Ar centieniem noskaidrot savu piederību, apzināt pamatus un just tautas brāļu plecu

Par konferenci “Latgales pagātne, tagadne, nākotne”

Cik mūsu ir? Kas mēs esam?

Dr. habil. phil., prof. Pēteris Zeile

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.142, 14.10.2003.

Jāatzīmē arī, ka ne visi, kas 2000. gada tautskaitē Latgalē sevi atzinuši par latviešiem, ikdienā lieto latviešu valodu vai latgaliešu dialektu. Tā no 18393 Daugavpils latviešiem latviski runā 15603, Krāslavas rajonā no 17770 – 14319 utt. Tātad faktiskais latviešu skaits ir mazāks par statistiski fiksēto. Jāņem vērā, ka no visā Latgalē uzskaitītajiem latviešiem 37 tūkstoši jeb 2,1% latviešu valodu nemāk. Izņēmums gan ir Preiļu rajons, kurā latviski/latgaliski runājošo ir vairāk nekā oficiāli reģistrēto latviešu (18146) – 28162. Līdzīgi ir Balvu rajonā.

Kā jau atzīmēts, balstoties dažādu statistisko datu samērojumos, latgaliešu skaits (tradicionālajā 20.—30. gadu Latgalē) pašreiz ir ap 200 tūkstošiem, bet Latvijā un pasaulē kopumā varētu svārstīties ap 270—290 tūkstošiem.

Protams, tas nav daudzinātais un joprojām piesauktais pusmiljons. Taču tā ir pietiekami liela latviešu tautas daļa ar savdabīgu vēsturi, kas tiesīga aizstāvēt un vairot savu kultūras mantojumu, ar to bagātinot koplatvisko. Izjūtot satraukumu par saimnieciskās dzīves lejupslīdi un bēdīgo demogrāfisko situāciju, sabiedrība ir tiesīga celt trauksmi, liekot Rīgas varas vīriem saasināt redzi un dzirdi Latgales virzienā, kas līdz šim bijusi pavāja. Salīdzināsim: klinšu, ledāju un geizeru zeme Islande ar 290 tūkstošiem iedzīvotāju (apmēram tik, cik latgaliešu) ir vispusīgi attīstīta plaukstoša sabiedrība, jūtams spēks pasaules kopībā un kultūrā.

Latgalieši raksturīgi ar skarbajā vēstures gaitā apliecinātu izturību, lielu dzīvotsparu vēl ne tik senajā pagātnē izteiktu vitalitāti. Ar skaistu mērena klimata dabu, sakārtotu izglītības sistēmu, savām augstskolām, labām satiksmes artērijām un daudz ko citu.

Ko mums iesākt ar savu latgaliskumu

Nule minētie islandieši teic, ka viņu norvēģiskā ģenēze nav traucējusi tiem kļūt par suverēnu skandināvu tautu. Bet vai latgaliešu kā baltu atzara latviskā izcelsme vēsturisko apstākļu ietekmē to vērtusi par kādu īpašu tautu? Uz to pusi taču virza mūsu sarunas sākumā presē minētās izteikas un apgalvojumi? Nevienam nav svešs anekdotiskais aforisms: latgalietis ir latvietis ar kvalitātes zīmi. Šie jaunas tautas izgudrotāji akcentu liek uz šī aforisma beigu daļu, bet jūtami virzās nost no pirmās. Tas arī liek meklēt atbildi uz vēl un vēl cilājamo jautājumu: kas mēs esam un ko ar (dažkārt īpaši akcentēto) latgaliskumu gribam iesākt? Vai tas mums dod kādas priekšrocības vai ir traucēklis?

Kā jau minēts, dažs redz tik lielas latgaliešu priekšrocības, ka viņi varētu vīkšties pat savu valsti dibināt. Pagaidām nav vien zināms, kas varētu būt tās karalis (pēdējais – Jersikas, kuras astoņsimtgadi atzīmējam, karalis Visvaldis miris 1239. gadā).

