Par Latvijas okupāciju 1940.gadā

17.jūnijs — "X" diena latviešu tautas vēsturē

Prof.Dr.habil.hist. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

1939.gads iegājis pasaules vēsturē kā milzīgu pārmaiņu sākumgads Latvijai un vairākām citām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas atradās starp divām totalitārajām varām — komunistisko Krieviju un nacistisko Vāciju. Šis gads ievadīja vairāku paaudžu ilgu nacionālās traģēdijas posmu.

1939.gada 15.martā Vācija pilnīgi okupēja Čehoslovākiju un pārvērta šo demokrātisko zemi par savu protektorātu. Pēc nedēļas Lietuva bija spiesta atdot reiham Klaipēdu (Mēmeli). Savi ekspansijas plāni bija arī Staļinam, kurus viņš pagaidām slēpa.

Latvija, kura 1938.gada 21.decembrī, tāpat kā Igaunija un Lietuva, bija proklamējusi absolūtu neitralitāti, 1939.gada 7.jūnijā parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju (līdzīga vienošanās ar PSRS bija noslēgta jau 1932.gada 5.februārī).

Bij. Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš šo dokumentu sakarā savos memuāros raksta: "Anglijas ārlietu ministrs lords Halifakss vēstulē Lielbritānijas sūtnim Rīgā atstāsta savu sarunu ar Latvijas ārlietu ministru V.Munteru, kad pēdējais 1939.g. apmeklēja Londonu. Sarunā V.Munters esot paskaidrojis, ka neuzbrukšanas līgumam ar Vāciju neesot pievienoti nekādi slepeni protokoli un ka tā teksts ne ar ko neatšķiroties no tā, kas jau agrāk parakstīts ar Padomju savienību (..). V.Muntera paskaidrojumi lordam Halifaksam pilnam atbilst patiesībai, jo Latvijas valdībai tiešām nebija nekāda veida slepenu līgumu" ("Labie gadi."— Stokholma, 1963.— 259.lpp.).

Toties tādi bija Vācijai un Padomju savienībai. To ārlietu ministru Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova 1939.gada 23.augustā parakstītā neuzbrukšanas līguma slepenā protokola 1.punktā bija sacīts: "Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā (lasi: aneksijas gadījumā — R.T.) pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas." No tā izrietēja, ka Somija, Igaunija un Latvija ietilpst padomijas ietekmes sfērā. 28.septembrī Vācija un PSRS parakstīja jaunu slepenu vienošanos, "nokārtojot" Polijas sadalījumu starp abām agresīvajām lielvalstīm un pret atlīdzību naudā arī Lietuvu ietilpinot Kremļa ietekmes sfērā.

Dokumentu un materiālu krājuma "Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940" ievada autori I.Grava–Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga (R., 1995) devuši Molotova—Ribentropa paktam precīzu un trāpīgu raksturojumu (15.lpp.); "Tas bija amorāls pakts visos aspektos. Noslēdzot šo paktu, Maskava atbrīvoja ceļu Vācijas agresijai pret Poliju. Tāpēc šajā gadījumā runa bija par kara paktu . Šim karam vajadzēja vienlaikus novest pie Austrumeiropas sadalīšanas interešu sfērās. Tātad tas bija arī dalīšanas pakts . Taču dalīšana neaprobežojās ar ietekmes sfēru noteikšanu, jo tika paredzēta valstiskuma iznīcināšana. Tāpēc tas bija iznīcināšanas pakts . Kā kara dalīšanas un iznīcināšanas paktam 23.augusta līgumam nav analoga visā Eiropas vēsturē XIX un XX gadsimtā."

Latvijas sūtnis Polijā L.Ēķis jau 1939.gada 24.augustā ziņoja V.Munteram: "Esot ļoti nopietns pamats neseniem vācu priekšlikumiem pie krieviem sadalīt Baltijas valstis starp Vāciju un Krieviju pa Daugavas līniju." Dienu vēlāk Latvijas sūtnis Parīzē O.Grosvalds informēja savu šefu, ka Vācijas—Krievijas sarunas "vestas vislielākā slepenībā", ka šo valstu saprašanās un sadarbība "notiek uz citu valstu rēķina" un ka Francijas "plašākas" politiskas aprindas ir pārliecinātas, ka līdz arī līgumu noslēgtas arī slepenas konvencijas. Sūtnis uzsvēra, ka "no lielāka svara būtu zināt, vai tas tā ir un cik tālu šie nolīgumi sniedzas".

