Par sūdzību straumi uz Strasbūras tiesu

Latvijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā Egīls Levits:

Foto: A.F.I.

Vai tie jautājumi, par ko taisnības meklētāji no Latvijas vēršas ECT ir salīdzināmi ar sūdzībām no citām valstīm? Vai tās var norakstīt uz postsovjetisma izpausmju rēķina vai atbildība jāuzņemas politiķiem, ierēdņiem? Kam?

Katrai valstij ir savi problēmu smagumpunkti. Piemēram, Turcijā — ar pilsoņu karu Kurdistānā saistītie jautājumi, Grieķijā — īpašuma atsavināšanas problēmas, Itālijā — tiesas procesa ilgums.

Latvijā patlaban galvenā ir ieslodzīto problēma. Pirmstiesas izmeklēšanas laiks ir ļoti ilgs, un ne vienmēr tiek pārbaudīta nepieciešamība turēt cilvēku apcietinājumā. Par to ir diezgan liels sūdzību skaits. Mazāk aktuāls pēdējos gados kļuvis jautājums par bijušo PSRS pilsoņu izraidīšanu no Latvijas. ECT kritērijs ir šāds: persona, kas ilgu laiku dzīvojusi kādā valstī, var tikt izraidīta tikai tad, ja tā pati kaut ko noziegusies, bet ne tādēļ, ka būtu mainījušies likumi. Trešais sūdzību no Latvijas smagumpunkts ir taisnīgs tiesas process.

Kopumā es neteiktu, ka visas problēmas ir specifiski postsociālistiskas. Kaut vai izraidīšana: problēmas ar ECT standartu ievērošanu izraidīšanas lietās ir virknei Rietumeiropas valstu. Arī taisnīgs tiesas process ir sūdzību smagumpunkts gandrīz visās Eiropas valstīs. Tomēr sūdzības no Rietumeiropas pārsvarā ir par nestandarta situācijām, par taisnīgas tiesas principu tālākattīstīšanu, bet sūdzības no Austrumeiropas bieži attiecas uz gadījumiem, kur ir runa par sen atzītiem, vispārīgiem taisnīgas tiesas principiem. Jāsaka arī, ka pirmstiesas izmeklēšanas ilgums, sliktie ieslodzījuma apstākļi ir specifiska Austrumeiropas problēma.

Jūs pirms pāris gadiem norādījāt uz problēmām tiesu sistēmā. Vai saskatāt būtiskus uzlabojumus šajā jomā pēdējos gados, kas varbūt ļautu arī novērst vienas otras sūdzības nonākšanu ECT?

Te tomēr jāatgriežas pie postsociālisma ietekmes. Jautājums, kas ir taisnīgs tiesas process, Padomju Savienībā netika uzdots. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas tiesām bija jāapgūst tiesiskas valsts pamatprincipi, uz kuriem balstās taisnīgs tiesas process. Šajā jomā redzu zināmu progresu. Tur lielu pienesumu devusi Satversmes tiesa. Savos spriedumos tā norāda uz šiem standartiem, un tie lēnām iedzīvojas tiesu praksē. Taču zemāko instanču tiesas ne vienmēr ievēro šos taisnīga procesa standartus. Problēma pastāv, bet mazinās.

Pērn ECT no Latvijas saņēmusi 256 iesniegumus, no kuriem reģistrēti 206, no tiem turpat puse — 102 — atzīti par nepamatotiem. Septiņas lietas ir izskatīšanā, divas lietas — Laventa un Podkolzinas — Latvija ir zaudējusi. Kā jūs vērtējat šādu bilanci?

Bilance ir normāla — vidējais rādītājs. Latvijas pilsoņi ir pat nedaudz aktīvāki, vēršoties ar sūdzībām ECT. Taču jāuzsver, tas uzreiz nenozīmē, ka šie pārkāpumi patiešām ir.

Vai šī cilvēku aktivitāte liecina par neuzticēšanos Latvijas tiesu instancēm?

No šīs statistikas nekādus secinājumus nevar izdarīt. Piemēram, no Francijas ir divreiz mazāk sūdzību nekā no Lielbritānijas, kaut gan iedzīvotāju skaits ir vienāds. No tā nevar secināt, ka cilvēktiesību situācija Francijā būtu sliktāka vai labāka nekā Lielbritānijā. Sūdzību skaitu būtiski ietekmē ECT atpazīstamība attiecīgā valstī.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc intervijas “Valstiska domāšana Latvijā ir reta parādība”