Jāapzinās ne tikai tagadne, bet arī pagātne

Latvijas Vēstures komisija rīt, 23. oktobrī, rīko kopsēdi ar saviem ārzemju locekļiem. Paredzēts apspriest arhīvu stāvokli un problēmas, kas saistītas ar pieeju vēstures avotiem. Kā atzīmē komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune, īpaša uzmanība tiks veltīta holokausta pētniecībai Latvijā. Nākamajā dienā — 24. oktobrī — notiks starptautiska konference “Holokausta izpēte turpinās”, ko Vēstures komisija rīko kopā ar muzeju “Ebreji Latvijā” un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu.

Vēstures komisijas loceklis profesors Aivars Stranga ir sagatavojis savu galaziņojumu kopsējumam par Vēstures komisijas veiktajiem pētījumiem, ko paredzēts izdot angļu valodā. Ar autora piekrišanu iepazīstinām lasītājus ar šī ziņojuma fragmentu (skat. blakus).

“LV” informācija

Par holokaustu Latvijā: 1941. — 1945.

Dr. habil. hist., prof. Aivars Stranga:

Ebreju totāla iznīcināšana — saukta par holokaustu — nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā bija lielākais kriminālnoziegums Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kuru raksturoja neaprakstāms sadisms un milzīgs — lai arī joprojām precīzi nenoteikts — upuru skaits: bojā gāja: a) līdz nacistu okupācijas sākumam Latvijā palikušie ebreji; b) ebreji, kuri tika ievesti vācu okupācijas laikā no “reiha” (no Vācijas, Austrijas, Bohēmijas), kā arī ebreju sievietes no Ungārijas (deportētas uz Latviju 1944. gada vasarā); c) Lietuvas ebreji, kuri bija bēguši uz Latviju 1941. gada jūnija beigās vai deportēti uz Rīgas geto un vēlāk uz koncentrācijas nometni “Kaiserwald” 1941. gada beigās — 1944. gada sākumā. Bojā gājušo skaits varētu būt šāds:

1) līdz 70 000 Latvijas ebreju; (1)

2) aptuveni 20 000 ārzemju ebreju (viņi tika ievesti no Austrijas, Ungārijas, Lietuvas un arī pašas Vācijas.) Iespējams, ka ievesto skaits sasniedza pat 25 tūkstošus, taču ne visi gāja bojā okupētajā Latvijā (1-a);

3) visgrūtāk ir noteikt no Lietuvas ievesto vai citādi Latvijā nonākušo bojā gājušo ebreju skaitu; tas varētu pārsniegt 1000 (1-b).

Ebreju totālā iznīcināšana un Latvijas ebreju nogalināšana gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās turpinājās līdz pašai nacistiskās Vācijas sakāvei 1945. gadā. Lai arī Latvijas teritorijas lielākā daļa nonāca Sarkanās armijas rokās jau 1944. gada rudenī, līdz pat 1945. gada maija sākumam Vācijas okupācija turpinājās visā vai daļā no Kurzemes, kur mežos slēpās vairāki desmiti no Dundagas koncentrācijas nometnes izbēguši ebreji (aptuveni 50 cilvēku), no kuriem puse tika notverti un noslepkavoti. Liepājā līdz 1945. gada martam atradās precīzi nenoskaidrots ebreju skaits, kuri 1944. gada oktobrī, īsi pirms Rīgas krišanas Sarkanās armijas rokās, tika izvesti no koncentrācijas nometnes “Lenta”. Daļa no viņiem palika Liepājā līdz Vācijas kapitulācijai, daļa 1945. gada martā tika pārvesta uz Hamburgu Vācijā. Arī tiem ebrejiem, kuri laikā no 1944. gada 6. augusta līdz septembra beigām (2) no koncentrācijas nometnes “Kaiserwald/ Riga” tika izvesti uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā, holokausts beidzās tikai pēc Vācijas kapitulācijas, kas liek man secināt, ka, lai arī Latvijā dzīvoja un no ārzemēm ievesto ebreju absolūtais vairākums tika noslepkavoti līdz 1944. gada rudenim, Latvijā ebreju nogalināšana un bojā eja tomēr turpinājās līdz pat 1945. gada maijam.