Sarkanbrūnā pakta aizsegā Vācija 1939.gada 1.septembrī iebruka Polijā, bet PSRS 17.septembrī — miermīlīgās poļu zemes austrumu teritorijā. "Brālīgi" sadalījuši iekarotās zemes, agresori varēja turpināt savu aneksionistisko politiku kā Rietumos, tā Austrumos.

Bāzu līgums

Tā nereti dēvē 1939.gada 5.oktobrī parakstīto Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības paktu. Vispirms nedaudz par tā priekšvēsturi. Tā pēc būtības sākās jau 23.augustā, bet ar formālu ieganstu septembra vidū, kad Igaunija internēja poļu zemūdeni "Orzel", bet tā jau pēc dažām dienām aizbēga no Tallinas ostas. Laižot darbā gan militāru un diplomātisku spiedienu pret Igauniju, gan rīkojot padomju jūras un aviācijas spēku demonstrācijas kaimiņvalsts teritoriālajos ūdeņos un gaisa telpā, Maskava piespieda igauņus 1939.gada 28.septembrī parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu.

Bija pagājušas tikai divas dienas, kopš bija noslēgta Igaunijas un PSRS vienošanās, kad Staļins un Co izraudzījās Latviju kā nākamo upura jēru savu impērisko interešu apmierināšanas altārim. Viss noritēja gandrīz pēc igauņu scenārija.

1939.gada 30.septembra naktī, kā bieži strādāja Kremļa varasvīri, Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni Padomju savienībā pulkvedi Frici Krieviņu un izteica izbrīnu par to, ka Ulmaņa valdība izliekoties, it kā nekas nebūtu mainījies pēdējā mēnesī. Noticis esot daudz, starp citu — neesot vairs Polijas. Igaunija jauno stāvokli esot sapratusi un parakstījusi ar PSRS līgumu. Viņš cerot, ka Latvijas valdība darīšot to pašu un tādēļ vistuvākajā nākotnē, sagaidot Maskavā tās pārstāvi, kas būtu pilnvarots parakstīt analogu dokumentu.

Svētdien, 1.oktobrī, plkst. 18.10 sākās Latvijas valdības ārkārtas sēde, kurā piedalījās 9 ministri, izņemot finansu ministru A.Valdmani, kas atradās medībās. V.Munters sēdē ziņoja par savām sarunām ar F.Kociņu sakarā ar Latvijas valdības pārstāvja sūtīšanu uz Maskavu sarunām ar PSRS valdību. Braukšanas nepieciešamību izsauc līgums, kuru kaimiņvalsts 28.septembrī noslēgusi ar Vāciju un otru ar Igauniju.

Ministru kabinets nolēma sūtīt uz Maskavu 2.oktobrī V.Munteru. Debatēs par delegāta uzdevumiem, kā teikts sēdes protokolā, "izskan vienprātīga vēlēšanās sargāt valstī mieru un visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvēt latviešu tautas un valsts intereses". Tā skaļi deklarēja 9 valdības locekļi ar "vadoni" priekšgalā, piedaloties vēl ministram J.Čamanim un valsts kontrolierim J.Kaminskim. Citam arī nebija kam lemt, jo Saeima tika atlaista jau 1934.gada 15.maijā.

Vācijas sūtnis Rīgā H. fon Koce 6.oktobrī cita starpā informēja savu Ārlietu ministriju: "Kaut gan latviešu valdība no tikko iepriekš pabeigtajām igauņu un krievu sarunām varēja zināt, kas sagaidāms, un kaut gan nebija starpgadījumu kā Rēvelē (ar poļu zemūdeni — R.T. ), kas ļautu šaubīties par tās neitrālo izturēšanos, [valdība] jutās spiesta sekot aicinājumam bez kavēšanās. Tas rāda, cik ļoti abas puses tiecās pēc savstarpējo attieksmju pārkārtojuma."

Savukārt Ā.Klīve, kas bija viens no gudrākajiem Latviešu zemnieku savienības politiķiem, atceras, ka 1939.gada 1.oktobrī K.Ulmanis uzaicinājis viņu pie sevis un stāstījis viņam, ka saņemta telegramma no Latvijas sūtņa Maskavā par PSRS valdības kategorisku aicinājumu sūtīt uz turieni ārlietu ministru ar līguma parakstīšanas pilnvarām. Tas ir ultimāts, teicis Klīve. Ulmanis atbildējis — jā, un turpinājis: "Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. Mūsu aizsardzības sistēma kopš valsts pirmajām dienām ir bāzēta uz vienas vai divu nedēļu pretošanos, kamēr saņemam Tautu Savienības vai draudzīgu valstu palīdzību. Tagad uz tādu palīdzību nevar cerēt. Tautu Savienība ir bezspēcīga un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir parakstījuši igauņi. Prasība, lai ārlietu ministram dod plašas pilnvaras, nozīmē, ka viņam jādod tiesības Maskavas diktēto līgumu tūlīt parakstīt." Ulmanis gribējis zināt Klīves viedokli, un pēdējais esot atbalstījis Valsts un ministru prezidenta pozīciju, tikai iesakot, lai līgumu noslēdz uz kādu gadu skaitu, bet tikai uz laiku, kamēr turpinās karš. (Cit. pēc: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve — R., 1992. — 350.–351.lpp.).

Nesazinājies pat ar Lietuvu (igauņi diemžēl bija līdzīgi rīkojušies attiecībā uz Latviju), V.Munters 2.oktobrī ieradās Maskavā, un jau tās pašas dienas vakarā sākās sarunas ar krieviem, kurās bez viņa no Latvijas puses piedalījās tikai sūtnis F.Kociņš, turpretim pretējo pusi pārstāvēja, tā teikt, visa smagā artilērija — J.Staļins, V.Molotovs, ārlietu komisāra vietnieks V.Potjomkins, kā arī kaimiņlielvalsts sūtnis Rīgā I.Zotovs.

Diskusija bija virzīta uz vieniem — Latvijas — vārtiem. Pirmo vijoli, protams, spēlēja Kremļa saimnieks. Kā liecina Muntera pēc sarunām izdarītās piezīmes, kuras viņš vakaros diktēja stenogrāfistei Latvijas sūtniecībā, Staļina un viņa komandas apetīte bija neizmērojama. Lūk, ko starp citu teica (Muntera atreferējumā) PSRS delegācijas vadītājs:

"Mums ir vajadzīgas neaizsalstošas jūras bāzes... Tas, kas noteikts 1920.gadā (Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumā — R.T. ), nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais rūpējās par izeju pie jūras. Mēs tagad esam bez izejas, bet tādā stāvoklī palikt nevaram."

"... Es jums saku atklāti: iespaidu sfēru sadalījums ir noticis."

"... Varētu paņemt no jums teritoriju ar krievu mazākumtautību, bet mēs šo jautājumu nepaceļam."

"... Pēc šā līguma noslēgšanas katrs zinās, ka šeit (Latvijā — R.T. ) ir divi saimnieki — latvieši un krievi."

"... Jūs domājat, ka mēs jūs gribam sagrābt. Mēs varētu to tagad darīt, bet mēs to nedarām, lai gan Rīga ir pretpadomju aģitācijas centrs." utt., u.tjpr.

V.Munters un F.Kociņš, cik vien bija viņu spēkos, aizstāvēja Latvijas intereses. Viņi iebilda, oponēja, precizēja, operēja ar skaitļiem, pat kaulējās... Ministrs un sūtnis pat nebaidījās deklarēt, ka Latvijas tautas acīs "līgums tiks iztulkots kā tāds, kurš rada kaut ko līdzīgu protektorātam (un viņiem bija taisnība — R.T. ). V.Munters un F.Kociņš panāca, ka daži līgumprojekta un tā konfidenciālā protokola panti tika mīkstināti vai mainīti.

