• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar lielām domām tepat Rīgā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.10.2003., Nr. 142 https://www.vestnesis.lv/ta/id/79842

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Cik mūsu ir? Kas mēs esam?

Vēl šajā numurā

14.10.2003., Nr. 142

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar lielām domām tepat Rīgā

Jānis Stradiņš, Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Par izcilajiem zinātnes vīriem — Vilhelmu Ostvaldu, Svanti Arrēniusu un Paulu Valdenu — viņu savstarpējās saskarēs

Referāts 21. starptautiskajā Baltijas Zinātņu vēstures konferencē Rīgā 2003. gada 13. oktobrī

 

Šogad mēs atzīmējam ne tikai augstākās tehniskās izglītības iedibināšanas apaļu jubileju Latvijā (140 gadus), “vecā” RP Ķīmijas nodaļas darbības sākšanos 1863. gadā, bet arī trīs ķīmijas zinātnes dižgaru, ķīmijas klasiķu nozīmīgas mūža un darba atceres. Vilhelmam Ostvaldam 2. septembrī bija 150. dzimšanas diena (1853. gada 2. septembrī Rīgā), Paulam Valdenam – 26. jūlijā 140. (dzimis 1863. gadā Vidzemē, Rozulas pagasta “Pīpēnos”, tag. Stalbes pagasts Cēsu rajonā), un Svantem Arrēniusam – 100 gadu, kopš viņš kā pirmais zviedru zinātnieks saņēma Nobela prēmiju zinātnē (1903. gada 11. decembrī, šo datumu īpaši atzīmēs Zviedrijā). Visi trīs zinātnieki lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar Rīgu, Rīgas Politehnisko institūtu, visi viņi ir arī pasaules mērogā visaugstākās raudzes zinātnieki.

Vilhelms Ostvalds dzimis Rīgā, beidzis Tartu universitāti, strādājis Rīgas Politehnikumā par ķīmijas profesoru no 1881. līdz 1887. gadam (gandrīz pilnus sešus gadus), liekot pamatus stabilām ķīmijas zinātnes attīstības tradīcijām Rīgā. Svante Arrēniuss kā jauns zinātnieks ir strādājis 1886. gadā Ostvalda laboratorijā Rīgā, veicot te būtiskus pētījumus, kas likuši pamatus divām zinātniskām koncepcijām – brīvo jonu teorijai un aktīvo molekulu koncepcijai ķīmiskajā kinētikā. 1912. gadā pēc Valdena ierosmes viņš ievēlēts par RPI goda biedru. Pauls Valdens studējis Rīgas Politehnikumā (1882–1889), strādājis te par asistentu, docentu, profesoru 34 gadus no 1885. līdz 1919. gadam; bijis RPI rektors no 1902. līdz 1905. gadam un no 1916. līdz 1918. gadam. Te, Rīgā, viņš veicis savus nozīmīgākos zinātniskos darbus, liekot pamatus divām zinātnes nozarēm – dinamiskajai stereoķīmijai un neūdens šķīdumu elektroķīmijai. Viņš bija un līdz šim ir izcilākais latviešu izcelsmes zinātnieks, dzimis latviešu zemnieku ģimenē kā trīspadsmitais bērns (viņa vecāki savulaik bijuši dzimtcilvēki, sākumizglītību Pauls guvis Rubenes latviešu draudzesskolā).

Vilhelms Ostvalds saņēma Nobela prēmiju ķīmijā 1909. gadā, starp citu, sestajā piegājienā (pirmoreiz Nobela prēmijai Ostvaldu izvirzīja tieši RPI profesori Pauls Valdens un Maksimilians Glāzenaps 1904.g.), un ar Nobela prēmiju atzīmētajā Ostvalda pētījumu ciklā iekļauti arī viņa Rīgas posma pētījumi – par ķīmisko kinētiku, katalīzi (homogēnās skābju – bāzu katalīzes likumības) un ķīmisko līdzsvaru (Ostvalda atšķaidījuma likums). Piebildīšu, ka 1921. gadā Ostvalds izvirzījis savu kandidatūru arī Nobela prēmijai fizikā – par krāsu teorijas radīšanu, lai pievērstu uzmanību šai nozarei un varētu turpināt darbu kara izpostītajā Vācijā. Pauls Valdens izvirzīts Nobela prēmijai ķīmijā septiņas (!) reizes (1913., 1914., 1918., 1920., 1927., 1928., 1934.g.), taču šo prēmiju nav saņēmis, – par to mazliet vēlāk. Svante Arrēniuss saņēma Nobela prēmiju par elektrolītiskās disociācijas teoriju (molekulu sašķelšanos šķīdumos divās vai vairākās elektriski lādētās daļiņās – jonos). Ne mazāk nozīmīgi ir Arrēniusa darbi ķīmiskajā kinētikā (Arrēniusa vienādojums, 1889) un astrofizikā: viņš izvirzīja t. s. panspermijas teoriju par dzīvās matērijas izcelšanos un migrāciju starpplanētu telpā (1906) un pašreiz tik daudzināto koncepciju par ogļskābās gāzes ietekmi uz atmosfēras sasilšanu (“siltumnīcas efekts”, 1896).

