Ķeizars nav un nedrīkst būt stiprāks par gramatiķiem

Viedokļi. Vēlreiz par uzvārdu rakstību

Rakstā “Apsveicama ierosme” (Brīvā Latvija, 2003. g. 6.sept.-12.sept.) Anita Liepiņa pauž nepamatotu nemieru par latviešu valodas “stingrajiem noteikumiem”, it īpaši sieviešu uzvārdu un cittautu īpašvārdu rakstībā. Noteikumi, viņasprāt, pārvērtējami. Pārvērtēšanas centienos viņa stingros noteikumus lūko ļodzīt un vedina uz to arī citus.

Patiesībā gan jautājumi, kādus viņa urda, ir jau Endzelīna laikā nokārtoti: lietpratīgi izspriesti, tālredzīgi izlemti un publikai izskaidroti. Kopš tam svešvalodu īpašvārdus rakstām ar latviskām galotnēm un pēc izrunas, nevis oriģinālformā, ko var gan uzrādīt iekavās, ja vajag. Piem., Bairons (Byron), Švarcburga (Schwarzburg), Vorkuta (Воркута). Tā ieteikuši diži zinātnieki: K.Mīlenbachs, P.Šmits un J.Endzelīns. Arī patlaban darbīgie valodnieki ir metuši savas ārtavas, piemirsto atgādinādami un spriedumus ar spilgtiem piemēriem pamatodami. Tā, piem., J.Kušķis (NRA Pielikumā 2000. g. 15. jūn.), tāpat es pati gaŗākā rakstā, kas lasāms LV 1995. g. 23. nov., arī žurnālos Universitas 75 (1995), Skola un Ģimene (1995. g. 11.-12. nr.).

Bet neba valodnieku veikumi daudz līdz! Netrūkst pašapzinīgu pilsoņu, kam nav jāpūlas ko lasīt un izglītoties. Jo viņiem pašiem jau ir gudras galvas, ar kādām “patstāvīgi” prātot un spriedelēt. Viņi izsakās pašgudri, miglaini, nepamatoti un juklā terminoloģijā. Tā šoreiz arī A.Liepiņa, no augšienes uz valodniekiem smīnēdama.

Neapskaužamā asprātībā, jaukdama gramatikas un bioloģijas jēgumus (proti, jaukdama gramatisko dzimti un dzīvu radību vīriešu resp. sieviešu dzimumu), viņa paskaidro: “Vīriešu kārtas vārdam /ne jau vārdam, bet putnam! — R.G./ Gailis sieviešu kārta ir Vista, nevis Gaile.” Gaile esot “mākslīgs sacerējums”. — Bet kāpēc “mākslīgs”, ja tautas valodā jau ir tādi paraugi sugasvārdos kā cālis un cāle, balodis un balode (ME I 260, 367) un Gaiļa sieva (mums pretēji leišiem gan tikai neoficiāli) ir Gailene jeb Gailiene (Lvg 300, 325). Tad nu mums iet secen iedomīgi iebildumi un pat tiesas darbi, kādi nule uzbangojuši Lietuvā pret valodiski tiesīgām uzvārdu izskaņām, kas “izpauž”, kuŗa leišu tautiete ir precējusies (-iene) un kuŗa nav (-aite, -īte, -ūte).

A.Liepiņa nevēlas saprast, ka uzvārdiem, kā Kreilis/Kreile, Puika/Puika (dat. Puikam/Puikai), Bištēviņš/Bištēviņa, Sirmais/Sirmā leksiskā pirmnozīme taču atkrīt. Ar Gaili sasveicinoties, sarokojoties, mums putns nenāk ne prātā. Bet A.Liepiņa ar to nespēj samierināties un savādi jautā: “Kā ir, ja sieviete kā savu uzvārdu grib lietot īstu lietvārdu, nevis mākslīgu sacerējumu?” (Ar lietvārdu nebūs domāts gramatikas ‘substantīvs’, bet laikam kāds iedomām piemērīgas nozīmes sugasvārds.) — Ja nu “īsta lietvārda” gribētāja nekādi nespēj abstrahēties no uzvārda godā tikuša sugasvārda pirmnozīmes, tad līdzēs laikam vienīgi uzvārda maiņa un grozīšana. Piemēram: Gaile un Jaungaile jāaizstāj ar Vistu resp. Jaunvistu un pensijas gados — ar Vecvistu.