3.oktobrī Ulmanis uzaicināja uz Rīgas pili fon Koci, lai iegūtu informāciju par Vācijas nostāju pret Maskavas prasībām Latvijai. Pēc sarunas Ulmanim kļuva skaidrs, ka no Berlīnes viņa valdībai nekāds atbalsts nav gaidāms.

Tās pašas dienas vakarā pulksten 21.33 sākās Latvijas Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā Ulmanis sīki ziņoja par sarunu gaitu Maskavā. Valdība nolēma izteikt piekrišanu Muntera vestajām sarunām, uzdot viņam censties, "ja vien iespējams, iegūt visizdevīgākos noteikumus PSRS līgumam ar Latviju", un pilnvarot ārlietu ministru parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu.

Munters to izdarīja 1939.gada 5.oktobrī. Vienlaikus viņš parakstīja savstarpējās palīdzības pakta konfidenciālo protokolu. Paktam bija preambula un seši panti. Abas līdzējas puses apņēmās sniegt viena otrai visāda veida palīdzību, ieskaitot arī militāru, gadījumā, ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts puses līdzēju pušu jūras robežām Baltijas jūrā vai viņu sauszemes robežām caur Igaunijas vai Lietuvas Republikas teritoriju, kā arī paktā minētajām bāzēm. PSRS apņēmās sniegt Latvijas armijai uz izdevīgiem noteikumiem palīdzību ar apbruņojumu un citiem kara materiāliem. Latvijas Republika, lai nodrošinātu Padomju savienības drošību un nostiprinātu pati savu neatkarību, piešķīra PSRS tiesību turēt Liepājā un Ventspilī kara flotes bāzes un dažus aerodromus uz nomas pamata par salīgstamu cenu. Vietas bāzēm un aerodromiem bija ierādāmas un to robežas nosakāmas uz savstarpējas vienošanās pamata. Irbes jūras šauruma aizsardzības nolūkos Padomju savienībai piešķīra tiesības uz tiem pašiem noteikumiem ierīkot krasta artilērijas bāzi jūrmalā starp Ventspili un Pitragu. Flotes bāžu aerodromu un krasta artilērijas bāzes aizsardzībai PSRS bija tiesības turēt šīm bāzēm un aerodromiem ierādītos iecirkņos uz sava rēķina stingri ierobežotu padomju sauszemes un gaisa spēku daudzumu, kura maksimālais skaitliskais sastāvs bija nosakāms ar atsevišķu vienošanos. Abas līdzējas puses apņēmās nenoslēgt nekādas savienības un nepiedalīties nekādās koalīcijās, kas būtu vērstas pret vienu no līdzējām pusēm. Šī panta īstenošana nekādā ziņā nedrīkstēja aizskart līdzēju pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie iecirkņi paliek Latvijas Republikas teritorija. Pakts stājas spēkā pēc ratifikācijas dokumentu apmaiņas Rīgā, ko izdara 6 dienu laikā pēc šā akta parakstīšanas. Pakts ir spēkā 10 gadus, turklāt gadījumā, ja viena no līdzējām pusēm neatzītu par vajadzīgu uzteikt to vienu gadu pirms termiņa notecēšanas, tas automātiski paliek spēkā uz turpmākiem 10 gadiem.

Saskaņā ar slepeno protokolu Padomju savienībai bija atļauts turēt Latvijā līdz 25 tūkstoš vīru lielu gaisa un sauszemes karaspēku (1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki). Kā pakts, tā protokols bija parakstīti, lai "novērstu un aizkavētu līgumslēdzēju pušu ieraušanu karā, kas tagad noris Eiropā". Protokola 2. pants paredzēja, ka "palīdzība noteikti jāsniedz tad, kad otra puse izteiktu vēlēšanos, pie kam ar abpusēju piekrišanu; puse, kam jāsniedz palīdzība, kad izceļas karš starp otru un trešo valsti, var palikt neitrāla". 3. pants noteica nepieciešamo aparātu, kas sekotu pakta realizēšanai un atrisinātu jautājumus, kas rastos šajā sakarā. Šim nolūkam izveidojama īpaša jaukta komisija uz paritātes pamatiem no abām līgumslēdzējām pusēm. Gadījumā, ja izceltos domstarpības, nosakot vietas un robežas bāzēm un aerodromiem un vispār komisijas darbā, strīdīgie jautājumi jāizšķir diplomātiskā ceļā vai tiešās sarunās starp valdībām.

