Lauku galvenā vērtība aizvien ir cilvēki

Atis Slakteris, zemkopības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Šāpavasara pieredze ar nosalušajiem sējumiem un stādījumiem zemniekiem bijusi ļoti sūra. Kas nākamajā gadā varētu mainīties sējumu un stādījumu apdrošināšanā?

— Zemkopības ministrija (ZM) gatavo piedāvājumu, lai nākamajā gadā zemnieki būtu vairāk ieinteresēti savus īpašumus apdrošināt. Kaut, domāju, pēc šāgada pieredzes jau nekāds īpašs stimuls vairs nav vajadzīgs. Zemnieki būs sapratuši — gan tie, kas paši cieta, gan arī tie, kas laimīgā kārtā necieta. Taču jebkurā gadījumā pagājušā gada rudenī bija iespējams izmantot subsīdijas 30 procentu apmērā no apdrošināšanas prēmijas summas, šajā pavasarī jau procenti tika palielināti līdz 40. Tagad mēs apsveram variantu, lai zemniekiem, kuri apdrošina savus sējumus un stādījumus, jau rudenī maksātu 50 procentus no apdrošināšanas iemaksas summas.

— Vai kāda cita veida subsīdijām, piemēram, subsīdijām ražošanas attīstībai, būs kāda saistība, piemēram, ar obligātu īpašuma apdrošināšanu?

— Šāds viedoklis ir arī valdībā — vajag ieviest burkāna un pātagas principu. Bet patiesībā ir bīstami noteikt obligātus maksājumus. Tas ir diskutējams jautājums: ja sāk mainīt kādu tirgus sektoru, tad rodas sarežģījumi. Ja apdrošināšanas sabiedrības zinās, ka zemniekiem obligāti īpašumi ir jāapdrošina, lai dabūtu subsīdijas, tad ir viena lieta. Taču, ja zemnieks var izvēlēties,— tā ir cita lieta un runa. Galavarianta iespējamai viena veida subsīdiju saistībai ar citām subsīdijām vēl nav, bet jebkurā gadījumā tiks palielināts atmaksājamais procents no zemnieka iemaksām apdrošināšanas sabiedrībai.

— Kādu redzat Bulduru dārzkopības vidusskolas nākotni saistībā ar privatizāciju?

— Domāju, ka Bulduru dārzkopības vidusskola ir tāda kā mūsu dārzkopības galvaspilsēta, un "mana mūža" laikā tā noteikti tāda arī paliks. Es darīšu visu, lai tas tā būtu.

Uzskatu, ka šī skola varētu būt privāta, bet privatizācijai jābūt tādai, kuras rezultātā skola kļūst par vēl labāku mācību iestādi, kas savā jomā māca speciālistus.

— Kas gaidāms zemniekiem saistībā ar Komerclikuma stāšanos spēkā attiecībā uz saimniecību pārreģistrēšanu?

— Pamatideja ir tāda. Likumā ir noteikti kritēriji, kad zemniekam obligāti jāveic reģistrācija. Ja tas nav obligāti jādara, tad zemnieks ir vienkārši fiziska persona, kas uzņemas saistības saimnieciskās darbības veikšanas gadījumā. Komerclikuma 75.pantā ir noteikti kritēriji, kuros gadījumos fiziskajai personai jābūt reģistrētai kā individuālajam komersantam. Tas jādara tajos gadījumos, ja apgrozījums no gada laikā veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz 200 000 latu, ja ir iekārtota pastāvīga pakalpojumu sniegšanas vai preču pārdošanas vieta, ja saimnieciskās darbības nodrošināšanai vienlaikus tiek algoti vairāk nekā pieci darbinieki. Protams, ja fiziskā persona vēlas, tā var reģistrēties brīvprātīgi arī tad, ja nav iepriekšminēto nosacījumu.

Ja zemnieks darbosies vai nu kā fiziska persona, vai arī būs reģistrējies kā individuālais komersants, jebkurā gadījumā šī persona par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Komercsabiedrības var izvēlēties uzņēmējdarbības veidu, un tad ar savu mantu atbild uzņēmējsabiedrība. Taču no šā viedokļa nekādu lielo izmaiņu nav — arī pašlaik zemnieku saimniecība, kura nav SIA, atbild ar visu savu privāto mantu.

