Vides prasības un realitātes siltumapgādē

No nākamā gada 1.maija Latvijā vairs nevarēs izmantot mazutu, kurā sēra saturs pārsniegs vienu procentu. To paredz divi Vides ministrijas izstrādātie Ministru kabineta noteikumu projekti — “Par sēra satura ierobežošanu noteiktiem šķidrās degvielas veidiem” un “Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 20.augusta noteikumos Nr. 379 “Kārtība, kādā novēršama, ierobežojama un kontrolējama gaisu piesārņojošo vielu emisija no stacionāriem piesārņojuma avotiem””. Abi normatīvo aktu projekti izstrādāti, lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar Eiropas Savienības (ES) prasībām, konkrēti — direktīvu 99/32/EC, kuras mērķis ir samazināt sēra dioksīda emisiju apkārtējā vidē.

Daudzu Eiropas un Skandināvijas valstu bailes no skābā lietus, ko rada sēra dioksīda piesārņojums, ir saprotamas — atmiņas par tā nodarīto postu nav nemaz tik senas. Lai arī Latvijā mazuts kā galvenais sēru saturošais kurināmais tiek izmantots arvien retāk un tā kopējais patēriņš nerada nopietnus draudus ne mūsu, ne kaimiņvalstu apkārtējai videi, Eiropas Savienībā noteiktās vides aizsardzības prasības būs jāievēro arī Latvijas siltumapgādes un ražošanas uzņēmumiem, kuri enerģijas ražošanai izmanto mazutu. Eiropas Savienības direktīva un no tās izrietošie vietējo normatīvo aktu projekti gan neparedz, ka no mazuta būtu jāatsakās pavisam — vairs nevarēs izmantot tikai tādu mazutu, kurā sēra saturs pārsniedz vienu procentu.

Pašlaik teju viss Latvijā izmantotais mazuts tiek iepirkts Krievijas Federācijā, kur valsts standarts nosaka pieļaujamo sēra saturu līdz 3,5 procentiem, bet reāli tiek lietots mazuts, kurā sēra saturs svārstās 1,8 līdz 2,3 procentu robežās. Augstāks sēra saturs ir mazutā, kas tiek iepirkts no Mažeiķu naftas rūpnīcas. Salīdzinājumā ar mazutu, kurā sēra saturs nepārsniedz vienu procentu, pašreiz izmantotajam ir viena būtiska priekšrocība — tas ir par aptuveni 25 līdz 30 procentiem lētāks.

Kvalitatīvāks mazuts — dārgāka siltumenerģija

Latvijā ir aptuveni 40 uzņēmumu, kuros enerģijas ražošanai izmanto tikai mazutu. Visus šos uzņēmumus nosacīti var iedalīt divās grupās. Pirmajā ietilpst siltumapgādes uzņēmumi, kas nodrošina apdzīvotās vietas vai to daļas ar siltumu un karsto ūdeni. Otrajā grupā ierindojami ražošanas uzņēmumi, kuru galaproduktā ir liels kurināmā īpatsvars. Lietojot par aptuveni 25 procentiem dārgāku kurināmo siltumapgādes uzņēmumos, neizbēgami notiks lēcienveidīgs siltumenerģijas cenas pieaugums. Šādu cenu pieaugumu, ja netiek meklēti nekādi citi problēmas risinājuma varianti, var prognozēt Ventspilī un Rēzeknē, kā arī vairākās mazākās Latvijas pašvaldībās. Siltumenerģijas tarifu kāpums pamatojams galvenokārt ar to, ka ne pašlaik, ne arī tuvākajā nākotnē šīm pašvaldībām nav alternatīvas mazuta izmantošanai.

Apzinoties šo problēmu, Ekonomikas ministrija jau gada sākumā iebilda pret Vides ministrijas izstrādāto normatīvo aktu projektiem, tādēļ Ministru kabinets šī gada 7.februāra sēdē uzdeva Ekonomikas ministrijai izstrādāt koncepcijas projektu, kā piesaistīt investīcijas pašvaldībām, kurām šobrīd nav alternatīvas apkurei ar mazutu, lai pārietu uz citiem kurināmā veidiem vai arī rastu citus kompensējošus mehānismus. Koncepcija bija jāizstrādā divu mēnešu laikā. Tās projekts tika iesniegts Valsts sekretāru sanāksmē un nodots saskaņošanai citām ministrijām 22.maijā. Pēc Ekonomikas ministrijas sniegtās informācijas, koncepcija saskaņotā veidā nodota Valsts kancelejai, un jau tuvākajā laikā var gaidīt tās izskatīšanu valdībā.