Visi šie zinātnieki savus pamatatklājumus ķīmijā veikuši, būdami ļoti jauni: Vilhelms Ostvalds atklāja skābju – bāzu katalīzes pamatlikumus 30 gadu vecumā, izveidoja klasisko fizikālo ķīmiju kā atsevišķu nozari 34 gadu vecumā, reformēja analītisko ķīmiju 39 gadu vecumā. S. Arrēniuss atklāja brīvo jonu teoriju 28 gadu vecumā, bet ķīmisko reakciju aktivācijas teoriju – 30 gadu vecumā. P. Valdens atklāja Valdena apgriezenību un autoracemizāciju 32 gadu vecumā, formulēja neūdens šķīdumu teorijas pamatpostulātus un Valdena likumus 36 – 42 gadu vecumā. Mūža otru pusi visi trīs zinātnieki lielā mērā veltīja ķīmijas vēstures un ķīmijas filozofijas jautājumiem, zinātnes organizācijas teorijai, arī šajās jomās atstājot paliekamas vērtības.

Kā veidojās šo triju zinātnieku attiecības, un kāda loma viņu mūžā bijusi Rīgai, Baltijai? V. Ostvalds viņu vidū bija vecākais, viņš bija gan S. Arrēniusa, gan P. Valdena skolotājs, vismaz daļēji. Tieši ar savu ierašanos Upsalā 1885. gadā V. Ostvalds pavēra jaunajam un kolēģu apstrīdētajam S. Arrēniusam ceļu uz lielo zinātni, Rīgā S. Arrēniusa eksperimentiem viņš konstruēja viskozimetru un ļāva izmantot paša izgudrotos termostatus, vēlāk iesaistīja S. Arrēniusu zinātniskā darbā Leipcigā. V. Ostvalds un S. Arrēniuss draudzējās ģimenēm, kaut arī temperamenta un pasaules uztveres ziņā tie bija atšķirīgi cilvēki un S. Arrēniuss nebūt neatbalstīja visas V. Ostvalda ieceres, viedokļus un aizraušanās.

Ar P. Valdenu V. Ostvalda attiecības veidojās distancētāk. Viņš skatījās uz P. Valdenu mazliet no augšas, gan ieteica viņu dažādām profesora vietām Viduseiropā – Černovicos, Berlīnē, centās redzēt viņu kā savu pēcnācēju Leipcigas universitātē 1905. gadā, kaut arī V. Ostvalds pats kopš 1900.–1902. gada bija sarāvis saites ar Rīgu dažādu iemeslu dēļ (gan rusifikācijas, gan domstarpību dēļ ar vācbaltiešu virsotni). P. Valdens bija ļoti liels V. Ostvalda cienītājs. Kad V. Ostvalds kļuva 50 gadus vecs, P. Valdens uzrakstīja pirmo V. Ostvalda biogrāfiju, kas tam esot noderējusi kā “pensionēšanās dokuments” (tā Ostvalds ironiski rakstīja), izgādāja V. Ostvaldam Rīgas PI goda biedra diplomu Nr.1 (vēl 1903) un Krievijas Sv. Staņislava ordeni (arī vēl 1903. gadā). P. Valdens arī bija pirmais, kas izvirzīja V. Ostvaldu Nobela prēmijai, taču Ostvalds Valdenu šai prēmijai (pēc 1913. gada !) nav virzījis ne reizes.

S. Arrēniuss P. Valdenu vērtēja ļoti augstu; 1912. gada 9. augustā viņš rakstīja P. Valdenam: “Jūsu spriedums man nozīmē vairāk nekā jebkura pašreiz dzīvojoša fiziķa spriedums, jo Jūs ar tik milzīgiem panākumiem esat strādājis tieši tajā nozarē, kuru es mīlu vairāk par visu.” Tiesa, P. Valdens pierādīja, ka domu par skābju elektrovadītspējas un to stipruma proporcionalitāti V. Ostvalds esot atklājis neatkarīgi no S. Arrēniusa, ko pēdējais lāga negribēja atzīt. Arī Tartu universitātes profesors Gustavs Tammans S. Arrēniusam rakstīja, ka savā mūžā neesot redzējis citu tik čaklu cilvēku kā P. Valdens.