Par holokausta vēsturi Latvijā sarakstīti jau vairāki desmiti darbu, sākot ar pirmajiem, kas iznāca tikai pāris gadu pēc katastrofas – 1947. gadā (M. Kaufmaņa un T. Frenkla – Zalcmana grāmatas); vēlāko gadu nopietnāko darbu vidū jāmin vispirms G. Šneideres pētījumi par ārzemju ebreju deportēšanu uz Latviju un H. H. Vilhelma (H.H. Wilhelm) ievērojamais darbs par SD speciālo grupu (Einsatzgruppe) lomu holokausta īstenošanā Baltijā. Tomēr tikai 1992. gadā M. Vestermanis publicēja pirmo Latvijā notikušā holokausta historiogrāfijas analīzi. (3) Turpmākajos gados viņš turpināja historiogrāfijas izpēti, un 2001. gadā klajā nāca līdz šim plašākā historiogrāfiskā analīze, kas pirmo reizi ietver arī jidišā un senebreju valodā uzrakstīto darbu izvērtējumu. (4) Autors atzīmē, ka arī Latvijā sākusi veidoties nacionālā historiogrāfija par holokaustu, kuras ievērojamākie sasniegumi ir vismaz divi: 1) Andrieva Ezergaiļa fundamentālā monogrāfija “Holokausts vācu okupētajā Latvijā”, kas sniedz iespaidīgu kopējo ainu, īpašu uzmanību veltot tieši latviešu kolaboracionistu lomai holokausta īstenošanā; 2) vēsturnieki R. Vīksne, A, Urtāns, Dz. Ērglis, M. Melers, G. Smirins ir ievadījuši jaunu virzienu holokausta historiogrāfijā – Latvijas mazpilsētu ebreju bojā ejas vēsturi: “ (..) šiem unikālajiem pētījumiem nav analoga visā starptautiskajā holokausta historiogrāfijā, jo pētnieku uzmanība allaž bijusi pievērsta tikai ebreju iznīcināšanas centriem (..)” (5) Šobrīd jau ir redzams, ka A.Ezergaiļa darbi ir sākuši ietekmēt citu pazīstamu vēsturnieku secinājumus. Kā piemērs jāmin R. Rodes pētījums, veltīts SD speciālo grupu (Einsatzgruppe) vēsturei. (6) Lai arī akadēmisko vērtību ziņā tas tālu atpaliek no jau minētā Hansa Heinriha Vilhelma fundamentālā darba “Die Einsatzgruppe A der Sicherheitspolizei und des SD 1941/1942”, ziņas par holokausta gaitu vācu okupētajā Latvijā ir aizgūtas no Ezergaiļa, kas ļāvis autoram izvairīties no nepamatotiem atzinumiem; R.Rode nav pieņēmis kļūdīgo spriedumu par plašajiem spontānajiem grautiņiem Baltijā vācu okupācijas pirmajās dienās, kurus īstenojuši paši vietējie iedzīvotāji. Viņš uzsver, ka t.s. pogromus organizēja vācu SD vienību komandieri, pie tam viņi bija spiesti atzīt, ka saduras ar grūtībām – vietējo iedzīvotāju neatsaucības dēļ. (7) Holokausta vēsture sāk iegūt pienācīgu vietu Krievijas vēstures zinātnē un arī vidusskolu mācību programmās. Pēdējā laikā I. Altmans ir publicējis divas grāmatas (8), kurās ir apakšnodaļas par holokaustu vācu okupētajā Baltijā. Pozitīvi jāvērtē tas, ka I.Altmana darbos vairs nav sastopami fantastiski skaitļi par nogalināto ebreju skaitu Baltijā un apgalvojumi par “bezvācu holokaustu”, t.i., par holokaustu, kuru it kā uzsākuši un veikuši vietējie iedzīvotāji pilnīgi pēc savas gribas, lai arī autors patvaļīgi lieto apzīmējumu “vietējie nacionālisti”, piešķirot tam a priori noziedzīgu, kriminālu raksturu – “nacionālists – slepkava”. (9)

Lai arī akadēmiskajā literatūrā ir mazinājusies aplamā tendence veselām nācijām piedēvēt kolektīvu atbildību par holokaustu, diemžēl tās recidīvi joprojām ir sastopami, kas liek neatlaidīgi pētīt holokaustu Latvijā. (10)