Kompensēt starpībuvai investēt uzņēmumos

Ekonomikas ministrijas izstrādātā koncepcija paredz vairākus variantus, kā risināt Eiropas vides prasībām neatbilstošā mazuta izmantošanas problēmu. Šķietami vienkāršākais no tiem — izmantot kvalitātes prasībām atbilstošu mazutu. Bet, kā jau minēts iepriekš, mazuts ar sēra saturu līdz vienam procentam ir dārgāks par pašreiz izmantoto. Kvalitatīvāka, bet dārgāka mazuta izmantošana liktu siltumapgādes uzņēmumiem paaugstināt siltumenerģijas cenas vismaz par 15 un vairāk procentiem. Kā norāda koncepcijas autori, šādā gadījumā vienīgā iespēja, kā izvairīties no sekām, ko gan iedzīvotājiem, gan siltumapgādes uzņēmumiem var radīt straujais siltuma un karstā ūdens cenu kāpums, ir cenu starpības kompensācija. Pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, nepieciešamais kompensāciju apjoms pirmajā gadā būtu 2,1 miljons latu. Ministrija pieļauj pakāpenisku kompensācijas apjoma samazināšanu, vienlaikus pamazām ceļot siltumenerģijas cenu, kas nedrīkstētu pārsniegt trīs procentus gadā. Tas nozīmē, ka kompensācijas būtu nepieciešamas vismaz piecus gadus ilgā laika periodā un valstij tas izmaksātu ne mazāk kā 6,4 miljonus latu. Turklāt tas neļautu izvairīties no neizbēgama siltumenerģijas cenu kāpuma, vien novērstu to strauju pieaugumu.

Kā vēl vienu variantu problēmas risinājumam koncepcijas autori aplūkojuši atsērošanas iekārtu uzstādīšanu uzņēmumos, kuros par kurināmo tiek izmantots mazuts. Šādas iekārtas ļautu izmantot mazutu ar paaugstinātu sēra saturu un vienlaikus ievērot augstus vides aizsardzības standartus. Taču atsērošanas iekārtas ir ļoti dārgas, un pasaules pieredze liecina, ka tās izmantot atmaksājas tikai ļoti lielas jaudas enerģijas ražošanas uzņēmumos. Lai atsērošanas iekārtas uzstādītu uzņēmumos, kas pakļauti mazuta problēmai Latvijā, būtu nepieciešami 65 miljoni latu. Tas ir investīciju apjoms, kas, pat pastāvot ļoti labvēlīgiem finansējuma nosacījumiem, sadārdzinātu siltumenerģijas cenu no 27 līdz pat 50 procentiem. Taču līdztekus atsērošanas iekārtu uzstādīšanai Ekonomikas ministrija piedāvā vēl vienu tehnoloģiskas dabas risinājumu.

Mazuta vietā — šķeldas, ogles un gāzi

Par perspektīvāko risinājumu sērainā mazuta problēmai Ekonomikas ministrija atzinusi siltumražošanas uzņēmumu tehnoloģiju pārkārtošanu citu kurināmā veidu izmantošanai. Koncepcijas autori par optimālāko risinājumu lielākajai daļai problēmai pakļauto uzņēmumu uzskata tehnoloģiju pārbūvi koksnes šķeldu izmantošanai, vienlaikus gan norādot, ka lielākajiem mazuta patērētājiem — Ventspils un Rēzeknes pilsētu siltumapgādes uzņēmumiem — jāmeklē vēl citi varianti, jo ar koksnes šķeldu izmantošanu nav iespējams nodrošināt vajadzīgā siltumenerģijas daudzuma saražošanu. Rēzeknē par optimālu risinājumu atzīta gāzes vada izbūve un dabasgāzes izmantošana apkurei, Ventspilī būtu jābūvē jauna koģenerācijas stacija, kurā tiktu izmantotas ogles.

Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka kopējais nepieciešamo investīciju apjoms, lai pārkārtotu problēmai pakļauto uzņēmumu tehnoloģijas citu kurināmā veidu izmantošanai, ir 37 miljoni latu. Ja valsts nekompensē izdevumus ražotājiem, kuru darbība nav saistīta ar apkures nodrošināšanu, nepieciešamo investīciju apjoms samazinās par 1,2 miljoniem latu. Ja nepieciešamā nauda tiek iegūta tikai no komerciāliem finanšu avotiem, ieguldījumu atmaksas periodā, kas varētu būt aptuveni desmit gadi, siltumenerģijas cenas palielinātos par 7 līdz 15 procentiem.