Līdzīgā līmenī A.Liepiņa aizķer arī citus jautājumus. Neatkārtošu jau manā iepriekš minētajā rakstā dotas atbildes par uzvārdu “kropļošanu” pasēs un par iedomīgām cilvēktiesībām, kādas mūs apdraudētu: ļautu svešas cilmes vārdiem mūsu valodā nevis iekļauties, bet iekundzēties. (Par to izsakos arī LV 2000. g. 8. jūn.)

Jāzepa Vītola nemainītā parakstīšanās pa vecam: Wihtols man nešķiet “disidentiska”, jo parakstīties katrs mēdz, kā ir paradis un kā grib un var — pat ar analfabētiskiem krustiem. Jo paraksts citus cilvēkus neapgrūtina, bet neērts uzvārds gan, jo tas gribot negribot jālieto saziņā un ir mocība daudziem.

Tāpat vajadzēja vismaz pamatot bargo spriedumu, ka dāņu u.c. īpašvārdu saraksts esot “bezjēdzīgs” un veikts algādziski: ja tik maksā algu.

Nav atklāts, kālabad “būtu derīgi pieļaut (..) burtus (..) q, w, x, y”. Tos taču pieļauj, piem., matēmatikas formulās, citātos. Bet varbūt grib, lai pirmklasniekus netraumē ar pareizrakstību un lai, piem., ilgs laiks vietā pieļauj rakstīt ilx laix — līdzīgi kā Manceļa laikos. Gan jau apjēgs, ka te pajūga ilkss nav domāta.

Latviskā runā nav jārada izrunu mistrs, saziņas praksē pārāk cenšoties pēc tekstā sastopamu citvalodu īpašvārdu svešvalodiski “pareizas” izrunas (piemēram, ar franču ūvulāro rīkles r un degunskaņām). Protams, interesentiem var svešu īpašvārdu izrunu noskandēt, var tos uzrādīt oriģināla ortogrāfijā un turklāt internacionālā fonētiskā transkripcijā. Bet dzīves īstenībā visbiežāk tas nebūs ne vajadzīgs, ne iespējams. Dažnedažādas cilmes sveši īpašvārdi mums jāiekļauj mūsu fleksīvās, locījumu galotnēm bagātās valodas skaņu un formu sistēmā, lai mēs tos varētu viegli saklausīt un ērti lietot locījumos. Svešo īpašvārdu īpašniekiem te nebūtu nekādas teikšanas — tāpat kā mums nav un nevajag teikšanas par latviešu īpašvārdu lietošanu cittautu valodās. Rakstības principi jāatstāj katras tautas pašas — tās lingvistu ziņā. Viņi tos pielāgos savas valodas tradicijām un savas rakstības iespējām, kas nepavisam nav vienādas pat ne latīņalfabēta valodās. Piem., latviešu valodā ar tās fonētisko un reizē etimoloģisko rakstību citvalodu īpašvārdus ir iespējams atveidot samērā tuvu oriģinālam, bet ne tā angļu, vācu, franču un citās vēsturisko rakstību valodās. Piem., kā lai savā rakstībā angļi atveido mūsu vietvārdu Cēsis vai vācieši mūsu uzvārdu Salzemnieks?

Pretēji sākumā jau atgādinātiem latviešu valodas principiem svešvārdu rakstībā A.Liepiņa, ja pareizi viņu saprotu, vedina uz bīstamu ačgārnību: latviskam tekstam pa vidu lietot svešos īpašvārdus, “kā tie ir oriģinālā” — tātad arī, piem., grieķu, krievu, gruzīnu vai austrumtautu alfabētos un bez latviskām galotnēm! Un, ja ļoti vajagot, tad “ar norādi uz izrunu aiz vārda”. Te jāatgādina prof. P.Šmita teiktais un konkrēti aprādītais: “Tikai nevalodnieki un apstākļu nepazinēji var prātot par tādām lietām, ka visi sveši īpašvārdi esot jāraksta oriģinālu ortografijā” (RKr XIX 84).