S. Arrēniuss ar dziļu gandarījumu uzņēma ziņu, ka 1912. gadā viņam piešķirts RPI goda biedra nosaukums, 1914.gada augustā viņš posās uz Rīgu, lai te vērotu Saules aptumsumu un nolasītu lekciju par astrofiziku Dubultos vācbaltiešu vasaras skolā un tiktos ar P. Valdenu pirms IX Starptautiskā ķīmijas kongresa, kurš bija iecerēts Pēterburgā 1915. gadā ar P. Valdenu kā tā prezidentu.

Un te nonākam pie 1914. gada, kas trīs draugus un domubiedrus nostādīja dažādās politiskās pozīcijās, dažādās nometnēs. Proti, 1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš. V. Ostvalds, pirms tam pacifists, miera cīnītājs un internacionālists, ar rāvienu kļuva par vācu militārisma aizstāvi un krasu vācu nacionālistu. S. Arrēniuss kā zviedrs un Nobela institūta direktors saglabāja neitralitāti un demokrāta, īsta internacionālista viedokli. P. Valdens bija Krievijas pavalstnieks, taču reizē piederīgs Baltijas provincēm, dvēselē viņš bija eiropocentrists, pat ģermanocentrists, bet nu bija spiests kļūt par dedzīgu Krievijas patriotu, rakstīja par “krievu ķīmiķu radošu spēku”, un ķīmijas attīstību Krievijā. Tiesa, publiskās deklarācijās pret Vāciju un vāciešiem P. Valdens neiesaistījās, viņš noraidīja arī viņam izteikto krievu šovinistu priekšlikumu mainīt savu uzvārdu no “Valdena” par “Ļeskovu”(kā tad pārkrustīšot Valdena apgriezenību – viņš ironiski vaicājis), taču lojalitāti cara valdībai tolaik demonstrējis ļoti izteikti, aktīvi iesaistīdamies arī Krievijas ražošanas spēku attīstības projektos, kuri darītu šo valsti neatkarīgu no Vācijas rūpniecības izstrādājumu importa.

Pauls Valdens tobrīd bija 50 gadus vecs, pašos spēka gados – viņam bija izcili atklājumi, kurus ieteica Nobela prēmijai, viņš bija kļuvis par starptautiskā ķīmijas kongresa prezidentu, viņam sāka celt labiekārtotu ķīmijas institūta ēku Pēterburgā, kopš 1911. gada viņš bija arī Pēterburgas ZA ķīmijas laboratorijas vadītājas, Krievijas impērijas ķīmiķis Nr.1.

Vilhelms Ostvalds turpretī tobrīd, 60 gadu vecumā, piedzīvoja garīgo krīzi. Viņš bija aktīvi pievērsies pacifismam un “laicīgas reliģijas” – monisma – sludināšanai, organizējis Vācijā publisku masu izstāšanās kampaņu no kristīgās baznīcas, izveidojis Tīringenes mežos savu piekritēju koloniju “Unesma” (pēc mormoņu koloniju parauga), kura izputēja. V. Ostvalds bija Minhenē izveidojis pirmo oficiālo institūtu intelektuāla darba organizēšanai “Br?cke”, arī tas izputēja dēļ darījumiem ar negodīgu partneri.

Sarūgtinātais V. Ostvalds nu metās sevi apliecināt patriotiskā darbā, stājoties Vācijas dienestā kā “intelektueller Kriegsfreiwilliger” (“kara brīvprātīgais intelektuālajā frontē”). Viņš parakstīja šovinistiskā garā sacerētu 93 Vācijas vadošo zinātnieku un mākslinieku uzsaukumu “Kultūras pasaulei” (“An die Kulturwelt”), kas pazīstams arī ar nosaukumu: “Es ist nicht wahr” (“Nav tiesa”). Tiesa, V. Ostvalds nebija šī uzsaukuma iniciators, to iniciēja Berlīnes Gētes biedrība, un teksta autors bija filologs profesors Ulrihs fon Villamovics–Mēlendorfs (uzsaukumu parakstīja arī 12 citi vācu Nobela prēmijas laureāti, kā Ā. Baiers, E. Bērings, P. Ērlihs, R. Eikens, E. Fišers, F. Hābers, G. Hauptmanis, F. Lenards, V. Nernsts, M. Planks, V. Rentgens, R. Vilšteters, kā arī tādi pazīstami cilvēki kā V. Bode, L. Brentano, K. Englers, E. Hekels, M. Klingers, M. Reinharts, G. Šmollers, V. Vunts), taču sava toņa, savu netaktisko uzbrukumu dēļ krieviem, serbiem, mongoļiem, nēģeriem šis uzsaukums izraisīja asus protestus Antantes valstīs, demokrātiskajā sabiedrībā vispār. Arī apgalvojums, ka “bez vācu militārisma vācu kultūra sen būtu pazudusi no zemes virsas” likās visai tendenciozs.