Kāds būs valsts atbalsts

Tehnoloģiju pārkārtošanai uzņēmumiem paredzēts arī valsts atbalsts. Ekonomikas ministrija uzskata, ka piemērotākais atbalsta mehānisms būtu analogs valsts investīciju programmā izmantotajam. Ja valdība šo ieceri atbalstīs, valsts dotācijas veidā varētu tikt segti 30 procenti no uzņēmumiem nepieciešamā investīciju apjoma, kas nozīmē to, ka valsts budžetā šim mērķim kopumā būtu jāparedz 11,1 miljons latu. Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka tehnoloģiju pārkārtošanas projektu īstenošanai un investīciju apjoma apgūšanai būtu nepieciešami vismaz trīs gadi, kas katru gadu prasītu 3,7 miljonus latu no valsts budžeta.

2004. gada valsts budžeta projekts jau ir akceptēts valdībā un nodots izskatīšanai Saeimā, taču koncepcija, kas paredzētu skaidrus noteikumus, kā pašvaldībām iegūt valsts atbalstu, iestrēgusi valdības gaiteņos... Cik lielā mērā siltumapgādes uzņēmumi un pašvaldības, kuros tie atrodas, var rēķināties ar to, ka nepieciešamais valsts līdzfinansējums tehnoloģiju pārkārtošanas sākšanai būs ne tikai tālākā nākotnē, bet jau nākamgad, “Latvijas Vēstnesis” jautāja Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktoram Uģim Sarmam.

“Valsts budžetā neko jaunu bez valdības lēmuma iekļaut nevar,” apliecināja Ekonomikas ministrijas speciālists. Tā kā Ministru kabinets par konkrētu risinājumu mazuta problēmas skartajās pašvaldībās vēl nav izšķīries, nākamā gada budžeta projektā tieši šim mērķim atvēlēts finansējums nav atrodams. Izeju U.Sarma redz tādā veidā, ka siltumapgādes uzņēmumu tehnoloģiju pārkārtošanas problēmas tiek risinātas to investīciju programmu ietvaros, kas realizē līdzīgus mērķus. U.Sarma lēš, ka, iespējams, papildu nauda pat nebūtu vajadzīga, ja, lemjot par pašvaldību pieteikumiem valsts investīcijām, siltumapgādes uzņēmumu pārkārtošanas projekti tiktu vērtēti kā prioritāri.

“Latvijas Vēstneša” rīcībā ir arī informācija, kas apliecina, ka gan Ekonomikas ministrija, gan Vides ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija strādā pie tā, lai rastu iespējas problēmas risinājumam piesaistīt līdzekļus arī no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem.

Kas notiks nākamā gada 1.maijā

Ja arī valdība atbalstītu Ekonomikas ministrijas izstrādātās koncepcijas perspektīvāko variantu par siltumapgādes uzņēmumu tehnoloģiju pārkārtošanu citiem kurināmā veidiem un atvēlētu nepieciešamo līdzfinansējumu tehnoloģiju pārveidei, ir skaidrs, ka uzņēmumi nākamā gada 1.maijā tik un tā nebūs gatavi ievērot Eiropas noteiktās vides prasības un atteikties no mazuta ar paaugstinātu sēra saturu lietošanas.

“Trīs līdz piecu gadu laikā Latvija vispār varētu no mazuta lietošanas atteikties, tas ir reāli iespējams. Bet tas nav izdarāms līdz nākamā gada 1.maijam,” uzsverot to, ka galvenā problēma slēpjas nevis apstāklī, ka Latvija ir akceptējusi ES prasību par noteiktas kvalitātes mazuta lietošanu, bet termiņos, kādos šis darbs jāpaveic, “Latvijas Vēstnesim” skaidroja Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis. Viņš uzskata - ja vien Latvija, akceptējot ES direktīvu un diskutējot par pirmsiestāšanas sarunu enerģētikas sadaļu, būtu pieprasījusi pārejas periodu direktīvas ieviešanai jau minētajā trīs līdz piecu gadu garumā, tad šajā laikā būtu iespējams gan pāriet uz gāzes apkuri Rēzeknē, gan izbūvēt jaunu koģenerācijas staciju Ventspilī, nemaz nerunājot par citu mazāku siltumapgādes uzņēmumu pāreju uz citiem kurināmā veidiem.