Parakstījis paktu un protokolu, V.Munters ar vilcienu devās mājup. No robežstacijas Bigosovas viņš 6. oktobrī nosūtīja V.Molotovam diplomātiskajā protokolā paradzēto telegrammu par aizbraukšanu. Vispadevībai nebija robežu: "It sevišķi es lūdzu nodot manu neliekuļotu pateicību Staļinam, kura augstā aktivitāte ļāvusi mums panākt lēmumus savstarpējās uzticības atmosfērā un stiprināt draudzību starp Latviju un Padomju savienību".

Jau 6. oktobra vakarā V.Munters par iepriekšējā dienā Maskavā parakstītajiem dokumentiem informēja K.Ulmani, bet 7. oktobrī — valdību, kuras sēdē piedalījās arī F.Kociņš un armijas komandieris ģenerālis K.Berķis. Ministru kabinets nolēma piekrist "līguma tālākai virzīšanai un ratifikācijai, kas paredzama vienā no tuvākajām kabineta sēdēm". Tas tika izdarīts zibensātrumā — 10. oktobrī. Nākamajā dienā pulksten 11 Ārlietu ministrijā Rīgā notika ratifikācijas rakstu apmaiņa starp V.Munteru un PSRS pagaidu pilnvaroto lietvedi I.Čičajevu, krievu izlūkdienesta rezidentu, kas jau gatavoja Latvijas okupāciju.

Ulmanis, Munters, Bērziņš un citi valdības locekļi savās runās, rakstos un intervijās, kā arī autoritārajā presē nepārstāja apgalvot, ka Latvija 5. oktobra paktu slēgusi no brīva prāta saskaņā ar valsts ārlietu principu — pasargāt savu zemi no kara. Ne sarunu veids, ne līguma teksts neliecinot, ka Maskavai būtu nodoms uzkundzēties. Ārlietu ministrs 9. oktobrī deklarēja žurnālistiem, ka pakts "stiprinās mieru un drošību un atbilst politiskām realitātēm, ar kurām mums tagadējos apstākļos jārēķinās". Līdzīgās domās bija Ulmanis. Viņš, runājot 12. oktobrī valsts saimniecības un kultūras padomes kopsēdē, teica: "Pakts, kā tas parasts Padomju savienības paktos, izceļas ar savu skaidrību un noteiktību un ir patiesi savstarpējs. (..). Tas liek pamatus skaidrām un pastiprināti labām attiecībām starp mums un mūsu lielo kaimiņu austrumos."

Citādi uzskati bija demokrātiski tendētajiem Latvijas politiķiem. Taču tos publiskot viņiem netika ļauts. Demisionējušais Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks vēstulē Latvijas sūtnim Zviedrijā V.Salnājam vērtēja 5. oktobra vienošanos šādi: "Sarunas un līgumi ar Krieviju notika sasteigtā kārtībā. Varbūt tie bija nepieciešami, bet nepieņemama ir realitāte, ar kuru tas notika un riebīga pakalpība, ar kuru to izved. Paši krievi atstāj ļoti, ļoti sliktu iespaidu." Vēl kritiskāks bija Latvijas sūtnis Beļģijā M.Valters. Viņš 1939. gada 20. decembrī rakstīja Ulmanim: "Prātīgākais, ko var tagadējos apstākļos darīt, ja nav citas iespējas, ir vismaz turēt ciet iekšējo noslēgtību, kas nemeklē taisnošanās vārdus, nedz savā labā, nedz pašos apstākļos. Ja nav citu spēku, tad vismaz klusēsim ar dziļu vīrišķīgu klusumu un bezvārdību." Vēl striktāks Valters bija 1940. gada 20. janvāra vēstulē "savam draugam", kurā viņš tādu līgumu nosauca par amorālu. "Lūk, vienīgais pareizais stāvoklis, kas jāieņem mums visiem un, ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to neslavēsim".

