“Ar šaubām, es domāju, būs ļoti grūti valdīt”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā “Valsts pirmās personas” 9.oktobrī:

No intervijas Latvijas Televīzijas 9. oktobra raidījumā “Valsts pirmās personas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Labvakar raidījumā “Valsts pirmās personas”. Valsts pirmās personas jēdziens ir diezgan bieži dzirdēts. Kādu saturu jūs redzat šim jēdzienam — valsts pirmās personas?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Tā ir persona, kas savā ziņā iemieso valsti starpvalstu attiecībās un arī reprezentē valsti — reprezentē ne tikai ārzemēs, bet arī savā zemē, simbolizē valsts varu. Kaut arī mēs neesam prezidentālā republikā un vara ir nosacīta, tā ir tāda, kādu Satversme to paredz. Bet arī mūsu parlamentārās republikas Satversme Valsts prezidentu ir izvirzījusi kā sava veida valsts simbolu.

— Mūsu valsts pirmās personas — cik garš ir šis saraksts?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, pašas svarīgākās ir trīs: Valsts prezidents, Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs.

— Vai vēl kādu notikumu jūs gribētu atzīmēt kā ļoti nozīmīgu pēdējā mēneša darba laikā?

V.Vīķe-Freiberga: — Es neesmu tā domājusi. Ir vesela rinda dažādu notikumu, kurus arī savā ziņā varētu uzskatīt par svarīgiem. Bet to ir tik daudz, ka tad man būtu bijis jāpadomā iepriekš. Vajadzētu paskatīties savā kalendārā, apskatīties, kurus es izceltu.

— Kurš no šiem notikumiem jums paņēma lielāko daļu laika, darba, arī nervu?

V.Vīķe–Freiberga: — Hmm. Stiprs nervs vajadzīgs vienmēr. Valsts pirmajai personai stipri nervi tiešām ir vajadzīgi. Tā ir viena lieta. Es domāju, arī pietiekami spēka un izturības. Redziet, es nerēķinu — man nav laika rēķināt. Daži eksperti ir ieteikuši, ka cilvēkam vajadzētu pierakstīt, cik laika viņš velta tam un citam, tad izrēķināt procentus un mēģināt manipulēt ar savām prioritātēm. Man kā prezidentei pirmā vajadzīgā kvalitāte ir fleksibilitāte, jo amats prasa, lai (ne pārāk bieži, bet tāda ir amata īpatnība) reaģētu uz notikumiem momentāli un ātri. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz to, ka mums ir ļoti stingra darba plānošana pat gadu uz priekšu, piemēram, par valsts vizītēm — gan ienākošām, gan izejošām, tāpat vēstnieku akreditācijām un dažādām jubilejām, kur piedalāmies, utt., Valsts prezidentam ir savā ziņā jāparedz neparedzētais.

— To, kas notika referenduma naktī, jūs paredzējāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tik tiešām ne! Es kaut ko tādu negaidīju!

— Jums tas bija ļoti negaidīti?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas tiešām bija pārsteigums.

— Vai šobrīd satraukums par koalīcijā notiekošo ir norimies?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzstādīju šo jautājumu Ministru prezidentam, un viņš pēc tam arī preses konferencē atgādināja, ka viņš, lūk, nejūtas pilnīgi drošs par koalīcijas partneru atbalstu, to pamatojot ar neseniem balsojumiem Saeimā, kur koalīcijas partneri bija it kā vienojušies par zināmu vienotu nostāju. Turpretī balsojums parādīja, ka pietrūka balsu, kam būtu vajadzējis nākt no koalīcijas. Ministru prezidents to uztver diezgan sāpīgi un uzskata, ka ir zināmi deputāti no partneriem valdošajā koalīcijā, ar kuriem nevar rēķināties.

— Vai jūs arī izjūtat, ka tā varētu būt?

V.Vīķe–Freiberga: — Balsojums pats par sevi to rāda. Jautājums ir, kā šo balsojumu interpretēt. Es jau uzsvēru agrāk, ka dažreiz deputāti varbūt izpauž savu neapmierinātību ar to, vai viņiem ir bijusi pietiekama izdevība paust savu viedokli — tapt konsultētiem, uzklausītiem. Man šķiet, ka tas vēl arvien ir aktuāls jautājums. Daļēji šī no deputātiem izskanējusī doma turpinās, un viņi to atkārto. Šodien savā preses konferencē Repšes kungs izteica zināmas šaubas par to, vai tiešām tā ir un vai tas ir galvenais iemesls, vai tikai iegansts. Redziet, tā ir nopietna lieta. Ja viņš uztver, ka būtu kādi slēpti motīvi šai pretestībai, tas nozīmētu, ka koalīcijas partneru starpā īstenībā nebūtu šīs vienotības, par kuru visi saprata, ka tāda ir, ja ne rakstiski, tad vismaz mutiski noslēgta par to, kas ir viņu kopējie mērķi, kas ir viņu kopējās vērtības un ko viņi ar kopējiem spēkiem valsts labā vēlas sasniegt. Ja par to ir šaubas, tad tas būtu ļoti nopietnā veidā jāizrunā un jānoskaidro.

— Bet tai pašā laikā jūs izteicāt pārliecību, ka šī koalīcija var strādāt līdz nākamajām vēlēšanām.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā var strādāt tādā gadījumā, ja tai tik tiešām ir vienādi mērķi un vēlme strādāt. Šodien Repšes kungs izteica zināmas šaubas, un šīs šaubas viņam kā valdības vadītājam būtu jācenšas kliedēt. Ar šaubām, es domāju, būs ļoti grūti valdīt.

— Kā jūs šobrīd izjūtat šo situāciju? Tā ir saspringta, nervoza?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir saspringta, jā.

— Kā jūs vērtējat — kas varētu notikt tālāk? Jūs izteicāt šo Repšes kunga pozīciju. Ko jūs sliecaties atbalstīt šajā situācijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā jau tikko teicu, būtu būtiski koalīcijas partneriem vienoties par to, ir vai nav viņiem kopēji mērķi, fundamentāli mērķi. Tādos jautājumos, kā, piemēram, ostu likumā, ko es kā prezidente atdevu Saeimai atpakaļ, debatējot par šo likumu un tā eventuālajām izmaiņām, man šķiet, tas varētu būt zināms pārbaudes akmens šai koalīcijai — vai viņi spēs panākt vienotu izpratni gan par mērķi, gan par līdzekļiem, vai viņi turpinās viens otru konfrontēt šajā jautājumā. Jo te ir divi līmeņi. Konfrontācija tīri metodes līmenī — tā ir neproduktīva. Komunikatīvie jautājumi, problēmas — tajā līmenī tie būtu risināmi. Ir būtiskas interešu atšķirības, piemēram, attiecībā uz to, kāda ir Latvijas politika ostu attīstībā. Es šodien Repšes kungam izteicu arī aicinājumu, ka būtu labi, ja arī valdība nāktu ar savu koncepciju par to, kā tā saredz ostu attīstību, kādas būtu prioritātes, ko vēlētos ostu attīstībā uzsvērt un kādā nolūkā. Ko valsts ar šo ietekmi vēlas sasniegt? Ko valsts darītu citādi, nekā līdz šim pārvalde pēc paritātes principa kopā ar municipalitāti to ir darījusi. Tagad ir doma paritāti pilnīgi nodot valsts varā. Ko valsts ar šo savu varu plāno darīt? Kas ir tās nolūks, kas ir tās mērķis? Tas līdz šim nav izskanējis.

— Jūsuprāt, kādēļ šis koalīcijas pastāvēšanas jautājums ir tik būtisks tieši ostu likuma grozījumu kontekstā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir labs jautājums! Arī es labprāt to zinātu.

— Šobrīd jums uz to nav atbildes?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nav.

— Minējumi ir?

V.Vīķe–Freiberga: — O, hipotēzes nekam neder, tādu man ir daudz.

— Kā vēl vienu no šo koalīcijas nesaskaņu rezultātiem jūs, atgriežoties Latvijā, minējāt, ka tas kārtējo reizi ir kaitējis mūsu valsts tēlam — politiķu uzvedība. Vai jūs kā prezidente to esat izjutusi arī attieksmē pret sevi?

V.Vīķe–Freiberga: — Teiksim tā, par laimi, mums bija šis ļoti iespaidīgais referenduma balsojums, par ko vēlreiz paldies visai tautai un par ko tiešām neviltoti priecīgi mūsu sadarbības partneri, kas ir ārpus Eiropas Savienības. Viņi mūs no sirds apsveic un teic, ka tas ir liels panākums: jūs kā tauta esat parādījuši mērķtiecību un skaidrību savā virzienā. Bet, ja tai pašā naktī izskan, ka valdības koalīcijā viens neuzticas otram, tad, protams, varētu vēlēties labāku situāciju. Man būtu gribējies, lai tajā brīdī visi mūsu valdošās koalīcijas partneri brālīgi nostātos vienā rindā un teiktu: mēs kopsolī soļojam uz priekšu, mums ir daudz ko darīt, ķersimies lietām “pie ragiem”.

