Par izcilu latviešu karavīru, strēlnieku virsnieku, Latvijas patriotu

Apgādā "Medols" nupat nākusi klajā Artura Heniņa grāmata "Čiekurkalna Volda akselbantes"

Ievadā

Kas tik vien nav sarakstīts un sarunāts par latviešu strēlnieku virsnieku un atbrīvošanās kara dalībnieku Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Voldemāru Ozolu!

Latviešu strēlnieku organizācijas komisijas priekšsēdētājs, Krievijas Valsts IV Domes deputāts Jānis Goldmanis par viņu rakstījis:

"Reti apdāvināts un ļoti spējīgs virsnieks. Latviešu Napoleons. Ģenerālštāba akadēmiju viņš beidzis tik spīdoši kā vēl neviens visā akadēmijas pastāvēšanas laikā. Pēc viņa plāniem ieņemta Vana un Erzuruma."

Pulkvedis Jukums Vācietis:

"Kapitāns Ozols bija pazīstams kā apķērīgs un dūšīgs cilvēks."

Viļņas karaskolas biedrs Alfrēds Skroderis:

"Ļoti interesanta personība ar izcilām militārām spējām."

Vēsturnieks Ādolfs Šilde:

"Kontroversāls pulkvedis."

Politiķis Fricis Menders:

"Voldemāram Ozolam, gan kā latviešu strēlnieku virsniekam, gan kā Igaunijas un Latvijas armijas virsniekam, ir piekritusi diezgan dēkaina loma Latvijas vēsturē."

Rakstnieks Kārlis Skalbe:

"Pulkvedis Ozols, kurš pierādījis neapšaubāmas karavadoņa spējas, tiek atkomandēts atpakaļ pie igauņiem. Kāpēc? Vai spējas mums vairs neder? Vai mēs viņas neprotam lietot jeb no viņām bīstamies? Ar kādu nevērību mēs atsviežam šo zelta gabalu igauņiem!"

Politiķis Jūlijs Daniševskis:

"Štabskapitāns Ozols, bez šaubām, ir viens no politiski gudrākajiem latviešu oficieriem, pēc politiskā virziena — nacionālradikālis, kurš ļoti drīz izprata strēlnieku organizāciju nozīmi un mēģināja taktiski un lojāli tās izmantot kareivisko, mēreni revolucionāro un nacionālo nolūku labā."

Rakstnieks Jānis Kārkliņš:

"V.Ozols... ir nenoliedzami krietns lietpratējs savā specialitātē, veco latviešu strēlnieku virsnieks ar krievu kara akadēmijas izglītību, bet tikpat svaidīgs un neveiksmīgs politiķis, kas no šīs kaites nespēja atbrīvoties un beidzot pazuda spāņu pilsoņu karā."

Vēsturnieks Edgars Andersons:

"Apdāvinātais un avantūriskais Ozols kļuva spilgta, bet traģiska personība ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskajā forumā."

Vēsturnieks Aivars Stranga:

"Slavens latviešu karavīrs un dēkains leģionāru vadītājs."

Politiķis Bruno Kalniņš:

"Viņš bija visai īpatnēja personība. Iedomīgs cilvēks un labs militārs lietpratējs, kas bija atzinis revolūciju un tagad rosīgi darbojās Iskolastrelā, cenzdamies izlīdzināt virsnieku un strēlnieku pretišķības. Kādas noteiktas līnijas viņam trūka, un 1917.gada augustā viņš no politiskās skatuves pazuda. Par strēlnieku politisko vadoni Ozols nekļuva."

Latvijas IV Saeimas deputāts Pēteris Zālīte:

"Pulkvedis–leitnants Ozols — viens politisks staigulis, kas izstaigājis veselu rindu partiju, kas savā laikā mēģināja strādāt kopā ar kreiso spārnu un tagad nogājis līdz atklātam fašismam. Šis politiskais staigulis, kam nav nekādas noteiktības, kam visus šos gadus nekas nav bijis svēts, kas ir nodarbojies tikai ar tukšu pašreklāmu,— tas ir tas, kas stāv šīs fašistiskās organizācijas priekšgalā un kas būšot Latvijas atbrīvotājs un aplaimotājs."

Operdziedātājs Mariss Vētra:

"Es ticēju Kārlim Ulmanim. Viņš nebija nedz ģeniālais pulkvedis Voldemārs Ozols, nedz skaistais Gustavs Celmiņš, nedz arī sīkais Bruno Kalniņš."

Strēlnieku vēstures pētnieks Ilmārs Andersons:

"Par šo cilvēku stāsta leģendas. Viņu līdz šai dienai atceras un godā armēņu tauta, bet mēs, latvieši, par viņu zinām nožēlojami maz."

Ar vispretrunāgākajiem epitetiem viņu apveltīja arī avīzes.

"Jaunākās Ziņas" 1919.gada 15.novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem:

"Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis.

Bet Kārļa Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā "Brīvā Zeme" 1934.gada 12.aprīlī:

"Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."

Diez vai ir vēl otrs latvietis, kurš ir uzvilcis piecu armiju virsnieku formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes gaidījis nāvessodu un divas reizes bijis uz pašnāvības sliekšņa. Bet Latvijas vēsturē ir ierakstītas viņa plānotās Ziemassvētku, Juglas, Cēsu un pret Bermontu vērstās kauju operācijas.

Šī kultūrvēsturiskā romāna autors, balstoties uz plašiem arhīvu un pētījumu materiāliem, kā vēstures doktors un literāts lūkojis pietuvoties šīs pretrunīgās personības būtībai ar dokumentālās beletristikas palīdzību. Neviena persona vai epizode šeit nav sadomāta un ar šodienas atpakaļejošu gudrību pamācīta vai iztirzāta. Te vēsturiskos apstākļos darbojas vēsturiskas personas, no kurām vairākas, tādas kā Juhans Laidoners, Nikolajs Judeņičs, Dmitrijs Parskis un citi, ir labi zināmas arī Latvijas sabiedrībai. Notikumos redzama vieta ierādīta ne tikai ģenerāļiem un karavadoņiem, bet arī jaukām, mīļām sievietēm, pret kurām jauna virsnieka sirds nav vienaldzīga.

Iedziļinoties materiālā, autors apjauta, cik pasaule ir šaura, paaudžu mūžs īss un ka tautu likteņi savijušies un senās traģēdijas atbalsojas līdz mūsu dienām.

Lasītājiem piedāvātais sacerējums stāsta par Voldemāra Ozola līdz šim mazāk zināmo jaunību, kad viņš izstaigāja Krieviju un Kaukāzu un autors mēģināja rast vispilnīgāko atbildi uz jautājumiem — no kurienes, ar kādu piedzīvojumu, emociju un ambīciju bagāžu 1916.gada februārī Rīgā latviešu strēlnieku bataljonos ieradās tāds štāba kapteinis ar Krievijas ģenerālštāba akselbantēm uz labā pleca.

Arturs Heniņš

Epilogā

Ziemassvētku kaujas nepielika punktu Voldemāra Ozola mūžam. Tās apbalvoja viņu ar kaujas pieredzi, autoritāti un varonības ordeni — Jura krustu. Lielākie notikumi un piedzīvojumi, uzvaras un sakāves vēl bija tikai priekšā.

Pusotra mēneša laikā vēl nebija izvērtēti Ziemassvētku kauju guvumi un zaudējumi, kad pasauli no eņģēm izcēla 1917. gada Februāra revolūcija Petrogradā. Cara režīmā māktās tautas pēkšņi bija apžilbinājusi demokrātiskā brīvība. Šķita, ka virsnieku godbijīga sveicināšana un komandieru vienvadība ir nīdējamas carisma paliekas. Par noteicējām karaspēka daļās kļuva vēlētas padomes, bet latviešu strēlniekos — Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja jeb, kā toreiz to sauca, Iskolastrels. Tās priekšsēdētājs no 1917. gada 29. marta līdz jūlijam bija Voldemārs Ozols. Šo laiku viņš vēlāk atcerēsies kā vissmagāko savā mūžā. Neesot bijis viegli būt vidutājam starp strēlnieku vairākumu par pārprastu demokrātijas visatļautību un virsnieku mazākumu, kas bieži vien nav gribējuši atsacīties no savām agrākajām privilēģijām un pat necentušies panākt kaut pussolīti pretī demokrātijai un saviem padotajiem.

