Kā veidojās Senlatvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs

Dr.habil. hist. prof. Ilga Apine:

Referāts Latgales pētniecības institūta 11. zinātniskajā konferencē “Latgales pagātne, tagadne, nākotne” Līvānos 2003. gada 26.–27. septembrī

Latvijas etniskā sastāva vēstures izzināšana labāk ļauj saprast mūsdienu etniskās attiecības. Latvijā ar tās atrašanos Eiropas krustcelēs — pie Baltijas jūras un Daugavas ūdens ceļa — izveidojies raibs iedzīvotāju etniskais sastāvs. Dažādu tautu ienākšanas ceļi bijuši dažādi: daži ienāca kā iekarotāji un ilgi palika šaurs valdošais slānis (vācieši, poļi), citi bija patvēruma meklētāji (ebreji, čigāni, krievu vecticībnieki). Kaimiņtautu ļaudis — krievi, baltkrievi, igauņi, lietuvieši — apmetās uz pastāvīgu dzīvi pierobežā. Etniskās struktūras veidošanās sākās tad, kad beidzās senās stihiskās migrācijas un sirojumi un zināmas tautu grupas atnāca un palika. Latvijai tas varēja būt 10. gadsimts.

Latvijas senvēstures pētnieki — arheologi, antropologi, valodnieki un etnogrāfi — atzīst citu tautību pārstāvju klātbūtni, to pamatojot ar plaši izanalizētu faktu materiālu (A.Švābe, Ē.Mugurēvičs, J.Urtāns, E.Dunsdorfs, H.Strods, R.Denisova). Arī Indriķa hronika ticami atspoguļo etnisko situāciju vācu krustnešu ienākšanas laikā. Arheologi konstatējuši dažādu arheoloģisko materiālu sajaukumu, kas būtībā liecina par zonām ar etniski jauktu kultūru. Jersikai, kuras 800. gadadienu atzīmējam, neapšaubāmi ir bijuši sakari ar austrumu kaimiņiem — slāviem. Taču — ar kādiem slāviem? Vai krieviem?

Visticamāk un visbiežāk tie būs vistuvākie kaimiņi no Daugavas vidusteces — kriviči (baltkrievi) no Polockas un Vitebskas. Taču vēsturiskajā literatūrā ilgstoši nostiprinājusies tendence visus sakarus Austrumu virzienā saistīt ar krieviem. Tādēļ daudzās grāmatās lasām: krievu tirgotāji no Polockas un Vitebskas, krievu kņazi no Polockas un Smoļenskas. No mūsdienu viedokļa, visos šajos gadījumos būtu jāraksta baltkrievu tirgotāji un baltkrievu kņazi. Bet etnonīms baltkrievi radās vēlākā laikā. Viduslaikos lietotie apzīmējumi rusi, ruski it kā ieplūdināja topošo baltkrievu etnosu neatšifrētajā austrumslāvu masā. Feodālajā Livonijā viņus neuztvēra kā īpašu tautu, bet saistīja vai nu ar pareizticību, vai ar piederību valstij — Lietuvas lielkņazistei. Paši viņi sevi dēvēja par litviniem. Faktiskā baltkrievu klātbūtne senajā Latvijā (kriviči) un feodālajā Rīgā (tirgotāji, plostnieki no Polockas un Vitebskas) ir pilnīgi reāla.

Lai precīzāk klasificētu dažādu tautu etnisko vēsturi un likteņus Latvijas teritorijā, būtu ieteicams lietot apzīmējumus “autohtona” tauta un pamatiedzīvotāji (ilgstoši, sen dzīvojoši). Autohtona ir tauta, kuras etnoģenēze norisinājās tieši šinī zemē, kad noformējās tai raksturīgās etniskās iezīmes un tā sāka sevi apzināties par tautu un strikti atdalīt no citiem etniskiem veidojumiem. Latvijas teritorijā ir tikai divas autohtonas tautas: lībieši un latvieši.

Lībiešu senči pirms gadu tūkstošiem ienāca Latvijas teritorijā Baltijas somu kopīgajā masīvā, bet sāka iegūt sev raksturīgo etnisko seju, dzīvojot šeit. Arheologi, spriežot par lībieši izcelsmi, arheoloģisko situāciju Ziemeļkurzemē uzskata par pretrunīgu un vēl pētāmu. Toties īpaši pārliecinošs esot arheoloģiskais materiāls Vidzemē — Metsepolē, Limbažos, Alojā, Mazsalacā. Tur lībiešu klātbūtni pierāda blīvi akmenskrāvuma kapi, turklāt arheoloģiskās liecības sakrīt ar lingvistisko materiālu — lībiskas cilmes toponīmiem.

Latviešu etnoģenēzes procesā bija iespējami dažādi vēsturiski līkloči, kas varēja aizvest kādu topošās tautas daļu (kuršus vai vēlāk latgaļus) tālu projām, taču tas nenotika. Kad ienāca vācu krustneši, baltu ciltis savā starpā nejuta īpašu tuvību vai radniecību. Piederība vienai valodu grupai pati par sevi vēl nevieno. Iznāca, ka vācu krustneši, pakļaujot sev vietējās ciltis, arī apvienoja tās vienā valstī (Livonijā), vienā ticībā, visus vietējos padarot par zemnieku kārtai piederīgiem. Nebija pilnīgi izslēgts arī cits vēstures scenārijs: pakļautība topošajai spēcīgajai Lietuvas lielkņazistei. Varbūt tad visas baltu ciltis tiktu lituanizētas un tagad mēs visi būtu lietuvieši?