Profesors Augusts Milts un arī šo rindu autors ir pētījuši latgaliešu etnomentalitāti (apceres LM, Acta Latgalica, “Katōļu Dzeive” u.c.), akcentējot ar pārējām latviešu ciltīm vienojošo (kas varbūt vistiešāk un jaušamāk saskatāms folklorā), ticis atzīmēts vesels etnomentāla rakstura komplekss, kas raksturīgs latgaliešiem. Taču šie pētījumi balstīti uz to latgaliešu, galvenokārt zemnieku, kopumu, kas 19. gs. un 20. gs. pirmajā trešdaļā kompakti (un samērā nošķirti gan no pārējās Latvijas, gan no visas plašās pasaules) dzīvoja tieši Latgalē. Tagad vairs nepastāv ne šī noslēgtība, ne zemniecība ar tās tradīcijām un dzīvesziņu, kas nereti bija visai striktas un rigoriskas. Liela daļa latgaliešu izklīdusi pasaulē un guvusi pavisam citu dzīves skatījumu un izjūtu. Taču daža “stingrā latgalieša” apziņā dzīvo kāds nemainīgs stereotips, kas mudina veidot dažādas šķobīgas virtuālas konstrukcijas. Mūsu senči staigāja vīzēs un pastalās, vakarēja pie priedes skala guns, bet vai mums šodien jāatgriežas šajā līmenī?

Jā, latgalieša, kurš, kā jau uzsvērts, vienmēr ticis saukts par latvieti (un par latgalieti viņu 20. gs. sākumā “nokrustīja” Francis Kemps) raksturu veidojuši dažādi, daudz nelabvēlīgāki apstākļi nekā pārējai latviešu daļai. Gribētos akcentēt vienu būtisku Latgales vēstures izpausmi, kas īpaši iespaidojusi latgalieša raksturu un kam ir saikne ar zināmas mūsdienu latgalieša daļas esmi, tās sašķeltību. Tā ir nemitīgā, var teikt, permanentā kultūras telpas sašaurināšana. Kā lāsts, kā ļauns liktenis. Reizē – atmiņas ierobežošana. Katolicisms prasīja aizmirst senās latgaļu reliģijas tradīcijas (kuras savos kultūrvēsturiskajos romānos spilgti tēlojuši Jānis Mauliņš un Jānis Lejiņš). Livonijas bīskapi un ordeņa mestri – aizmirst brīvību un patstāvību savās senvalstīs. Polijas valdnieki visādi ignorēja vietējo valodu un kā mazvērtīgu spieda to aizmirst. Krievijas cariskā vara aizliedza latgaliešu rakstību, grāmatniecību, kultūru vispār. Atsacīties no vienas kristietības un pāriet citā – pravoslavijā. Padomiskais totalitārisms lika aizmirst gandrīz visu latgaliešu agrāk radīto, grāmatas un preses izdevumus iedzina specfondu pagrabos. Kraso pārmaiņu laikā arī Latgales vēstures atmiņas glabātāji – arhīvi – tika atņemti un kļuva par citvalstu īpašumiem.

Tas kopumā izteikti ierobežoja latgaliešu vispārējos un kultūras apvāršņus, lika koncentrēties uz cieši “saspiesto” fizisko un garīgo vidi – ģimeni, savas draudzes baznīcu, zemnieku kopienu ar tās nostiprinātajām tradīcijām, kuras stiprināja te ilgstoši valdošā “Lietauvas statūta” jurisdikcija, atbalstot ieradumu tiesības.