Lai nu kādi būtu iemesli, situācija ir tāda, kāda tā ir, — pārejas perioda nav, nav arī skaidra valdības lēmuma par mehānismu, kas ļautu pašvaldībām piesaistīt investīcijas un sākt darbus. Bet 2004.gada 1.maijs tuvojas un ES prasību neievērošana pēc to akceptēšanas var radīt mūsu valstij nopietnas problēmas.

Zelta vidusceļš — izmešu atļaujas

Lai rastu pagaidu risinājumu un līdz tehnoloģiju pārveidei citiem kurināmā veidiem uzņēmumi varētu izmantot mazutu ar paaugstinātu sēra saturu, gan Ekonomikas ministrija, gan Vides ministrija iesaka siltumra?ošanas uzņēmumiem nodrošināties ar noteiktas kategorijas izmešu atļaujām. Latvijā spēkā esošie tiesību akti, kas reglamentē vides jautājumus, pieļauj, ka uzņēmumi, kas emitē kaitīgas vielas, var saņemt īpašas izmešu atļaujas reģionālajās vides pārvaldēs. Uzņēmumam, kas saņēmis šādu atļauju, tiek dotas zināmas atkāpes no spēkā esošām vides prasībām. Obligāta gan ir prasība vienlaikus ar atļaujas pieprasīšanu iesniegt arī plānu, kādi pasākumi un cik ilgā laikā tiks īstenoti, lai nodrošinātu nepieciešamos vides kvalitātes standartus. Ministriju speciālisti uzskata, ka šādas atļaujas dotu uzņēmumiem iespējas pagarināt sērainā mazuta izmantošanas laiku līdz pat 2005.gada beigām, kas vienlaikus būtu termiņš, kurā iespējams veikt visus būvdarbus un rekonstrukciju projektus, lai atteiktos no mazuta lietošanas.

Tomēr arī šo šķietami loģisko risinājumu apdraud kāds fakts, kuru ietekmēt vairs nav ne vietējā likumdevēja, ne izpildvaras kompetencē, — risinājums ar izmešu atļaujām gan atbilst Latvijas normatīvo aktu prasībām, bet pēc mūsu valsts iestāšanās ES to var apstrīdēt ES institūcijas.

Risinājumi ir, problēma paliek

Lai gan valdības līmenī ir apzināta problēma — Eiropas vides prasību un nacionālās likumdošanas saskaņošana var ietekmēt sociālo un ekonomisko situāciju virknē Latvijas pašvaldību, jo skar tik jutīgu jomu kā komunālo pakalpojumu cenas, konkrēti — maksu par siltumu un karsto ūdeni, — skaidras atbildes, kā rīkosies valsts un kas būtu jādara pašvaldībām, lai izvairītos no negatīvā scenārija, proti, tarifu kāpuma, nav.

Pirmkārt, visi piedāvātie problēmas risinājumi vēl rodami tikai projektu līmenī, kaut arī pati problēma identificēta jau gada sākumā. Tas nozīmē, ka pat par optimālāko atzītais variants — uzņēmumu pāreja uz citiem kurināmā veidiem — ir tikai teorētisks pieņēmums, ne valdības akceptēts rīcības plāns, kura īstenošanai veicami secīgi uzdevumi.

Otrkārt, neviens, arī par labāko atzītais, risinājums, tomēr nenovērsīs siltuma un karstā ūdens cenu pieaugumu, bet ļaus vienīgi izvairīties no pēkšņa un strauja to kāpuma. Turklāt fakts, ka ar 2005. gadu siltuma tarifiem tiks piemērots pievienotās vērtības nodoklis, kas pats par sevi izraisīs lielāku vai mazāku pieaugumu maksai par apkuri un silto ūdeni, tiek minēts tikai garāmejot.

Treškārt, neizlēmība gan risinājuma variantos, gan viedokļu dažādība par nepieciešamo investīciju piesaistes mehānismiem, tikai sarežģī pašvaldību situāciju — tām tiek ieteikts saviem siltumapgādes uzņēmumiem gādāt izmešu atļaujas, kuru iegūšanai savukārt nepieciešami konkrēti rīcības plāni. Kā tos izstrādāt, ja valsts līmenī vēl tikai tiek diskutēts par kopējām tendencēm un virzību?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore