatā kā kultūras dokuments apliecina tā augsto māksliniecisko vērtību”. Šīs grāmatas autors piebilst : “Mazās ģildes nama vāciskā forma un šodienas latviskais saturs veido auglīgu abu šo kultūru simbiozi.”

Jānis Rozenieks  — “Latvijas Vēstnesim”