Tas viss nostiprināja empīrisko pasaules uztveri, smadzeņu labo puslodi ar tās tēlaini emocionālo dominanti. Līdzās pozitīvām vērtībām (attieksmē pret ģimeni, sievieti, dabu, viesmīlību u.c.) šī kultūras telpas, atmiņas un brīvības ierobežošana veicināja zināmu “ieiešanu sevī”, atrašanos nemitīgās iekšējās aizsardzības pozīcijās iepretī dažādiem ārējiem spēkiem. Ne tikai pret dažādiem okupantiem, varas uzurpatoriem, bet arī pret pašu zemes citnovadiem.

Arī mūsdienās, kad nopietni starptautiskie eksperti Latgali pasludinājuši par visnabadzīgāko, visvairāk novārtā atstāto Eiropas reģionu, rodas minētais komplekss – vai mūsu nelaimēs nav vainīga miljonāriem un spožām mašīnām pārbagātā Rīga? Jo tieši tur acīmredzot slēpjas valsts nozadzēji, un Latvija, arī Latgale īpaši, tāpēc kļuvusi par visatpalikušāko ES kandidātvalsti.

Atjaunotās vārda brīvības apstākļos šis gadsimtos krājies komplekss, apvienojies ar pašreizējo bēdīgo situāciju (bezdarbu, nezālēm un krūmiem aizaugušajos laukos utt.), tiecas izlauzties divās jaušamās tendencēs. Viena no tām – jau atzīmētā. Nerēķināties ar reālajiem apstākļiem, aizvainotā pašlepnumā izcelt un hiperbolizēt kādu no sava vēsturiskā mantojuma formām – latgaļu senvalsti, katolicismu, valodas īpatnības un uz tām celt kādas “latgaliskas būves”, būtībā utopiskas konstrukcijas bez reāla pamata. Tas ir ceļš uz nekurieni, iekapsulēšanās hiperbolizētā iedomībā, pašvērtībā un pašu nosprausto robežu šaurībā.

Otrā tendence – labi apzinoties apziņas ierobežošanu un kultūras telpas sašaurināšanu pagātnē, enerģiski lauzt visus ierobežojumus, sašaurinājumus, sprostus un aizsprostus. Tā ir dominējoša. To enerģiski izmantojušas un izmanto jaunākās paaudzes. Izglītojoties, integrējoties visas Latvijas, Eiropas, pasaules kultūrā. Tās vērtības apgūstot un nostiprinot sevī, izmantojot savā darbībā. Piedaloties atjaunotās valsts veidošanā dažādās jomās – ekonomikā, pārvaldē, kultūrā. Ar reālu skatu uz dzīvi, saglabājot racionālo no latgaliskajām vērtībām, taču neaprobežojoties ar tām kā kaut ko absolūtu un pretstatāmu citām.

Protams, konkrētāk situācija būtu jāpēta mūsdienu sociologiem. Taču skaidrs ir viens: vairs neeksistē agrākais latgaļu telpiskais un etniski psiholoģiskais monolīts. Bet lielā mērā telpiski izkliedēts un apziņas invariantos diferencēts Latgales latvieša izcelsmes cilvēku kopums. Dažādiem pasaules iespaidiem “atšķaidīts” un bagātināts. Gan vispārējās globalizācijas, gan pirmām kārtām letonizācijas, citiem vārdiem, latviešu nācijas tālākās konsolidācijas procesā, kas nekad nav apstājies. Absolūtais latgaliešu vairums to neuztver traģiski, labi apzinoties, ka nevar mūžīgi dzīvot kādā vienā stadijā, iestigt kādā arhaiski zemnieciskā, patriarhālā noslēgtībā. Pret to īpaši enerģiski un argumentēti pēckara trimdā uzstājās gaišākais no latgaliešiem, talantīgais rakstnieks Jānis Klīdzējs, kas šo nelielo, sektantisko cilvēku grupu ironiski dēvēja par dižlatgaļiem. Daži no viņiem tiecās “optimizēt” latgaļu vēsturi, piemēram, traktējot latgaļu valodu kā vecāko baltu valodu, kas pirms vairākām tūkstošgadēm jau funkcionējusi Sarmātijas stepēs. (Nopietnais valodnieks Pjetro Umberto savā fundamentālajā darbā “Baltu valoda” augšzemnieku dialekta izveidi saista ar vēlākajām norisēm Baltijā.) Šie latgaļi nesājās ar petīcijām Eiropas iestādījumos, iestājoties par Latgales atdalīšanu no pārējās Latvijas.

