Viņi raugās uz gadsimtu

Edītei Tusneldai Kubuliņai līdz 100 gadiem — divi mēneši Foto: Vilhelms Mihailovskis Edīte Tusnelda Kubuliņa 2000.gada jūnijā

EDĪTE TUSNELDA KUBULIŅA — dzimusi 1900.gadā

Nākamgad Latvijas galvaspilsēta atzīmēs savas dibināšanas 800. gadskārtu. Par tik tāliem un arī mazliet tuvākiem laikiem liecības

Pēc 1941.gada 14.jūnija — Sibīrijā, Ustjportā: Edīte ar meitām Margitu un Irēni, kuras dzīve pēc tam aprāvās Jeņisejskā 1952.gadā

var meklēt vien vēstures avotos. Bet par pēdējo gadsimteni? Izrādās, Rīgā mūsu vidū mīt diezgan daudz veco ļaužu, kuru mūžs ritējis soli solī ar aizvadāmo gadsimtu. Dažs dzimis arī kādu gadu agrāk, citi — mazliet vēlāk. Kāds ir rīdzinieks no dzimšanas, bet vairums — ienācēji. Par vecākajām rīdziniecēm un vecākajiem rīdziniekiem turpmāk "LV" stāstīs ciklā "Viņi raugās uz gadsimtu". Tie būs fotoattēli, atmiņas, dokumenti par cilvēka mūžu cauri 20. gadsimtam.

Sākam ciklu 14. jūnijā ne tāpēc, ka tā bija iepriekš iecerēts. To noteica pats dzīves materiāls. Jo tik daudziem mūsu tautā savā mūžā nācies vaigu vaigā saskarties ar melnajām dienām — 14. un 17. jūniju, 25. martu un 3. decembri, kas atstājuši dziļas brūces atmiņā un dvēselē. Pašam izbrienot cauri melnajām dienām, ļoti gaišu skatienu uz dzīvi un likteni spēj saglabāt tikai visstiprākie. Arī Edīte Kubuliņa.

Kad līdz simtam trūkst vienas rozes un divu mēnešu

Edīte ar meitu Margaritu savā dzīvoklī Vecmīlgrāvī

Jubilāres autogrāfs un novēlējums fotogrāfam Vilhelmam Mihailovskim

Edīte savā dzīvoklī pie mazdēla Andreja gleznas, kas veidota pēc nīderlandiešu mākslinieka Pītera Brēgela gleznu motīviem

Dzīves pavediens gadu ritumā satinas kamolā. Mūža gājums mums katram savs, kamolā katram savi krāsu toņi — no gavilēm, laimes un bezrūpīga prieka, no smeldzes un bēdām. Pavediens — te vaļīgāks, te grodāks. Bet kā ir tad, ja vesels simts satinies vienā mūžā?

Vecmīlgrāvī daudzstāvu nama dzīvoklī viesus sagaida pati jubilāre. Edīte Tusnelda Kubuliņa savu trauslo augumu joprojām tur stalti. Mājokli vēl saulaināku dara viņas labestīgais, gaišais smaids un sirsnīgais rokasspiediens. Līdz simtajai dzimšanas dienai 14.augustā vēl tāds laiciņš palicis. Bet mazbērniem balle jau apsolīta. Tad nu nekas cits neatliek, kā turēties, lai varbūt tāpat kā 95. dzimšanas dienā vēl varētu arī uzdancot. To jau varētu, ja vien mitētos sāpes kājā, piekrīt Edīte.

"Es visu mūžu esmu stipri mīlēta. Man ir bijusi ļoti skaista dzīve," — tā par savu likteni, kas vedis cauri arī Sibīrijas izsūtījuma nežēlībai, var teikt tikai dzīvesgudrs cilvēks. Var tad, ja labā redzējumu spēj pacelt pāri sāpju sāļumam.

