Ar centieniem noskaidrot savu piederību, apzināt pamatus un just tautas brāļu plecu

Par konferenci “Latgales pagātne, tagadne, nākotne”

Cik mūsu ir? Kas mēs esam?

Dr. habil. phil., prof. Pēteris Zeile

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.142, 14.10.2003.,

Nr.143, 15.10.2003.

Kā aizsargāt izlokšņu leksikas bagātības

Bagātā daiļskanīgā latgaliešu folklora (kas gaida savus apkopotājus, pētniekus un zinātniskos komentētājus), senāko valodas slāņojumu saistošās izpausmes, izlokšņu leksikas lielā bagātība dod iespējas runāt par valodas (arī vispārnacionālās) daudzveidošanas un bagātināšanas avotiem. Mans tēvs bija jasmuižietis no Dubnas labā krasta, māte — kalupiete no kreisā krasta puses. Atceros, bērnībā ikdienā bagātīgi tika lietota abu vietējo izlokšņu, sevišķi kalupiešu, sulīgā un īpatnā leksika. Vēlāk to atpazinu Antoņinas Rēķēnas “Kalupes izloksnes vārdnīcas” biezajos sējumos.

Pētera Jurciņa Rogovkas izloksnē tapusī dzejoļu grāmata “Vasala muos’, vasals bruoļ’” (2002) īpatna un asprātīga. Taču tās izplatība ir lokāla, tā aprobežojas ar šīs izloksnes areālu un ar to tāpat kā kalupiešu izloksni nevaram doties pie kurzemniekiem, kur mūs nesapratīs. Taču tas nenozīmē, ka nebūtu jākopj tīri lokālas vērtības, ierobežotas savā izplatībā. Un atsvars tam ir paša P. Jurciņa apjomīgie krājumi kopnacionālajā valodā. Tas pats sakāms par Antonu Kūkoju, kurš agrāk izdeva grāmatas latgaliskā mēlē, pēdējā laikā Rīgā laiž klajā latviski, kā to dara gandrīz visi Latgales izcelsmes rakstnieki. Taču šīs abas iespējas papildina viena otru, neveidojot pretišķības. Andris Vējāns to jo spilgti apliecina ar kopnacionālajā valodā tapušajiem spēcīgajiem “Krustceļu vējiem” un latgalisko krāšņo “Rāznas krūzi”.

Taču sacītais visai jaušamo pretrunu neatceļ, kas aizvien izteiktāk iezīmējas starp gadsimtos uzkrāto valodas bagātību, kura kalpo biezu zinātnisku foliantu un augstvērtīgu dzejas grāmatu tapšanai, un sadzīvē lietojamo trūcīgo valodu un tās sabiedriskās lietojamības jomu galēju sarukumu.

LU Filoloģijas fakultātes doktorante Ilze Sperģe raksta: “Kas notiek Latgales skolās? Acīm redzot, lielāka vērība jāvelta ne tikai valodas un Latgales kultūrvēstures mācīšanai, bet tieši apzināšanās būtībai: apziņai, ka esi latgalietis.”

Protams, šī apziņa kā iekšējs garīgi ētisks kodols jeb, kā latgalieši teic, — serde svarīga kā latviskuma savdabīgs balsts citu tautību pārbagātajā Latgalē. Ko, protams, nevar atraut no valodas un kultūrvēstures. Taču kā latviskuma invariants, lokāla izpausme tā der galvenokārt vietējai lietošanai, jo, kā liecina prakse, ārpus Latgales jaušamāk izpausta, tā var sagādāt diskomfortu.

Cienījamās klausītājas! Godātie klausītāji! Tie, kas neesat paspējuši to izdarīt, atšķiriet “Latvijas Vēstneša” 2002. gada 19. septembra numuru ar Saeimas plenārsēdes stenogrammu. Šajā augstākā līmeņa likumdevēju sēdē ne tikai nebija jūtami centieni iedziļināties latgaliešu esmē, situācijā un vēlmēs, bet atskanēja tādi raksturojumi kā “provokācija”, “Satversmes apdraudējums”, “lēts lokālpatriotisms”, “divkosība”, “politikas taisīšana” u.tml. Līdzās dažai nopietnai domai bija ne mazums ironijas, lētu joku, izkropļotu latgalisku teicienu un vēstures faktu juceklības. Te Francim Trasunam piedēvēts tāds viedoklis, kāds viņam pat sapnī savas dzīves laikā nav rādījies. Paziņojumā balstītais projekts pēc visām šīm runām tika nodots nākamās — 8. Saeimas — komisijām, sak’, lai tās izstrebj to pasaules latgaliešu pretenziju putru, kā māk. Pagaidām 8. Saeimā nav manīts neviens deputāts, kuram šī lieta būtu saistoša. Varbūt nonāks līdz Valsts prezidentes ausīm, ka pasaules latgaliešu balss netiek uzklausīta? Tas, gribi negribi, atsauc atmiņā kāda RLB runasvīra 20. gs. sākumā teikto: lai paši vitebskieši tiek galā ar savām lietām!