— Jūs minējāt ārvalstu investoru iespējamo piesardzību. Kas liek tā domāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Ļoti elementāri. Ārvalstu investoram ir svarīgi zināt, vai jums ir stabila valdība, vai tā turas uz drošiem pamatiem. Principiāls “jā” Eiropas Savienībai ir absolūti fundamentāls un svarīgs, tas ir “sine qua non” — obligāts priekšnoteikums, bez tā neiztikt. Valdības tik tiešām nāk un iet, bet tām ir jābūt rīcībspējīgām.

— Investoros ir piesardzība, ka mūsu valdības politiskais kurss varētu mainīties?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, tik tālu viņi neiet. Stādīsimies priekšā situāciju. Tagad ir desmit jaunas kandidātvalstis ar lielu potenciālu, varētu teikt, ar jauniem “pievilcības punktiem”, ko šo valstu dalība Eiropas Savienībā sniedz jebkuram potenciālam investoram. Bet uz tām jāraugās arī kā uz konkurentēm savā starpā, it sevišķi tuvākajām kaimiņvalstīm. Ja potenciālais investors tagad skatās kartē un uz līdzīgiem apstākļiem trīs četrās valstīs, tad, izvēloties vienu no tām, protams, ja visi citi apsvērumi būtu vienādi, viņam ir būtiski, ka jā, tur ir droši, tur ir stabili utt. Jebkurš signāls, kaut vai tas būtu tīri subjektīvs, principā nenāk par labu.

— Atgriežoties pie dramatiskās referenduma nakts. Tur bija arī tāds neliels atslodzes moments brīdī, kad jūs teicāt, ka bez šīs “drāmas” neiztika tādēļ, ka latviešiem tas ir ļoti nepieciešams. Tas tika uzņemts ar atzinīgiem aplausiem, un es sapratu, ka sabiedrība tieši tā arī domā, ka mums, latviešiem, tas tiešām ir ļoti raksturīgi. Kā jums šķiet — kāpēc mums šīs “drāmas” ir tik ļoti nepieciešamas?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu darbs psihologiem, ko papētīt.

— Ko jūs kā psiholoģe varat teikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Viena lieta varētu būt, ka latviešiem pārāk ilgi bija liegta spēja pašiem iespaidot procesus. Ir pagājis tomēr relatīvi īss laiks, kopš esam kungi savā zemē, un varbūt neesam pieraduši pie varas un pie varas izlietošanas, pie attieksmes pret varu. Mēs patlaban to varbūt vēl tikai mācāmies. Tas varbūt vēl tāds attīstības un mācīšanās process.

— Vai tā jūs domājāt, arī runājot par pozīcijas un opozīcijas attiecībām? Šobrīd vārds, ja vien tas ir iespējams, netiek dots, ja vien to var nedot.

V.Vīķe–Freiberga: — Es te domāju vispār par praksi darboties šādā demokrātiskā situācijā. Tik tiešām arī debašu kultūra, piemēram, Lielbritānijā ir ļoti ilgstošas tradīcijas ar debatēšanu, ar pretēja viedokļa uzklausīšanu. Tur ir pat Viņas majestātes lojālā opozīcija, kam ir pilnīgas tiesības vienmēr tikt arī uzklausītai utt. Es domāju, mums šobrīd arī darbošanās koalīcijas partneru starpā… Tas ir jautājums par to, cik tālu koalīcijas partneri drīkst savā starpā atšķirties savos viedokļos, cik tālu viņiem būtu obligāti visos jautājumos jābūt vienādiem.

— Bet šī vēlēšanās dot vārdu opozīcijai nav iespējama tikai vēlējuma izteiksmē. Kurš politiķis būs ar mieru atdot savam politiskajam oponentam kārti rokās?!