Ar Vācijas Ārlietu ministrijas neoficiālu atbalstu V. Ostvalds devās 1914. gada oktobrī propagandas braucienā uz Zviedriju, lai tur paustu vācu viedokli. Viņa pamattēze bija tā, ka vācieši esot organizatoru tauta un Eiropai jāorganizējas Vācijas vadībā: “Eiropas Savienotās valstis vācu vadībā ar vācu ķeizaru [Vilhelmu II] kā Eiropas valstu savienības prezidentu (..) ļaus pagātnes tālredzīgo domātāju paredzēto un pieprasīto cilvēces organizāciju vērst par īstenību ar lielākās mūsdienu organizētājas tautas, vācu tautas izšķirīgu līdzdalību”. Baltijas valstīm 1914.gada 28. septembrī nosūtītajā vēstulē S. Arrēniusam V. Ostvalds paredzēja šādu scenāriju: “No Zviedrijas es gaidu pēc kāda laika, pēc tam kad krievu armijas tiks pietiekami sakautas un dezorganizētas, praktisku palīdzību somu kustībai, kas izraisīsies. Es ceru, ka tad Dānija, Zviedrija – Norvēģija un nākamā Lielsomija, kura pletīsies etnogrāfiskajās robežās no Baltās jūras pāri Oņegas un Ladogas ezeriem līdz Peipusa ezeram, kopā ar Baltijas provincēm, veidos Baltijas valstu Savienību, kas aptvers Baltijas jūru un līdzīgi vācu ķeizarvalstij sastāvēs no relatīvi neatkarīgām sastāvdaļām, taču ar kopēju monētu sistēmu, kopēju jurisdikciju, kopēju saimniecību, t.i,. bez muitas robežām”. Šādus uzskatus V. Ostvalds pauda arī savos Hamburgā, Drēzdenē u.c. sacītajos “monistiskajos svētdienas sprediķos”, bet kādā intervijā zviedru avīzei “Dagens Nyhetter” aizrunājās tik tālu, ka “Dievs tas Kungs pie mums [Vācijā] ir rezervēts Ķeizara personiskajai lietošanai”; šis teiciens izraisīja sašutuma vētru pat ne tik daudz ārzemēs, cik vācu klerikālajās aprindās.

S. Arrēniuss vēroja sava drauga skandalozās aktivitātes Vācijā un Zviedrijā visai noraidoši. Vēl noraidošāks viņš bija pret savu zviedru ģermanofilu Svena Hedina un Bjerna Bjernsona centieniem iesaistīt Zviedriju – Norvēģiju karā Vācijas pusē. Vēstulē V. Ostvaldam pēc pēdējās atgriešanās no Zviedrijas (datēta ar 1914. gada 15. oktobri) S. Arrēniuss rakstīja: “Kad iestāsies miers, tad cerams, tie tautu vadītāji, kas vieglprātīgā veidā šoreiz noveduši pie eksplozijas, t.i., karu izraisījušie militāristi un valdošie diplomāti, vienreiz tiks noraidīti (entfernt). Tad tiešām par realitāti kļūs Eiropas Savienotās valstis, par kurām tik ilgi sapņots. Saprotams, tās nebūs ne zem Anglijas, ne jebkuras citas [valsts] vadības. (..) Cilvēces ienaidnieks ir šovinisms, kurš ir reakcijas [te S. Arrēniuss min cara Krievijas piemēru un tur kara izraisīto šovinismu, – J.S.] dabisks sabiedrotais, un abus divus [gan ™ovinismu, gan reakciju, – J.S.] veicina karš”. S. Arrēniuss atturējās komentēt Ostvalda domu par Baltijas valstu savienību, taču jāpiebilst, ka šādu ideju (gan ne Vācijas virsvadībā) vēlāk izvirzīja arī Somijas ārlietu ministrs R. E. V. Holsti Versaļas miera konferencē 1919. gadā, runājot par Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas (t.i., no Krievijas impērijas sastāva izdalījušos jaunveidoto valstu) konfederāciju. Zviedrijas sabiedrībā 1914. gadā bija ļoti spēcīgas simpātijas Somijai un naidīga attieksme pret reakcionāro cara Krieviju. Turklāt Zviedrijā, īpaši zinātnieku aprindās, izpaudās tradicionālās simpātijas Vācijai un vācu zinātnei, ko, starp citu, apliecina arī lielais Nobela prēmijas laureātu vāciešu skaits (kamēr no krievu zinātniekiem Nobela prēmiju nesaņēma ne ķīmiķis D. Mendeļejevs, ne fiziķis P. Ļebedevs, kuri būtu bijuši šīs balvas cienīgi; vienīgais krievu zinātnieks, kas saņēma Nobela prēmiju līdz 1918. gadam, bija fiziologs I. Pavlovs).