Slepkavas

Pēc vācu uzbrukuma Padomju Savienībai ebreju masveida iznīcināšana sākās visās okupētajās teritorijās, taču slepkavošanas veids un apjomi nereti atšķīrās; grūti izskaidrojamu cēloņu dēļ ebreju iznīcināšana okupētajā Lietuvā un Latvijā bija daudz sistemātiskāka un aptverošāka jau 1941. gada jūlijā nekā tajā pašā laikā okupētajā Baltkrievijā vai Rietumukrainā (Galīcijā). (11) Lai arī holokausta īstenošanā vācu okupētajā Latvijā milzīga loma piederēja SD speciālajai grupai A, tā nebija vienīgā slepkavošanas organizētāja un īstenotāja; atsevišķas visdrausmīgākās holokausta akcijas, piemēram, aptuveni 25 000 cilvēku nogalināšana Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, tika īstenotas gandrīz bez SS, SD vai speciālo grupu personāla (V. Arāja komanda, kas bija pakļauta SD, gan piedalījās – skat. turpmāk), daudz vairāk paļaujoties uz Schutzpolizei vienībām. (12) Visas vācu okupācijas iestādes, īpaši vērmahts (Wehrmacht), jūras spēki, dažādu veidu policija, arī civilā pārvalde (tā pavēlēja pārvietot ebrejus uz geto Rīgā, Liepājā un Daugavpilī, un tās pakļautībā bija, piemēram, geto administrācija un ieslodzīto kā darbaspēka izmantošana, savukārt pavēli par geto padomes (Judenrat) nodibināšanu izdeva vērmahts), bija iesaistītas ebreju iznīcināšanas organizēšanā un pat īstenošanā. Holokausta gaita okupētajā Latvijā īsumā bija šāda:

1) sākoties vācu okupācijai, pirmos soļus uz ebreju iznīcināšanu spēra vērmahts un jūras spēki – vietējo vācu komandantūru komandanti, kuri izdeva pirmos pretebreju likumus un draudēja ar bargiem sodiem par to pārkāpšanu (Rīgā pirmo pretebreju rīkojumu 2. jūlijā izdeva Rīgas komandants vērmahta pulkvedis Ullersbergers; 5. jūlijā Liepājas komandants korvetes kapteinis (Korvetten Kapitan) Brukners izdeva tai laikā visaptverošāko pret ebrejiem vērsto rīkojumu ar veseliem 11 punktiem (13));

2) ebreju nogalināšana sākās jau otrajā dienā pēc vācu iebrukuma Latvijā – 23. jūnijā Grobiņā, netālu no Liepājas, nogalināja sešus ebrejus; 3. jūlijā, pildot Bruknera pavēli, sākās ebreju nogalināšana Liepājā; tuvākajās dienās ebreju slepkavošana sākās Durbē, Priekulē, Asītē un Rīgā – gandrīz visās vietās, kas jau bija nonākušas vācu okupācijā;

3) kaut gan holokausta historiogrāfijā parasti tiek uzskatīts, ka sieviešu un bērnu slepkavošana ir sākusies tikai pēc H. Himlera brauciena uz okupētajām teritorijām 1941. gada vasaras beigās un tikai ar oktobri ir ieguvusi plašus apmērus (14), okupētajā Latvijā notikumi dažreiz risinājās citādi: līdz 1941. gada augusta vidum jau bija iznīcināta liela daļa Latvijas provinces ebreju (Zemgalē – visi), turklāt bija dažāda pieeja: dažreiz iznīcināšana notika vairākos posmos, vispirms nogalinot vīriešus, vēlāk – arī sievietes un bērnus, bet dažreiz vienlaikus nogalināti visi, ieskaitot bērnus (uzskatāms piemērs ir Auce, kur visi ebreji – vīrieši, sievietes, bērni – tika nogalināti vienā reizē – 11. jūlijā (15));

4) vācu okupācijas vara izdeva tās pakļautībā esošajai vietējai latviešu administrācijai direktīvu reģistrēt visus ebrejus to pārziņā esošajā teritorijā;

5) tika nodibināta t.s. latviešu pašaizsardzība, kā arī speciālas latviešu SD vienības ebreju nogalināšanai (skat. turpmāk);