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir viena no nelaimīgām lietām demokrātijā, ka katru ideju, lai cik arī laba tā būtu, katrs vēlas pierakstīt sev un dižoties kā mežonis, kas sprauž spalvu sev matos, iespraužot savā frizūrā vēl vienu spalvu, it kā viņam tā ideja būtu bijusi. Un, ja nāk no opozīcijas kāds ar savu ideju, kaut arī labu ideju, tad tā vispirms ir jānoraida, jāļauj nogulties, un pēc tam var nākt ar to kā ar savu. Opozīcija man tieši tikko tikšanās reizē sūdzējās un teica: “Paklausieties, vai tas ir godīgi, ka viņi paņem to, ko mēs teicām pirms kāda laika, un tagad prezentē kā savu.” Bet te, protams, opozīcija pati ir vainīga, jo, ja opozīcija to prezentē kā kādu karu uz dzīvību un nāvi un saka: tagad šī ir mūsu pēdējā Staļingrada un mums ir noteikti jāuzvar, mēs viņus pieklopēsim utt., un to sāk viens pret otru, tad dialogs nav iespējams. Redziet, te nu ir jāizšķiras — vai vēlas dialogu vai konfrontāciju. Tie ir ļoti atšķirīgi modeļi.

— Bet vai šāds pozitīvisma trūkums šobrīd nav raksturīgs tikai mūsu politiķiem, bet arī mūsu sabiedrībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Politikā vispār, arī vecākās demokrātijās, ir šī vēlme pierakstīt sev visus labumus un pretējiem tikai sliktumus.

— Par “drāmas” nepieciešamību, vēlēšanos pārdzīvot — vai mums tiešām ir tik raksturīga vēlme izpaust negāciju gan politikā, gan sabiedrībā vispār šobrīd?

V.Vīķe–Freiberga: — Manā izpratnē, sabiedrībā negatīvisma līmenis ir augstāks, nekā tam vajadzētu būt, es saprotu to kā izaicinājumu Latvijas sabiedrībai, un es to saskatu kā katra indivīda izaugsmes ceļu. Šos atsevišķos ceļus saliekot kopā, tautā veidotos pozitīvāka gaisotne. Protams, tas ir arī kolektīvs process. Tas var veidoties arī no otras puses. Varbūt arī tā sauktajā augstākajā līmenī pavīd pozitīva pieredze. Varbūt tas varētu palīdzēt arī citiem uz dzīvi raudzīties citādi. Piemēram, jūs skatāties uz glāzi — tā ir pustukša vai puspilna? Tā pati glāze un tā pati situācija, bet veidam, kā jūs uz to raugāties, ir būtiska nozīme.

— Kādu grāmatu jūs esat izlasījusi pēdējā laikā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu pēdējā laikā atklājusi Borisa Akuņina romānus par detektīvu Fandorinu. Trīs no tiem es esmu atradusi tulkotus latviešu valodā, un man tie ļoti patika.

— Vai tie ir kaut kādā veidā jūs iedvesmojuši prezidentes darbā?

V.Vīķe–Freiberga: — Haha. Es nezinu, bet tie ir ārkārtīgi interesanti. Ļoti talantīgs rakstnieks un ļoti interesants.

— Vai ir kāda grāmata, kas jums patiešām bijusi iedvesmojoša?

V.Vīķe–Freiberga: — Īpaši kā prezidentei? Nē, visas grāmatas mani ir iedvesmojušas kā cilvēku. Neviens nav sarakstījis rokasgrāmatu prezidentiem. Prezidentiem vispār ir grūti! Nav nekādu kursu, ne diplomu, kas jūs sagatavo būt par prezidentu, pretēji karaļiem, kas ir trenēti no dzimšanas, prezidenti nav no dzimšanas trenēti un nav nekādu rokasgrāmatu, kā to darbu veikt. Šī paša mēneša beigās Portugāles prezidents ir sasaucis savu neformālu tikšanos apmēram ar šādu domu — lai mēs pārrunātu prezidentūru kā darbu, kā izaicinājumu no tīri profesionāla viedokļa. Es domāju, tas būs ļoti saistoši un ļoti interesanti.

— Varēsit arī ko autobiogrāfisku uzrakstīt…

V.Vīķe–Freiberga: — Patlaban mans dēls strādā pie autobiogrāfijas. Bet viņš nabags netiek man klāt intervēt, jo man ir ļoti saspringts grafiks, un viņam ir grūtības ar šo biogrāfiju, jo tomēr ir vajadzīgs ar mani runāt, lai varētu šīs nodaļas rakstīt.

— Tad mums bija priekšroka šodien?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā