Par jauno pasaules kārtību

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:

Mēs vēl neesam paguvuši iestāties NATO, kad uzliesmojusi krīze Ziemeļatlantijas aliansē, ko šāgada sākumā Kisindžers pareizi nosauca par vissmagāko NATO vēsturē. Turklāt šī krīze vistiešākajā veidā atspoguļo arī pāratlantisko attiecību krīzi kopumā. Lielā plaisa starp abu kontinentu krastiem nav radusies birokrātu pārpratumu dēļ — tai ir strukturāls raksturs. Un to neradīja Francija vai Vācija. Jau divos ASV karos Afganistānā un Irākā NATO tika nobīdīta malā; un ASV aizsardzības ministrs Ramsfelds pateica, kāpēc — brīvprātīgo koalīcijas (ASV vadībā) ir svarīgākas par aliansēm.

Kāpēc? Tāpēc, ka pēc Buša ievēlēšanas virsroku Amerikas Savienoto Valstu valdībā guva t.s. jaunie konservatīvie. Viņu kredo četrus mēnešus pirms 11. septembra izteica pazīstamais komentētājs Čārlzs Krauthamers: «Bez precedenta dominējošās ASV (..) ir unikālā pozīcijā, lai pašas veidotu savu ārpolitiku. Pirmais uzdevums jaunajai valdībai ir atjaunot Amerikas rīcības brīvību.» Šī rīcības brīvība bija visai drīz redzama ASV attieksmē pret ANO, Starptautisko krimināltiesu, Kioto protokolu utt. Vienīgi pret ANO Tonija Blēra iespaidā Bušs bija piekāpīgāks pirms Irākas kara, bet tagad, ieraugot bezdibeni paveramies senās Mezopotāmijas tuksneša smiltīs, atkal kļuvis pielaidīgāks.

Tas arī izskaidro pašreizējās Amerikas Savienoto Valstu un eiropiešu domstarpības, kas visskaudrāk izpaudās Irākas kara priekšvakarā. Daļa eiropiešu atbalstīja ASV, arī mēs, bet kara dēļ NATO piedzīvoja savu smagāko krīzi, jo Francija un Vācija centās apturēt karu. Turcija nonāca krustugunīs, bet beigās nolēma neatbalstīt Amerikas Savienotās Valstis. Šāds negaidīts lēmums tūlīt paaugstināja Turcijas iespējas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, jo ietekmīgām aprindām Francijā un Vācijā parādīja, ka tā nav ASV rokaspuisis. ASV savukārt pārstāja būt par Turcijas galveno aizbildni tās centienos kļūt par ES dalībvalsti. Pasaule vienā dienā izmainījās! Bet tas ir tikai viens no daudzajiem pārsteigumiem.

Šodien ASV vēstnieks Maskavā nosauc Krieviju par savu draugu pirmajās rindās cīņā pret terorismu. Reaģējot uz tādu brīnumu kā Francijas, Vācijas un Krievijas pretkara «ass», Amerikas Savienotās Valstis pārsteidza ar ne mazāku brīnumu, jau bēdīgi slaveno ASV viceprezidenta Šeinija formulu, — sodīt Franciju, ignorēt Vāciju, piedot Krievijai.

Drūmais pēckara stāvoklis Irākā jau jūtami modificē Amerikas Savienoto Valstu politiku attiecībā uz bijušajiem NATO dalībvalstu kara pretiniekiem. Drīz piedos arī Francijai (Vašingtonā uz ielām vairs neizlej franču vīnus), bet Bušs atcerējies, ka vajadzētu tomēr pateikties Šrēderam par vācu bruņoto spēku labo darbu Afganistānā.

Taču kur palika Sadāma krievu ģenerāļi padomnieki Bagdādē? Vai viņi nebija tie, kas ieteica Sadāmam nemēģināt atdarināt Staļingradu, bet tā vietā organizēt partizānu karu? Tas izvēršas plašumā un draud izveidot Amerikas Savienotajām Valstīm Irāku par to pašu, kas ir Čečenija Krievijai un Palestīna Izraēlai, tikai daudz lielākā apmērā, jo ASV ir globāla lielvara. Vai tas netuvina mūs t.s. civilizāciju karam? Afganistānā arī lietas neattīstās labvēlīgi — “Taleban” sāk atkarot savas zaudētās pozīcijas. Labi vēl, ka NATO ir pārņēmusi miera uzturēšanu no «brīvprātīgās koalīcijas», jo tā izrādījās pagalam nepiemērota tādam uzdevumam kā miera uzturēšana.

Bijušais Izraēlas ārlietu ministrs Šlomo Ben—Amijs vēl īsi pirms kara “Financial Times” rakstīja, ka vajag daudz, lai iedomātos, ka miers starp Izraēlu un palestīniešiem ir saistāms ar režīma maiņu Irākā, nemaz nerunājot par to, ka visas galvenās problēmas arābu pasaulē ir risināmas, pazudinot Sadāmu.

Vecais poļu izcelsmes amerikānis, NATO paplašināšanās stratēģis, kas nav gatavs atdot Ukrainu Krievijai, tagad lūdz vāciešus nākt palīgā Irākā. Amerikāņiem nav ko baidīties no Eiropas, tāpēc nav ko skaldīt Eiropu vecajos un jaunajos eiropiešos. Tā kļūs par daļēju lielvaru, toties milzīgi svarīga saimnieciski finansiālā jomā ar lielu ietekmi pasaules politikā, strādājot kopā ar Ameriku.

Viņš ierosina pārstrukturēt NATO tā, lai tiktu atspoguļots ES politiskais spēks. Iespējams, ka tas ir risinājums NATO krīzei un palīdzēs ievirzīt Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas attiecības jaunā gultnē, kur abas puses ir līdzīgas un respektē viena otru. Viens ir skaidrs — galvenā Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas saikne tagad vairs nav NATO, bet gan tiešas ASV — ES sarunas. Latvijai savā topošajā jaunajā drošības koncepcijā ar šīm jaunajām realitātēm vajadzēs rēķināties.

“DIENA”; pēc A. Lejiņa raksta “Jaunā pasaules kārtība — reālpolitika vai civilizāciju karš?”