Iespējas strādāt kopā ir pietiekami lielas

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre intervijā Latvijas Televīzijā raidījumā “Valsts pirmās personas” vakar, 16.oktobrī

Foto: A.F.I.

No intervijas Latvijas Televīzijas 16.oktobra raidījumā “Valsts pirmās personas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Vai jūs pēc visām pēdējo nedēļu laika kolīzijām koalīcijā atbalstāt Einaru Repši premjera amatā?

Ingrīda Ūdre: — Es domāju, ka pašreiz situācija ir daudz vairāk normalizējusies, nekā tas varēja izskatīties 21.septembra naktī. Arī pēc mūsu tikšanās Zaļo un zemnieku savienības frakcijā un Zaļo un zemnieku savienības paplašinātajā valdē kopā ar Ministru prezidentu mēs nonācām pie secinājuma, ka iespējas strādāt kopā ir pietiekami lielas. Jo mērķi mums ir ļoti vienādi, līdzīgi, tikai šo mērķu sasniegšanas ceļi varbūt nedaudz atšķiras. Tādēļ domāju, ka tāda iespēja joprojām pastāv.

— Tātad jūs esat par Einaru Repši premjera amatā?

I.Ūdre: — Jā. Mēs to arī atklāti pateicām. Es domāju, ka dialogs rodas tad, ja cilvēki savstarpēji runā, problēmas rodas, ja cilvēki savstarpēji nerunā un vienkārši pavēl viens otram. Protams, ir situācijas, ja cilvēkam pavēl, viņš var nobīties vai kā savādāk reaģēt uz šo situāciju. Tas nenozīmē, ka viņš ir pārliecināts par pareiza lēmuma pieņemšanu, un varbūt tāpēc ir radušās daudzas situācijas, kas varēja būt uzskatāmas par nestabilitāti valdībā.

— Bija tādi momenti, kad tika dotas pavēles?

I.Ūdre: — Grūti pateikt, vai tieši tā tas varētu būt. Bija vairākas lietas, kur prevalēja viena viedokļa pārsvars pār citu viedokļiem. Šādām koalīcijām vienmēr jāsaprot, ka ir jāmeklē kompromisa varianti. Mēs neesam 90. gadu sākumā, kad vieni bija vienā barikāžu pusē un otri otrā. Mums jāstrādā kopā, un šeit nav savējo un ienaidnieku. Šeit visi ir savējie, kas grib darīt labumu sabiedrībai, veidot tādus likumus un tādus nosacījumus, lai sabiedrība varētu iegūt tikai labumu no tā.

— Vai jūs šos vārdus par atbalstu varēsit sacīt arī nākamnedēļ, kad notiks budžeta izskatīšana otrajā lasījumā?

I.Ūdre: — Katrā gadījumā nebūsim zīlnieki. Pašreiz budžeta apspriešanas procedūra ir pietiekami demokrātiska. Kā jūs zināt, ir arī zināma daļa līdzekļu, kurus Ministru kabinets nav pārdalījis, ņemot vērā savas prioritātes. Šeit ir arī iespēja piedalīties deputātiem ar saviem priekšlikumiem. Tā ka šādas iespējas varētu būt.

— Tātad savstarpējās pretenzijas ir beigušās, bet es vēl gribētu atgādināt šī konflikta vēsturi. Referenduma naktī Jēkabsona kungs izsaka šo visiem zināmo paziņojumu. Sākas nesaskaņas koalīcijā, paiet vairāk nekā trīs nedēļas. Vakardien Brigmaņa kungs pasaka, ka vairs nekādu pretenziju pret premjeru nav. Viss atrisinās vienā dienā. Vai tas tiešām notiek tik pēkšņi? Un kāds ir jūsu skatījums no Saeimas priekšsēdētājas skatpunkta?

Ingrīda Ūdre: — Es domāju, ka nekas neatrisinās vienā dienā. Jebkura cilvēka, jebkuras ģimenes dzīvē, jebkuras sabiedrības daļas dzīvē ir cēloņi, ir notikumi, ir kaut kādas problēmas. Protams, pateikt, ka viss atrisinās šodien un tūlīt, nav īsti pareizi.

— Vēl pirms nedēļas jūs izteicāt ļoti lielas šaubas par iespējām strādāt šādā situācijā.