Komerclikuma pārejas noteikumos ir teikts, ka būs īpašs likums, kas noteiks kārtību, kādā Komerclikums stāsies spēkā. Šis īpašais likums vēl nav pieņemts, un pilnīga skaidrība būs tikai tad, kad likums būs izsludināts, un to, domājams, varētu izskatīt un pieņemt Saeimas rudens sesijā.

— Cik tālu šobrīd ir SAPARD lietas?

— SAPARD finansējums būs obligāti, un optimistiskā prognoze (ko deva Eiropas Savienības lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers) ir, ka kandidātvalstis šo finansējumu varētu saņemt šāgada beigās. Taču jebkurā gadījumā nauda kandidātvalstīm zudumā neies, apgalvoja komisārs. Tieši šā jautājuma sakarā Briselē tika sapulcināti visu kandidātvalstu zemkopības ministri, un runas un jautājumi bija ļoti asi un skarbi. Uz šo pasākumu devos ar bažām, jo nezināju, kā Latvija uz visu pārējo kandidātvalstu fona izskatīsies,— vai mēs esam vāji vai stipri, cik gatavi esam. Taču, redzot tās problēmas, kas vēl kārtojamas arī citām kandidātvalstīm, sapratu, ka mēs esam tikuši tālu un uz kopējā fona izskatāmies ļoti labi. Man ir pārliecība, ka tad, ja ES tiks uzņemta vairāk nekā viena kandidātvalsts, Latvijai būtu jābūt to skaitā. Kā tas būs, to redzēsim, jo tomēr prasības ir ļoti augstas. Taču, spriežot pēc citu valstu kolēģu jautājumiem, man ir skaidrs, ka mēs daudzus jautājumus esam atrisinājuši daudz ātrāk un veiksmīgāk, esam atraduši mūsdienīgu pieeju. Arī gadījumā par aģentūras — Lauku atbalsta dienesta — izveidošanu, kuram Latvijā ir atsevišķs likums. Tās kandidātvalstis, kuras mēģināja būvēt līdzīgu lietu uz veco struktūru bāzes, ir saskārušās ar ļoti lielām problēmām. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka situācija ar aģentūras apstiprināšanu mums būs vienkāršāka, bet mēs jebkurā gadījumā sev esam aiztaupījuši dažu nevajadzīgu sarežģījumu.

— Ja jau esam sākuši runāt par Lauku atbalsta dienestu (LAD) — vai tiešām ir domāts mainīt šā dienesta vadību brīdī, kad dienesta izveidošana ir pusceļā?

— Problēma ar LAD vadību ir formāla, jo ZM vadībai nav nekādu iebildumu pret pašreizējo LAD vadītāju. Taču sakarā ar to, ka mēs gājām mūsdienīgo ceļu un no ministrijas pakļautības iestādes LAD tika izveidota kā jauna institūcija, kura atrodas pārraudzībā, iznāca nesaprašanās ar Ministru kabineta kanceleju. Jo šajā gadījumā bija jāsludina jauns konkurss — no likuma viedokļa formāli tā jābūt. Un konkurss būs, un ikviens varēs uz šo amatu pieteikties. Bet visādā ziņā ir svarīgi, lai ātrāk būtu skaidrība un stabilitāte, lai šis cilvēks būtu un strādātu un lai visas lietas virzītos uz priekšu. Es priecātos, ja skaidrība būtu jau šobrīd. Teikšu, ka pašreizējā LAD vadītāja būs zinošs un spēcīgs konkurents ikvienam, kurš šajā konkursā startēs.

— Kā vērtējat prasību graudu intervences cenu no 1. augusta noteikt 70 latu apmērā?

— Intervences cenas projektā jau ir teikts, ka cena tiks noteikta no 1. augusta, tiesa, nedaudz zemāka — 64 latu apmērā. Vēlāk, no 1. oktobra līdz 30. novembrim, cena tiks palielināta līdz 67 latiem. Pēc tam par katru nākamo mēnesi — no 1. decembra līdz 2001. gada 30. aprīlim — samaksa tiks palielināta par 60 santīmiem par tonnu. Intervences uzdevums klasiskajā nozīmē ir iepirkt labības pārpalikumus, nevis būt cenas ietekmēšanas instrumentam.