Strēlnieki bija organizēts un latviešu sabiedrībā populārs un aktīvs spēks, kurā bija pulcēti visdažādāko slāņu un novadu pārstāvji. Lai mūsdienu cilvēks to labāk stādītos priekšā, strēlnieku apvienoto padomi varētu salīdzināt ar trešās atmodas Tautas fronti.

Toreizējie politiķi Voldemāram Ozolam nepiedeva to, ka viņš, vadot Latviešu strēlnieku pulku padomju apvienotā II kongresa sēdes, bija pieļāvis boļševiku viesu aģitāciju, lai delegāti pieņemtu radikālas boļševistiskas rezolūcijas, kurās netiktu atbalstīta Krievijas Pagaidu valdība un karš. Politiķiem, protams, likās, ka šī balsojuma rezultātus ir izšķīrušas vienīgi aģitējošas runas, it kā bez šīm rezolūcijām Pagaidu valdībā vīlušies strēlnieki 1918. gadā Krievijā nebūtu atbalstījuši boļševikus. Tikpat nīgru kritiku Voldemārs Ozols par savu vidutājību saņēma no kreiso radikāļu spārna.

1917. gada jūlijā Voldemārs Ozols atgriezās strēlnieku brigādē un aktīvi piedalījās Juglas kaujās, kuras nepieļāva uzbrūkošajam vācu karaspēkam Rīgas frontē ielenkt krievu 12. armiju un pierādīja, ka revolūcija nav atņēmusi strēlniekiem kaujas spējas.

Kad notika boļševiku Oktobra apvērsums, Voldemārs Ozols pilnīgi apjuka. Viņš atstāja strēlniekus, kuri to atbalstīja, un gadu klīda pa Krieviju, notikumu jēgu, darbu un sirdsmieru meklēdams. Ozols uzturējās Pleskavā, Maskavā, Petrogradā, Saratovā, tad devās uz Sibīriju. Pēc tam viņa tālaika klejojumu maršrutā ietilpa Maskava, Sizraņa, Perma, Nadežinska, Sosova, Kazaņa, Ņižņijnovgoroda un Sokolovka.

Pēc novembra revolūcijas Vācijā un tai sekojošajiem notikumiem Baltijā Voldemārs Ozols sajuta vajadzību pāriet fronti un atgriezties Rīgā. Šeit tika proklamēta neatkarīga Latvija, kurai varētu noderēt viņa militārās zināšanas.

Voldemārs Ozols nonāca Rīgā, taču, Latvijas Pagaidu valdības spiests, sarkanarmijas apdraudēts, devās uz Liepāju. Savukārt tur pats valdības galva Kārlis Ulmanis ne tikai atraidīja viņa pakalpojumus, bet piedraudēja nodot viņu vāciešiem. Tā arī notika. Landesvēristi Ozolu apcietināja, uzveda uz kuģa, kas devās uz Igauniju, lai tā apkalpe izmestu viņu jūrā. Taču, pateicoties kuģa kapteiņa žēlsirdībai, Ozols tika izsēdināts krastā Sāmsalā, kur viņu aizturēja. Apcietinājumā viņš izslimoja tīfu. Bet tanī pašā laikā latviešu kara tiesa, ko vadīja pulkvedis Zemitāns, šim aizdomīgajam vīram pēc kara laika likumiem piesprieda nošaušanu. Tomēr no nāves Voldemāru Ozolu izglāba viņa draugs Juhans Laidoners, kurš tajā laikā bija Igaunijas armijas komandieris. Tā bija liela likteņa ironija. Laidoners nosūtīja Ozolu par savu pārstāvi uz Igaunijā topošās Ziemeļlatvijas armijas štābu.