V. Ostvalda 1914. gada uzstāšanās bija neveiklas, politiski diletantiskas; zviedru sabiedrībā, kā rakstīja S. Arrēniusam, tās izraisījušas tikai smīniņu (Lächelchen), un S. Arrēniuss savam draugam rakstīja nožēlas pilnas vēstules, gandrīz vai kā slimniekam. Viņš labi pazina V. Ostvalda raksturu, viņa pārsteidzīgās aizraušanās, pārlieko kategorismu (par atomu noliegumu, izstāšanos no baznīcas), kuras pēc tam paklusām bija jāatsauc. V. Ostvaldam pašam šī “politiskā debija” beidzās bēdīgi – klerikālā vācu prese, īpaši Leipcigā, nosodīja viņa izteikumus no baznīcas viedokļa, Vācijas Ārlietu ministrija gļēvi norobežojās no zinātnieka, jo viņš bija pārāk skaļi deklarējis vācu nacionālistiskos nodomus, ko diplomātiskāk būtu bijis noklusēt. Leipcigas universitāte 1915. gada sākumā pat emeritēto profesoru V. Ostvaldu izslēdza no savu mācībspēku sastāva, jo konflikts starp impulsīvo, neaprēķināmo V. Ostvaldu un universitātes konservatīvo vairākumu bija briedis jau sen, kopš 1905. gada. Presē kāds teoloģijas profesors bija nosaucis V. Ostvaldu par “krievu”, ko vēlāk gan bija spiests atsaukt. Personiski dziļi aizvainots, V. Ostvalds 1915. gada sākumā novērsās ne tikai no politikas, bet arī no sabiedriskās dzīves, ieslēdzās savā lauku mītnē “Enerģija”, pievērsās tikai zinātnei un guva lielus panākumus savas krāsu teorijas izstrādāšanā. Savā autobiogrāfijā šo bēdīgo, sev neglaimojošo mūža epizodi V. Ostvalds vēlāk vispār nav pieminējis ne ar rindu. Savukārt S. Arrēniuss mazliet vēlāk, 1915.gada sākumā, rakstīja V. Ostvaldam, ka šī vajāšana vairojusi zviedru sabiedrībā simpātijas pret Ostvaldu, jo akadēmiskajā sabiedrībā jāvalda brīvībai paust savu viedokli, pat ja tas būtu nepieņemams.

V. Ostvalda rīcības rezonanse – ar ārzemju (zviedru, vācu, franču) preses starpniecību nonāca līdz viņa dzimtajai Rīgai. Tur pilnos ziedos bija sazēlis krievu šovinisms, daudzus baltvāciešus izsūtīja uz Sibīriju, tika aizliegts publiskās vietās runāt vācu valodā. Rīgas Politehniskajā institūtā, kur vadībā bija vācieši (prof. V. Knīrims, prof. M. Vitlihs), nolēma “pavalstniecīgi” reaģēt uz bijušā kolēģa nepiedienīgajām izrīcībām, un V. Ostvaldam 1914. gada 8. decembrī kā “Vācijas pavalstniekam” tika atņemts RPI goda biedra nosaukums. Piebildīsim, ka no Pēterburgas ZA sastāva V. Ostvalds gan netiek izslēgts (kaut arī vēlāk par līdzdalību vācu militārās izstrādēs viņu izslēdz līdz ar E. Fišeru no Amerikas Ķīmiķu biedrības goda biedru skaita, bet vēlāk, 20. gados, tomēr atjauno). Diskutējot par šo izslēgšanas faktu V. Ostvalda 150 gadu jubilejā 2003. gadā, ierosinājām un ar rektora Ivara Knēta atbalstu panācām, ka V. Ostvaldam 2003.gada 29. septembrī ar RTU Senāta lēmumu godabiedra nosaukums ir ticis atjaunots (kaut arī Ostvalda toreizējo rīcību un izteikumus ne mazākā mērā personiski nevēlos akceptēt). Pašreiz, savā 150. jubilejas gadā,V. Ostvalds atkal ir kļuvis par RPI (RTU) goda biedru Nr.1.

