LZA goda loceklis Oskars Gerts:

Ar sava novada apziņu, ar Zemgales novada apziņu, — stiprinot to un sevi

Uzruna LZA un Bauskas pilsētas domes kopsēdes brīvajā pārrunu daļā 2000.gada 9.jūnijā

Godājamie akadēmijas kolēģi! Dārgie novadnieki!

Runāt savā novadā ir patīkami un arī grūti, jo novadnieki jebkurā brīdī pateiks, kad tu melo. Tajā pašā laikā, atrazdamies novadnieku vidū, tu jūti šo vidi, šo zemi, šīs debesis, un jūties stabils.

Nekad neesmu slēpis, ka esmu zemgalietis — arī tajos laikos, kad neklājās piesaukt Latvijas novadu vārdus. Mana lauksaimnieciskā zeme arī patlaban atrodas Bauskas rajona Švitenes pagasta pašā viņā galā, kur no Lietuvas ietek Liepars. Tur ir mani "Meža Rubeņi". Tā ir manas vecmāmiņas, vecātēva, tēva zeme. Savukārt pa Lieparu uz leju, Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta "Balžos" ir manas mātes zeme. Tātad — ar visām saknēm un ar savu būtību — Zemgalē.

Šajā reizē gribētos pievērsties vienam principiālam jautājumam — par novada un novadniecības apziņas nepieciešamību. Latvijas Republikas Satversmes I nodaļas 3. pantā skaidri ir teikts: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale." Pārējie novadi sevi jau ir spēcīgi centušies apzināt, it īpaši Latgale. Savu lepnumu uztur Kursa jeb Kurzeme. Sparīgi darbojas sēļi, kaut arī Satversmē Sēlija nav ierakstīta, — sēļiem ir sava asociācija, savs karogs, top ģerbonis. Bet zemgaliešiem, kuru novads atrodas Kurzemes hercogvalsts pašā vidū, starp Kurzemi un Sēliju, tā visa vēl nav. Pagājušajā gadā, kad Sēlijas kongresa laikā tikos ar Lietuvas Zemgales pētniekiem, viņi jau varēja daudzko stāstīt par paveikto un atsūtīja pat savu periodisko žurnālu "Žiemgala". Bet mēs — nekā, pat neapzināmies savu kopību un savu patību.

Šoreiz negribētos lietot savulaik devalvēto vārdu "patriotisms". Taču tēvzemes apziņa mums ir vajadzīga! Mēs visi zinām Ojāra Vācieša tēzi: ja tu nemīlēsi savu pajumu, tad nemīlēsi arī neko citu. Tāpēc: lai mēs nepazustu Eiropā, mums gan pieaugušo, gan jauniešu un bērnu sabiedrībā ir jākultivē savas tēvu zemes, savu sakņu izjūta, apziņa, mīlestība. Un to var kultivēt caur novadniecību. Tikai caur savu pagalmu cilvēks iziet tālāk savā pagastā, savā apriņķī un novadā, iziet Latvijā, Baltijā, Eiropā un pasaulē dzīvot, sapņot, mīlēt, darbus darīt. Bez tā tāds kosmopolītisks robots vien iznāk.

Tā kā esmu pragmatisks zemgalietis, jūs sapratīsit, ka mani vispirms interesē, kas praktiski būtu darāms, lai Zemgale un zemgalieši apjaustu savu kopību un vienību.

Acīmredzot šajā situācijā vispirms būtu jālūdz talkā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, ģeogrāfijas profesors Jānis Štrauhmanis un citi zinātāji, jāņem "Jāņa sētas" izdotā lieliskā Latvijas sienas karte un skaidri jāievelk Zemgales robežas. Laiku un varu griežos ir radušies visādi pieaudzējumi un visādi pazaudējumi Zemgales zemei. Piemēram, Tukuma rajona rietumi, Kandava, — tā taču nav Zemgale. Un, kā jau teica ievērojamais sēlis, mūsu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, mums jātiek arī skaidrībā, kur ir robeža starp Sēliju un Zemgali. Turklāt, tas ir jādara ļoti uzmanīgi, mēs zinām, cik dramatisks vienmēr izvēršas Latvijas karšu jautājums. Piemēram, tikko tiek iezīmēts senais Tālavas novads ar Pietālavas, Pitalovas vai Abrenes aploci, kaut arī strīpains kā zebra, tik un tā tas ikreiz kļūst par kaimiņu uztraukuma objektu. Līdzīgi arī kaimiņi lietuvieši satraucas, ja kartē sāk zīmēt kādas strīpas, kur varētu būt bijusi Lietuvas Sēlija vai Lietuvas Zemgale.

