Par Jersikas vēsturi vārda mākslā

Dzejnieks Andris Vējāns:

Referāts Latgales pētniecības institūta 11. zinātniskajā konferencē “Latgales pagātne, tagadne, nākotne” Līvānos 2003. gada 26.–27. septembrī

Uz savu zinātnisko konferenci neesam pulcējušies tukšām rokām. Jānis Elksnis parādīja Latgales Kultūras centra izdevniecības klajā laistās grāmatas. Jāzepa Osmaņa apgāds “Annele” izdevis daudzpusīgu vēstures un kultūrvēstures grāmatu “Ai, māte Latgale” (2001), kuru sakārtojis un izveidojis profesors Pēteris Zeile. Lepnumu par savu novadu pauž Pēteris Zeile apcerē “Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu”, ko “Latvijas Vēstnesis” publicēja šā gada jūlijā un augustā.

Jersika ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais un svarīgākais posms mūsu senču pašapzināšanās tapšanā un ir pirmās valstiskās izaugsmes veidojums, spilgts apliecinājums, ka “arī pirms krusta kariem nebūt nebijām pasaules mala un vēl jo mazāk — mežoņu cilts”. To prozaiķis Jānis Lejiņš un vēsturniece Rita Grāvere gan saka par Tālavu, kas attēlota J.Lejiņa romānā “Zīmogs sarkanā vaskā”, bet līdzīgu atzinumu ne mazāk pelnījusi arī Jersika. Un ļoti zīmīga, tautas dzīvības interesēm būtiska ir šī darba pamatdoma: nekādi reliģiski vai juridiski, tā saukto dabisko tiesību vai interešu sfēru vārdā deklarēti iegansti nedrīkst kļūt un būt par pamatu dabiskā valstiskā organismā apvienotas brīvas tautas varmācīgai pakļaušanai, militārai iekarošanai, tās saimniecisko sasniegumu un spožās kultūras iznīcināšanai. Ja jau mitoloģiskā laika periodu kultūru daži rauga pazemināt un pat pazemot, noniecināt vai pat pilnīgi noliegt iepretī kristietiskajai, tad būtu jānoliedz un jānosvītro visa klasiskā senās Grieķijas kultūra, kuras augsne un barotāja bija mitoloģija.

Vēsture ir kā jūra. Rāms spogulis pēkšņi sakuļas bangās, devītais vilnis uzšaujas līdz pat debesīm, izraudams no ikdienas apmiera cilvēku, zinātnieku, politiķi, mākslinieku un rakstnieku sirdis un prātus. Šai metaforā iekļaujas arī mūsu Jersika. Par to pārliecinos, garu mūžu nostaigājis: atkārtojas agrīnā jaunībā pieredzētais, piedzīvotais, dzirdētais. “No Jersikas nāk sākums un saknes” — tā 1940. gada 3. jūnijā “Daugavas Vēstnesis” raksturoja Kārļa Ulmaņa izteiktās atziņas Gārsenes pamatskolas izlaidumā. Prezidents bija jau apskatījis Jersikas pilskalnu un ticies ar profesoriem Augustu Tenteli un Franci Balodi, kuru atklājumi liecināja, “ka Jersika nav bijusi tikai pils Daugavas krastā”. Tā rāda tālo, lepno un skarbo vakardienu. Un skubina iet uz priekšu. Šis pārdzīvojums lika Kārlim Ulmanim pieminēt Jersiku arī pēdējā brīvajā radiorunā, atklājot leģendāros dziesmu svētkus Daugavpilī, kad Stropu silā trīs reizes tika atkārtota tautas lūgsna “Dievs, svētī Latviju!” un raudāja Ādolfs Erss un Alberts Sprūdžs, Jānis Jaunsudrabiņš un Jānis Klīdzējs.

Rūgta, baisma, gluži intuitīva nojausma par draudu padebešiem vēl dzidrajos Abrenes, Zilupes un Krāslavas apvāršņos, šķiet, mudināja Veroniku Strēlerti rakstīt traģisko dziedājumu “Jersikas izpostīšana”, kas lasāms viņas pirmajā krājumā “Vienkārši vārdi” (1937). Prasīgais Jānis Grīns tā autori salīdzināja ar mītisko Atēnu Pallādu, kura izlēkusi no Zeva galvas pilnā apbruņojumā. Edvarts Virza pravietoja grāmatai “tāli un vienādi spīdēt”. Jauniņā, vēl topošā dzejniece Anna Dagda saņēma šo izdevumu “kā skaistu un gatavu graudu mūsu grāmatu apcirkņos”. Tiesa, visi šie daudzinātāji vairāk izceļ Strēlertes lirikas kvalitātes, estētiskos smalkumus, pat nepieminot “Jersikas izpostīšanu”.