Diemžēl tālaika situācija neļāva P. Valdenam 1914. gada rudenī saņemt pelnīto Nobela prēmiju ķīmijā. Ne tikai zinātniskie sasniegumi stereoķīmijā un šķīdumu teorijā, ne tikai ļoti labvēlīga S. Arrēniusa attieksme bija izvirzījusi P. Valdenu visu tā gada Nobela prēmijas kandidātu priekšgalā. Arī P. Valdena toreizējā zinātniskā un organizatoriskā darbība, starptautiskā ķīmiķu kongresa prezidentūra, sakari ar izcilākajiem laikabiedriem, augstais prestižs izvirzīja viņu pasaules ķīmiķu pašās pirmajās rindās. Kara izraisīšanās mainīja situāciju dramatiski. 1914. gadā Nobela prēmijai ķīmijā bija ieteikti 13 kandidāti, to skaitā pazīstami zinātnieki Dž. Čamičans, T. Kurciuss, O. Hāns, A. L. Le–Šateljē, V. Perkins, V. Nernsts. No tiem piešķiršanai īpaši izskatītas tika O. Hāna, A. Lešateljē, P. Valdena kandidatūras. Nobela komitejas 1914. gada 21 septembra lēmumā sacīts: “Ne Hāna, ne [Šveices profesora] Čirha darbi līdz šim nav sasnieguši to vispārinošo nozīmību, kas ļautu tos uzlūkot kā Nobela prēmijas cienīgus. Turpretī Valdena pētījumi ir augstas klases, un tas attiecas gan uz viņa darbiem par šķīdumu īpašībām, kurās viņš elektrolītiskās disociācijas teoriju ir vispārinājis uz visiem elektrovadītājiem šķīdumiem, tā arī uz viņa darbiem par optisko rotāciju un no tiem izrietošā atklājuma, kuru pēc autora vārda visbiežāk apzīmē ar terminu “Valdena apgriezenība” – interesanta ideja, kura jau ir radījusi milzu literatūru. Nešauboties par Valdena tiesībām nākotnē kandidēt uz Nobela prēmijas saņemšanu, Komiteja tomēr iemeslu dēļ, kuri augstāk minēti, apspriežot Lešateljē un citus, šoreiz neatzina par iespējamu atbalstīt viņa kandidatūru”.

Neraugoties uz pozitīviem argumentiem, Nobela komiteja ķīmijā tātad P. Valdenu noraidīja un piešķīra prēmiju tolaik neitrālās ASV pārstāvim T.V. Ričardsam, kuru šodien pazīst ne tik daudz zinātnisko sasniegumu dēļ (atommasu precizēšana), cik tādēļ, ka viņam kādreiz ir tikusi piešķirta Nobela prēmija. Zviedru sabiedrības vispārēja noskaņojuma dēļ nevarēja taču riskēt piešķirt šo prēmiju “krievam”! Kad P. Valdena kandidatūra atkal nonāca dienas kārtībā 1918. gadā, Nobela prēmiju saņēma uzvarētās Vācijas ķīmiķis Fricis Hābers, kurš bija aktīvi piedalījies “ķīmiskā kara” veidošanā un kuru Antantes valstis oficiāli pasludinājušas par “kara noziedznieku”. Ir jau tiesa, 1918. gadā nebija īsti skaidrs, kur P. Valdens atrodas un vai vispār vēl ir starp dzīvajiem, kā tas izrietēja no V. Ostvalda un S. Arrēniusa sarakstes. Pēc tam citi notikumi un citi ķīmiķi aizvirzījās priekšplānā, P. Valdens provinciālajā Rostokas universitātē vairs nešķita īpaši interesants, un tā Nobela prēmijas piešķiršana viņam atkrita. Var būt zināms gandarījums vienīgi par to, ka 2001. gadā par Vanthofa un Valdena aizsākto darba lauku – asimetrisko sintēzi organiskajā ķīmijā – Nobela prēmiju saņēma divi amerikāņi un viens japānis – Viljamss Novls, Riodži Nojori un Barrijs Šārpless. Nobela prēmiju nesaņēma arī Lešateljē principa autors, toties Otto Hāns to saņēma 1944.gadā par kodolsintēzi.

