Cik mūsu ir? Kas mēs esam?

Dr. habil. phil., prof. Pēteris Zeile

Referāts Latgales pētniecības institūta 11. zinātniskajā konferencē “Latgales pagātne, tagadne, nākotne” Līvānos 2003. gada 26.–27. septembrī

Meditācija par latgaliešu izplatību un esmi

Satversmē Latgale definēta kā Latvijas valsts sastāvdaļa – līdzās Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei. Latgales gaišākie prāti – Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda, Nikodems Rancāns u.c. kopš 20. gs. sākuma iestājušies par Latgales apvienošanos ar pārējiem novadiem, reizē aicinot ar cieņu izturēties pret tās vēsturiski tapušām īpatnībām, dzīvesziņu. Viņi kā nesaprātīgu tendenci vērtējuši mēģinājumus nošķirt latgaliešus no pārējiem latviešiem vai pretstatīt tiem. Latgales nacionālās atmodas darbinieki un vairums politiķu brīvvalsts laikā solidarizējās ar izcilā valodnieka Jāņa Endzelīna 1913. gadā teikto: “... ir nevien zinātniski nepareizi, bet arī politiskā ziņā bīstami runāt par latviešiem un latgaliešiem (..), nedrīkstam ne acumirkli aizmirst, ka šie, latgalieši, ir tie paši latvieši”. (Dzimtenes Vēstnesis, 295.nr.) Kā J. Endzelīns, tā latgaliešu rakstīlainbas reformators prof. P. Strods u.c. savās gramatikās lietojuši terminu “latgaliešu dialekti” līdzās Latvijā esošajiem vidus un tāmnieku dialektiem, domājot ar to gan runas, gan rakstu formu. Taču mūsdienās tiek lietots jēdziens “latgaliešu valoda”, attiecinot to uz latgaliešu rakstu tradīciju, kas pastāv kopš 18. gadsimta. Taču pēdējā laikā arvien vairāk – kā vispārinošs jēdziens.

Tas viss it kā būtu skaidrs. Kāpēc tad šodien, 21. gs. sākumā, kad pagājuši vairāk nekā 100 gadi kopš F. Trasuna vēsturiskās runas Rīgas Latviešu biedrībā, atkal jāatgriežas pie sarunas temata “Cik mūsu ir? Kas mēs esam?”

Pirmkārt, tāpēc ka attiecībā uz latgaliešu kā latviešu subetnosa skaitu un izplatību izteiktas un joprojām tiek sacītas izfantazētas, nekādā statistikā nebalstītas ziņas, kas visbiežāk ir voluntāri pieņēmumi. Otrkārt, tāpēc, ka pēdējā laikā vērojami centieni pārskatīt un dažkārt visai radikāli revidēt iepriekšminēto kā valstiskās struktūras, nacionāli etniskās esmes, tā arī valodas un tās tiesiskā statusa jautājumā. Lai saruna nebūtu abstrakta, balstīšos uz pēdējā laikā saziņas līdzekļos pausto.

Izmantojot atklātības un izteikšanās brīvību, Latgales sakarā notiek pamatjēdzienu transformācija. Piemēram, lietojot jēdzienu “latgaļu tauta” ar pārējo Latviju neasociētā nozīmē, tiek apšaubīts K. Skrindas savā laikā izvirzītais populārais princips par Latgales nākotnes ceļu “kūpā i sevim”, t.i., kopā ar pārējiem Latvijas novadiem, saglabājot savas kultūras tradīcijas. Tagad, kad kopā ar citiem novadiem arī Latgale tikšot ierauta jaunajā Savienībā, latgalieši kļūšot par gājēju tautu un zaudēšot savu nacionālo piederību. Raksta autors ieteic Latgalei nostāties uz “sovas naatkareigas vaļsteņas ceļa ar cereibu nokūtnē”, ticot, ka “Dīvs byus apveļtējis latgaļu tautu ar drūsmi i gribu spert taidu naordinaru sūli”. Tātad Latgalei jānorobežojas kā no pārējās Latvijas, tā no ES. Šī latgaļu valstiņa tiek priekšstatīta kā autonoma “katoļu vaļsteņa”, kur noteicošā loma visās jomās – saimnieciskajā, politiskajā pārvaldes un visa veida izglītībā – būtu katoļu baznīcai. Tāpēc metropolija, katoļu garīgais seminārs no Rīgas pārceļami uz Rēzekni, kura varētu kļūt par šīs klerikālās latgaļu valstiņas galvaspilsētu.