Edītes mūža taka 1900.gadā aizsākusies Litenē. Tēvs Jānis Ķirsons bija mežsarga dēls. Pabeidzis Cimzes skolotāju semināru, kaut viegli nav bijis, jo strādājis un mācījies. Kādu laiku bijis skolotājs, mācījis bērnus. Bet kad ģimenē augušas jau pašu atvases, izveidojis savu saimniecību. Alūksnē no barona Fītinghofa rentējis māju un zemi. Saimniecība bijusi liela — 26 zirgi, 70 govis, daudz saimniecības ēku, arī sava sierotava. Kad 1914.gadā beidzās nomas līgums, pārdeva visas saimniecības ēkas, lopus, visu iedzīvi. "Naudu noguldīja Krievijas bankā. Un tā tur arī palika. Visu zaudējām," stāsta Edīte Kubuliņa. Tēvs bija ģimenes balsts. Māmiņa nomira, kad Edītei bija deviņi gadi. Saimnieces rūpes tika uzticētas māsai Ģertrūdei, septiņus gadus vecākai par Edīti. Viņai bija jāapvalda arī četru brāļu — Frīdeberta, Georga, Nikolaja un Agātus — palaidnības.

Un sirmā māmuļa atkal runā par mīlestību: "Es tiku stipri lolota un mīlēta. Jau bērnībā. Kad dzīvojām Alūksnē, man bija savs zirgs. Vēl tagad atceros skaistās izjādes. Arī skolā tiku mīlēta. Biju visjaunākā meiteņu vidū. Tik labi ar mācīšanos nemaz negāja, bet draudzenes man vienmēr palīdzēja. Skolotāji bija ļoti labi. 1910.gadā pārbūvētajā muižas saimniecības ēkā atvēra proģimnāziju. Tēvs ļoti daudz palīdzēja šajos pārbūvēšanas darbos. Kad pabeidzu 4.klasi, skolai jau bija uzcelts otrais stāvs, vēl trīs klases. 1917.gadā ģimnāziju pabeidzu. Aizbraucu uz Tallinu pie mātes māsas Minnas. Viņa bija precējusies ar Piebalgas latvieti, muižnieku. Tallinā viņiem piederēja liels kafijas veikals, sava māja. Tur pie kāda profesora mācījos zīmēt. Labi padevās ar ogli zīmētie portreti. Vēl apguvu mašīnrakstīšanu, mācījos angļu valodu, vāciski jau pratu."

Arī tēvam ļoti paticis zīmēt: "Viņš zīmēja ar spalvu. Tik akurāti un rūpīgi!" Tēvs bija ļoti labsirdīgs, kārtīgs un stingrs. Bērnu nerātnību apvaldīšanai pieticis ar tēva stingro acu skatu vien. "Mans vīrabrālis vienmēr smēja, ka vecais Ķirsons viņu iemācījis piestumt krēslu pie galda, kad pieceļas pēc ēšanas."

Edīte sapņoja no Tallinas doties uz Zviedriju un tur apgūt vingrošanas mākslu. Bet sapņi ne vienmēr piepildās. Pēc kara un juku gadiem ceļš atveda mājās.

Edīte 1921.gadā apprecējās ar Voldemāru Kubuliņu. Vīrs bija uzņēmējs, būvēja ceļus un tiltus. ("Tādēļ arī laikam 1941.gadā tikām izvesti, izmantojām taču algotu darbaspēku.") Alūksnē viņiem bija sava māja. Kādā gadā, kad lats stipri kritās vērtībā, radās lieli zaudējumi. Hipotēku bankā ģimenei bija parāds, nācās māju pārdot. Kubuliņu saime pārcēlās uz Beļavu, vīra dzimto pusi.

Voldemāru pieminot, namamātes acīs mirdz mīlestības siltais starojums: "Vīrs bija brīnišķīgs. Mēs tik labi satikām. Viņš vienmēr prata kaut ar nieku iepriecināt mani. No tirgus atveda kādu piparkūku sirsniņu vai citu kārumu. Pat no meža darbiem pārbraucot, kaut ko atveda. Ja ne citādi, tad vismaz neapēsto maizes gabaliņu, teikdams: zaķīts tev to sūta. Mūsdienās vīrieši vairs tā neprot mīlēt savas sievas."

Voldemārs Kubuliņš bija Zemnieku savienības Alūksnes nodaļas priekšnieks, liels Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa politikas atbalstītājs. Reiz Ulmanis, būdams Alūksnē, apciemojis arī Kubuliņu māju. Pamanījis istabā bērnu spēļu mantiņas, viņš sacījis: jā, man jau tāda prieka nebūs. "Ulmanis ļoti daudz darīja Latvijas labā, viņš bija nesavtīgs," noteic Edīte.

Kubuliņi bijuši lieli dziedātāji. Voldemārs un viņa vidējā māsa ar sevišķi skanīgām balsīm. Voldemārs dziedāja Beļavas korī, kur diriģenta amats uzticēts māsas vīram. Dziedāts ticis daudz. Arī Kubuliņu vecākajai meitai Margaritai, sauktai par Margitu, ir laba muzikālā dzirde un īpaša interese par skaņu pasauli. Mācījusies klavierspēli.

