“Gens una sumus”

“Esam viena cilts”

20.oktobrī mūžībā aizgājis profesors Ilmārs Lazovskis

Foto: Jānis Kristapsons

Salta rudens diena atnesusi skumju vēsti – 20.oktobrī mūžībā aizgājis ārsts, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Ilmārs Lazovskis (1931—2003), 19.novembrī viņam būtu 72.dzimšanas diena.

Latvijas Zinātņu akadēmijas rokrakstu mapēs glabājas šā gada 26.janvārī profesora caurlasītas un parakstītas trīs datorsalikuma lappuses “Dažas atmiņas par aizgājušo laiku”. Tagad tās var uztvert arī kā Ilmāra Lazovska atvadu vārdus mums, kas jūtam ar ādas porām, — ziema nav aiz kalniem.

Ievadā nāktos atgādināt, ka ikvieni memuāri – arī šie daži atmiņu fragmenti – ir subjektīvs savas dzīves un sava laika notikumu vērtējuma atspulgs.

1. Paši pirmie dzīves mirkļi man kļuvuši par īpaši vērtīgiem tikai vēlākajos gados. Nekad nevarēju iedomāties, ka man nāksies gandrīz visu darba dzīvi pavadīt klīnikā, kur esmu dzimis, sēdēt kabinetā, kam pretim savulaik bijusi zīdaiņu istaba, kur, autiņos satīts, esmu gulējis līdzās citiem pasaulē nākušajiem. Šajās telpās, kur manas dzimšanas laikā atradās profesora E.Putniņa vadītā dzemdību un ginekoloģijas klīnika, kuras dzemdību nodaļu vadīja Dr. Jānis Āboliņš, pēc profesora Kristapa Rudzīša aiziešanas man daudzus gadus nācās vadīt fakultātes terapijas (vēlāk – internās medicīnas) klīniku un katedru. Nezinu, vai vēl ir atrodams kāds ārsts, kas vadījis klīniku, kur pats dzimis.

2. Pirmā skola. 1939.gadā iestājos Rīgas pilsētas 8.(Maija) pamatskolā. Toreizējā Aizsargu ielā 24a, kas vēlāk vairākkārt mainījusi nosaukumu: Sarkanarmijas, Yorck’a, atkal Sarkanarmijas un beidzot tai piešķirts cara laiku vārds Bruņinieku iela (Ritterstrabe). Mācīdamies pirmajā klasītē, drosmīgi piedalos žurnāla “Latvijas Jaunatne” mīklu minēšanā, no 10 iespējamām mīklām atminēdams 2(!), 1939.gadā pirmo reizi tieku minēts presē, ko ar nelielu drosmi jau ironiski var uzskatīt par pirmo, ja ne gluži zinātnisko, tad vismaz intelektuālo publikāciju gan.

3. Kara tuvums un karš. 1941.gada 14.jūnijs, kad man, vēl tikai deviņus gadus vecam, nākas vaigā ieraudzīt čekistus un sastapties ar šausmām, ko pārdzīvoja mani vecāki tad, kad izveda manus radiniekus. Bēgļu gaitas Kurzemē, 1945.gada pavasaris Valdemārpils pamatskolā. Maija sākums, karš beidzies, bērni ar vecākiem, draugiem sēž pagrabā, ar bailēm gaidīdami ierodamies padomju armiju, par kuras pirmajām grupām klīst biedējoši nostāsti.

4. Rīgas Leona Paegles 1.vidusskola – skolotāji, kas rada cieņu ne ar spaidiem un važām, bet ar piemēru – kā zināšanu, smalkjūtības, lielas stingrības un augstu ētisku principu paraugi. Katram uzvārda alfabēta secībā nosauktajam skolotājam kāda no minētajām īpašībām ir dominējoša vislabākajā nozīmē – Jēkabs Alksnis, Arturs Birnsons, Jānis Dipāns, Augusts Ģiezens, Jānis Grīnvalds, Marija Inkuša, Herta Lindberga, Tamāra Muravjova, Rūdolfs Ozoliņš, Valdis Šķēle, Voldemārs Zelmenis, Alfreds Žagata (direktors) un vēl citi.