I.Ūdre: — Šeit pašreiz nav runa tikai par vienu cilvēku — premjeru. Šeit ir runa arī par “Jaunā laika” frakciju, kas strādā Saeimā, un nevajag samazināt to cilvēku nozīmību un iespējas, kas strādā parlamentā. Viņi nav vienkārši ievēlēti tikai tādēļ, ka ir bijis viens cilvēks, kas vadījis šo partiju, kā Ministru prezidents Einars Repše. Viņš ir ieguldījis ļoti daudz, lai šī partija iekļūtu parlamentā un saņemtu tik daudz vietu, cik tā ir saņēmusi. Bet es ļoti novērtēju tos cilvēkus, kas strādā parlamentā, un viņu vēlmi atrast dialogu, vēlmi strādāt kopā un rēķināties ar savu koalīcijas partneru viedokļiem un rast šos kompromisa risinājumus, jo cilvēki jau ir dažādi. Ir cilvēki, kam ir stingrāks raksturs un vēlme darīt savus darbus. Tas cilvēks vienkārši tāds ir.

— Bet kas izkliedēja konkrēti jūsu šaubas par to, ka nav iespējams strādāt turpmāk tā?

I.Ūdre: — Tieši šī sadarbība frakciju līmenī. Es domāju, ka gan frakcijas vadītājs, gan cilvēki, kas pārstāv “Jauno laiku”, arī citi mūsu koalīcijas partneri redzēja šīs sadarbības iespējas. Tādēļ es domāju, ka sadarbība parlamentā ir ļoti reāli iespējama.

— Kā tad pietrūka pirms nedēļas?

I.Ūdre: — Domāju, ka pietrūka dialoga. Un arī nav pieredzes atsevišķiem “Jaunā laika” politiķiem. Viņiem ir pieredze savā profesionālajā jomā, bet politika un sevišķi politika Latvijā vienmēr ir balstījusies tikai uz koalīcijas valdībām, kad bija nepieciešamība atrast kādu jaunu kompromisa risinājumu, un nekad nav bijusi tāda situācija, ka tikai viena vai divas partijas būtu veidojušas valdību. Tātad ir vieglāk atrast šo risinājumu. Es domāju, šīs sarunas un dialogi, ko mēs veidojam ar mūsu partneriem, vairāk iepazīstot viens otru...

— Jūs sakāt — dialogs. Izklausās pēc tāda plaša ētiskā konflikta. Politiķi cits citu apber ar apvainojumiem, nespēj piedot, prasa atvainošanos. Strīdi bija ētiskā līmenī, bet šeit nebija runa par politiskiem lēmumiem.

I.Ūdre: — Varētu teikt arī tā. Jo ne velti mēs strādājam pie tāda dokumenta kā Ētikas kodekss Latvijas parlamentam. Es uzskatu, ka tas ir ļoti nozīmīgs dokuments.

— Cik biežas ir tādas epizodes, kad politiķu izteicieni nav īpaši ētiski?

I.Ūdre: — Šādas epizodes rodas tad, kad mēs izskatām ļoti jutīgus jautājumus. Šie jutīgie jautājumi, manā izpratnē, ir pilsonība, valodas reforma. Dažreiz deputāti mēģina jebkuru likumu, kur ir manāma zināmā iezīme, ar minētajiem jautājumiem “pievilkt” pilsonības, valodas vai arī cilvēktiesību jautājumam. Piemēram, absolūts kāzuss bija likums par ugunsdzēsību, kur vienā no likuma grozījumiem bija izvirzīts jautājums par to, vai ugunsdzēsēji var būt arī nepilsoņi. Beigu beigās šī diskusija izvērtās nevis par likuma konkrēto normu, bet par to, kā kurš no deputātiem 1991.gadā, piedaloties vienā vai otrā – interfrontes vai Tautas frontes – pusē, izrīkojās ar minēto organizāciju.

— Kā jūs kā sēdes vadītāja šādā situācijā varat to iespaidot?

I.Ūdre: — Iespējas ir pietiekami lielas. Pirmkārt ir iespēja aizrādīt runātājam.

— Jums bieži nācies aizrādīt?

I.Ūdre: — Domāju, ne pārāk bieži, bet biežāk nekā 7.Saeimā. 7.Saeimā sēdes notika manāmi mierīgāk.

— Par ko jums nācies aizrādīt?

I.Ūdre: — Tieši par to, ka deputāti novirzās no konkrētās tēmas. Kārtības rullis nosaka: ja mēs izskatām likumprojektu, tad jārunā par konkrētu labojumu, par konkrētu grozījumu, par konkrētu likumprojektu, nevis vispārīgi. Ir noteikumi, kas nosaka, kuros brīžos var runāt vispārīgi.

— Ētikas kodeksa uzdevums ir: veikt savus pienākumus Saeimā attiecībās ar vēlētājiem. Kā kodekss veic šo uzdevumu?

I.Ūdre: — Pašreiz kodekss ir it kā jaundzimuša bērna stadijā, autiņos. Katrā gadījumā mums ir jāatrod arī pareizais veids, kā mēs varētu šo kodeksu apstiprināt. Un tas būtu absolūti izpildāms visiem deputātiem.

— Vai ir skaidrība, kā ar kodeksu varētu šo uzdevumu īstenot?

I.Ūdre: — Nosaukumā ir rakstīts — “Ētikas kodekss”. Ētika — tā ir tā daļa, kas attiecas uz konkrētu cilvēku. Ja cilvēks savā būtībā nav ētisks un viņa morāles normas atšķiras no vispārpieņemtām morāles normām, tad acīmredzot grūti būs ar šādu cilvēku cīnīties. Šis Ētikas kodekss nav likums, tas varētu būt ar kādu Saeimas Prezidija lēmumu pieņemts noteikums. Bet tā spēks noteikti nebūs stiprāks par likumu. Es domāju, ka Saeimā pamatā cilvēki strādā ar savu ideoloģiju, arī tajā gadījumā, kad notiek šie ne īpaši skaistie dialogi starp galēji labējiem un galēji kreisiem spēkiem. Tad acīmredzot viņi aizstāv savu vēlētāju intereses.

— Cik bieži jūs esat fiksējusi, ka deputāti sēdes laikā runā pa mobilo telefonu?

I.Ūdre: — Pārāk bieži to nedara, bet mobilie telefoni dažreiz iezvanās, neraugoties uz to, ka pirms ieejas Saeimas zālē ir zīme, ka mobilos telefonus nevajadzētu lietot.

— Un arī runā Saeimas zālē?

I.Ūdre: — Pārāk bieži viņi to nedara.

— Kā jūs reaģējat, ja runā?

I.Ūdre: — Grūti pateikt. Jo ne vienmēr var redzēt, ka cilvēki runā. Man jāseko līdzi tam, kā tiek pieņemti likuma labojumi. Tas ir diezgan smalks darbs. Tur nevar pacelt acis, lai redzētu, kas notiek zālē. Bet ir bijuši gadījumi, kad svinīgu uzrunu brīžos Saeimas priekšsēdētājs tomēr iepriekš ir minējis, ka vajadzētu izslēgt savus mobilos telefonus un atcerēties, ka mobilos telefonus Saeimas zālē turēt nebūtu pareizi.

— Tā ir vienīgā iespēja, kā ar to cīnīties?

I.Ūdre: — Tā ir viena no iespējām. Saeimas priekšsēdētājam ir arī iespēja izteikt piezīmes deputātiem, kā arī izdzīt deputātus no zāles un pat uz vairāku sēžu laiku. Bet tādu gadījumu, paldies Dievam, nav bijis. Atklāti sakot, nav bijis arī gadījuma, kad deputāts runātu pa mobilo telefonu vai zālē nemitīgi skanētu simt deputātu mobilie telefoni. Šāda situācija nav bijusi, un es ceru, ka arī nebūs.

— Jums nav nācies kādam deputātam norādīt, lai viņš izslēdz mobilo telefonu?

I.Ūdre: — Nē, nav nācies.

— Starp citu, pēc mēneša būs Latvijas valsts jubileja. Ko esat domājusi šogad teikt uzrunā deputātiem?

I.Ūdre: — Grūti pateikt. Vienmēr, domājot par to, ko runāt šādās svinīgās uzrunās, ir ļoti liela atbildības sajūta. Jo ļoti daudz kas jau ir pateikts. Šodienas situācijā, es domāju, būtu ļoti nopietni jārunā par to, kādi mēs būsim Eiropas Savienībā.

— Vai jau ir tēzes, par ko jūs gribētu runāt?

I.Ūdre: — Ir dažas tēzes. Es nevarētu teikt, ka uzruna ir absolūti izdomāta līdz visiem sīkumiem un smalkumiem. Katrā gadījumā viena no galvenajām tēmām būs mūsu dzīve Eiropas Savienībā. Viena no tēzēm varētu būt arī nacionālā parlamenta loma Eiropas Savienībā. Tiekoties ar Eiropas Savienībā esošo valstu parlamentu vadītājiem un arī ar jauno valstu parlamentu vadītājiem, es ļoti bieži par to runāju. Tā ir viena no tēmām. Otra tēma — kā parlaments, kas ir ļoti nozīmīgs mūsu parlamentārajā valstī, sekos līdzi tam, ko dara valdība, jo parlamentam būtu jāakceptē tās Latvijas valsts pozīcijas, ar kurām valdība uzstāsies Eiropas Komisijā.

— Kā top šādas uzrunas teksts kopš idejas rašanās? Kā tas notiek?

I.Ūdre: — Varētu teikt, ka tas ir radošs process. Pirmām kārtām ir katra cilvēka doma, ko viņš vēlas teikt savā uzrunā. Man ir palīdze Dina Balode, ar kuru kopā mēs, pārrunājot šīs tēzes, veidojam kopīgu materiālu, ko varētu saukt par uzrunu. Papildus tam izsakot nepieciešamību paanalizēt vēsturiskus dokumentus.

— Jūs rakstāt kopā ar Dinu Balodi šādu uzrunu?

I.Ūdre: — Jā. Katrai valsts amatpersonai ir kāda konkrēta persona, ar kuru kopā strādā pie runu veidošanas. Strādājot iepriekšējā parlamentā kā deputāte, protams, šādas runas rakstīju pati. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka ir tik daudzas un dažādas atbildības, protams, ir kāds cilvēks, kas palīdz to darīt. Būtu nepareizi noliegt, ka tas tā nav.

— Vai ir sākts rakstīt runu?

I.Ūdre: — Tā ir vīzija par šo runu, kāda tā varētu būt. Protams, ir arī atsevišķi cilvēki, kas iesaka, kādas nodaļas vajadzētu likt saistībā ar ārpolitiku, jo atbildīgas valsts amatpersonas runa nevar būt vienkārši emociju izteikums. Jo katrs vārds pēc tam tiek analizēts. Kā jūs zināt, 18.novembrī lielākā daļa nozīmīgāko valstu vēstnieku sēž un klausās šo runu, analizē, un pēc tam šī informācija tiek nosūtīta viņu valstu valdībām un parlamentiem.

— Tagad mēs būtu nonākuši līdz jautājumam no “melnās mapes”. Jautājums ir – vai jūs uzskatāt, ka prese var uzdot tendenciozus jautājumus?

I.Ūdre: — Es uzskatu, ka jā.

— Kā jūs nosakāt, ka jautājums ir tendenciozs?

I.Ūdre: — Grūti pateikt, kā to var noteikt. Katram cilvēkam ir sava zināma intuīcija, ir savs informācijas loks, kurā tu zini, piemēram, kas ir konkrēta preses izdevuma īpašnieks. Šeit es negribu runāt tikai par presi, es gribu runāt par absolūti visiem medijiem. Atklāti sakot, man žēl žurnālistu, jo viņi ir labi, gudri, analītiski, profesionāli cilvēki, bet viņiem arī ir jāstrādā, ir jāsaglabā sava darba vieta un dažreiz jāpilda atsevišķi uzdevumi.

— Jūs tā izjūtat jautājumus?

I.Ūdre: — Da?reiz jā. Man, piemēram, viens no preses jautājumiem ir bijis — vai jūs varat zvērēt mums? Es teicu: “Konkrētam izdevumam es neko netaisos zvērēt. Mans zvērests ir dots sabiedrībai.”

— Vai jums nešķiet, ka lietas būtība ir šajā atbildē?

I.Ūdre: — Neviens žurnālists neinteresējas par to, ka pirms tam es biju Lejasstrazdu bērnunamā, kur bija vienreizēji skaists koncerts – bērni sniedza šo koncertu tām ģimenēm, kas vasarā uzņēma viņus, kur viņi dzīvoja. Nevienu neinteresē, ka pirms tam es biju arī čigānu ansambļa koncertā. Attiecībā uz šo šovu es domāju, ka varbūt kādam arī patīk tas. Es redzēju šī koncerta otro daļu, un man pat nelikās īpaši interesants šis koncerts. Bija tāda filma “Full monty”, un tā bija daudz labāka par šo šovu.

— Vēl viens jautājums jums kā sportistei. Kuru sportistu jūs šobrīd varētu nosaukt kā Latvijas pirmo personu labu panākumu dēļ?

I.Ūdre: — Lai vai kā es nosodīju mūsu basketbolistus, es tomēr gribētu pateikt, ka mūsu basketbola komanda bija ļoti laba. Tāpat kā mūsu futbola komanda. Basketbola komanda, kad tā nospēlēja spēli ar Lietuvu – ar komandu, kas ieguva tik augstu vietu, faktiski Eiropas čempioni...

— Kad mēs uzvarēsim lietuviešus?

I.Ūdre: — Mums vajadzētu nedaudz vairāk pamācīties no lietuviešiem savas dzimtenes mīlestību un patriotismu, jo viņi spēlēja ne tikai uz uzvaru, viņi spēlēja arī par savu valsti. Mūsu puiši arī ļoti labi nospēlēja.

— Kad mums ir cerības sagaidīt uzvaru pār lietuviešiem?

I.Ūdre: — Tad, kad mēs sevī nostiprināsim savu garu. Es domāju, ka mūsu puiši pēc savām fiziskajām dotībām, pēc spēles izpratnes ir spējīgi to darīt. Viņiem jānostiprina savs gars. Man grūti pateikt. Es ceru, ka tas varētu būt pēc kādiem diviem gadiem noteikti.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā