Par Eiropas vēstures melnajām lappusēm

Lai arī līdz apvienošanai palikuši astoņi mēneši, Eiropai patiešām ir grūtības runāt vienā balsī. Pēc Irākas krīzes un pirms Starpvaldību konferences, kas sāksies oktobra sākumā, lielajām debatēm par jauno 25 valstu Eiropas Savienības konstitūciju, eiropieši šķeļas jautājumā par pašu pagātni. Padzīto iedzīvotāju dokumentācijas centra izveidošana Berlīnē pielaida uguni pulverim. Projekts, ko atbalstīja kristīgie demokrāti un ko pirms gada ratificēja Bundestāgs, lika justies neērti vienai no Vācijas elites partijām, tai skaitā diplomātijas šefam Joškam Fišeram, kurš brīdināja par risku “padarīt relatīvu trešā reiha vēstures kļūdu”, jo pēc Padzīto personu federācijas vēlmēm, kas atbalsta šo centru, tas būtiski skartu apmēram 14 miljonus padzīto, deportēto un izraidīto vāciešu no Centrāleiropas un Austrumeiropas 1945. gadā nacistiskās Vācijas sabrukšanas laikā.

Un, kā baidījās Joška Fišers, abas kaimiņvalstis ir nonākušas līdz polemikai. Varšavā politiskie līderi atmaskoja projektu, un viena Vācijas parlamentārā grupa centās viņus nomierināt. Poļu deputāti svinīgi aicināja Eiropas kolēģus “respektēt vēstures patiesību”. “Tāds centrs”, uzsver vēsturnieks un bijušais ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks, “varētu mazināt vāciešu atbildību par briesmīgajiem noziegumiem” un “uzkurināt veco naidu”.

Ādams Mihņiks, vēl viena no poļu inteliģences pirmajām personām un laikraksta “Gazeta Wyborcza” redaktors ir vēl asāks. Viņš tajā saredz “mēģinājumu pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi”. Tādas pašas bailes paudis arī premjerministrs Lešeks Millers, kurš teica, ka “katrai tautai ir tiesības pieminēt savus upurus, bet nekropļojot vēsturi”.

Šajā lietā ir iejaucies arī Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis. Viņš piedāvā šim centram piešķirt “nevis vācisku, bet eiropeisku raksturu”, lai tas kalpotu “visu traģisko izraidīšanu, deportēšanu un etnisko tīrīšanu atcerei 20. gadsimtā Eiropā”. Polijas valsts vadītājs ierosina celt šo centru nevis Berlīnē, bet Sarajevā. Citi min Poznaņu, agrāko Pozenu, kura vairākus gadsimtus bija te poļu, te prūšu vai vāciešu pakļautībā, vai arī Vroclavu, agrāko Breslavu, kas piedzīvojusi tādas pašas briesmas.

Šīs Centrāleiropas melnās vēstures lapas tiks apspriestas arī kanclera Gerharda Šrēdera oficiālajā vizītē Prāgā. Sākotnēji paredzēta 2002. gada martā, vizīte tika pārcelta uz vēlāku laiku pēc tam, kad tā laika Čehijas premjerministrs Milošs Zemans nosauca Sudetijas vāciešus par “Hitlera piekto kolonnu”. Pēc nacistu režīma krišanas komunistu vadoņi nolēma izraidīt apmēram 3 miljonus Čehoslovākijā dzīvojošos vāciešus. Prezidenta Edvarda Beneša parakstītie dekrēti atņēma viņiem Čehoslovākijas pilsonību. Šie dekrēti nekad nav tikuši atcelti, kā to pieprasa vairākas Bavārijā un Austrijā ierīkotās Sudetijas bēgļu asociācijas.

Pēc “LE FIGARO”