Un tad jau tuvojās Baigais gads. 1940.gada jūnijā 85. mūža gadā nomira Jānis Ķirsons. "Tieši tad, kad ienāca krievi," atceras namamāte. "Pēc bērēm braucām no kapiem mājās un Gulbenes stacijā jau redzējām krievu armijas karavīrus. Dzirdējām cilvēkus runājam, ka uz robežas notikusi šaušana." Kā tūkstošiem latviešu, Kubuliņu dzīvi pēkšņi izārdīja 1941.gada 14.jūnijs. Visa ģimene — Edīte, Voldemārs un viņu meitas — astoņpadsmitgadīgā Margita un gadu jaunākā Irēne — tika izsūtīta uz Sibīriju. Tikai pēc 22 gadiem Edīte ar meitu Margitu atgriezās Latvijā. Jaunākā meita Irēne uz mūžu palika Ustjportā, plaušu tuberkuloze nebija apturama.

Kad saruna skar šos gadus, māmuļa kādu brīdi skumjas klusi izsāp sevī. Bet Margitai stāstāmā netrūkst. Tā taču ir viņas jaunība! Lai arī cik skarba un grūta. "Es sapņoju par arhitektūru. Bet kur nu... tur, izsūtījumā. Mēs, latvieši, briesmīgi gribējām mācīties, ārkārtīgi centīgi bijām. Kaut krievu valodu iesākumā nezinājām nemaz." Tagad viņai divkārt liels prieks par to, ka meita Marina kļuvusi par arhitekti. Margita Krasnojarskā beigusi meža institūtu. Profesijas izvēlei izskaidrojums skarbi vienkāršs:" Ne pedagoģiju, ne medicīnu nedrīkstēja studēt. Mēs taču bijām tautas ienaidnieki. Bet meža institūtā drīkstēja." Institūtā pasniedzēji lielākoties bijuši represētie krievi un savus studentus itin labi sapratuši. Kubuliņu ģimenes sirsnībā ziemeļos aiz polārā loka veldzējušies daudzi. Par to grāmatā "Via dolorosa" lasām Irēnes Dumpes atmiņās:

"Karaulas promkombināta kasiere Randers Valentīne ieteica uzmeklēt Ustjportā Kubuliņus, kas esot ļoti sirsnīga ģimene, — māte ar divām meitām. Nolēmu gaidīt krastā un no rīta doties meklējumos. Kad izkāpu Ustjportā, mani sagaidīja dispečere — latviete. Izstāstīju savu nodomu palikt krastā gaidīt rītu. Viņa gan bija tādās domās, ka krastā gaidīt nevajadzētu. Kubuliņi esot labi cilvēki un mani, kaut arī svešu latvieti, nekad nenoraidīšot. Mantas varot atstāt pie viņas būdā. Jutu — negrib, ka es uzkavējos pie viņas. Tā kā galvenais ceļš bija ar elektrību apgaismots un man pateica, ka man pa šo ceļu jāiet līdz pēdējai mājiņai tundras malā, tad arī devos turp. Mana klauvēšana, kaut arī nedroša un klusa, protams, uzmodināja visu ģimeni. Man bija jāstāsta ne tikai par sevi, bet arī par citiem Karaulas latviešiem. Vecākā meita Margita tūlīt man atbrīvoja savu lāviņu un pati nogūlās uz grīdas. Lielās rūpes par mani aizkustināja līdz asarām.

Taču nakts klusumā, kad visi jau šķita aizmiguši, mani pārņēma tāda pamestības sajūta, it kā es nespētu uzsākt dzīvi no jauna; likās arī neiespējami, ka es, svešs cilvēks, tagad pie visas dzīves nežēlības labiem cilvēkiem uzkrauju vēl arī savu likteni. Pēkšņi jutu, ka Kubuliņu māte izkāpj no savas gultas un nosēžas man blakus, glāsta mani un lūdz, lai es taču izstāstot savu bēdu. Tad noteikti palikšot vieglāk. Tā gulējām blakus un klusos čukstos abas izrunājāmies. Viņa šai naktī mani spirdzināja ar savu cilvēcisko iejūtību, viņa bija kā mana māte, kas visu saprata bez vārdiem, viņa bija dzimtene, kas lika man atcerēties visus pienākumus pret to.