Taču mierināsim sevi ar to, ka mēs nevelkam robežas uz zemes. Mēs velkam robežas debesīs! Un tās ir mūsu gara robežas.

Kādreiz jaunībā es interesējos par latviešu kolonijām, un tā nonācu Lietuvas pusē, pie Šauļiem, Vismantu kolonijā. Tur dzīvoja tāds Jānis Briņķis, dikti īpatnējs cilvēks, tautas garalietu zinātājs, kas dzirdēja balsis, redzēja vīzijas, apturēja vēju, lietu, gājputnu kāšus. Un kādā lietainā, melnā rudens rītā, vadot mani uz autobusu, viņš pēkšņi sacīja: "Skat, redzi, tas ir zemgaļu pilskalns, tur zemgalieši jāj…" Un pēc kāda brīža vēl tā: "Skat, tur ir zemgaliešu kauli, kapi…" Viņš Zemgali debesīs redzēja.

Tāpēc atkārtoju, lai nebūtu nekādu domstarpību, — mēs velkam sava novada robežas debesīs. Lai apzinātos savu gara kopību. Tikai, — lai varētu skatīties debesīs, darba kartē daža strīpa laikam arī būtu jānovelk.

Un vēl: par jaunu pētniecību un esošās informācijas apzināšanu, apkopošanu.

Manuprāt, varētu enerģiski rosināt no Zemgales nākušos studentus rakstīt kursa, bakalaura un maģistra darbus par jautājumiem, kas saistīti ar šo novadu. Gan par tautsaimniecību, gan par socioloģiju un demogrāfiju, gan par vēsturi, etnogrāfiju un filoloģiju. Mani pašu, piemēram, ļoti interesē ūdensteču nosaukumi. Visas Lielupes baseina upes sākas Lietuvā, un upju, upīšu, strautu, gārvju nosaukumi ir lituāniski. Mēs sakām Mūsa, bet Lietuvā ir Mūša, Žilpamūšas ciems, un Latvijas pierobežā ir Pamūša. Tāpēc arī es ar novadnieka ierastību saku, ka ir Švitenes pagasts, Švitenes upe, jo Lietuvā ir ‘Švitinys’ upe un ir ‘Pašvitinys’ ciems, un es esmu švitenieks. Un man nav filoloģiska pārsteiguma, kas tas par Lieparu, kura krastā atrodas mana zeme un mans mežs, ja zinu, ka viņpus robežai ir tāda pati upe un tālāk ‘Lieporiai’ ciems. Cik saistoša un kopību apliecinoša būtu šo hidronīmu etimoloģijas pētniecība!

Līdzīgā kārtā — par informācijas apzināšanu. Sākumā: ja gudriem viduskolēniem, kam sirdī tuvs savs novads, uzticētu ekscerpēt Konversācijas vārdnīcu vai Latvijas Mazo enciklopēdiju, kur visvairāk vietējas informācijas, taču rastos unikāls kopsavilkums par Zemgales cilvēkiem, sava "Zemgales cilvēku enciklopēdija". Mums vienkop būtu informācija par tiem, kādus cilvēkus Zemgales novads Latvijai un pasaulei devis. Tā varētu veidoties arī "Zemgales bibliotēka", kurā būtu visi tai veltītie darbi.

Un tā taptu īsta "Zemgales vēsture", un taptu citi fundamentāli darbi, sagaidot Kurzemes hercogvalsts 450. gadadienu 2012. gadā un citus iezīmlaikus. Vajadzētu tikai garā vienot tos cilvēkus, kas apzina šo novadu, — novadpētniekus, muzejniekus, bibliogrāfus, studentus, skolēnus, vēsturniekus, kultūras darbiniekus, zinātniekus, tautsaimniekus.

Vēl par Zinātņu akadēmijas un Bauskas pilsētas domes kopsēdi — 18.lpp.