P. Valdena reakcija uz šo, viņaprāt, netaisno lēmumu izskanēja viņa 1916. gadā žurnālā “Priroda” publicētajā M. Lomonosova piemiņas rakstā: “Novērtējama pasaules mēraukla ir ķīmijas vēsture un Nobela prēmija. To, ka ķīmijas vēsturē krievu ķīmiķiem ierāda relatīvi pieticīgu vietu, viegli konstatēt, pārlapojot ķīmijas vēstures mācībgrāmatas, ko sastādījuši ārzemju autori. Ka Nobela prēmijas piešķiršanā ķīmijā krievu zinātniskajām organizācijām, pēc šis prēmijas iedibinātāju gribas, nav piešķirtas balsstiesības un arī ka līdz šim neviens no krievu ķīmiķiem nav apbalvots ar šo prēmiju, – tā ir bēdīga patiesība, kas pierāda, ka starptautiskajā zinātnes pasaulē krievu ķīmiķi vēl netiek atzīti par pilntiesīgiem. Nesaprotams taču ir fakts, ka no mūsu dižajiem ķīmijas meistariem ne D. Mendeļejevs, ne A. Zaicevs, ne F. Beilšteins, ne N. Beketovs starptautiskā ķīmiķu plebiscitā nav pagodināti ar šo prēmiju, kaut arī tajā pašā laikā prēmijas piešķirtas ārzemju ķīmiķiem, kuru nopelni nesasniedz, šķiet, Mendeļejeva u.c. nopelnus. Šādu attieksmi pret mums mēs nevaram pieņemt vienaldzīgi.”

Arrēniusa, Ostvalda un Valdena saskare turpinājās arī pēc 1919. gada, bet tas jau vairs neattiecas uz Rīgu. Tiesa, 1924. gadā, kad P. Valdens pēdējo reizi viesojās Rīgā, viņš aizsūtīja V. Ostvalda ģimenei uz kara izbadināto Vāciju mazu krējumkonfekšu kārbiņu kā “jaunās Rīgas” ķīmijas ražojuma paraugu. 1924.gada 4. maija P. Valdena pavadvēstulē Helēnai Ostvaldei viņš rakstīja: “Pieņemiet šo pieticīgo dāvanu kā draudzīgu vecās dzimtenes zīmi un sveicienu no kādreizējā Politehnikuma. No vecā Politehnikuma ir radusies jaunā Latvijas universitāte, un tā, resp. tās Ķīmijas fakultāte, mani ielūgusi neilgi pirms Lieldienām absolvēt tur mazu lekciju kursu par moderno ķīmiju. Tas nu ir noticis, maniem daudzajiem vīriešu un sieviešu dzimuma klausītājiem par pilnu apmierinājumu (kuri visi vienlaikus varēja atsvaidzināt savas vācu valodas zināšanas). Diemžēl pašreizējā Rīgā valda cits gaiss nekā senāk. No ārpuses pilsēta ir eleganta un lielpilsētiska, kādreizējā Aleksandra un Suvorova iela (tagad tās visas visas saucas citādi!) lepojas ar lieliem namiem, visur ir veikali un konditorejas, un kino, un restorāni! Pa ielām lodā auto, autobusi un elektriskie tramvaji mēro pilsētu visos virzienos. Un tomēr – neraugoties uz visām šīm kultūras liecībām, te ir sasmacis gaiss, sasmacis pārspīlētā nacionālā šovinisma dēļ... Manā beigu lekcijā nevarēju atturēties, neminot vecā Politehnikuma zinātniskos sasniegumus ar tā trūcīgajiem līdzekļiem un dižajiem mācībspēkiem, nepieminot Vilhelmu Ostvaldu un viņa skolnieku Svanti Arrēniusu, un mudināt šo augstskolu pildīt savu pienākumu, to, ko viņa mantojusi, pārmantot, diženos paraugus turēt cieņā un ar pašas sasniegumiem godam sevi apliecināt nākamajām paaudzēm.”

Kā Ostvalda katalīzes idejas tālākveidotājs jāatgādina LU absolvents (1923), P. Valdena un M. Centneršvēra skolnieks Leonīds Andrusovs, kurš, Vācijā strādājot, izveidoja katalītisku rūpniecisku metodi ciānūdeņraža (zilskābes) iegūšanai no amonjaka oksidatīvas metanolīzes ceļā. Šī metode, ko pašreiz lieto visā pasaulē un kas pieminēta visās lielākajās ķīmijas enciklopēdijās (Andrussow – process), uzskatāma par Ostvalda – Brauera izstrādātās amonjaka oksidēšanas metodes tālākattīstību, tā izstrādāta Bohumā uz rūpnieciskas iekārtas, ko savulaik savos eksperimentos bija lietojis V. Ostvalds.