Kad es otrā rītā piecēlos, kaut maz gulējusi, jutu, ka drīkstu iekļauties šajā ģimenē un pagaidām ļauties viņu rūpēm par mani. Jau pie brokastīm tika izstrādāts plāns, kā rīkoties. Ar abām meitenēm aizgājām pie dispečeres pēc mana maisa un kofera. Tad visi aizsteidzās uz darbu. Vecākā meita Margita bija grāmatvede Ustjportas konservu fabrikas kantorī, jaunākā — Irēne— ekonomiste turpat. Kubuliņa — māte strādāja promkombinātā par šuvēju. Man ieteica nekur nemeklēt darbu, iekams meitenes nebūs aprunājušās ar saviem priekšniekiem. Vakarā pie Kubuliņiem atnākšot fabrikas galvenais inženieris Miķelsons, Latvijas ebrejs, kā arī plānu daļas vadītājs.

Savā laikā 1942. gadā, kad mūsu latviešu brigāde cēla mājiņas Sopkargā, Inokentjevskā un daudzās citās vietās, Ustjportā izsūtītie latvieši, vācieši, kalmiki un ukraiņi cēla ne vien sev dzīvojamās mājiņas, bet uzcēla arī lielo Ustjportas konservu fabriku ar visiem tās cehiem: zivju apstrāde (sālīšana un kūpināšana), zivju noliktavas mūžīgajā sasalumā, preču noliktavas, konservu kārbu izgatavošanas cehs, mucu darbnīca, laboratorija, kantoris, katlumāja, dispečeru māja, ugunsdzēsēju cehs, palīgcehi (dārzkopībai, lopkopībai), zirgu stallis u.c. Visos šajos cehos strādāja lielāko tiesu latvieši."

Margita smej, ka mamma Ustjportā kļuvusi par profesionālu šuvēju. Strādājusi rūpniecības kombinātā, turienes apstākļiem — siltā vietiņā. "Tur, Sibīrijā, visi brīnijās: $Bynthtcyj> xnj 'nj pf Kfndbz nfrfz* Nfv dct gjhnyb[b^ (Interesanti, kas tā Latvija ir par zemi? Visas tur ir šuvējas!)," uzdzirkstī atmiņās Margita. Arī no Latvijas līdzpaņemtā sega rūpīgi izārdīta un pārtapusi cepurītēs un šallītēs. Tās tika pārdotas. Maizei. "Jā, Jeņisejas otrā krastā bija naftas bāze. Un cilvēkiem, kas tur strādāja, nauda bija. Turklāt mūsu adījumi un tamborējumi viņiem dikti patika," piebilst Edīte. Arī pēc atgriešanās Rīgā viņa strādājusi ateljē par šuvēju. "Mamma mūs visus ir apšuvusi. Mēteļi, uzvalki, kleitas un blūzes — viss viņas darināts," lepojas Margita.

"Briesmīgi jau tas bija," izsūtījuma laika smagums izskan dziļā nopūtā. "Mans jaunākais brālis Agatus un arī Nikolajs, kas bija Latvijā, aizgājuši bojā, iznīcināti. Mans vīrs, vīrabrālis. Meita Irēne palika tur. Vecākais brālis Frīdeberts bija virsnieks, piedalījās pirmajā pasaules karā. Palika Krievijā, dzīvoja netālu no Semipalatinskas. Beidzamajos gados par viņu mums ziņu vairs nebija. Sieva rakstīja, ka nezinot, kur vīrs palicis. Laikam jau, kā daudzi, arī viņš tika represēts un laikus iznīcināts. Brālis Georgs 1923.gadā aizbrauca uz Franciju un pazuda, neko nezinām par viņu. Māsa Ģertrūde 1941.gadā aizbrauca dzīvot uz Vāciju, viņa bija precējusies ar baltvācieti. Tur arī mirusi."

Bet tūdaļ acīs atkal atviz gaišums: "Tomēr dzīvē, manuprāt, ir tā: ja cilvēks darījis labu citiem, tas atmaksājas arī pašam."Viņa ir pateicīga par līdzcilvēku dāvāto mīlestību. Gan tur, ziemeļu salā, gan tagad tēvzemē. "Pagājušajā dzimšanas dienā Margitas draudzene man uzdāvināja veselu grozu ar 99 rozēm. Nu, sakiet, vai tad tas nav mīlēts cilvēks!" viņa staro priekā. Par saviem saulstariņiem Edīte sauc mazbērnus Marinu un Andreju. Tematu sarunai ar vecomāti viņiem netrūkst. Jo Edītei joprojām gribas just pasaules notikumu pulsu. Viņa ar interesi seko līdzi visam gan tepat Latvijā, gan citās zemēs. Vien sūrojas, ka angļu valodas zināšanas ir zudušas un arī krievu valodā jau šis tas piemirsies. Tomēr atmiņa viņai ir apbrīnojami laba. Margita priecājas: "Es nāku mājās, un mamma jau man tūlīt pastāsta jaunākās ziņas — kas un kur noticis."

Ilga mūža noslēpums? Edīte Kubuliņa uzskata, ka tas ir itin vienkāršs: "Nedrīkst dusmoties!"

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Pēc ierakstiem dzimtas albumā

Ķirsonu dzimta

Mūsu mīļā vecmāmiņa Edīte Tusnelda Ķirsone ir dzimusi 1900.gada 14.augustā Madonas apriņķa Litenes Ūdensdzirnavās. Piektais bērns sešbērnu ģimenē.

Viņas tēvs Jānis Jura d. Ķirsons dzimis 1855.gadā Lubānas pagasta Liedēs (pie Dzelzavas) mežziņa ģimenē. Ģimenē bija vēl četri bērni — brālis Andrejs un trīs māsas — Ilze, Ede un Emīlija. Jānis Ķirsons beidza Cimzes semināru un XIX gs. beigās strādāja Cēsu pusē — Bērzonē par skolotāju. Cēsīs satika un apprecēja mūsu vecvecmammu Mariju Erzum, pēc tautības šveicieti, kura ar māsu bija pārcēlusies uz Latviju un strādāja par saimniecības vadītāju kādā ģimenē. Par mātes radiem omīte atceras stāstīt, ka Marijas Erzumas māte bijusi francūziete — skaista dziedātāja ar zilganmelniem matiem un tumšām acīm. Marija Erzum– Ķirsons nomira 1909.gada pavasarī, kad mūsu omītei bija tikai 9 gadi, apglabāta Cēsīs vācu kapos. Jānis Ķirsons pēc 20 laimīgas laulības dzīves gadiem palika viens ar sešiem bērniem:

Anna Ģertrūde Ķirsons–Auslic (1893.g.—1957.g.) — apprecējās ar baltvācieti un 1941.gadā repatriējās uz Vāciju, meitas Barbara un Renāte ar ģimenēm dzīvo Vācijā;

Johans Frīdebergs Ķirsons (Frīdis) 1895.g. — kad un kur miris, nav zināms, — pirms Pirmā pasaules kara aizbrauca uz Krieviju, bija precējies ar krievieti, represēts, dzīvoja Semipalatinskā Kazahijā;

Juris Georgs Ķirsons (Gorijs) 1897.g. — miris Francijā, mūsu mammiņas Margaritas Kubuliņas krusttēvs. Aizbrauca uz Franciju 1924 – 25.6.6. (?);

Nikolajs Gotlibs Ķirsons (Kolijs) 1899.g. — miris Krievijā, represēts, izsūtīts uz Sibīriju, pēdējā vēstule saņemta pēc kara no Noriļskas. Latvijā bija precējies, bet par ģimeni vairs nekādu ziņu nav;

Agatus Aleksandrs Ķirsons (Gacītis) 1902.g. — gājis bojā Otrā pasaules kara laikā. Jaunākais un mīļākais omītes brālis.

Ķirsoni līdz 1902.g. rentēja Litenes dzirnavas. No 1902. līdz 1914.g. Ķirsona kungs rentē no barona fon Fītinghofa Alūksnes muižu (saglabājusies muižas dzīvojamā ēka — Alūksnes pilsētas pasta ēka). Pēc nomas līguma izbeigšanās 1914.g. vecvectēvs pārdeva visus lopus un inventāru un pirms Pirmā pasaules kara sākuma noguldīja visu naudu cariskās Krievijas bankā, visa nauda kara laikā pazuda. XX gs. sākumā pa vasarām Ķirsonu ģimene dzīvoja "Ķesteros" — lielā ķieģeļu mājā ar mansardu un dārzu pie Pulānu ezera, gleznainā Alūksnes apkaimē.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1917.g. Edīte trīs gadus dzīvo Tallinā mātes māsas Erzum–Muižnieks ģimenē. Mācās glezniecību, valodas un mašīnrakstīšanu, gatavojās braukt uz Zviedriju, lai kļūtu par fizkultūras pasniedzēju. Šie plāni nepiepildījās. 1921.gada 6.janvārī Edīte svin kāzas ar Voldemāru Kubuliņu. Kāzas notiek Madonas apriņķa Beļavas pagasta "Lettēs" — Kubuliņu dzimtas mājās. Laulāja pareizticīgais mācītājs Jansons no Alūksnes, jo vīra ģimene bija pareizticīgā. Tika arī iesvētīta jaunpiebūvētā mājas daļa.