Arī dažos citos presē publicētajos materiālos “latgaļu valoda” (tā parasti tekstos) tiek pretstatīta latviešu valodai; jēdziens “letonizācija” tiek lietots kā bieds un nelaime, kura nule aplūkotajā apcerē tiek nosaukta par latgaļu kosmopolitizāciju. Šis raksts ar drosmīgu projektvīziju nav ievietots avīzes feļetona nodalījumā, bet kā titulraksts divos laikraksta “Rēzeknes Vēstis” pielikuma “Māras Zeme” numuros (2002, 11. un 18. aprīlī) ar hamletisku būt vai nebūt virsrakstu “Kūpā voi sevim”.

Dažu latgaliešu (pat visai izglītotu) publicētajos rakstos un izteikās iezīmējusies tendence diferencēti lietot jēdzienus “latgalieši” un “latvieši”. (Sk. “Izglītība”, 1992.14.05.; “Lauku Avīze” 2002.20.12. u.c.) Raksturīgas šo publikāciju formulas – “Mēs, latgaliešu tauta”, “Es mīlu latgaliešu tautu” u.tml. Par negatīvu parādību nereti tiek uzskatīta latgaliešu latviskošanās; pretstatā – kā pozitīvs precedents – padomju Krievija, kur latvieši un latgalieši oficiāli figurējuši kā nošķirtas tautības; latgaliešiem bija savas skolas, prese, teātris, pat kolhozi. Tikai šīs “lieliskās” prakses (politikas) apjūsmotāji aizmirst, ka tas viss 30. gadu beigās tika sagrauts. Ka 1937. gada 1. decembrī Staļins, parakstot pavēli par Savienībā dzīvojošo 100 000 latviešu iznīcināšanu, tos vairs nešķiroja latviešos un latgaliešos, un visi viņi tika iemesti kopējās masu apbedīšanas bedrēs vai nokļuva kopīgajā gulagā. To ignorējot, joprojām tiek glorificēta Krievijas prakse, kurai bija savtīgi politiski nodomi. “Brīvās Eiropas” raidījumā 2003. gada 11. augustā Armands Kūceņš, kurš apmeklējis latgaliešu ciemu Timofejevku Sibīrijā, sniedz vērā ņemamu informāciju par 19. gs. beigās te atceļojušiem Latgales latviešiem un viņu latgalisma bēdīgajām driskām. Taču dīvaina ir Kūceņa nostalģija pēc latgaliešu nodalīšanas no latviešiem tur, Sibīrijā, un nožēla par to, ka Latvijas likumi neļauj latgaliešiem pasēs rakstīt viņu īsteno tautību – latgalietis.

Tur, – Krievijā, pirmie tika nošauti, represēti pedagogi, latgaliešu izdevniecības un avīžu redaktori, rakstnieki un teātra darbinieki. Šajā skarā visai savādas kāda latgaliešu literāta izteikas, ka latgaliešiem neviens nav nodarījis tik lielas pārestības kā “čyuļi”, t.i., citu Latvijas novadu ļaudis. Bet, ieradies Rīgā, viņš jūtoties kā svešā zemē, apzinoties, ka daudz tuvāki latgaliešiem ir lietuvieši ar savu valodu un mentalitāti.

Šai sakarā vēlreiz der palūkoties uz Latgali un latgaliešiem, tiecoties kaut daļēji atbildēt uz jautājumiem “Cik mūsu ir?” “Ko mēs pārstāvam?” “Kas mēs esam?” “Uz ko mēs tiecamies?” Apzinoties, ka ne uz visiem jautājumiem varēs dot galīgas atbildes, drīzāk ierosas tālākam.

Pusmiljona nav, bet ir pietiekami daudz

Daži latgalieši pauda satraukumu, kad Nils Muižnieks, kļuvis par integrācijas ministru, kā prioritāti nosauca projektu “Lībieši Latvijā”. Pazīstams Latgales atklātības darbinieks svētā sašutumā rakstīja: “Aizskar tys, ka desmit lībīšim ir lelōkys tīseibys dūtas nakai pusmiljonam latgalīšu.” Tāpēc, ka Nils Muižnieks latgaliešus uzskata par latviešiem, bet lībieši ir somugru tauta ar nedaudz pāri par 100 cilvēkiem, no kuriem apmēram desmitā daļa zina līvu valodu, bet nozīmīgu kultūras darbu veic Staltu ģimene, Valda Marija Šuvcāne, Valts Ernštreits, vairāki jaunieši, un reizi gadā – augusta pirmajā sestdienā – tiek sarīkoti līvu svētki Mazirbē.

Bet kā tad ir ar to latgaliešu pusmiljonu, kas tiek piesaukts – ne jau pirmoreiz? Lietojot vārdus “mēs latgalieši”, “latgaliešu vārdā” iesniedzot petīcijas parlamentam, tomēr būtu svarīgi zināt (un apzināties), cik īsti latgaliešu “stāv” aiz jēdzieniem “mēs” un “vārdā”.

