Baltkrievu mākslinieks ar Latvijas diplomu un Latvijas pasi

Dabas muzejā skatāma Vjačkas Ceļeša gleznu un grafikas darbu izstāde “No Tērvetes albuma”

Foto: Jānis Brencis

Līdz 12. oktobrim Dabas muzejā skatāma Vjačkas Ceļeša gleznu un grafikas darbu izstāde “No Tērvetes albuma”. Izstāde ir saistīta ar mākslinieka 65. dzimšanas dienu, bet viņš uzsvēra, ka šie ir Tērvetes svētki. Mākslinieks Tērveti glezno jau 27 gadu ilgumā, kopš pirmo reizi te ieradās kā slimnieks. Tērveti viņš uzskata par savu māksliniecisko dzimteni, lai gan apmeties Latvijā uz dzīvi tikai 20 gadu vecumā. Pēc viņa vārdiem — kā ekonomiskais bēglis.

V.Ceļeša dzimtā puse ir Grodņas apgabals Rietumbaltkrievijā. Tur nelielā ciematiņā visu dzīvi noteica vietējā cementa rūpnīca. Arī V.Ceļešs sāka tur strādāt, klusībā lolodams sapni par māksliniecisko izglītību. Bet attiecībā uz Rietumbaltkrieviju padomju ideologi bija tikpat aizdomīgi kā attiecībā uz Baltijas “provincēm”. Tāpat kā šeit mūsu augstskolu beidzējus tā saucamās sadales kārtībā nobēdzināja iespējami tālākos dižās valsts nostūros, tāpat arī Rietumbaltkrievijas iedzīvotājus vajadzēja pēc iespējas izklīdināt. Tāpēc Grodņas apgabalā cementa rūpnīcu radikāli pārveidoja — visus vietējos iedzīvotājus atlaida no darba un viņu vietā iemitināja tālu citu padomjzemes novadu ļaudis.

V.Ceļešs padzirdēja, ka Latvijā arī ir cementa rūpnīca un devās šurp. Sākumā kā melnstrādnieks, tad kā mehāniķis. Pamazām viņš iedzīvojās latviešu vidē. Pats apguva latviešu valodu, neprasīdams nekādu palīdzību. Kad viņš iebrauca Rīgā, viņam šķita, ka pilsētā visi runā latviski pretstatā dzimtās Minskas krievvalodībai. Un tūliņ pirmajā dienā viņš nopirka mazu latviešu-krievu/krievu-latviešu vārdnīcu, no kuras viņš nešķīrās vēl daudzus gadus.

Mazpamazām, mācīdamies dažādās mākslas studijās, viņš apguva nepieciešamās prasmes, lai lūkotu iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Tas arī izdevās 1970. gadā, pēc ceturtā mēģinājuma. Akadēmiju viņš absolvēja 1975. gadā ar mākslas pedagoga diplomu.

Studiju laikā nākamajam māksliniekam veidojās arī sabiedriskā apziņa. Latvijas Mākslas akadēmijā taču nebija krievu plūsmas, un V.Ceļešs, ikdienā esot latviskā vidē, arvien skaudrāk izjuta sāpi par savas tautas etniskās apziņas pārkrievošanu. Tāpēc arī mākslinieks sāka darbu Latvijas baltkrievu kultūras jomā, īpaši pētot senos latviešu un baltkrievu cilšu tirdznieciskos un kultūras sakarus.

1991. gadā V.Ceļešs organizēja Baltijas reģiona baltkrievu mākslinieku apvienību “Maju gonar” (Man ir tas gods), kas rīkojusi izstādes šā reģiona valstīs. Pēdējā izstāde bija Rīgā, atzīmējot apvienības 10. gadadienu.

Mākslinieks arī uzsver, ka viņš Latvijā nekad nav sastapies ne ar kādu diskrimināciju.

Ar V.Ceļeša iniciatīvu tika izveidota Rīgas Baltkrievu pamatskola, baltkrievu bērnu mākslas studija “Vjasjolka” (Varavīksne), dibināta Latvijas baltkrievu kultūras biedrība “Svitanak” (Rītausma). Latvijas atmodas laikā viņš ar līdzbiedriem aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē. 1997. gadā V.Ceļešam par nopelniem kultūras jomā piešķirta Latvijas pilsonība.

Bet īsto atveldzi mākslinieks gūst savā radošajā darbā, īpaši vasarās dzīvojot Tērvetē. Tērvetes skaistums atainots vairāk nekā 200 gleznās un daudzos grafikas darbos, arī grāmatzīmēs. V.Ceļeša darbi ir aizceļojuši uz daudzām pasaules valstīm.

Pašreizējā izstādē skatāmas 24 Tērvetes ainavas eļļā un tikpat daudz grafikas darbu. Tērvete pavasarī un zelta rudenī, Tērvetes parks, Gulbju ezers, mežs un meža klajumiņi. V.Ceļešs glezno ar dziļu pietāti pret dabas skaistumu: “Nekas nav skaistāks par pašu dabu, esmu dabai pateicīgs par izjūtām, ko tā manī rada!”

Izstādes atklāšanā runas un apsveikumi skanēja gan latviešu, gan baltkrievu, gan krievu valodā. To īpaši akcentēja pats jubilārs, ka tikai dažādu kultūru radošā saskarsmē var veidoties gaiša pasaules tautu kultūra.

N.Cimahoviča  — “Latvijas Vēstnesim”