Cēsu kauju laikā, kad Ziemeļlatvijas un Igaunijas armija sakāva vācu Landesvēru, Ozols veica štāba priekšnieka pienākumus. Viņš devās uz sarunām Carnikavā ar Baloža brigādi par iespējamo sadarbību. Tomēr, lai Baloža brigāde glābtu savus sabiedrotos landesvēristus no galīgas sakāves, Ulmaņa valdības pārstāvji steidza ar Landesvēru Strazdumuižā noslēgt mieru, pēc kura noteikumiem igauņu armijai un Ozolam kā tās pārstāvim tika liegts ienākt Rīgā.

Voldemāru Ozolu atcerējās tikai rudenī, kad Rīgai draudēja Bermonta uzbrukuma briesmas. Šajās kaujās Voldemārs Ozols bija Latvijas armijas operatīvās daļas priekšnieks.

Taču arī pēc šīm uzvarām Voldemārs Ozols no Latvijas armijas vadības puses nekādu pretimnākšanu nejuta, tādēļ viņš devās prom par militāro padomnieku Lietuvas armijas štābā, kas tolaik cīnījās ar Poliju par Viļņas atgūšanu. Pa to laiku Voldemāram Ozolam un viņa brālim Pēterim 1921. gadā piešķīra Lāčplēša kara ordeni. Atgriezies Latvijā, viņš 1922. gada 26. maijā apprecējās ar strēlnieku laikos iepazīto zobārsti Annu Rīteli.

Kā redzamam Latvijas atbrīvošanas kara dalībniekam Voldemāram Ozolam piešķīra Lielplatones muižu, ko viņš gribēja pārvērst par lauksaimniecības mašīnu izmēģinājumu staciju, taču saimniekošanā viņš sekmes neguva, un muižu pārņēma kreditors.

Pēc tam vairākus gadus Voldemārs Ozols strādāja Finansu ministrijā par revidentu Valsts linu monopola nodaļā, aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu.

Trīsdesmito gadu sākumā atvaļinātais pulkvežleitnants Ozols sāka vairāk pievērsties politikai, darbojās ekonomikas profesora Kārļa Baloža Darba savienībā, vadīja laikrakstus "Jaunā Diena", "Tautas Sociālists" un "Tautas Vienība". Par vairākām publikācijām viņš tika apvainots Saeimas apvainošanā, taču tiesa viņu attaisnoja.

1932. gada 15. decembrī Voldemārs Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās Piektā gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un nacionālās armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja sabiedrisko tiesu par korupcijām Saeimā. Tas deva ieganstu Saeimai leģionārus uzskatīt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju, to aizliegt, Voldemāru Ozolu apcietināt un pēc pusgada piespiest atstāt Latviju.

1934. gada 6. maijā Voldemārs Ozols ar diviem saviem paziņām caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika apcietināts. Tas bija 15. maija apvērsuma priekšvakars, un Ozola ierašanās fakts lieti noderēja tā rīkotājiem par ieganstu, ka Kārlim Ulmanim ir jāglābj Latvijas valsts no Ozola militārās diktatūras. Ar šādu apsūdzību neskopojas arī vairāki šodienas vēsturnieki. Taču patiesības labad jāpiebilst, ka Politpārvaldes izmeklēšana šādu apsūdzību nespēja apstiprināt. Izmeklēšana Ozola lietā drīz vien tika pārtraukta, taču viņu paturēja apcietinājumā Centrālcietuma vieninieka kamerā uz tā sauktā Kerenska likuma pamata, kad patvaļīgam, beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem.

1936. gada 18. jūnijā Voldemāram Ozolam atļāva izceļot uz Lietuvu. Viņš apmetās uz dzīvi Telšos.