Latviski ikdienas dzīvē visērtāk lietojams Eiropas jaunās naudas nosaukums nav vis atrodams, tikai izlasot, kas uz svešās naudas zīmes rakstīts: euro. Esmu par to jau izteikusies (LV 2002. g. 13. febr.), aprādot, kāpēc nelokāmā euro jeb eiro vietā katrā ziņā vēlams lokāms, gramatiski daudz skaidrāks (un blēdībām pretestīgāks!) vārds un kāpēc pats labākais būtu eurs, kam atbilst arī leišu euras. Bet ar eiro nav skaidrības; kā gramatiski jāsaprot, piem., “pievieno vēl eiro” (= euru, eurus, euram, euriem, euros?).

Diemžēl par paredzamo lata pēcnieku naudinieki ir iedaudzinājuši eiro un par varēm grib tautu pie sastingušā eiro piejaucēt. Skumjš un neslavīgs joks vēl tāds, ka par prasību pēc lokāma naudas nosaukuma esot valsts varas augstumos draudēts valodniekus “saukt pie prāta”, ja šie paši nepratīšoties. Bet — Eiropas kultūrā jau gadsimtiem ir spēkā vēsturisks atzinums: “Caesar non suprā grammaticōs” (ķeizars nav stiprāks par gramatiķiem, t.i., par valodas likumiem).

Manuprāt, pareizi vien darīts, ka sinonimu vārdnīcā “ir izlaisti gandrīz visi svešvārdi”. Jo sinonimi kādā nozīmes niansē atšķiŗas (skaists : glīts : krāšņs; vīriņš : vīrelis). Bet svešvārdiem nemēdz būt atšķirīgas nozīmes nianses (telefons jeb tālrunis) un tādi pēc Endzelīna domām par sinonimiem pat nebūtu saucami, bet par viennozīmes vārdiem jeb homosēmiem (homosēms, adj, subst.; Annas Rātas dots grieķisks termins).

Latviešu valodnieki (kuŗi un kur?) turpinot “mītu, ka latviešu valoda ir fonētiska”. — Kā citādi, jo ir taču vēl dzīva un skan! Bet te laikam gan atkal ir jaukti jēgumi un vārds valoda lietots rakstības vietā. Latviešu rakstība ir fonētiska un zināmos gadījumos etimoloģiska. Piem.: runājam “glābt, abzinīks”, rakstām etimoloģiski: glābt, apzinīgs; rakstām etimoloģiski: mēzt, bet fonētiski: mēsli (<mē(z)sli). Kāpēc tā, paskaidrots jau 1921. g. J.Endzelīna un P.Šmita “Izrunas un rakstības vadonī”; skat. arī Di III/1, 702.

* * *

Patlaban rit izsludinātais piemiņas gads Kārlim Mīlenbacham (1853-1916). Latviešu jaunās ortografijas pamatprincipu izstrādāšanā viņam lieli nopelni un — rūgta pieredze no profānu līdzdarbības. Vēstulē Endzelīnam viņš ierakstījis nenovecojošu atzinumu: “Ortografiju visur rada tikai lietpratēji, un tam tā arī jābūt pie mums. Citādi iznāk tikai putra.”

Jel liksim to vērā!

Vēres:

Saīsinājumi: Di — Jānis Endzelīns, Darbu izlase, I-IV (Rīgā, 1971-1982); LV — Latvijas Vēstnesis; Lvg — J.Endzelīns, Latviešu valodas gramatika (Rīgā, 1951); ME — K.Mīlenbacha latviešu valodas vārdnīca, I-IV (Rīgā, 1923-1932); NRA — Neatkarīgā Rīga Avīze; RKr — Rakstu krājums, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdots, I-XXIII (1876-1940).

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”