Bet kāda ir pašu Latgales latgaliešu attieksme? Paradoksāli — nekāda! Odiozo Saeimas runu sakarā Latgalē nav atskanējis ne pīkstiens.

Savas tautas misiju, arī mūsu latgaliešu, var izjust tikai ar sirdi — dvēseliski. Ar kultūras mantojuma vērtībām un atjaunoties spējīgu laikmetīgu dzīvesziņu, mākslu, kultūru. Ar apziņu, ka senākajā vēstures laikposmā latgaļi (leti) bija lielākā cilts, kuras ieguldījums Latvijas kopēkā nav palicis bez pēdām un vēlāk cementējis kopvalsti. Šīs saknes un žuburus apjaušam šogad, kad atzīmējam latgaļu senvalsts Jersikas 800 gadu jubileju. To apzinoties, latgalietis (latvis) nenorobežo, nepretstata latviešu tautas kopumam, citiem novadiem, bet, cik spēdams, pieliek roku un prātu, lai vairotu tās stiprumu, vienotību, gara bagātības.

Citādu mūsdienu latgalieša esmes mentālo raksturojumu sniegt grūti, jo viņš, līdzīgi kokam ar sazarotām saknēm, kā dauzdveidis sazarojies latviešu tautā un pasaulē. Tipoloģiski var iezīmēt vairākas diferencētas situācijas. Mērojot krietno ceļa gabalu no Aulejas līdz Zilupei, es viņu vispār vairs neatradu: kādreizējā etnisko īpatnību nesēja — cilvēka — vietā rēgojas krūmājiem un nezālēm aizaugusi zeme, reta, vārga mājele bez rosmes un dzīvības pazīmēm. To ar izbrīnu apraksta arī Nīderlandes publicists Mihaless Zēmans 2003. gada jūlijā: “Apvidus pamests, un domājams, ka depopulācija turpināsies. Jaunieši atstājuši šo malu un devušies uz Rīgu vai pat Daugavpili — nepatīkamu padomju aglomerāciju. Te nav nekā, ko darīt, te nekas nenotiek.”

Latgales iekšienē ir ne mazums vecākās un vidējās paaudzes cilvēku, kuru apziņā saglabāsies latgaliskās mentalitātes komplekss, bet pašlaik viņu eksistencē galvenais — cīņa par elementāru izdzīvošanu. Daži šīs grupas pārstāvji, īpaši sievietes, latgaliskumu kopj folkloras ansambļos, vēl mazāka daļa — amatniecībā. Pati zīmīgākā ir podniecība, bet tā aizvien vairāk sarūk ražojumu noieta trūkuma dēļ. Vairāki desmiti tūkstoši latgaliešu dzīvo Rīgā (kā daļa no šejienes 309 992 latviešiem 2000.g.), citos novados. Izglītības, vides, ģimenes sastāva, profesionālās darbības dēļ lielākā daļa no viņiem letonizējusies. Taču lielākajā daļā saglabājusies latgaliskā stīga, sentiments jeb serde, kā teicis trimdas kultūras darbinieks L. Latkovskis. Tā īpaši aktivizējas satiekot savus novadniekus. Dzirdot latgaliešu dziesmu, skatot bērnības laiku ainavas, tieksmē dabūt palasīt kādu Rēzeknes apgādā izdotu latgalisku vai Latgalei veltītu grāmatu…

Identitātes sakarā vēl vērā ņemams viedoklis, ko paudusi profesore Ina Druviete: “Ikvienā no mums pastāv vairākas tā sauktās identitātes vai patības. Mēs ikviens sevi izjūtam kā savas ģimenes locekli, kā savas pilsētas vai pagasta iedzīvotāju, bet vienlaikus mēs identificējamies arī ar Latvijas novadiem — ar Latgali, ar Vidzemi, ar Kurzemi. Aizbraucot uz ārzemēm, mēs visi kopā esam latvieši, bet Amerikā un Austrālijā mēs esam eiropieši. Nav pretrunu starp šīm identitātēm, bet ir arī jāatzīst, ka tieša pāreja no latgaliešu identitātes uz, piemēram, pasaules pilsoņu identitāti, ja vidū nekā nav, ir problemātiska.”