5. Studiju priekšmeta izvēle 1950. gadā. Ar interesi par eksaktajām zinātnēm, ar lielu interesi par visu valodu gramatiku, īpaši – latviešu un latīņu; tomēr pēdējā brīdī atsakos no filologiem un izvēlos medicīnu. Viens no vislielākajiem apskaidrības brīžiem manā mūžā. Izvēli nekad neesmu nožēlojis. Ceturtā kursa septembris – profesora Kristapa Rudzīša pirmā lekcija ar daudz ko nedzirdētu, ar viegli maskētu brīvdomību Staļina gadu diktatūras laikā, kad arī zinātnē bija jāseko tikai dogmām, mani tūlīt ierāva sev līdzi internajā medicīnā, zinātnē un tās filozofiskā izpratnē, terminoloģijā. Gramatikas mīlestība te varēja atdzimt jaunā formā. Profesors K.Rudzītis bija zinātnes un terminoloģijas interešu rosinātājs, bet man ļoti tuvo praktiskā ārsta darbu par pašu galveno visam turpmākajm mūžam padarīja mana skolotāja profesore, tolaik asistente Dr.Elza Preimate, kurai ar laipnu atļauju studiju laikā sekoju kā ēna darbā un dežūrās.

6. Pirmā darbavieta – Gulbene. Viss laiks aizskrien darbā internajā medicīnā, bet dzīve liek darboties arī citās medicīnas jomās: patoloģiskajā anatomijā, rentgenoloģijā, tiesu medicīnā, ķirurģijā, asistējot gan ķirurgiem, gan arī vienīgajai rajona ginekoloģei (savai sievai). Atceros vējainu marta nakti, kad ar savu paša silto asiņu ampulu rokās bridu pāri pārplūdušajai mazajai upītei – Krustalīcei, kas atdalīja ķirurģijas nodaļu no dzemdību nodaļas, kur manas asinis gaidīja asiņojoša dzemdētāja. Tie bija tagadējai ārstu paaudzei – domāju – neizprotami grūti laiki, kas dzīvei rūdīja ikvienu, kurš tiecās mācīties, vērot un iegaumēt. Šī darba posma beigās, kas sakrita ar t.s. E.Berklava atkušņa periodu, pat kļuvu par Gulbenes rajona galveno ārstu.

7. 1959. gadā, profesora K.Rudzīša aicināts, atgriezos RMI fakultātes Terapijas katedrā aspiranta statusā un sāku darbu profesora vadītajā klīnikā. Manu zinātnisko pētījumu metodes palika iepriekšējās – saistaudu morfoloģija, tuklā šūna, asiņu formelementi, bet klīniskā patoloģija – reimatisms. Profesora K.Rudzīša interese par kosmiskām norisēm un to ietekmi uz cilvēku, par paradoksālām reakcijām, iespējams – neapzināti, rosināja mani pētīt tādu grūti izprotamu fenomenu kā locītavu sāpju pastiprināšanos laika maiņu ietekmē. 1964. gadā par šo tēmu aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. Ievērojot principu docendo discimus (latviski – mācot mācāmies), ar docenta Kārļa Mazūra atbalstu atradu daudz interesanta fizikālajā terapijā, ko man negaidot nācās mācīt. Tas man lieti noderējis visā turpmākajā ārsta praksē un man vienmēr tuvajā darbā ar studentiem gan pie slimnieka gultas, gan lekcijās, gan eksāmenos.

8. Jau tūlīt pēc pārcelšanās darbā no Gulbenes uz Rīgu profesors K.Rudzītis mani iesaista darbā pie savas medicīnas terminoloģijas vārdnīcas, bet es sāku patstāvīgu darbu, apkopojot ziņas par medicīnas eponīmiem, pievēršoties simptomiem un sindromiem. Darbs medicīnas terminoloģijā kā sarkans pavediens vijas cauri visai manai ārsta darbībai līdz pat šai dienai. Pēc profesora Kristapa Rudzīša nāves 1978. gadā mantoju mūsu Zinātņu akadēmijas Medicīnas terminoloģijas komisijas priekšsēža pienākumus, ko veicu līdz 2000. gadam. Vairākus gadus man arī nācās pildīt PSRS Zinātņu akadēmijas Medicīnas terminoloģijas komisijas valdes locekļa pienākumus.