6) absolūtais vairākums okupētās Latvijas ebreju tika nogalināti divos posmos. Pirmais bija t.s. speciālo grupu (Einsatzgruppen) posms, kas ilga no 1941. gada jūlija līdz augusta beigām, kad tika nogalināti praktiski visi provinces ebreji; lai arī septembrī un oktobrī vēl tika nogalināti ebreji Liepājā, Daugavpilī un Aizputē (27. oktobrī nogalināti vairāk nekā 300), līdz novembrim bija iestājusies atelpa, salīdzinot ar vasaru. Otro posmu ievadīja F. Jekelna ierašanās Rīgā 1941. gada 16. novembrī un viņa organizētais slaktiņš Rumbulā 30. novembrī un 8. decembrī, kurā, kā jau minēju, tika noslepkavoti aptuveni 25 000 ebreju. Pēc Rumbulas dzīvi bija palikuši tikai 6000 Latvijas ebreju, kurus saglabāja tikai tāpēc, lai izmantotu kā darbaspēku (16);

7) vienlaikus ar Rumbulas slaktiņu uz Rīgu sāka sūtīt no Vācijas deportētos ebrejus, kurus bija paredzēts nogalināt okupētajā Latvijā. Pirmā transporta ieslodzītajiem lika tīrīt (“sakopt”) Rīgas geto pēc 30. novembra slaktiņa; decembra sākumā ieradās četri sastāvi ar Nirnbergas, Štutgartes, Vīnes un Hamburgas ebrejiem, kuriem sekoja vairāki citi, līdz pat 1942. gada decembrim. Lielākā daļa no deportētajiem tūlīt tika nogalināti Biķerniekos, pat neizvietojot viņus geto; daļu no deportētajiem 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvices nāves nometni un nogalināja tur (17); vēl pat 1944. gadā okupētajā Latvijā tika ievesti un nogalināti ebreji no Ungārijas;

8) 1941. gada decembrī Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze panāca to, kas viņam nebija izdevies Rumbulas priekšvakarā – saglabāt lielāku ebreju daļu kā darbaspēku; šādu prasību izteica arī vācu armijas vadība. Šīs vienošanās rezultātā, sākot ar 1942. gada februāri, darbam derīgie ebreji vecumā no 16 līdz 32 gadiem tika saglabāti un izvietoti Rīgas geto paliekās (t.s. mazajā geto). Vēlāk viņus pārveda uz dažādām koncentrācijas nometnēm. Sākot ar 1944. gada vasaras beigām, izdzīvojuši tika deportēti uz Vāciju. No okupētajā Latvijā dzīvojušajiem un uz Latviju deportētajiem ebrejiem izdzīvoja tikai 1 182 cilvēki. (18)

Latviešu līdzdalība holokaustā

Pirmās latviešu paramilitārās vienības, kas izveidojās, sākoties vācu – padomju karam, bija latviešu nacionālie partizāni, kuri cīnījās pret bēgošo padomju armiju un grūstošo okupācijas režīmu (19); šīs vienības nav piedalījušās ebreju iznīcināšanā. Jūlija sākumā vācu okupācijas iestādes tās izformēja un atbruņoja; turpmāk okupētajā Latvijā pastāvēja tikai vācu izveidotās un kontrolētās bruņotās latviešu vienības, kuru līdzdalība ebreju iznīcināšanā bija šāda:

1) Vācieši sāka masveida ebreju nogalināšanu tikai pēc tam, kad visā okupētajā Latvijā bija izveidojuši t.s. pašaizsardzību (Selbstschutz). Tas bija pirmais nopietnākais vācu solis latviešu iesaistīšanā holokaustā. Pašaizsardzības vienības noorganizēja vācu okupācijas spēki, īstenojot savu Berlīnē izstrādāto plānu (20). Pirmajās vācu okupācijas stundās pēc vācu ierosmes un pavēles visos Latvijas administratīvajos iedalījumos tika noorganizētas t.s. pašaizsardzības komandantūras; nekad agrāk Latvijas vēsturē šādi iestādījumi nebija pastāvējuši. Pavisam pirmajās vācu okupācijas nedēļās tika nodibināts aptuveni 700 latviešu komandantūru. Vācieši – SD vai militārais personāls – latviešu pašaizsardzības vienības kontrolēja vismaz divos līmeņos: caur apriņķu latviešu komandantūrām, kuras uzraudzīja vācieši, un vietējām vācu komandantūrām. Latviešu komandantūrām vienlaikus pavēli varēja dot gan vācu SD personāls, gan vācu militārā vadība. Daudzās Latvijas vietās, kur dzīvoja ebreji, pašaizsardzības vienības piedalījās ebreju iznīcināšanā, taču nav pamata uzskatīt, ka visas vienības nodarbojās tikai un vienīgi ar ebreju nogalināšanu. 1941. gada augusta vidū tikpat pēkšņi kā pašaizsardzības komandantūras bija nodibinātas, vācieši gandrīz visas tās pavēlēja slēgt. Tās bija izpildījušas vācu iecerēto uzdevumu – vācu vadībā no Latvijas mazpilsētām ebreji bija savākti un nošauti (21). (Ventspilī pašaizsardzības vienība pastāvēja vēl līdz oktobra sākumam tikai tāpēc, ka vēl nebija nogalināti visi ebreji; pēc viņu nogalināšanas tā tika slēgta arī Ventspilī).