Gan Ostvalda – Brauera metode amonjaka katalītiskai oksidēšanai par slāpekļskābi, gan Andrusova metode zilskābes katalītiskai iegūšanai ir procesi, kurus mūsdienās rūpniecībā īsteno daudzu tūkstošu tonnu apjomā. Ostvalda metode ļauj iegūt mākslīgos mēslus (“zaļā revolūcija!”) un militārai tehnoloģijai domātās spridzināmās vielas, Andrusova metode – akrilnitrilu mākslīgajām šķiedrām un citiem polimērmateriāliem, bet arī zilskābi nāvējošo iznīcināšanas līdzekļu (ciklona B) iegūšanai, ko nacisti savulaik lietojuši Aušvicā. Ir nejaušība, ka abi – gan Ostvalds, gan Andrusovs – dzimuši Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, Lāčplēša (kādreiz Romanova ielā), bet nav varbūt nejaušība, ka zinātnē civilizāciju augšupceļoši un civilizāciju nīdējoši momenti gājuši roku rokā.

Tātad – viss ir ļoti sarežģīti. Atgriežoties pie P. Valdena, atzīsim, ka viņš neakceptēja jauno Latvijas realitāti pēc neatkarības iegūšanas, taču cerēja uz turienes zinātniskās sabiedrības izpratni un evolūciju nākotnē. Lai kā vērtētu Paula Valdena nostāju politiskajos laikmetu griežos, nevar noliegt viņa izcilo ietekmi uz ķīmijas tradīciju tapšanu Rīgā, kas te bija daudz lielāka nekā V. Ostvalda un S. Arrēniusa ietekme. Valdena skolnieku skaitā ir ne tikai izcilie vecās paaudzes Rīgas zinātnieki Oskars Lucs, Valdemārs Fišers, Mečislavs Centneršvērs, Andrejs Antropovs, Rihards Svinne, bet arī latviešu zinātnieki Augusts Ķešāns, Gustavs Vanags, Arvīds Kalniņš, Kārlis Bambergs, Edvīns Iegrīve, Mārtiņš Prīmanis, Alfrēds Petrikalns, kas dziļi ietekmējuši ķīmijas attīstību Latvijā. Valdena idejas par ķīmijas lomu sabiedrībā popularizēja arī rektors un ministrs prof. Jūlijs Auškāps, tās uztvēra Jānis Asars. Neraugoties uz politiskajām domstarpībām, Pauls Valdens kā zinātnieks savulaik baudīja milzu cieņu visās Rīgas zinātnieku un inteliģences aprindās, kaut arī pret viņu ne īsti pamatoti, pat nekorekti 1924. gadā vērsās fiziķis Fricis Gulbis un agrārzinātnieks Paulis Lejiņš, vēlāk pirmais Latvijas PSR ZA prezidents. Līdz šim neviens no latviešu izcelsmes zinātniekiem nav pārspējis P. Valdena devumu nozīmības ziņā un darbu rezonansē zinātnes pasaulē. Rīgas vārdu Ostvalds un Valdens zinātnes pasaulē ir uznesuši tik augstu kā vēl neviens cits ne pirms, ne pēc viņiem.

Tādēļ, mūsuprāt, ļoti pamatoti ir, ka 2001. gadā, Rīgas 800 gadu jubilejā, Rīgā tika uzstādīts piemineklis Vilhelmam Ostvaldam, bet šogad sakarā ar augstākās izglītības sākumu atceri paceļas memoriāls Paulam Valdenam tās ēkas priekšā (Kronvalda bulvārī 4, kurai Valdens savulaik bija licis pamatus (1899/1901), kurā veicis savus epohālos darbus. Abu pieminekļu autors ir tēlnieks Andris Vārpa un arhitekts Arno Heinrihsons, pirmo pieminekli sponsorējusi firma “Grindex” (Valdis Jākobsons), otru – “Itera – Latvija” (Juris Savickis), cieši sadarbojoties ar Latvijas Zinātņu akadēmiju. Šīs piemiņas zīmes ir vērstas ne tik daudz pagātnē, godinot zinātnes klasiķus, cik – nākotnē, lai rādītu, ka zinātnes tradīcijas Latvijā ir dzīvas, ka mēs ceram uz jaunas zinātnieku paaudzes parādīšanos, kas patiešām ievestu Latviju Eiropas zinātnē ar pamanāmiem sasniegumiem, jaunām idejām, jauniem eksperimentiem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!