Problēma ir tā, ka labības audzētājiem cena — 64 lati — ir par mazu, bet lopkopjiem — par lielu. Un patiesība ir kaut kur pa vidu. Tādēļ no nākamā gada tiks ieviesti hektāra maksājumi, lai situāciju amortizētu. Katrā ziņā šī valdība, kurā strādāju, ir pēctecīga, un pie likumprojekta par konkrētajām intervences cenām strādāja iepriekšējā valdība.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pats galvenais zemniekiem ir zināt kārtību, zināt gaidāmos noteikumus. Un tas, ka intervences cena tiek ieviesta no 1. augusta, ir labi tādā ziņā, ka nebūs mēģinājumu ražu pārdot par puscenu, lai nopļautu kārtējo nākamo hektāru. Šī lieta tiks noregulēta, un tas nebūs slikti. Gribētos labības audzētājiem saņemt vairāk? Jā, gribētos, bet...

— Kāda situācija šobrīd ar iespējamo akcīzes nodokli (AN) cukuram?

— Jautājumu par AN cukuram ZM tuvākajā laikā virzīs uz valdību, lai jautājums tiktu izlemts konceptuāli. Ministru kabinetam būs jāizšķiras, būt vai nebūt šim nodoklim.

— Celulozes rūpnīcas projektā ir iecere no Latvijas puses ieguldīt celulozes ražošanas uzņēmumā 30% akciju valsts meža veidā. Vai tas ir vienīgais risinājums, un kādas var būt sekas, ja šis uzņēmums strādās nerentabli, nespējot rast savu vietu jau piesātinātajā celulozes tirgū?

— Tas, ka šāds uzņēmums Latvijā tiek būvēts, ir ļoti pareizi. Tā izvietojums iecerēts ārpus lielajām pilsētām, un arī tas ir pareizi. Jo šāds liels uzņēmums, ko veido vairāki partneri, uzlabos situāciju visā reģionā. Jā, vienmēr pastāv iespēja šaubīties un lēmumu nepieņemt, un to ļoti talantīgi ir darījušas jau daudzas valdības. Protams, katrā biznesā ir risks, bet uzņēmuma rentabilitāte vairāk ir atkarīga no tirgus stāvokļa. Ir gadījumi, kad arī ļoti stiprām kompānijām veidojas zaudējumi. Bet tiem seko laba peļņa. Tas ir dabisks process.

Jā, Latvija šajā uzņēmumā ieiet ar valsts īpašumu — ar valsts mežiem. Kāda ir tā patīkamā atšķirība starp Latvijas mežiem un Latvijas kuģiem? Tā, ka Latvijas meži nekur aizpeldēt nevar. Tie tepat aug un būs. Tos nevar sarullēt maisiņā un aizstiept. Un visa likumdošana, kas regulē, kā šos mežus apsaimniekot un kā ar tiem rīkoties, ir pašas Latvijas valsts rokās.

Katrā ziņā celulozes rūpnīcas projekts ir plānots kā ilgtermiņa pasākums, kuram paredzams arī ilglaicīgs izdevīgums. Un es šeit neredzu pamata nopietnam satraukumam. Mežs nekur nevar pazust. Un mums jādara viss, lai šis uzņēmums būtu dzīvotspējīgs un lai Latvijas valstij no tā būtu liels labums. Tas ir tāds projekts, kuram Latvijā nav līdzvērtīga.

— Cik šobrīd mēs esam gatavi Eiropas Savienībai no veterinārijas, fitosanitārijas un produkcijas kvalitātes viedokļa?

— Man šķiet, ka darīts jau ir daudz, taču vēl darāmā ir vairāk. Šajā sfērā darāmā apjoms ir vislielākais, un ne visu var paveikt ātri. Taču es domāju, ka mums nav pamata pesimismam. Institūcijas stiprinās, cilvēki apgūst jaunu pieredzi un zināšanas, un viss tiek pakārtots mērķim — paveikt maksimāli daudz iespējami īsā laikā. Un mēs to cītīgi arī darām.

— Kas lauksaimniecībā, jūsuprāt, pēdējos desmit gados ir straujāk attīstījies — ražošana vai pārstrāde?