2) Sākot ar 1941. gada 1. jūliju Rīgā (pulkvežleitnanta V. Veisa vadībā), nedaudz vēlāk – Daugavpilī, Rēzeknē un citās lielākās pilsētās un pat laukos, vācu okupācijas iestādes izveidoja latviešu palīgpoliciju (Hilfspolizei). Kaut gan tā veica arī parastās civilās policijas funkcijas, jau ar jūlija sākumu palīgpolicija piedalījās ebreju nogalināšanā. Tāpat rīkojās dažas citas latviešu civilās policijas vienības (piemēram, Rīgas ostas policija un Rīgas 11. policijas iecirkņa policisti). Latviešu policisti piedalījās arī ebreju reģistrācijā, nodrošināja Rīgas geto ārējo apsardzi un piedalījās ebreju konvojēšanā no Rīgas geto uz 10 kilometru attālo Rumbulu (22);

3) visizplatītākais ebreju nogalināšanas veids līdz Rumbulai – īpaši Latvijas provincē – bija tāds, ka vietējās latviešu pašaizsardzības vai palīgpolicijas vienības “savāca” ebrejus, bet tad ieradās kāda no SD palīgspēku latviešu vienībām vai slepkavošanai speciāli izveidota pagaidu vienība un upurus nogalināja. Okupētajā Latvijā bija šādi SD palīgspēki:

a) M. Vagulāna vienība Jelgavā, kas tika izveidota jau 29.jūnijā un visdrīzāk arī beidza pastāvēt. Kad tā bija veikusi savu uzdevumu un noslepkavojusi Zemgales, galvenokārt Jelgavas, ebrejus, to augusta vidū atlaida;

b) H.Tidemaņa SD grupa Valmierā, kura, iespējams, arī piedalījās nelielās Valmieras ebreju kopienas iznīcināšanā (Valmieras ebreju nogalināšanā notekti piedalījās arī V. Arāja komanda – skat. turpmāk);

c) pazīstamakā bija V. Arāja komanda, kas nogalināja vismaz 26 000 civiliedzīvotāju, bet tās veicināto netiešo slepkavību skaits varēja būt ap 60 000. Komanda parasti vienlaikus darbojās 40 vīru sastāvā. Rumbulas slaktiņa laikā Arāja komandas dalībnieki piedalījās geto ieslodzīto izdzīšanā ārpus geto, kuras laikā varēja iet bojā ap 1000 ieslodzīto, kā arī konvojēja upurus tieši uz šaušanas bedrēm Rumbulā, kaut gan paši nešāva. Laika posmā līdz 1941. gada decembrim, kad SD latviešu palīgvienību loma holokausta īstenošanā bija vislielākā, tajās bija ne vairāk par 500 vīriem. Sākot ar 1942. gadu, Arāja komanda piedalījās arī ebreju iznīcināšanas akcijās ārpus Latvijas, īpaši – Minskas apkaimē Baltkrievijā. (23) Precīzi noteikt latviešu skaitu, kuri tieši vai netieši piedalījās ebreju iznīcināšanā, nav viegli; aptuveni tie varētu būt daži tūkstoši. Daudz vairāk iedzīvotāju piedalījās nogalināto mantas izlaupīšanā; daži latviešu ārsti piedalījās ebreju sterilizācijā. (24)

Atsauces un skaidrojumi

1. Galvenais faktors, kas neļauj precīzāk noteikt vācu okupācijā noslepkavoto ebreju skaitu, ir tas, ka joprojām pastāv dažādi viedokļi par to, cik ebreju paspēja “evakuēties” – lietojot tā laika padomju terminoloģiju (faktiski – aizbēgt) – no Latvijas laika posmā kopš vācu agresijas sākuma 1941. gada 22. jūnijā un visas Latvijas PSR teritorijas okupācijas 6. – 8. jūlijā un cik palika Latvijā. Šī skaita noteikšanai var izmantot divas metodes.