1939. gada 12. oktobrī Latvijas valdība iecēla komisiju sarunām ar PSRS par 5. oktobra pakta militārajiem jautājumiem. Par komisijas priekšsēdētāju nozīmēja armijas štāba ģenerāli M.Hartmani, par locekļiem — admirāli T.Spādi, tehniskās divīzijas pulkvedi J.Baško, armijas štāba pulkvedi M.Jeski, autotanku pulka pulkvedi O.Grosbartu un artilērijas pulka pulkvedi K.Kārkliņu. Jau nākamajā dienā no Tallinas Rīgā ieradās padomju militārās komisijas priekšsēdētājs, jūras kara flotes tautas komisāra vietnieks admirālis I.Isakovs.

Nelūgto viesu — sarkanarmiešu un sarkanflotiešu — izmitināšanai bija vajadzīgs daudz telpu, kuras nereti atsavināja Latvijas armijai. Iekšlietu ministrijas pašvaldības departamenta virsdirektors G.Caučis 1939. gada 6. novembrī informēja iekšlietu ministru K.Veitmani, ka sarkanarmijas garnizoniem nodos:

— Ezerē: 6. kl. pamatskolu, veterinārārsta māju, 3 šķūņus, skolas darbnīcu un kūtis, kā arī vairākas privātas mājas. Aerodroma ierīkošanai nāksies likvidēt 9 saimniecības.

— Vaiņodē: valsts sanatoriju ar dažām saimniecības ēkām un bij. vācu aerodromu.

— Priekulē: 3 ēkas, no kurām viena tika izmantota kā slimnīca.

— Virgā: Paplakas muižu, kas pieder aizceļojošam vācietim.

— Bunkā: Izriedes bērnu vasaras koloniju un bijušo kungu māju, kā arī Bunkas muižu, kas pieder aizceļojošam vācietim.

— Krotē: aizceļojošo vāciešu skolu līdz ar vienu dzīvojamo ēku un vienu saimniecības ēku.

Durbē: valsts Ligutas lauksaimniecības izmēģinājumu staciju, resp., skolu.

Liepājā: kara ostu.

Cīravā: valsts mežsaimniecības skolu, dzīvojamo ēku, dažas saimniecības ēkas un nespējnieku māju. Aerodroma dēļ nāksies likvidēt 5 saimniecības.

Ēdolē: bij. pils ēku ar 60 istabām, kurās mitinājās skolotāji un pašvaldības darbinieki, atradās skolēnu kopmītnes, policija un pasta kantoris.

Ventspilī: vienu skolas ēku, dzelzceļnieku dzīvokļus Pārventā un vecās mantu noliktavas.

Ar mājokļiem vien nepietika. Vajadzēja arī zemi. Turklāt daudz. "Šīs prasības (..)", Munters informēja Kociņu, "kā jau allaž ir briesmīgi pārspīlētas." Krasta bateriju vajadzībām "draugi" prasīja Ventspils rajonā — 2620 ha, Liepājas rajonā — 230 ha un vēl 7 ha novērošanas punktiem. 650 ha lielajā Paplakas mežā krievi gribēja iekārtot šautuvi. Kad latviešu puse prasīja, lai par ļoti vērtīgo mežu samaksā 2,5 miljonu latu, kontrahents to negribēja darīt.

Gana nebija arī ar formās tērptajiem 25 tūkstošiem vien. Nepieciešamas bija ģimenes, brīva līguma darbinieki, celtnieki utt., u.tml. Tā radās pirmie migranti, lai gan 5. oktobra pakts tādus neparedzēja. Jau 1940. gada 14. janvārī Latvijas robežu nelegāli šķērsoja (acīmredzot karaspēka vagonos) un devās uz Liepāju 68 krievu virsnieku sievas un 38 bērni, uz Ventspili — 19 sievas un 10 bērni.