Šie dižlatgaļu uzskatu rudimenti, kas latgalismu reducē uz trijiem vaļiem: latgaliešu valodu, katolicismu un... Kārļa Ulmaņa tīri iracionālu nozākāšanu. Kaut arī, dienu pēc dienas precīzi izsekojot konkrētās norises 30. gadu otrās puses Latgalē, droši var apgalvot, ka tieši Ulmaņa laikā novads piedzīvoja vislielāko plauksmi un augšupeju, salīdzinot gan ar visu iepriekšējo vēsturi, gan tālāko – līdz mūsdienām, kad Latgale “partiju demokrātijas” apstākļos atrodas ar toreizējo grūti salīdzināmā situācijā. Kas attiecas uz katolicismu... Katoļu pasaulē ir vairāki simti miljonu, piederīgu dažādām tautām un etnosiem un neviena sevi neizceļ īpaši tikai tāpēc, ka pieder šai senākajai konfesijai, kuras daudzās negācijas inkvizīcijas un citās darbībās nesen atzina un nožēloja pāvests Jānis Pāvils II. Kaut arī katolicismam Latgalē bija savas pozitīvās izpausmes un nopelni (otrās rakstu tradīcijas iedibināšana, latviskuma saglabāšana u.c.). Taču, kā jau atzīmēts, latgaliskuma fenomenu ir veidojis viss vēsturisko apstākļu kopums. Arī tas, ka latgaliskais latviskums ir ticis no dažādām pusēm izteiktāk apdraudēts un nomākts nekā vispārlatviskais, vai kā citādi teic – baltiskais latviskums. Tāpēc latgaliskais latviskums ticis un joprojām tiek aizstāvēts vairāk vai mazāk hiperbolizētās, sevī iecistētās izpausmēs, kas to dara nevis stiprāku, bet mazliet naivi iešķobītu. Tas attiecas, piemēram, uz priekšlikumu visus Saeimas likumus un lēmumus publicēt “kā latviski, tā latgaliski”, atjaunot 1921. gada augustā Ministru kabineta pieņemtos “Noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu” līdztekus valsts valodai kā oficiālu darba valodu Latgalē. Pamatojums: “Latviešu valoda latgaļiem tomēr ir sava veida svešvaloda līdzīgi kā latviešiem lietuviešu valoda.” Jo iespaidīgāk tāpēc, ka to nesaka kāds profāns, bet profesionāls valodnieks Juris Cibuļs savā apcerē “Kaunīgie latgaļi”, kas 2002. gada 20. augustā bija publicēta “Lauku Avīzē”.

Kā saglabāt šo vēsturisko latviešu valodas paveidu

Valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunkts skan: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Līdz šim valsts nodrošinājums izpaudies tikai pastarpināti – ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, dodot iespēju Latgales Kultūras centra izdevniecībā laist klajā dažas grāmatas latgaliešu rakstu valodā. Tās tiek izplatītas tikai Latgalē – kā senāk – līdz Aiviekstei. Rīgā, Liepājā un citur Latvijā dzīvojošie latgalieši pie tām netiek, bet tās iegādājas un lasa ļoti kūtri, jo atsvešinājušies no latgaliskajiem rakstiem un trūcīguma dēļ nevar atļauties izdot naudu par grāmatām. Latgaliešu inteliģences pārstāvji savas biedrības saietos, arī dažā konferencē, runā latgaliski. Taču vērst latgaliešu dialektu vai rakstu valodu par Latgales iestāžu Saeimas dokumentu izplatības valodu ir utopiski. Tā būtu virzīšanās uz divu valsts valodu pusi, ko nevēlas arī paši latgalieši. 1921. gada Noteikumi bija pārejas laika dokuments. Latgaliešiem apgūstot kopnacionālo latviešu valodu, tas zaudēja savu aktualitāti, un tā atjaunošana mūsdienās būtu vienkārši anahronisms. Jāņem vērā arī latgaliskās rakstības krīze, atsvešināšanās no tās, īpaši pašreiz pastāvot diviem ortogrāfijas veidiem.