Pirmā metode, kas gan vismaz līdz šim bijusi visai neproduktīva, paredz noteikt t.s. evakuējušos ebreju skaitu. Atbildi uz šo jautājumu sarežģī apstāklis, ka joprojām pastāv pretrunīgi skaitļi par kopējo – ieskaitot neebrejus un ebrejus – “evakuējošos” skaitu: profesors H. Strods uzskata, ka pavisam Latvijas PSR atstājuši tikai ap 28 – 30 tūkstošiem, tas ir, uz pusi mazāk, nekā tika uzskatīts padomju historiogrāfijā. (H. Strods. Sarkanarmijas haotiskā atkāpšanās no Latvijas. 1941. gada 22. jūnijs – 5. jūlijs. – Latvijas okupācijas muzejs. Gada grāmata. 2001. Rīga, 2002, 86. lpp. ) Ja pamatojamies uz šo mazāko skaitli, kāds jebkad minēts literatūrā, tad jāpieņem, ka to ebreju skaits, kas paspēja atstāt Latviju, arī ir ļoti neliels – grūti pateikt, cik no šiem 28 – 30 tūkstošiem, taču noteikti ne vairākums – ar ebreju glābšanu padomju vara nenodarbojās: pat ja ebreji būtu puse no to iedzīvotāju skaita, kas “evakuējās”, kas jau būtu ļoti liels procents, tad lielākais ticamais ebreju skaits būtu ne vairāk par 15 000. Rezultāts nav grūti iedomājams – vācu okupācijā tātad palika vismaz 77 000 ebreju, ja par atskaites punktu ņemam aptuveni 92 000, kuri Latvijā bija vācu okupācijas sākumā (esmu atskaitījis pāri par 1700 ebreju, kurus padomju vara deportēja uz Sibīriju 1941. gada 14. – 15. jūnijā, un ņēmis par atskaites punktu tos ne vairāk kā 93 – 94 tūkstošus, kas bija pirms padomju deportācijām. Viedokli, ka Latvijā 1941. gada jūnijā, pirms padomju deportācijām, ir bijuši 100 000 ebreju – (skat. Dov Levin. The Jews and the Sovietisation of Latvia, 1940 – 41. – Soviet – Jewish Affairs, vol. 5, no.1, 1975), – uzskatu par nepamatoti pārspīlētu, arī tāpēc, ka Levins uzskata, ka Latvijā atradās daži tūkstoši ebreju bēgļu no Vācijas un citām valstīm. Esmu pierādījis, ka bēgļu skaits 1940. gada jūnijā, kad PSRS okupēja Latviju, bija nedaudz vairāk par 500 (A. Stranga. Ebreju bēgļi Latvijā. 1933. – 1940. – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti. 2. sējums. – Rīga, 2001, 319. lpp.) Cits, lielāks, nekā to min H.Strods, visu evakuējušos – neizdalot tautības – skaits atrodams mūsdienu Krievijas akadēmiskos izdevumos: 40 000 (skat. Naseļeņije Rossiji v XX veke: Istoričeskije očerki, t.2.1940 – 1959, Moskava, 2001, s. 70). Te varētu pieņemt, ka ebreju viņu vidū nebija vairāk par 20 000; aptuveni pie šāda skaitļa (nedaudz mazāka) pieturas arī A. Ezergailis( A. Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941. – 1944. – Rīga, 1999, 58. lpp.) Vācu okupācijā tātad nonāca aptuveni 70 000 ebreju.

Visnegaidītākos skaitļus sniedz PSRS Tautas komisāru padomes Pārvietoto personu pārvaldes (Pereseļenčeskoje upravleņije) materiāli: 1941. gada 1. decembrī tās rīcībā bija ziņas, ka no Latvijas PSR bija evakuējušies 51 429 cilvēki (no Lietuvas – 32 432, no Igaunijas – 18 382), kuru skaitā latvieši bija tikai 13 705 ! (PGAE – Rossijskij Gosudarsvennij Arhiv Ekonomiki, f. 1562, op. 20. d. 249, l. 68); ja šie skaitļi ir ticami, tad vairāk nekā 37 000 evakuējušos no Latvijas bija nelatvieši un var pieņemt, ka vairākums no viņiem bija ebreji. Tādējādi joprojām nav pilnīgi skaidrs, cik daudz ebreju palika vācu okupētajā Latvijā un bija nolemti nāvei.

