Par Krievijas interesēm Baltijā

Maskavā, kā deviņdesmitajos gados, galvenais vairs nav krievvalodīgo minoritāšu tiesību totāla aizsardzība Baltijas valstīs. Šī cīņa šodien tiek uzskatīta par novecojušu. Galvenais pirms triju Baltijas valstu iestāšanās ES ir nodrošināt šajā reģionā ievērojamu krievu ekonomikas klātbūtni, atslēgu visai “politiskajai sadarbībai” nākotnē.

Tā ir Tatjanas Poloskovas pārliecība, kura konsultē Krievijas ārlietu ministriju par šiem jautājumiem un kura 2001. gadā aktīvi piedalījās “Tautiešu kongresa” organizēšanā — sanāksmē, kuras laikā Vladimirs Putins izklāstīja savas idejas par attiecību uzturēšanu ar “krievu diasporu” bijušajā Padomju Savienībā. Krievijas prezidents formulēja “krievu pasaules” viedokli. “Tas ir informācijas apmaiņas un kultūras tīkls starp Krieviju un krievvalodīgajiem ārzemēs, kas tiek uzskatīts par Krievijas tēla un tās ekonomikas uzlabošanas avotu”, paskaidro Poloskova. Beigusies ir “apspiešanas” un “genocīda” (vārds, ko 1998. gadā izmantoja Krievijas vēstnieks Latvijā) atmaskošana, kam it kā bija pakļauti Baltijas krievi. “Mums ir vajadzīga labi integrējusies, aktīva diaspora, kas cieši sastrādājas ar vietējo varu, nevis neproduktīvi pretojas tai”, turpina padomniece un piebilst: “Iestāšanās ES ir pozitīvs faktors, jo tā padarīs vieglāku šo integrāciju.”

Starp citu, viņa atzīmē, vai Baltijas valstu krieviem patiešām jāsūdzas? Dzīves līmenis ir augstāks nekā Krievijā, un tāpēc šīs sūdzības ir grūtāk pieņemt. “Kad aizbraucu uz vienu krievu skolu Kauņā , Lietuvā, un kad man saka: “Mūsu iestādei nav baseina!”, es domāju par mūsu skolu stāvokli Krievijā… Šajos apstākļos Krievijas krievi nesaprastu, ja mēs galu galā palīdzētu šiem nodrošinātajiem cilvēkiem.”

Savās attiecībās ar Baltijas valstīm Maskava ir devusi priekšroku pragmatiskam aspektam, ekonomiskājām interesēm. “Interesēm, kuras nav valsts noteiktas”, piebilst Poloskova. Tās galvenokārt diktē dažādas ekonomiskās un finanšu grupas, kas nostiprina savas pozīcijas “tuvējās ārzemēs” (bijušajā Padomju Savienībā), un jo īpaši Baltijas reģionā pirms ES paplašināšanās.

Ventspils naftas termināļa lieta Latvijā ir kļuvusi par šī fenomena simbolu. 2002. gadā pēc krievu termināļa izbūves Primorskā Somijas līcī Maskava pārstāja jēlnaftas transportēšanu uz šo Latvijas ostu, atsaucoties uz “tehniskām problēmām”. Citi priekšplānā izvirza finansiālās saites starp “Latvijas grupām, kas kontrolē Ventspili un dažiem Krievijas prezidenta administrācijas locekļiem, kas strīdas par tranzīta ieņēmumu sadali”, savu versiju izvirza kāda Maskavas pašvaldībai tuvu stāvoša persona.

Krievijas naftas uzņēmums “Jukos” ir viens no ietekmīgākajiem Baltijā. Klusām Krievijas uzņēmumi finansē Baltijas politiskās partijas. Notiek sava veida piekritēju vervēšana. “Mēs noteikti nefinansējam prokrieviskās partijas, kuras ir pārāk vājas: mēs koncentrējamies uz lielajām centristu partijām, kas atrodas valdībā”, Maskavā uztic kāds “polittehnologs”, pašreiz ļoti modē esošs vārds, kas apzīmē politiķu vai privāto sabiedrību padomnieku.

Apzinoties savas ietekmes politiski delikāto aspektu, daži krievu uzņēmumi slēpj savu identitāti. Tie darbojas ar ofšoru uzņēmumu starpniecību. Maijā krievu nedēļas izdevumā “Ruskij fokus” bija stāstīts, ka uzņēmumi, izceļot divus krievu oligarhus, Aleksandru Mamutu un Romānu Abramoviču, mēģināja ar ofšoru uzņēmumu palīdzību iegūt Latvijas banku “Latvijas Krājbanka”. “Bizness Baltijas valstīs pieder galvenokārt krievvalodīgajiem”, komentē Tatjana Poloskova, kas bieži dodas uz šo reģionu: “Mūsu lielajiem uzņēmumiem — “Jukos”, “TNK”, “Lukoil” tur ir jāaizstāv svarīgas intereses. Krievvalodīgo sabiedrība ātri pielāgojās biznesa pasaulei, jo pēc Padomju savienības sabrukuma tā pēkšņi sajutās izstumta no valsts institūcijām”.

Pēc “Le Monde”