Bet šis dzejojums satriec vēl šodien, pagātnes ugunsgrēkā un krītošā zvana dunā un vaidā liekot saklausīt vēsti 20. gadsimta postam un traģēdijai.

Vai līdzīgas ainas neatkārtojās pēc 800 gadiem, kad visa Latvija piedzīvoja Baigo gadu un deportējamo vilcieni aizrāva svešumā tūkstošus, kad vīri tika atšķirti no bērniem un sievām, lai nekad vairs nesatiktos.

Vai, lasot šīs rindas, mums sirdīs neatbalsojas arī Salaspils metronoms? Vai nāves elsās neiekrācas “Dievu mežs” — Štuthofas koncentrācijas nometnes priedes un egles, ar kurām pēdējo reizi sačukstējās Konstantīns Čakste, Latgales sāpju un protesta paudējs dzejnieks Pēteris Voitkāns, Jāzepa Osmaņa tēvs, Aglonas dekāns un ģimnāzijas direktors Aloīzijs Broks, kas kādu laiku bija literārā žurnāla “Zīdūnis” redaktors un latgaliski lieliski pārtulkoja Jauno derību...

Veronikas Strēlertes rāmie, smagnējie heksametri skaņās un krāsās atspoguļo senās Jersikas pils iekārtu un vidi, parāda visas bagātības, ko sakrājuši Visvalža ļaudis. Krustnešiem tiešām bija ko grābt un laupīt!

Dzejnieces gluži zemgaliski izvērstajā tēlojumā redzam koncentrētā gleznā, varenā panorāmā apkopotu to, kas tagad atrasts arheoloģiskajos izrakumos, arī mums izlasāms vēstures dokumentos un hronikās, Ēvalda Mugurēviča, Jura Urtāna, Arņa Radiņa, Tadeuša Puisāna un Antonijas Vilcānes pētījumos, Manfreda Helmana grāmatas “Latvija viduslaikos” latviskotajos fragmentos. Salīdzinot abus tālā, slavenā laikmeta atklāsmes un izpausmes veidus — zinātnisko un māksliniecisko —, jāpiekrīt Ritai Grāverei: latviešu, tostarp latgaļu, “kultūra tika iznīcināta laikā, kad tā bija visskaistākā”.

Šī vēsturiskā notikuma notēlojumam traģisko pārvērtību pārpilnajā 1940. gadā pievērsās arī toreiz vēl maz pazīstamā Latgales dzejniece Marta Skuja, kas publicējās ar Valerijas Galvanovskas vārdu. Veronika Strēlerte daudz uzmanības veltījusi Jersikas apkārtnei, dabai, pils ļaužu satraukumam un vispārējai situācijai krustnešu asiņainā iebrukuma laikā. Marta Skuja sonetu oktāvā “Vysvalža gols” raudzījusi vairāk izgaismot tieši paša karaļa tēlu. Cikla ieskaņā un izskaņā iezīmēta vide — tiesa, daudz atturīgāk nekā zemgalietes dziedājumā, tomēr pietiekami reljefi, lai mēs varētu iejusties valdnieka pārdzīvojumos:

Veronika Strēlerte ir vērotāja, kurai smeldz sirds, bet Latgales dzejniecei šī smeldze un sāpes atklājas skaudrās gleznās un ainās:

Marta Skuja gluži kā jaunākā māsa vai meita stāv blakus savam valdniekam: “Ai karaļ, nakts jau vāla.” Viņa iedrošina, mundrina nogurušo spēkavīru: “Ai karaļ, steidzīs!” Viņi sarunājas, dialogs šķiļas kā uguns liesmas, spindz kā bultas. Un, kad Visvaldis atgriežas, dzejniece un karalis, šķiet, liek soļus blakus, kopā izjūtot krāsmatu ogļu durstīgos dūrienus:

Veronika Strēlerte šķiras no Visvalža, kad viņš, skatot degošu Jersiku, kur dimdošie zvani palaiž “dvēseli brīvajā gaisā”, atgūst stiprumu un redz no baltajiem dūmiem izkāpjam “varenus tēlus kā vēstnešus nākamiem laikiem”. Viņš sarunājas ar tālām paaudzēm:

Arī Marta Skuja šajā dziļi patriotiskajā darbā apliecina šo pašu ticību:

Brīvās, neatkarīgās valsts bojāejas kraujā stāvot, divas latviešu dzejnieces — zemgaliete un latgaliete — pauž vienotu uzticību Jersikas mantojumam, tic tā augšāmcelšanās brīnumam. Veronika Strēlerte to, ciemodamās dzimtenē, kaut daļēji pieredz. Martas Skujas jaunību un dzīvību izdzēš staļiniešu lode. Viņu dzejas darbi — divi pieminekļi Jersikai, Visvaldim, mūsu zemes ļaužu paaudžu nemirstīgajam gājienam.

Par Jersiku rakstījuši arī citi. Donāts Latkovskis publicējis pat (tiesa, mākslinieciski vāju) drāmu “Karalis Visvaldis” (1937), kurā vairāk pārstāsta hroniku saturu, mazāk patstāvīgiem mākslinieciskiem līdzekļiem risina izvēlēto tēmu. Savukārt Jānis Gurgons pateicis mums daudziem patīkamo domu:

Ai, mani letgaļi, senči mani!

Kas teica — Latvijas gals,

Ka niecīgs šī novada gājums?

Ir Latgale Latvijas sākums

Un arī turpinājums.

Jānis Niedre dzimtajai Jersikai veltījis vienu no saviem labākajiem, izteiksmīgākajiem romāniem “Un vēji triec nodegu pelnus” (1978). Par Jersiku viņš bieži runāja, atceroties bērnību. Mums, rakstnieku grupai, viņš pirmais parādīja arī teiksmaino pilskalnu. Romānu rakstīja ilgi un rūpīgi. Attēlojot divu kristīgo civilizāciju — pareizticības un katoļu — saduri un pretrunas, rakstnieks centās parādīt visai plašu un savdabīgu tā laika vēstures notikumu ainu. Šis darbs ir krietni brīvāks no rakstnieka citur raksturīgās politiskās tendenciozitātes, sulīgs valodā un spraigs sižetiskā vijumā. Vēl pēc tam, kad aizvērta grāmatas pēdējā lappuse, tas sniedz pietiekami daudz vielas pārdomām lasītājiem, kritiķiem, valodniekiem un vēsturniekiem.

Arī tautieši trimdā daudzkārt pievērsušies dzimtenes vēsturei — bieži vien sekmīgi, taču netrūkst aplamību, pat kuriozitāšu. Arī pieminot Jersiku. Tā, piemēram, Oļģerts Liepiņš romānā “Vēlā liesma” (1952), dodams meslus laikmetam un tautas pārdzīvojumiem, rāda invalīdu vīzijas: karalis Visvaldis ar zelta dūci krūtīs, bet aiz zārka prezidents Kārlis Ulmanis! Te nu bija ko pazoboties dzēlīgajam kritiķim Jānim Rudzītim...

Beigās jāsecina: atzīstot dažus krietnus rakstnieku veikumus, jākonstatē, ka visvairāk, visdedzīgāk un visauglīgāk Jersikai līdz šim tomēr pievērsušies vēsturnieki. Pēteris Zeile nule pabeidzis nozīmīgu darbu — apjomīgā monogrāfijā apkopojis milzīgu kultūrvēsturisku materiālu. Cik sazarotas ir mūsu etniskās, ekonomiskās un gara dzīves saknes!

Latgales Pētniecības institūts meklē avotus dažādās tautās un valodās. Notiek intensīva muižu un piļu apzināšana. Cerams, ka bijušo feodāļu turīgie pēcteči, kas dzīvo ārzemēs, nenomāks mūsu interesi par Senlatvijas vēsturi un latgaliski latviskām garamantām. Dažādu laikmetu kultūras slāņi papildina cits citu — tā ir mūsu kopējā bagātība. Nākošais devītais vilnis mūsu vēstures jūras zinātniskajā un mākslinieciskajā izpētē, domājams, būs vēl augstāks, skanīgāks un daudzkrāsaināks. Jersika ir mūsu sākums.