Vairākkārt esmu izbraukājis savu dzimto Preiļu rajonu. Pašvaldības iestādē, skolā, pat Aglonas sieviešu klosterī dzirdēju runājam tikai valsts valodā. Visi Preiļu skolotāji teic, ka dažu Rīgas latgaliešu ieteikumam skolās pāriet uz latgaliešu valodu nav motivācijas. Latgalē vēl jo vairāk nekā citos novados jāizkopj latviešu literārā valoda, lai jaunieši pēc ģimnāzijas beigšanas neizjustu diskomfortu ar dialekta intonācijām. Bet latviešu valodas kursā jāapgūst latgaliskās runas un rakstības pamati, vēršoties pret dažādiem izkropļojumiem, īpaši rusifikācijas iespaidā tapušiem. Vienpusīgi uzspīlētu, īpaši robustu latgaliskumu nekur netur augstā vērtē; tāda latgaliskuma paraugi ir nesen klajā laistie kompatktdiski “Latgalīšu častuškas”.

Ir vēl Latgalē vecākās un vidējās paaudzes, kas izceļas ar bagātu un sulīgu latgalisko runu. Taču tikai sadzīviski lietota runa aizvien vairāk noplicinās, leksika nabagojas un tiek oderēta ar veco un padomjlaika slāvisma sajaukumu. Šo situāciju atgādina manas novadnieces Daigas Lapānes zīmīgais dzejolis “Valodiņa”. “Noplīšām pastaliņām / Tek gar upi valodiņa / Tek un tek un neapstājas / Savā zemē nav tai mājas / Līdz ko visas runas beidzas / Viņai projām jāaizsteidzas /Sirmo galvu nodūrusi/ Atstāj ļaudis klusi klusi… “

Tās līmenis jau neceļas no tā, ka reizi gadā (vasarā) sanāk kopā daži valodas skolotāji, ka uz vienas rokas pirkstiem skaitāmās skolās kaut ko fakultatīvi tiecas skaidrot, ka latgaliski lasa un runā japānis Hidekazu Takahaši, ka to labi apguvis dzejnieka Ulda Bērziņa dēls Ansis Bērziņš, izveidojot internetā latgalisko mājaslapu, kurā reti kāds ieskatās. Sen zināms, ka tautas valodu dzīvu uztur un bagātina prese un literatūra. Dažu nīstajos Ulmaņgados iznāca divas nopietnas nedēļas avīzes un vairāki žurnāli, bet tagad vairs nav neviena paša periodiskā izdevuma latgaliski. Tieši šajā jomā varētu gaidīt valodas likumā apsolīto valsts atbalstu. Latgaliešus nomāc izdzīvošanas rūpes, un viņi paši atteikušies no savām avīzēm (“Moras Zeme”, “Latgolas Bolss”), kas iznāca atmodas gados. Ātri apstājās pāris gadus cerības sološais žurnāls “Latgale”, kurš publicēja arī latgaliskos tekstus. Vāji pērk un lasa latgaliskās grāmatas, kuras J. Elksnis izdod Rēzeknē. Tās pēc kāda laika tiek uzdāvinātas skolām un bibliotēkām. Manuprāt, tieši preses un literatūras ignorance, tabula rasa laikrakstu un žurnālu vietā ir sekas šai tagadējai valodiņai “ar noplīsušām pastaliņām”, kā teic Daiga Lapāne.

Turpmāk — vēl