Rietumvācijā pēckara emigrācijā aktīvi darbojās mums zināmā latgaliešu grupa, kas daudz darīja latgaliskuma kopšanā, īpaši grāmatniecības un preses jomā. Taču vēl pirms Latvijas atmodas tā piedzīvoja krīzi, jo bija ignorējusi to, kam vajadzēja būt vidū — latviskumam, koplatviskās identitātes apziņai un izkopei. Tā nonāca zināmā konfrontācijā arī ar latgaliešiem citās zemeslodes vietās — Romā, Stokholmā, Čikāgā, Kalifornijā, Toronto un citur, kuri identitāti saprata daudz plašāk, saglabājot šo, profesores vārdiem sakot, vidusposmu — latviskumu, reizē darot godu latgaliskajām vērtībām, balstītām uz dinamiskām, nevis sastingušām tradīcijām. Tās nekādi nevar aplūkot, noklusējot to lielo veikumu, kas saistīti ar J. Klīdzēja, A.Rupaiņa, K. Raudives, S. Kučinska, V. Zepa, A. Rubuļa, A. Raidoņa, K. Viļņa, N. Trepšas un vairākiem citiem vārdiem. Tieši šis — multipolārais, nevis šauri noslēgtais identitātes modelis atbilst mūsdienu progresa tendencēm un kultūras skatījumā ir pats radošākais, modernākais un perspektīvākais.

Esmu apsekojis Jersikas senvalsts Preiļu novada pilskalnu situāciju. Līdz ar savas dzimtas zemes atgūšanu par vairāku pilskalnu īpašniekiem kļuvuši gan Jānis Madalāns — Madalānu pilskalnam, Jānis Vaivods — Pilisķu, Emīlija Rubene — Plivdu-Preiļu pilskalnam. Ar viņu gādību šie pilskalni kalpo seno latgaļu tradīciju atdzīvināšanai, reizē to saimnieki ir īstas 21. gs. personības — nodarbojas ar jaunās paaudzes izglītošanu, sekmīgi izvērstu zemkopību un mežkopību, tūrisma un cilvēku atpūtas sekmēšanu. Tā šeit vēsture un mūsdienīgais sadodas rokās, apliecinot mūsdienu latgaliešu mentalitātes daudzpusību.

Kas mēs esam? Cik mūsu ir? Kas ir latgaliskums un ko ar to iesākt mūsdienās? Kādi ir Latgales nākotnes ceļi? Jādomā, tie vēl krietnu laiku būs akūti, neapejami un nenoklusējami jautājumi, kurus te izvirzot, varējām dot tikai daļējas, iespējams, diskutējamas atbildes. Par tiem jādomā visiem kopā, jo ar katru gadu latgaliešu paliek aizvien mazāk un latgaliskums šī vārda labākajā nozīmē sarūk un piedzīvo zināmu krīzi.

Profesors Antons Breidaks, kurš visnopietnāk pētījis gan latgaliešu dialektu, valodu un subetnosa būtību kopumā, uzsvēris, ka latgaliešu inteliģencei jāaizstāv ideja par latviešu tautas vienotību, iestājoties par latgaliešu literārās tradīcijas eksistences tiesībām, kultūras mantojuma saglabāšanu un radošu attīstību (“Olūts”, 8, 1992).

Dzīves pieredze pilnībā apliecinājusi, ka īsto dzīves jēgas piepildi guvuši tie Latgales izcelsmes cilvēki, dažādu jomu, dažādu kultūras nozaru darbinieki, kuri, turēdami nebojātas savas dzimtās cilts saknes, nenoliegdami savu piederību, savas zināšanas, enerģiju un radošo mērķtiecību veltījuši un velta kā visas Latvijas, tā Latgales labā. Vai nu visus nosauksi, taču viņu vidū jo kolorīti redzu Jāni Klīdzēju, Antonu Rupaini, Albertu Sprūdžu, Andri Vējānu, Janīnu Kursīti, Martu Bārbali, Pēteri Jurciņu, Jāni Streiču, Jāzepu Pīgozni, Osvaldu Zvejsalnieku, Annu Rancāni, Albertu Spoģi, Jāni Elksni, Pēteri un Antonu Ušpeļus, Antonu Kūkoju, Augustu Miltu, Vitoldu Valeini un daudzus citus. Katrā no viņiem ir kas no centīga savas zemes arāja un reizē mūsdienu pasaules izjūtām bagātināta garīguma. Viņi gājuši un iet to ceļu, veidojuši un veido tās vērtības, par kurām senie romieši teikuši: Conditio sine qua non. Ievērojot vispārējo nosacījumu, bez kura nevar būt progresa, laba iznākuma. Savukārt Jānis Klīdzējs to tulkojis, konkretizējot vēl nepārprotamāk: Latvija nav iedomājama bez Latgales, bet Latgale var atdzimt tikai kopā ar visu LATVIJU!