Jebkuras pasaules tauta, etnoss apzinās, kādu kopumu, statistikas vienību pārstāv. Piemēram, rosinot radīt izmaiņas konstitūcijā, rīkojot referendumus (kā tas pierasts Šveicē vāciešu, franču, itāļu un retroromāņu apdzīvotajos kantonos).

Paradoksāli, bet latgalieši nekad nav zinājuši, cik viņu ir, – savu patieso skaitu. Latgalē, Latvijā, pasaulē. Vienīgais izņēmums ir F. Benninghofena aplēses par Livonijas sākumposmu – 13. gs., kad letgaļi tagadējā Vidzemē vērtēti uz 30–42 tūkstošiem, bet uz austrumiem no Aiviekstes – 20–28 tūkstoši. Tātad kopā 50–70 tūkstoši. (Salīdzinājumam Vidzemes lībieši 15–21 tūkst., zemgaļi 17–24, kurši un Kursas lībieši kopā 22–30, bet sēļi – 5–7 tūkstoši). Tātad, letgaļi – vislielākā cilts.

Taču, notiekot cilšu konsolidācijai un izveidojoties latviešu nācijai, turpmāk Latvijā tikušas uzskaitītas tikai tautības. Un latgalieši vienmēr tikuši noteikti kā latvieši, un arī paši, ar niecīgiem izņēmumiem, nav pretendējuši, lai tiktu ierakstīti kādā īpašā latgaliešu ailē. Atcerēsimies, ka kopš 13. gs. pirmām kārtām tieši Latgales iedzīvotāji visās svešās mēlēs saukti par latviešiem (letti, lehti, leti, lettones, lotavi, latiši). Kā jau atzīmēts, vienīgais izņēmums – PSRS, kur, sākot ar 1926. gada tautskaiti, latvieši un latgaļi tika norobežoti un skaitīti kā atsevišķas tautības. Ko atzinīgi novērtējis trimdas darbinieks Zviedrijā Miķelis Bukšs, konstatējot, ka no 200 tūkstošiem latviešu 60 tūkstoši bijuši latgalieši. Reizē arī trimdā no latviešiem nodalot latgaliešus, autors konstatējis, ka 60. gadu vidū viņu bijis ap 7000 (Sk. M. Bukšs, Acta Latgalica I, 1965, 187 lpp.).

Zīmīgi, ka latgaliešu skaitu (daudzumu) iepretī reālajam centušies hiperbolizēt (reizēm dubultojot, pat trīskāršojot) tie pārstāvji, kuri pauduši Latgales autonomisma idejas, tās pastiprinot kā ar specifikas, tā piepacelta kvantuma palīdzību. Izceļot latgaliskās vērtības iepretī vispārnacionālajām, t.i., latviskajām, kuras tikušas traktētas arī kā neorganiskas vai svešādas. Francis Kemps, kurš gan pirmskongresa diskusijā, gan pašā 1917. gada Rēzeknes latgaliešu kongresā iestājās pret Latgales apvienošanos ar tai svešo Kurzemi un Vidzemi, 1910. gadā iznākušajā grāmatā “Latgalieši” tās titullapā uzsvēra, ka Latgali apdzīvo pusmiljons latgaliešu. Būtībā tas ir 1897. gada tautskaitē fiksētais skaitlis – nedaudz pāri pusmiljonam (501 623). Taču tas ir kopējais novada cilvēku skaits, ko līdzās latgaliešiem veidoja samērā daudzie krievi (28,9%, ebreji 18,7%, poļi 16,2%). No visiem iedzīvotājiem latviešu bija 50,6% — t.i., nedaudz pāri 250 tūkstošiem. Arī A.Goba grāmatā “Latgaļi” min šo skaitli (ap 250 000 latgaliešu 19. gs. beigās). V.Rozenieks rakstā “Poļu Vidzemes latvieši” (“Sēta, Daba, Pasaule”, 1898) atzīmē, ka “200 000 Latgales zemnieku sastāda apmēram 1/6 no latviešu tautas”.

Latgaliešu skaitu 20. gs. 60. gadu vidū Latvijā M.Bukšs vērtēja 600—700 tūkstošu robežās. Tas bija, kā to konstatēsim tālāk, ielūkojoties statistikā, stipri pārspīlēts skaitlis. Tiesa, latgaliešiem M.B. pieskaitījis augšlatviešu izloksnēs runājošos augšzemes sēļus un Vidzemes austrumdaļas iedzīvotājus, kas arī bija sēļi, kā to uzsvēra Jānis Jaunsudrabiņš.

Izmantojot mūsu rīcībā esošos dokumentus – izdevumus, kuros apkopotas ziņas par Latgales iedzīvotāju dinamiku kopš 1800. gada, centīsimies vismaz aptuveni noteikt, kāda daļa no viņiem ir latgalieši (dažkārt saukti par subetnosu, substrātu). Piezīmējot, ka pilnīgi precīzi to acīmredzot nekad neizdosies noteikt, jo Latgales iedzīvotāji, kā jau teikts, uzskaitīti tikai pēc pamattautībām un reliģiskās piederības.