1936. gada rudenī sen lolots tūrisma brauciens uz Parīzi pārmainīja Voldemāra Ozola turpmāko dzīvi. Te viņš sastapās ar K.Ulmaņa no darba atbrīvoto Latvijas sūtni Fēliksu Cielēnu. Tas bija laiks, kad Spānijā brieda pilsoņu karš un cilvēks ar militārām zināšanām tur bija ļoti noderīgs. Jau novembrī viņš, Sociālistiskās Internacionāles rekomendēts, devās uz Valensiju, kur pēc Franko apvērsuma darbojās Spānijas republikāņu valdība. Voldemāru Ozolu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par aizmugures spēku apmācības priekšnieku.

Nopietns vēsturnieks Edgars Andersons savā pētījumā "Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture" (1983, 587. lpp.) min kādu ASV izlūkdienesta izdibinātu faktu, ka Voldemārs Ozols 1936. gada oktobrī caur Latviju esot organizējis PSRS ieroču piegādes Spānijai. Tomēr šāds pieņēmums ir noraidāms tāpēc vien, ka Ozols šajā laikā Spānijas dienestā vēl nebija.

Tomēr spiegu mānija, ko Spānijas drošības dienestam pielaiduši PSRS padomnieki, negāja secen arī Voldemāram Ozolam un viņa kundzei Annai. Viņus apcietināja. Diez kā viņiem būtu vēl gājis, ja ar Sociālistiskās Internacionāles pilnvarām nebūtu devies palīgā tas pats Fēlikss Cielēns. Voldemāru Ozolu reabilitēja, atjaunoja amatā, izmaksāja kompensāciju, tomēr Spānijā pēc piedzīvotā viņš vairs nepalika. Viņi ar sievu pārcēlās uz Parīzi.

Šeit viņš palika arī tad, kad Franciju okupēja hitleriskās Vācijas karaspēks. Sākās interesants, taču ar informāciju visai skops posms Voldemāra Ozola dzīvē. Viņš uzņēma sakarus ar franču pretestības kustību Rēsistance . Ozolu atrada arī PSRS izlūkdienests, kam viņš sniedza ziņas par vācu okupācijas armiju. Tas ir visai plašs krievu valodā uz 2400 mašīnraksta lappusēm sarakstīts materiāls.

Tomēr latviešu trimdas presē ir arī publikācijas par to, ka Ozola grupas darbību, viņam nezinot, esot kontrolējis vācu izlūkdienests un tādēļ amerikāņi viņu 1944. gadā esot apcietinājuši, bet izglābusi PSRS reevakuācijas komisija, kas pavērusi iespēju viņam ar sievu un audžumeitiņu no Parīzes caur Marseļu, Odesu un Maskavu 1945. gada 22. jūlijā atgriezties Rīgā.

Voldemārs Ozols sāka strādāt par docentu Latvijas Valsts universitātes un Pedagoģiskā institūta Ģeogrāfijas fakultātē, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bet, tā kā Ozolam trūka zinātnisku darbu publikāciju, viņš tika pazemināts par vecāko pasniedzēju. Voldemārs Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.

Ar smagiem dvēseliskiem pārdzīvojumiem iesākās Voldemāram Ozolam kārtējā kartogrāfijas prakse 1949. gada vasarā senču dzimtajā Vecpiebalgā. Viņš bija redzējis, ka Cēsīs tika demontēts Skolnieku rotas piemineklis — viņam tuvo 1919. gada kauju piemiņas zīme. Mājas, kurās viņa studenti tika laipni uzņemti iepriekšējās vasarās, bija tukšas un izpostītas, jo to saimnieki bija deportēti uz Sibīriju. Tas noveda Voldemāru Ozolu līdz sirdslēkmei, un jau prakses pirmajās dienās 5. jūnijā viņš mira. Pēc dažām dienām viņu ar pienācīgu godu izvadīja no Pedagoģiskā institūta aktu zāles Raiņa bulvārī 29 uz Raiņa kapiem. Pēc 36 gadiem turpat tika guldīta arī viņa mūža līdzgaitniece, atbalstītāja un dievinātāja Anna.

Voldemārs Ozols