Otra pieeja varētu dot precīzākus rezultātus – proti, jānosaka nevis evakuējošos skaits, lai no tā atvasinātu palikušo skaitu, bet jāmeklē tieši palikušo skaits, balstoties galvenokārt uz vācu okupācijas iestāžu veikto ebreju reģistrāciju1941. gada jūlijā. Lai arī 1941. gada jūlija sākumā varēja notikt atsevišķi ebreju nogalināšanas gadījumi bez reģistrācijas, tomēr pieņemu, ka jau no pirmajām okupācijas dienām tika iesākta ebreju un viņu mantas reģistrācija; piemēram, gandrīz visi Rīgā nogalinātie ebreji bija izgājuši t.s. filtrāciju caur Centrālcietumu. Pilnīgi skaidri zināms, ka provincē – Bauskā, Aucē un citur, ebreji reģistrēti (uzskaitīti) jau jūlija sākumā. Okupētajā Latvijā vācu veiktajā ebreju reģistrācijā nekad nav minēts skaitlis, augstāks par 70000. Uzskatu, ka Latvijā palikušo ebreju skaits nebija lielāks par 70 000. Iespējams, ka vistuvāk patiesībai ir pazīstamā Izraēlas autora I. Arada versija: vācu okupētajā Latvijā nogalināja aptuveni 68 000 Latvijas ebreju. Tas ir vistuvāk arī tam skaitlim, ko min ievērojamākais holokausta vēstures speciālists A. Ezergailis. Viņš uzskata, ka nogalināto ebreju skaits bija 66 000. Tātad mēs varētu pieņemt, ka nogalināto Latvijas ebreju skaits bija no 65 līdz pat 70 tūkstošiem.

1–a. I. Arads uzskata, ka okupētajā Latvijā gāja bojā aptuveni 7000 ārzemju ebreju (I. Altmans, 498. lpp.) Tas noteikti ir mazāk par patieso skaitli. Vācu autore Katrīna Reihelta (Katrin Reichelt) uzskata, ka uz okupēto Latviju deportēti 22 000 ārzemju ebreju, taču nav zināms, cik īsti no viņiem gāja bojā Latvijas terotorijā, jo daļa tika izvesti atpakaļ no Latvijas. – Skat. Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 8.sējums, Rīga, 2003, 284. lpp; visprecīzākais – uz šo brīdi – ir V. Šeflera un D. Šulles pētījums, kurā ir noskaidrots, ka laika posmā no 1941. gada 27. novembra līdz 1942. gada 26. oktobrim no “reiha” uz Latviju tika deportēti 24 603 cilvēki, no kuriem atpakaļ uz “reihu” 1944. gada augustā – septembrī (uz Štuthofas nometni) tika aizvesti tikai pāri par 1700, no kuriem izdzīvoja 1073. Jāatzīmē tomēr, ka ne visi ebreji tika aizvesti uz Štuthofu; veda arī uz citām nometnēm, kur kāda neliela daļa arī izdzīvoja. Šobrīd nav pamata uzskatīt, ka Latvijā nogalināto ārzemju ebreju skaits būtiski pāsniedza 20 000. Vismazāk ziņu ir par deportēto Ungārijas ebreju sieviešu skaitu un likteni; iespējams, viņu bija daži simti.

1–b. I.Altmans uzskata, ka vācu okupētajā Latvijas teritorijā gāja bojā pat līdz 5 – 7 tūkstošiem Lietuvas ebreju. Šādam skaitlim pamata nav. Latvijas teritorijā nokļuva trīs Lietuvas ebreju grupas: a) bēģļi vācu uzbrukuma pirmajās dienās; to skaits nevarēja būt liels – lai arī tie ir minēti dažās atmiņās, nekādu precīzu, dokumentālos avotos balstītu ziņu nav. Aucē, Bauskas apriņķī, Ilūkstē – tas ir, pašā Lietuvas pierobežā, kur par holokausta gaitu ir veikti nopietni pētījumi, Lietuvas ebreju klātbūtne nav atzīmēta, taču es neizslēdzu varbūtību, ka kāds neliels skaits Latvijā arī iestrēga; b) b) aptuveni 500 Lietuvas ebreju tika atsūtīti uz Rīgas geto 1941./1942.gada ziemā; c) pāri par 1000 – 1943./1944. gada ziemā uz “Kaiserwaldi”, taču daļa tika pārsūtīta tālāk uz Igauniju.