Pats par sevi interesants Latgales iedzīvotāju pieauguma kāpinājums. 1800. gadā. Latgalē uzskaitīti 151 500 iedzīvotāji, 1863. – 261 323, 1897. – 501 623, 1914. – 646 100, 1920. – 497 350, 1925. – 539 682, 1930. – 541 127, 1935. – 567 164. Kā redzam, visvairāk iedzīvotāju Latgalē bijis Pirmā pasaules kara priekšvakarā, bet pēc tam – 1935. gadā. Protams, līdz ar to augusi Latgales latviešu daļa.

Vistuvāk Latgales latviešu, resp., latgaliešu reālajam skaitam varam piekļūt, balstoties LR 20.—30. gadu tautskaites statistikā. 1930. gada tautskaitē no kopējā Latgales iedzīvotāju skaita (541 127) latviešu katoļu Latgalē ir 388 118. Tas arī būtu uzskatāms par aptuveno latgaliešu skaitu tā laika Latgalē, ņemot vērā, ka gandrīz katrs Latgales latvietis ir katolis. 1935. gadā Latgalē dzīvojis 347 751 latvietis, no kuriem – 326 126 katoļi. Nekatoļu Latgalē dzīvojošo latviešu vidū 1935. gadā bija 21 589. Tādējādi latgaliešu skaits Latgalē varēja būt nedaudz pāri 300 tūkstošiem. Jāņem vērā, ka citos novados toreiz latgaliešu bija samērā maz.

Latgale kā noteikta teritoriāla un vēsturiski etnogrāfiska vienība pastāvēja tikai Latvijas Republikas laikā. Padomju laikā tā tika izjaukta un dažādi sašķērēta. Abrenes seši pagasti ar 111 177 iedzīvotājiem (1935) tika pievienoti Krievijai, četri pagasti – Jēkabpils rajonam, Varakļānu pilsēta un pagasts – Vidzemes Madonas rajonam, bet Daugavpils rajonam savukārt pievienoti 11 un Krāslavas rajonam – 2 Zemgales pagasti. Iedzīvotāju uzskaite notika jaunizveidoto rajonu un pilsētu ietvaros. Tāpēc latgaliešu skaitu noteikt grūtāk nekā, teiksim, 30. gados. Pēdējā padomju tautskaite 1989. gadā apliecina vienu – latviešu skaits krietni sarucis gan absolūtā, gan relatīvā izpausmē itin visos Latgales rajonos un pilsētās. Daugavpilī tas veidoja tikai 13% no visiem iedzīvotājiem, Rēzeknē – 37,3%, Daugavpils rajonā — 43,1%, Ludzas – 53,1%. Visur pieaudzis krievu un citu tautību iedzīvotāju skaits.

Kādi ir jaunākie dati par tagadējā Latgales reģiona iedzīvotājiem un latviešu īpatsvaru? Tā noteiksmei galvenais avots – “2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti” (R., 2002).

Te nu jāņem palīgā rēķindaikti un jāsummē kopā Latgalei piederīgie pilsētu un rajonu iedzīvotāji. No kopējā iedzīvotāju skaita tagadējās Latgales pilsētās un rajonos – 386 666 cilvēkiem — latviešu 165 646. Ja pieskaitām Zemgalei un Vidzemei pievienotās teritorijas, kopējais iedzīvotāju skaits pārsniedz 400 tūkstošus, bet latviešu skaits svārstās ap 200 tūkstošiem. Salīdzinot ar 1935. gadu, kopējais iedzīvotāju skaits Latgalē sarucis apmēram par 150 tūkstošiem.

Protams, pašreiz samērā daudz Latgales latviešu dzīvo Rīgā un pārējā Latvijā, vajag tikai ieskatīties telefonu grāmatās, lai redzētu, cik daudz Svilānu, Urtānu, Putānu, Zarānu visur izkliedēts. Viņi visi ierakstīti kopējos latviešu sarakstos. Un vai vispār šodien būtu kāda jēga viņus izdalīt kā latgaliešus “īpašai uzskaitei” un diez vai kādi no viņiem to vēlētos. Vairāki tūkstoši joprojām mīt Vakarzemēs un arī Krievijā. Jaunākās paaudzes tur lielā mērā asimilējušās. Kādreizējo dedzīgo latgalisko entuziastu bērni un bērnubērni par savām etniskajām saknēm īpašu rūpi neizrāda, tāpat kā par valodu un kultūras mantojumu. Rīgā un dažādos Latvijas novados dzīvojošie latgalieši ģimenes vides, profesionālās darbības un citu faktoru ietekmē letonizējušies.

Turpmāk — vēl