Latviešu etnoģenēzes izšķirošais posms, kad balti sakusa latviešu tautā, asimilējot arī lībiešus, sakrīt ar etniskā homogēniskuma kalngalu. 16. — 17. gadsimtenī cittautieši bija tikai saliņas, vēl nebija ievērojamu koloniju ar paliekošām pēdām. Latgales iedzīvotāju nošķiršanās vēl nebija notikusi. Pēc E.Dunsdorfa aprēķiniem, latvieši uz 16.—17. gadsimta robežas veidoja 89% — absolūto vairākumu no šīs teritorijas iedzīvotājiem. Tad arī sāka apzināties sevi par vienotu tautu ar kopīgu valodu. Tā viņus sāka uztvert arī citas tautas un ārzemju ceļotāji.

Ir izteikts viedoklis (Jaceks Koļbuševskis Polijā), ka Latvijas poļu kopiena, izņemot ieceļojušos starpsakaru posmā, ir autohtoni iedzīvotāji. Tam nevar piekrist. Poļu vēsture Latvijā sākās 1562. gadā pēc Livonijas sabrukuma. Poļi tolaik ieradās kā šaurs iekarotāju slānis, bet vēlāk atstāja lielu ietekmi uz Latgales kultūras dzīvi. Tomēr poļi ieradās jau kā poļu etnosa pārstāvji, ienesa poliskumu un pakļāva poliskumam kādu Latgales iedzīvotāju daļu. Tāpēc poļi ir Latvijas pamatiedzīvotāji, tāpat kā krievu vecticībnieki, ebreji, bet ne autohtoni. Poļu kopienai ir vietējās saknes Latgalē. Nebija poļu zemnieku ieceļošanas. Latvijas poļu sastāvā var būt agrāko muižnieku un mācītāju pēcteči, bet vairākums — pārpoļotie latviešu un baltkrievu zemnieki. Tikai tā var izskaidrot poļu skaita strauju pieaugumu 19. gadsimta otrajā pusē, kad viņu skaits sniedzas līdz 60 tūkstošiem un tāds arī saglabājās visa 20.gadsimta garumā.

Vienas tautas etnoģenēze nav pilnīgi nošķirta no citu tautu tapšanas procesa kaimiņu teritorijās. Balti piedalījās baltkrievu un krievu etnoģenēzē, jo slāvi savulaik ienāca baltu ieņemtajā teritorijā. Sevišķi liela bijusi latgaļu, jātvingu un aukštaišu līdzdalība kriviču (baltkrievu) tapšanā. Zinātnieki uzskata, ka baltkrievu izcelsmes pamatā ir baltu un slāvu simbioze.

Atskatoties pagātnē un analizējot šos ar etnisko izcelsmi saistītos it kā tīri akadēmiskos jautājumus, varam samanīt to atstātās pēdas arī mūsdienu etniskajos un pat politiskajos procesos. Būtiski ir šādi momenti. 1) Baltu pēcteči ieņem tagadējās Latvijas teritoriju jau četrus tūkstošus gadu un nav no šejienes izkustināti. Izveidojusies sevišķi cieša latviešu saaugtība ar apkārtējo dabu un visu ekoloģisko sistēmu. 2) Pēdējā gadu tūkstotī ir veidojusies Latvijas multietniskā struktūra. To atspoguļo jau pirmā Krievijas tautskaite 1897. gadā. Lai gan tautību proporcijas ir ļoti stipri mainījušās, lielākās etniskās minoritātes ir tās pašas, kas bija pirms 100 gadiem (krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, igauņi, ebreji, čigāni). Tikai 1939.—1940. gadā beidza pastāvēt lielā vācu minoritāte un pēc Otrā pasaules kara ieradās ukraiņi. 3) Kā jau tika atzīmēts, latviešu etnoss izveidojās, darbojoties etniskās konsolidācijas (baltu saliedēšanās) un etniskās asimilācijas (lībiešu pievienošanās) procesiem. Asimilējot lībiešus, latvieši savā antropoloģijā, valodā, kultūrā uzņēma ļoti spēcīgu lībisku piejaukumu. Tādēļ latviešos ir somugru etniskais substrāts gluži tāpat kā baltkrievos — baltu piejaukums. 4) Latvijā neizveidojās lieli, tīri slāviski anklāvi (kā, piemēram, Igaunijā). Cauri vēsturei Latvijā bija viens, skaitliski dominējošs etnoss, bet cittautiešu izvietojums — eksteritoriāls (mūsdienās — lielās pilsētās). Latvijā ir vēsturisks pamats nacionālās valsts pastāvēšanai un tam, lai latviešiem būtu politiskā līdera loma. 5) Ciešie starpetniskie kontakti, pieredze starpetniskajās komunikācijās padarījusi latviešus atvērtākus, gatavus kultūras dialogam ar citām tautām pašā Latvijā un ārpus tās. Tas visos laikos nācis par labu pašu latviešu kultūras attīstībai.