2. Iespējams, vēl pat 1944. gada oktobrī – skat. Edward Anders, Juris Dubrovskis. Jews in Liepāja, Latvija. 1941 – 1945. A Memorial Book. – Andres Press, Burlingame, California, USA, 2001, Preface, p. VII.3.

3. M. Vestermanis. Holokausts Latvijā: Historiogrāfisks apskats. – Ārzemju literatūra par Latviju, Rīga, 1992, 122. – 135. lpp.

4. M. Vestermanis. Holokausts Latvijā. Historiogrāfisks apskats. – Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 2. sējums, Rīga, 2001, 36. – 49. lpp.

5. Turpat, 40. lpp.

6. Richard Rodes. Masters of Death. The SS – Eisatzgruppen and the Invention pf the Holocaust. – Alfred A. Knopf, New York, 2002.

7. Op. cit, p.45.

8. Skat. atsauci nr.1; arī – I. A. Aļtman. Holokost i evreiskoje soprotivļenije na okkupirovannoj teritoriji SSSR – Moskva, 2002.

9. I.A. Aļtman. Holokost i evreiskoje soprotivļenije, ss. 163 – 167.

10. Pazīstamā revizionisma (holokausta noliegšanas) pētniece Debora Lipstata (Lipstadt) ir rakstījusi par veselām etniskām grupām kā tādām, kuras kopumā ir “ ...collaborated in the annilation of the Jews”; no šī nepamatotā vispārinājuma tiek atvasināts cits, tikpat nepamatots: Austrumeiropa arī šodien ir “...increasingly beset by nationalism.” – Deborah Lipstadt. The Growing Assault on Truth and Memory. – Macmillan Inc. New York, 1993, p.7. Daniels Goldhāgens savā bestsellerā, kurš akadēmiskā vidē saņēma nesalīdzināmi vairāk kritikas kā atzinības, konkrēti uzsvēra, ka latviešu kultūra – visa, kā tāda – ir bijusi dziļi antisemītiska un tas ir novedis pie latviešu neredzēti plašas, pat unikālas, līdzdalības ebreju iznīcināšanā. – Daniel Johan Goldhagen. Hitler Willing Executioners. Ordinary Germans and the Holocaust. – London, Abacus, 1996, p. 409.

11. Norman M. Naimark. Fires of the Hatred. Etnic Cleansing in Twentieth – Century Europe. – Harvard University Press, London, 2001. p. 77.

12. Andrievs Ezergailis. Rumbula: A Perspective on the Perception of the Holocaust. – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 8. sējums, Rīga, 2003, p. 33.

13. Jews in Liepāja, p.2; Andriew Ezergailis. The Holocaust in Latvia, p.209; sīkāk par vācu armijas lomu – M. Vestermanis. Tā rīkojās vērmahts. –Rīga, 1973.

14. N. M. Naimark. Op. cit., p. 77.

15. Rudīte Vīksne. The Destruction of Auce Jews, July 1941. – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 8.sējums, p.124.

16. Andrievs Ezergailis. Rumbula: A Perspective on the Perception of the Holocaust, pp. 25 –37.

17. Wolfgang Scheffler. The Fate of the German Jews in the Ghetto of Riga and Surroundings. – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 8. sējums, pp. 39 –51.

18. Turpat, p.49.

19. Pašlaik plašākās ziņas par nacionālajiem partizāniem sastopamas prof. H. Stroda pētījumā “Sarkanarmijas haotiska atkāpšanās no Latvijas, 1941. gada 22. jūnijs – 5. jūlijs” – Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2001. – Rīga, 2002.

20. Andrievs Ezergailis. Rumbula (..), p. 31.

21. Andriew Ezergailis. The Role of the Self – Defense Commandatures in the Holocaust – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 1.sēj., 235. – 252. lpp.

22. Robert G. Waite. “Reliable Local Residents”: Collaboration in Latvia, 1941 – 1945. – Latvijas Vēsturnieku komisijas Raksti, 1.sējums, lpp. 118 – 119; plašākās ziņas par latviešu palīgpolicijas (šucmaņu) lomu holokaustā – A. Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā..Rīga, 1999, 357. – 383.lpp.

23. A. Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā ..201. un citas lpp.

24. Skat. R.G. Waite, op.cit.

Autors pateicas vēsturniekiem Rudītei Vīksnei, Marģeram Vestermanim un Andrievam Ezergailim par konsultācijām ziņojuma sagatavošanas gaitā.