Kubuliņu dzimta

Lauku mājas "Lettes" jau no XIX gs. piederēja Voldemāra Kubuliņa tēvam Andrejam Friča d. Kubuliņam, zeme — ap 170 pūrvietu (68ha). Andreja un Noras (dz. Sarkans) Kubuliņu ģimenē vectēvs bija otrais bērns. Pavisam bija 7 bērni — Aleksandra, Voldemārs, Antoņina, Jānis, Ksenija, Pēteris un Nikolajs (dvīņi). Voldemārs Kubuliņš ir dzimis 1893.gada 6.janvārī, beidzis Žitomiras mērnieku skolu Krievijā, bet pēc revolūcijas atgriezies Latvijā un agrārās reformas laikā strādājis par valsts zemju pārzini Alūksnē. "Lettēs" jaunais pāris nodzīvoja līdz 1922.gadam. 1923.gadā Alūksnē, Elenberga mājā piedzima Margarita Austra Kubuliņa. Tur arī Kubuliņi nodzīvoja līdz 1929.gadam. Irēne Astrīda Kubuliņa piedzima 1924.gada 28.decembrī.

Divdesmitajos gados Voldemārs Kubuliņš nopirka no barona fon Fītinghofa atraitnes bij. viesnīcas ēku, kura atradās Alūksnē, blakus dzelzceļa stacijai. Bet uz dzīvi ģimene pārcēlās tur pēc liela remonta tikai 1928/29.g. (?) Kubuliņi apdzīvoja otro stāvu, bet no 1936.gada — pirmo stāvu un daļu otrā stāva izīrēja igauņu izglītības biedrībai igauņu pamatskolas vajadzībām. Margarita un Irēne mācījās Alūksnes ģimnāzijā. Māju pārdeva 1939.gadā, lai dzēstu Hipotēku bankā parādu, un ģimene pārbrauca dzīvot uz Abreni, kur vectēvs strādāja par Vispārējās lauksaimniecības bankas Latgales rajona pilnvaroto. 1940.gada vasarā Kubuliņi pārcēlās uz savu lauku māju "Lūžņiem". Trīsdesmitajos gados "Lettes" sadalīja divās daļās: "Graviņas" mantoja Pēteris Kubuliņš un "Lūžņus" — Edīte un Voldemārs Kubuliņi. "Lūžņu" ēkas celtas ap 1937.gadu. No turienes 1941.gada 14. jūnijā visa ģimene tika izvesta uz Sibīriju. Margarita un Irēne nepaspēja pabeigt ģimnāziju.

Voldemārs Kubuliņš gājis bojā Staļina lēģeros 30.07.1942. (?) — ujhjl Bh,bn Cdthlkjdcrjq j,k. (?) Irēne Kubuliņa mirusi Jeņisejskā, Krasnojarskas apgabalā 1952.gada 17.decembrī.

Mūsu māmiņa Margarita Kubuliņa pēc institūta beigšanas Krasnojarskā apprecējās ar mūsu tēvu Mihailu Krasņikovu un 1963.gadā ar ģimeni atgriezās Latvijā.

Rīgā 1991.gadā Datus apkopoja Edītes Kubuliņas mazmeita

Marina Levina

Kubuliņu ģimene vēl visa kopā: Voldemārs un Edīte ar meitām Margaritu un Irēni 1926.gadā

Edītes tēvs Jānis Ķirsons 1935.gadā. Pēc pieciem gadiem tieši tēva bēru dienā Latvijā iebruka sveša armija, uz robežas notika šaušana

Edīte vīru Voldemāru pēdējo reizi redzēja 1941.gada 14.jūnijā. No viņu laulības gaišā laika ir šis trīsdesmito gadu fotoattēls Foto: no ģimenes albuma