— Dažādos sektoros šī attīstība bijusi dažāda. Tie saimnieki, kuri ir veidojuši savu ražošanu mūsdienīgu, ir daudz izdarījuši. Un viņu lauki un saimniecības ir Eiropas līmenī. Tāpat arī pārstrādē — ne velti daži uzņēmumi ir ielauzušies Eiropas tirgū, jo ir labi strādājuši. Mums jāsaprot, ka nav absolūtā zemnieka un nav absolūtā pārstrādes uzņēmuma.

— Kas Latvijai jau ir un ar ko mēs varam pastāvēt Eiropas tirgū, un varbūt mums jārada kas jauns, ar ko sevi pieteikt?

— Esmu par to domājis, bet ministrs nedrīkst cilvēkiem teikt priekšā, kas nu tagad ir jādara. No tradicionālajām lietām — mēs jau esam sagrupējuši savas prioritātes, gatavojoties SAPARD — noteikti pirmajā plānā liekama piena lopkopība. Tai ir augsta pievienotā vērtība, un produkcijai ir labas izredzes tirgū pārliecinoši pastāvēt. Šos produktus es redzu izejam pasaulē.

No mazāk tradicionālajām lietām, nenoliedzami, pasaulē un Eiropā palielinās cilvēku vēlme pēc bioloģiski tīras produkcijas. Šī vēlme tikai pastiprināsies, un Latvijā lielos apmēros ķimikālijas lietotas nav. Taču, ja runājam par tradicionālām vai netradicionālām nozarēm, tad netradicionālās tikai tik ilgi ir netradicionālas, kamēr to apjomi nav lielāki nekā tradicionālajām. Pēc tam jau visas lietas apvēršas pretēji.

— Tātad Latvijai perspektīva varētu būt bioloģiskā lauksaimniecība. Kas vēl?

— Jā, man ir jautāts — audzēt to, vai labāk audzēt šo? Lēmums katram jāpieņem pašam, izejot no iespējām izaudzēt, saražot un pārdot. Un nekad neviens cits priekšā nepateiks, vai platības palielināt vai samazināt. Tā ir privāta lieta. Taču nenoliedzami visos tradicionālajos sektoros mēs aizstāvēsim Latvijas lauksaimnieku intereses, stājoties Eiropas Savienībā.

— Vai ir plānots izstrādāt Latvijas lauksaimniecības ilgtermiņa attīstības stratēģiju?

— Vidēja termiņa lauku attīstības plāns, kas tika veidots saistībā ar SAPARD, ir gatavs, un tajā ir 170 lappušu. Protams, šī lieta veidota saistībā ar SAPARD, taču lauksaimniecība mums ir viena un tā pati, un jebkurā gadījumā sektori arī ir tie paši. Un, vai mēs plānojam attīstību viena vai cita projekta sakarā, nav būtiski. Jā, SAPARD nepieļāva cukura, kartupeļu un citu konkrētu sektoru modernizāciju, un mums būs jādomā, kā aizstāvēt arī šīs mūsu intereses. Taču tas, ka Latvijas tradicionālajai lauksaimniecībai vismaz Latvijas iekšējā tirgū būs vieta, es nešaubos. Arī ilgtermiņā.

Jā, mums ir jāveido jauns ilgtermiņa lauku attīstības projekts, jo tas, kuru Saeima pieņēma 1998. gadā, diemžēl nav sevi attaisnojis. Taču šādu ilga termiņa projektu mēs nevarēsim izveidot bez aktīvas Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas un Vides un reģionālās attīstības ministrijas līdzdalības. Šajā virzienā darbs jau ir uzsākts.

— Kas ir tas labais, kas ir Latvijas laukos un ko mums nekādos ekonomiskos un politiskos griežos nevajadzētu zaudēt?

— Ļoti romantisks jautājums... Ko Latvijas laukiem nevajag zaudēt... Pirmām kārtām jau Latvijas laukiem jābūt cilvēcīgiem. Un laukos ir jādzīvo cilvēkiem. Latvijas lauki nekad nebūs tikai pārtikas ražošanas rūpnīca. Tā būs vieta, kur cilvēki dzīvo un dzīvos, un tas ir visādos veidos jāveicina. Domāju, visi jau būs pamanījuši, ka šī cilvēku koncentrācija ap Rīgu notiek ļoti strauji. Taču bez īpaša atbalsta, veicinot ne tikai lauksaimniecības, bet arī visu pārējo dzīves sfēru attīstību laukos, diemžēl neiztikt.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore