Par relatīvā miera galu šodienas Turcijā

Var rasties iespaids, ka Turcijā mītošo kurdu separātistu izsludinātā vienpusējā pamiera pārtraukšana ir tikai pašas Turcijas iekšējā lieta. Tomēr tā nebūt nav. Protams, šobrīd ir grūti paredzēt turpmāko situācijas attīstību un to, vai Turcijas austrumu daļā atkal atsāksies partizānu aktivitātes no vienas puses, un karaspēka un policijas represīvās akcijas — no otras. Taču tikpat grūti ir iedomāties, ka situācijas saasināšanās Turcijas austrumos neietekmēs situāciju visā reģionā, jo īpaši Irākā.

Pēdējo četru gadu laikā dienvidaustrumu Anatolijas 13 kurdu provincēs valdīja relatīvs miers. Relatīvs tāpēc, ka faktiski tas bija nogaidīšanas un nevis patiesa miera laiks. Tomēr tas nebija bezdarbības laiks. Abas puses — turki un kurdi — spēra atsevišķus nozīmīgus soļus, mēģinot nomierināt pretinieku un noskaidrot tā nodomus. Kurdu Strādnieku partija (PKK), kas visā pasaulē tiek uzskatīta par teroristisku organizāciju, paziņoja par ieroču nolikšanu un atteikšanos no pret turkiem vērstām akcijām. Savukārt Turcijas varas iestādes atcēla kurdu provincēs izsludināto ārkārtas stāvokli un sāka īstenot reformas, kurām vajadzēja nomierināt kurdus un, protams, parādīt Rietumiem, ka Turcija kurdus apspiest negatavojas. Cita starpā tika atļauts izmantot kurdu valodu skolās un masu medijos.

Turcijas jaunākais lēmums ir daļējas amnestijas izsludināšana PKK biedriem, kura tagad ir mainījusi savu agrāko nosaukumu. Tagad šī organizācija saucas KADEK — Kurdistānas Brīvības un demokrātijas kongress. Soda mīkstināšana tiek solīta tiem partizāniem, kuriem uz sirdsapziņas nav līdzdalība pret turkiem vērstajās akcijās, ja viņi atteiksies no cīņas un sāks sadarboties. Taču KADEK vadītāji tādu amnestiju nevēlas. Viņi pieprasa, lai amnestēti tiktu visi, ieskaitot PKK vadītāju Abdullu Odžalanu, kura sagūstīšana pirms četriem gadiem lika PKK spert pirmos samiernieciskos soļus, un lai sodi pilnībā tiktu atcelti.

Turku un kurdu konfliktu atrisināt gandrīz nav iespējams. Abu pušu mērķi ir nesamierināmi. Turkiem absolūta vērtība ir valsts vienotība, kas tiek traktēta nacionālās kategorijās, neņemot vērā minoritāšu eksistenci. Ne velti turkiem neeksistē tāds jēdziens kā “turku Kurdistāna”. Kurdu separātisti grauj šīs vērtības, pieprasot Kurdistānai autonomiju. Bet vai tikai? Turki tam negrib ticēt. Tam ir zināms pamats, jo PKK vienmēr ir deklarējusi, ka tās mērķis ir neatkarīga Kurdistānas valsts. Tikai zaudējumi cīņās ar turkiem ir pieklusinājuši šo entuziasmu.

Turcijas varas iestādes nekad nav atzinušas kurdu vienpusējo atbruņošanos, taču pēdējo gadu laikā sadursmes Kurdistānā faktiski nav notikušas. Kāpēc tad PKK tagad ir nolēmusi atteikties no pamiera, riskējot ar jaunu karu pret daudz spēcīgāko turku armiju? Formāli kurdi apgalvo, ka sagaidot no turkiem atbildes žestu — oficiālu pamieru. Taču uz to nav ko cerēt un grūti iedomāties, ka PKK līderi to neapzinātos. Viss norāda uz to, ka pakāpeniski īstenojas turku melnais scenārijs: Irākas kurdu emancipācija, kuri amerikāņu aizsegā sāk rīkoties arvien drošāk, sāk ietekmēt arī Turcijas kurdu noskaņojumu.

Liels skaits partizāņu — aptuveni 5000 kaujinieku — pēdējo gadu laikā ir aizbēguši no Turcijas uz Irākas Kurdistānu, kur tiem, ņemot vērā praktiski neeksistējošo valsts varu, bija liela rīcības brīvība. Tur uzturas arī turku armijas vienības. Nav izslēgts, ka Turcijas iesaiste Irākā, kuru tik ļoti vēlas panākt amerikāņi, izpaudīsies tādā veidā, kādu amerikāņi nav paredzējuši un noteikti nevēlas.

Pēc “RZECZPOSPOLITA”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, — saīsinājumā.