9. Ar specializācijas laikmeta sākumu mūsu katedra un klīnika kļuva par centriem gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā un nefroloģijā. Es iedziļinājos nefroloģijā un iemīlēju to. 1971. gada rudenī saņēmu ANO Pasaules veselības aizsardzības organizācijas stipendiju un brīnumainā kārtā man izdevās sākt pusgadu ilgas studijas un darbu Lielbritānijā Edinburgas un Londonas klīnikās. 1978. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu doktora disertāciju par intersticiālajiem nefrītiem. 1978. gadā tiku ievēlēts par profesoru; turpinu darbu klīnikā ar pacientiem, lasu lekcijas un vadu praktiskos darbus iekšķīgajās slimībās, nodarbojos ar pētījumiem nefroloģijā – intersticiālo nefrītu patoģenēze, glomerulonefrītu diagnostika ar nieru biopsijas palīdzību (1968.gadā veicu tolaik vienu no pirmajām biopsijām visā tā laika PSRS), nodarbojos arī ar reimatoīdo artrītu, saistaudu sistēmslimībām un to sekmētiem nieru bojājumiem un pievēršos podagras epidemioloģijai. Man laimējies zināšanās un praksē gan kursos, gan starptautiskos kongresos papildināties arī daudzviet citur: Maskavā, Ļeņingradā, Lincas (Austrijā) Elizabetīniešu slimnīcā prof. Bruno Vačingera vadībā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, Vācijā un citviet.

10. Mūsu Atmodas sākumā, Jāņa Petera aicināts, 1988. gada 1. un 2. jūnijā piedalījos Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā un nolasīju referātu, kurā aplūkoju Latvijas tautas veselības aprūpes nožēlojamo stāvokli un latviešu valodas iznīkšanas draudus medicīnā un medicīnas studijās. Šo sanāksmi uzskatu par īsto organizēto Atmodas sākumu. Piedalījos Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988.gada 7.—9.oktobrī, tiku ievēlēts par domes locekli. 1989. gada aprīlī Latvijas Tautas frontes delegācijas sastāvā piedalījos braucienā pa ASV un Kanādu, kur līdz ar citiem delegātiem uzstājos preses konferencē Ņujorkā un sniedzu interviju ASV televīzijā par tautas veselības stāvokli Latvijā.

11. Esmu arī viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem. Atmiņā palikusi Latvijas ārstu sanāksme 1988. gada 16. septembrī Latviešu biedrības nama stāvgrūdām pārpildītajā zālē, kur man bija jāuzstājas. Savu runu beidzu ar vārdiem Gens una sumus! (latviski – mēs esam viena cilts), kas vēlāk kļuva par Latvijas Ārstu biedrības, dažu medicīnas žurnālu, laikrakstu devīzi. Tad – barikāžu laiks, naktsdežūra Doma baznīcā, kas bija pārvērsta par slimnīcu ar dažādām nodaļām. Manas dežūras laikā lielas apšaudes nebija. Tomēr gaisotne saspringta; visvairāk darba psihoterapeitiem un psihiatriem – ik brīdi kāds neiztur spriedzi. Mani aicina teikt kādus vārdus radio. Naktī katras 2—3 stundas notiek īss dievkalpojums; tad pamazām dzīve ieiet kaut kādos krastos.

12. Ja man kāds jautātu, ar kādiem nopelniem es lepojos, es nevilcinādamies atbildētu – ar diviem krietniem bērniem un veselu virkni skolnieku, kas, mani sen pārauguši, turpina darbu gan zinātnē, gan klīnikas un slimnīcas vadībā, gan citos atbildīgos amatos; vairāki bijušie skolnieki strādā vai vada farmaceitiskās kompānijas. 1999. gadā klīnikas vadīšanu nodevis saviem skolniekiem, turpinu darbu klīnikā par konsultantu, turpinu pildīt arī LZA Senāta locekļa pienākumus, tāpat joprojām strādāju jau 1989. gadā sāktajā internista privātpraksē, pēc uzaicinājumiem lasu lekcijas klīniskajā farmakoloģijā un nieru slimībās LU Medicīnas fakultātē, Internistu un Nefrologu asociācijas sēdēs, aktīvi piedalos zinātnes popularizēšanā un aktuālu sabiedrības problēmu publiskā apspriešanā. Ceru to turpināt likteņa noteiktajā laikā. Līdz galam.