Par mecenātismu no valsts maciņa

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Valsts kontrolieris Raits Černajs:

Saeimā notiek diskusijas par Ministru kabineta iesniegto likumprojektu grozījumiem likumā “Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”. Parlamenta zālē atsevišķas balsis apgalvo, ka iecerētais likuma grozījums ierobežo sabiedrības aktivitātes. Nepiekrītu tam! Tāpat apstrīdu viedokli, ka ziedošana valstī tiekot stingri uzraudzīta.

Mūsdienu Latvijā ziedošanas process atsevišķos gadījumos ir valsts atbalstīts — ziedojot Latvijas Kultūras fondam, Latvijas Olimpiskajai komitejai un Latvijas Bērnu fondam, var saņemt uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi 90% apmērā no ziedojuma summas, bet ziedojot citām likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” paredzētām organizācijām un fondiem, atlaide paredzēta 85% apmērā. Var teikt, mūsdienu ziedošana ir stabils pasākums, un ziedotājs daudz neriskē. Tādējādi ziedojums daļēji uzskatāms par ilūziju. Turklāt šis devīgums rada valstij nodokļa zaudējumu.

Saskaņā ar MK akceptēto projektu aizliegts dāvināt (ziedot) valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kas ir sabiedrisku pakalpojumu sniedzēji valsts un pašvaldību regulējamās nozarēs, kā arī noteiktiem uzņēmumiem ziedojumi ierobežoti līdz 5000 latiem gadā. Tas sagrauj līdzšinējo kārtību.

Mans viedoklis ir vēl nepopulārāks. Tas balstīts uz Valsts kontroles revīziju konstatējumiem, kas nekādi nesader ar izpratni par ziedošanu. Cēlā ziedošanas ideja bieži tiek izmantota savtīgi, vilinājums gūt labumu sev izrādās stiprāks par godaprātu. To pierāda revīzija tādā populārā fondā kā LKF, kas ir darbojies kā naudas tranzītiestāde. Shēma ir vienkārša: starp ziedotāju un LKF tiek noslēgts līgums. Ziedojuma saņēmējs no ziedotās summas patur 10%, bet pārējie līdzekļi tiek pārskaitīti ziedotāja norādītām personām. Ziedotājam tiek dota iespēja ne vien virzīt naudu sev vēlamiem mērķiem, bet arī saņemt nodokļu atlaides. Tāds bija 171 500 latu skaļais ar Okladņikovu ģimeni saistītais skandāls, kad VAS “Latvijas Gaisa satiksme” ziedojums LKF faktiski tika VAS prezidenta sievas īpašuma uzturēšanai un remontam. Shēma — 90% sadarbības partnerim, 10% — LKF darbības attīstībai, ir piekopta gadiem. Uz līguma pamata pārdota nodokļu atlaide par ziedotajiem naudas līdzekļiem. Tās vairs nav ziedotāja un ziedojuma saņēmēja attiecības.

Finanšu līdzekļu novirzīšana caur kādu sabiedrisku organizāciju vai fondu ziedotājam svarīgiem mērķiem dod iespēju gūt labumu atsevišķām personām. Valsts turpretī zaudē uz nodokļa atlaides rēķina. Cits piemērs par LKF pārskaitītās naudas ceļiem: Valsts nekustamā īpašuma aģentūra caur fondu ziedojusi Ls 20 000, kā mērķi norādot Latvijas Radio kora un Lielbritānijas teātra “Criptic” kopīga projekta īstenošanu. Pēc līgto 10% ieturēšanas šie līdzekļi pārskaitīti LU fondam “Juventus”, kas Ls 7000 no tiem skaidrā naudā izmaksājusi kora direktoram un Ls 12 000 kādai fiziskai personai, kurai ar LR kori nav nekāda sakara. Kā attaisnojošs dokuments tiek piedāvātas aviobiļetes LR kora koncertiem Francijā, lai gan aviobiļešu iegādi sedzis pasākuma organizētājs Francijā. Minētais VNĪA ziedojums pārsniedz 500 latu, un ziedošana bija iespējama tikai ar Finanšu ministrijas atļauju. Atļauja ir saņemta, lai gan pret VNĪA bija ierosināta prasība par parāda piedziņu. Nākas konstatēt, ka sistēma nav pārskatāma.

Nedomāju, ka katrs ziedojums ir saistīts ar likuma pārkāpumiem. Tomēr nepieciešams aprēķina, cik valsts ieguvusi, dodot nodokļu atlaides ziedotājiem, ko zaudējusi. Cik negodīgu gadījumu ir kopumā, nepateiks neviens. Cik ziedojumu ar nodokļa atlaidēm, darbojoties pēc tranzīta shēmas, nāk no privātā biznesa, VK nav tiesīga pārbaudīt.

Likums “Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” runā par mērķi panākt, lai valsts un pašvaldību finanšu līdzekļi un manta tiktu izmantota likumīgi un atbilstoši iedzīvotāju interesēm. Valdība un Saeima mēdz smagi diskutēt par pavisam neliela finansējuma piešķiršanu, piemēram, lauku skolas jumta atjaunošanai. Toties valsts uzņēmuma ziedojuma lati pavisam vienkārši var tikt nodoti ļoti šaura cilvēku loka interesēm — piemēram, Bhagavadgītas filozofijas skaidrojumiem. Grozījumi likumā, manuprāt, ir valsts pieredzes diktēti. Dāsnai ziedošanai atvērts maciņš nevar pastāvēt vienlaikus ar tarifu paaugstināšanu, ko uzņēmums motivē kā izdzīvošanas iespēju.

Nesaskatu nepieciešamību sniegt arī šobrīd pastāvošās nodokļa atlaides. Civillikums dāvināšanu saista ar devīguma jēdzienu. Arī šobrīd nav liegts ziedot, nesaņemot nodokļa atlaides. Ar nodokļa atlaidēm balstītā ziedošana nav saucama ne par mecenātismu, ne filantropiju. Neticu, ka cēli nodomi iespējami vien tad, ja pastāv valsts dotas garantijas. Nevaru iebilst pret privātā biznesa vēlmi izvēlēties ziedošanas objektu, taču uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidēm jābūt tikai atsevišķos, rūpīgi izvērtētos gadījumos. Pastāvošā kārtība neizslēdz situācijas, kad fiziska persona, kam amats dod iespēju, ziedo pati sev. Vai arī sabiedrība ziedo citai sabiedrībai vai privātpersonai.

“DIENAS BIZNESS”; pēc R. Černaja raksta “Mecenātisms no valsts maciņa”