Tā paša gada martā Latvijā strādāja ap 60 brīva līguma darbinieku: pārdevēji, apkalpotāji, pavāri, frizieri u.c. Latvijas Ārlietu ministrijai bija paziņots, ka padomju puse gribot sūtīt uz Latviju 1200 cilvēku lielu būvbataljonu un 1500 brīva līguma darbiniekus. Bija palikušas vairs tikai desmit dienas līdz Latvijas okupācijai, kad Kociņš informēja Munteru, ka ārlietu tautas komisāra vietnieks Dekanozovs PSRS valdības vārdā lūdzis izņēmuma kārtā ielaist Latvijā ap 300 strādnieku, izsniedzot viņiem kolektīvu vīzu. Tas tika pakalpīgi izdarīts, pat palielinot šo skaitli līdz 384.

Līdz šim laikam klīst nostāsti par to, kā 1939. un 1940. gadā krievu virsnieki un viņu ģimenes locekļi, izmantojot viņiem izdevīgu naudas kursu un preču pārbagātību Latvijas veikalos, pirktin izpirka tos. Mēs izmantosim dokumentālas laikmeta liecības.

Iekšlietu ministrijas atbildīgo darbinieku apspriedē 1940. gada 21. februārī viens no šā resora virsdirektoriem G.Laucis pārrunās par ministra K.Veidnieka ziņojumu cita starpā teica: "Pāris dienas atpakaļ, kad biju Liepājā, man nācās novērot, ka krievi iepirkās pilsētā tikpat rosīgi kā lielu svētku priekšvakarā. Gandrīz visiem virsniekiem bijušas pilnas rokas ar lielākiem un mazākiem koferiem. Vietējie iedzīvotāji stāstījuši, ka krievi pērkot visu, ko vien dabūjot ciet, bet sevišķi manufaktūru (..). Par precēm viņi maksājot katru cenu, ko veikalnieks prasot. Uz vietas arī klīstot valodas, ka iepirkto krievi aizvedot uz PSRS (..). Par krievu rubli, kuram PSRS neesot nekādas vērtības, šeit varot daudzko nopirkt."

Ministrs no savas puses piebilda, ka, ja krievi daudz iepērkas, tas nāk tikai par labu liepājniekiem, kuriem rodoties iespēja labi nopelnīt. "Sevišķi dzīvi krievi pērkot pulksteņus" (vecā paaudze atceras 1944.–1945. gadu... — R.T .).

Lielākoties no sādžām nākušajiem padomju kareivjiem un virsniekiem sveša bija Rietumu sadzīves kultūra. Analogā sanāksmē Iekšlietu ministrijā, kā augstāk minētajā, 1940. gada 7. martā Liepājas pilsētas vecākais E.Rimbenieks atzīmēja, ka krievu karaspēks izgāž ēdienu paliekas uz lauka, ziemeļos no Tosmares amatnieku un strādnieku mājām. To vietā viņi met tvertnēs lupatas. Kāds Liepājas policijas ierēdnis konstatēja, ka krievi izgāž uz lauka arī cilvēku mēslus, bet ģenerālis J.Lavenieks norādīja, ka viņi apmācību laikā piemēslojuši katedrāli.

Sarkanarmieši nebrāķēja arī latviešu prostitūtas un restorānus. Uzdzīve nereti beidzās ar skandāliem. Kādā Liepājas dzīvoklī, kā teikts politiskās policijas ziņojumā, pēc iedzeršanas izcēlušās nesaskaņas un "notikusi rupja lamāšanās, kādēļ iejaukusies policija un trokšņošanu likvidējusi". No kāda Liepājas restorāna iereibuši krievu jūrnieki skandālisti nogādāti pilsētas prefektūrā.

Iebrukums

Latvijas valdība lojāli pildīja 1939. gada 5. oktobra paktu, gan dažkārt pārkāpdama mēra sajūtu tā cildināšanā, pat pielīšanā Maskavai. Tā nedomāja darīt Kremlis. Izmantojot Vācijas aizņemtību karā ar Franciju Rietumos un tomēr baidīdamās no iespējamās vācu agresijas Austrumos pēc tam, Staļins nolēma, ka ir pienācis laiks pilnīgi sagrābt Baltijas valstis. Kamēr 1939. gada rudenī, ierīkojot militārās bāzes, PSRS savu agresiju sāka ziemeļos ar Igauniju, tikmēr šoreiz tā sāka dienvidos ar Lietuvu, par ieganstu izmantojot gan patiesus, gan inspirētus incidentus ar sarkanarmiešiem. 1940. gada 15. jūnijā Lietuva tika okupēta. Nākamajā dienā pienāca Latvijas un Igaunijas kārta.

Iebrukums latvju zemē sākās ar Masļenku traģēdiju. Īsi par to. Naktī uz 15. jūniju padomju robežsargi uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. sardzei. Kaujā 2. sardzē Masļenkos krita trīs latviešu robežsargi un sardzes priekšnieka sieva. Ievainoja divus cilvēkus. Uzbrucēji aizveda sev līdz 10 robežsargus un 16 privātpersonas.

16. jūnijā pulksten 14 V.Molotovs izsauca Latvijas sūtni F.Kociņu, nolasīja un pēc tam nodeva viņam PSRS valdības paziņojumu Latvijas valdībai. Apmēram 20 minūšu ilgā sarunā sūtnis naivi centās noraidīt padomju puses apvainojumus, taču veltīgi. Molotovs palika pie sava. Viņš vienīgi apsolīja izmeklēt Masļenku incidentu (cik zināms, tas netika izdarīts).

Paziņojumā, kas pēc būtības bija ultimāts, Latvijai tika pārmests, ka tā nav izbeigusi savu militāro savienību ar Igauniju, bet tieši otrādi — paplašinājusi to ar Lietuvas iekļaušanu savienībā un mēģinājusi tajā iesaistīt arī Somiju. Tas apdraud PSRS robežas. Notikušas trīs Baltijas valstu slepenas konferences, Baltijas militārā savienība 1940.gada februārī izdevusi speciālu žurnālu Revue Baltique angļu, franču un vācu valodā. Šie fakti rādot, ka Latvija pārkāpusi savstarpējās palīdzības paktu. To Padomju savienība nevar ilgāk paciest un tādēļ tā:

— uzskata par nepieciešamu, lai Latvijā nodibinātu valdību, kas spēj un grib godīgi izpildīt savstarpējās palīdzības paktu;

— bez kavēšanās jāielaiž Latvijas teritorijā padomju karaspēks, kas novietojams svarīgākos centros, lai nodrošinātu pakta izpildīšanu un aizsargātu PSRS garnizonus pret iespējamām provokācijām.

Visi padomju apvainojumi bija baltiem diegiem šūti. Nekāda Baltijas valstu militārā savienība nepastāvēja, tālab nevarēja notikt nekādas savienības slepenas konferences un Revue Baltique nebūt nebija mistiskas militārās Baltijas antantes preses izdevums, bet visparastākais žurnāls.

Tā kā Molotovs bija noraidījis Kociņa lūgumu pagarināt ultimāta laiku (tas bija noteikts līdz pulksten 20 16.jūnijā), lai sūtnis varētu aizlidot uz Rīgu un novērst varbūtējos pārpratumus, Kociņš tajā pašā dienā pulksten 16 piezvanīja Munteram un nolasīja viņam padomju paziņojumu. Pēc trim stundām sākās Latvijas valdības ārkārtas sēde, kurā no 10 ministriem piedalījās gan tikai 6 (pārējie atradās Dziesmu svētkos Daugavpilī).

Munters ziņoja sēdē par Maskavas ultimātu. Ministru kabinets nolēma pieņemt PSRS prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā, kā arī pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos. Pirmā acumirklī dīvaini, lai neteiktu vairāk, skanēja kabineta secinājums "uzskatīt šo lēmumu par tūliņ paziņotu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim". Vēl dīvaināk bija, ka 6 vīri "vadoņa" vadībā dažu stundu laikā izlēma Latvijas likteni. Taču tur nav nekā dīvaina, ja atceramies, ka Latvijas likumdevējs Saeima bija padzīta jau 1934.gada 15.maijā un valstī valdīja antikonstitucionāls vienpersonisks Ulmaņa režīms.

Turpinājums — sekos