Mag.hist. Aigars Urtāns:

Ziņojums LZA un Bauskas pilsētas domes kopsēdē 2000.gada 9.jūnijā

Par ebrejiem kā Bauskas tradicionālo minoritāti šodien varam runāt tikai pagātnes formā. Tāpat pagātnes formā varam runāt arī par ebreju kultūrvēsturi Bauskā, jo reālas liecības praktiski vairs nav atrodamas. Ar savu ziņojumu vēlos pievērst uzmanību Bauskas ebreju kultūrvēstures spilgtākajiem faktiem.

Apstākļi, kādos ebreji ienāca Bauskas pusē, nav skaidri. Var pieņemt, ka tas pretēji Kurzemes hercogistē pastāvošajam formālajam aizliegumam noticis XVIII gadsimtā vai pat vēl agrāk. Ņemot vērā aizliegumu, ebreji te apmetās tikai ar hercoga īpašu atļauju un hercogistes teritorijā tie bija pakļauti hercoga jurisdikcijai. Hercoga domēnēs tika izveidoti brīvciemi jeb slabadas. Šāda slabada XVIII gadsimta otrajā pusē bija arī ieprietim Bauskai Mēmeles labajā krastā. Tur atradās arī vecā ebreju kapsēta, par kuru vairs liecina tikai regulārais koku stādījums šajā vietā — aiz tagadējā Mēmeles tilta Rīgas šosejas labajā pusē.

Ebreju saimnieciskā izveicība un aktivitāte, kā arī dažādu amatu prasme ir bijusi noderīga gan Kurzemes hercogiem, gan hercogistes vācu muižniekiem. Piemēram, ir zināms, ka Rundāles pils celtniecības darbos XVIII gadsimtā dalību ņēmuši ebreju tautības jumiķi. Tāpat Kurzemes hercogistes apceļotājs Rozīns Lentilijs savos memuāros ir atstājis spilgtas liecības par ebreju lomu un noderīgumu hercogistē.

XIX gadsimtā ebrejiem saskaņā ar Krievijas Senāta 1799. gada likumu oficiāli tika dota atļauja apmesties pilsētās. Var pieņemt, ka 1802. gadā Bauskā izveidojās ebreju kopiena, jo šajā gadā par Bauskas pirmo rabīnu kļuva Mordehajs Rabbiners.

XIX gadsimtā ebreji pamazām kļuva par vienu no pilsētas nozīmīgākajām iedzīvotāju grupām un par nozīmīgu saimniecisko faktoru. Pilsētā dzīvojošie ebreji Bauskai kā provinces mazpilsētiņai piešķīra savdabīgu nacionālo kolorītu un sadzīvisko ainu. Pēc 1881. gada datiem, Bauskā dzīvoja 3631 ebrejs, veidojot apmēram 59,4 procentus no visiem Bauskas iedzīvotājiem.

Savulaik spilgtas liecības par Bauskas ebrejiem XIX gadsimtā devuši Jelgavas mākslinieks Dērings un rakstnieks Voldemārs Zālītis jeb Valdis.

Dērings rakstījis: "No Bauskas pils ziemeļu puses logiem pilsētiņa skaistajā Mēmeles ielejā ar baltajām ēkām un sarkanajiem dakstiņu jumtiem atgādina Saksijas kalnu pilsētiņas. Taču, ja ieiet pašā pilsētā, tad visa burvība pazūd, jo lupataini, pinkaini un netīri žīdi piepilda daļēji vēl nebruģētās ielas."

Savukārt Voldemārs Zālītis savās ceļojuma piezīmēs rakstījis: "Peisaku un līko degunu daudzums pilsētā liecina par to, ka izredzētajai tautai Bauskā ir nospiedošs vairākums starp iedzīvotājiem."

Bauskas ebreju kopienā XIX gadsimtā darbojās vairākas biedrības — gan reliģiska, gan saimnieciska rakstura, gan arī labdarības un žēlsirdības biedrības. Par pēdējām var teikt, ka tās savu darbību balstīja nerakstītā likumā, ka turīgs ebrejs nedrīkst atteikt palīdzību nabadzīgam ebrejam, kādu tajā laikā Bauskā netrūka. It sevišķi to ebreju vidū, kas Bauskā XIX gadsimtā ieceļoja no Lietuvas.

Tālāk vēlos pievērsties jautājumam par ebreju reliģiskā kulta celtnēm un dažiem ar to saistītiem faktiem no cita redzes viedokļa, nekā to darījis mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis savā 1991. gada rakstā "Ebreju kultūras pieminekļi Bauskā", kas publicēts Bauskas novada vēstures un kultūras mantojuma informatīvā biļetena "Novads" 4. numurā.

Pirmām kārtām nedaudz pakavēšos pie šo celtņu rašanās datējuma. Pieminekļu valdes arhīvā pēc 1927. gada ekspedīcijas ir atrodami fotouzņēmumi, kas nepārprotami liecina, ka Bauskas slabadā ir atradusies mūra sinagoga, kas, šķiet, ir viena no vecākajām zināmām ebreju sinagogām Kurzemē un Zemgalē. Tā celta XIX gadsimta sākumā, kad Bauskā izveidojās minētā ebreju kopiena. 1927. gada foto uzņēmumos gan ir redzamas tikai šīs ēkas drupas, bet šodien nav vairs pat to — ir palikuši vairs tikai daži akmeņi.

Ir zināms, ka gruntsgabalu sinagogas celtniecībai pilsētā ebreju kopiena ieguva tikai ap 1830. gadu, un drīz pēc tam tapa koka sinagoga, kas Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenta kopijā ir redzama šajā vietā. Šī ēka šajā vietā ir redzama arī 1840. gada pilsētas plānā. Otra celtne, kas redzama šajā vietā, ir tā tradicionālā kvadrātveida mūra ēka baltā krāsā, kas redzama vairākās XX gadsimta pirmās puses fotogrāfijās un ir saglabājusies baušķenieku atmiņā. Šī mūra sinagoga, spriežot pēc arhitektūras stilistiskajām iezīmēm, ir celta ap XIX gadsimta vidu. Tā redzama arī 1882. gada pilsētas plānā. Pēc jaunās mūra sinagogas uzcelšanas vecā koka ēka tika izmantota kā lūgšanu nams, bet vecā slabadas sinagoga XIX gadsimta gaitā vairs netika izmantota un pamazām sagruva.

Pateicoties unikālajām Pieminekļu valdes fotogrāfijām, varam ielūkoties ebreju kulta celtņu iekšienē.

Vispirmām kārtām jāmin izcilais kokgriezums, kas līdz tā bojāejai Otrā pasaules kara gados ir bijis greznākais no Latvijas ebreju reliģiskā kulta vajadzībām darinātajiem mākslas darbiem. Tas ir ebreju svēto rakstu glabāšanas skapis, kas publikācijās bieži nepareizi saukts par altāru. Šo māsklas darbu XIX gadsimta pirmajā pusē radījis kāds vietējais ebreju amatnieks. Tas redzams Pieminekļu valdes fotogrāfijās, par to var lasīt Pieminekļu valdes aprakstos, un par to kā par unikālu kokgriezumu rakstīts arī Vilhelma Purvīša rediģētajā "Mākslas vesturē".

Šī svēto rakstu skapja attēlus interesenti var aplūkot muzeja krājumā esošajās fotokopijās. Vēl Bauskas jaunajā sinagogā ir bijis griestu gleznojums, kura fotokopija ir aplūkojama muzeja krājumā, un uz marmorētām kolonām balstīta otrā stāva līmenī esoša galerija, kura arī redzama muzeja krājumā esošajā fotokopijā. Šajā galerijā dievkalpojumu laikā pie īpaši veidotiem stāvgaldiņiem atradās sievietes.

Kā vēl vienu Bauskas ebreju reliģiskā kulta ēku var minēt tagadējās Kalna ielas galā pie Mēmeles tilta esošo ebreju–hasīdu reliģiskā virziena pārstāvju lūgšanu namu, kas celts XIX gadsimta otrajā pusē un, lai gan pārbūvēts, šodien vēl ir redzams, jāteic gan, ka neizmantots un diezgan bēdīgā stāvoklī.

Saistībā ar ebreju pārcelšanos uz dzīvi pilsētā Biržu ielas galā apmēram XIX gadsimta vidū tika izveidota jaunā ebreju kapsēta. Iespējams, ka tās izveidošana bija saistīta ar 1848. gada holēras epidēmiju, kas vissmagāk skāra tieši pilsētā dzīvojošos ebrejus. Arī šīs kapsētas vairs nav. Par to vēsta tikai dažās Pieminekļu valdes 20. gadu beigās tapušajās fotogrāfijās redzamie kapakmeņi, kā arī šobrīd dabā redzamās kapu apmales, kas guļ kaudzē sakrautas un ieaugušas zālē kādreizējo kapu malā.

Sava ziņojuma beigās vēlos atzīmēt dažas izcilas personības, kuru vārdi saistīti ar Bausku.

Pirmām kārtām jārunā par diviem izciliem Bauskas rabīniem — ebreju apgaismības kustības aizsācējiem. Pateicoties viņiem, Bauska XIX gadsimta beigās kļuva par cionisma idejas jeb ebreju nacionālisma idejas centru Krievijas impērijā.

Pirmais no tiem ir 1817. gadā Grodņas guberņā dzimušais Jozefs Mordehajs Eliasbergs, kurš Bauskas rabīna amatā bija no 1861. līdz 1889. gadam. Viņa darbības laikā Bauska kļuva par haskala jeb ortodoksālās apgaismības centru. Viņš aicināja ebrejus apzināties sevi ne tikai kā reliģisku kopienu, bet arī kā kultūrvēsturisku etnosu jeb, kā šodien teiktu, nacionālo minoritāti. Lielu rezonansi visā Krievijas impērijā guva viņa aicinājums Krievijā dzīvojošajiem ebrejiem sākt mācīties un apgūt Krievijas vēsturi, kultūru un krievu valodu, lai ebreji spētu iekļauties Krievijas impērijas daudznacionālajā sabiedrībā. Tolaik šis Bauskas rabīna aicinājums bija pavērsiens ebreju un valsts institūciju attiecībās.

Rabīna Eliasberga iesākto turpināja viņa pēctecis Bauskas rabīna amatā — Abrahams Ichaks Kuks. Ar savu milzīgo zināšanu bagātību viņš, darbodamies Bauskā, kļuva par izcilu ebreju garīgās domas korifeju. Dogmatiski tulkojot ebreju svētos rakstus, viņš izvirzīja ideju par ebreju atgriešanās svētajā zemē Palestīnā nepieciešamību. Šī dogma radīja cionisma kustību, kas dažādās formās turpinājās XX gadsimta sākumā un pirmajā pusē. 1904. gadā rabīns Kuks pameta Bausku un devās uz Tuvajiem Austrumiem, kur turpināja savu darbību, 1919. gadā kļūdams par Jeruzālemes rabīnu, bet 1921. gadā — par aškenazu jeb Eiropas izcelsmes ebreju virsrabīnu. 1924. gadā viņa vadībā dibināta joprojām Izraēlā esošā ebreju garīgā augstskola. Ņemot vērā viņa milzīgo ieguldījumu ebreju garīgās domas un arī filozofijas attīstībā, pasaules ebreju inteliģences vidū, ir zināms Abrahama Ichaka Kuka vārds, un līdz ar to tiek minēta arī Bauska kā pilsēta, kurā nofromējās viņa uzskati un sākās viņa darbība.

Visbeidzot vēlos izcelt vēl vienu mūsu novadnieku, kura vārds plāšākai publikai varbūt ir mazāk zināms, kaut gan viņa dzīve un darbība bija saistīta ar Bausku. XX gadsimta sākumā saistībā ar cionisma idejas attīstību Krievijā pastiprinājās antisemītisma izpausmes un pretebreju noskaņojums. Daudzas ebreju ģimenes atstāja Krievijas impēriju un devās uz Tuvajiem Austrumiem. Arī Bauskā ebreju īpatsvars bija samazinājies līdz apmēram 40 procentiem. Tomēr, neraugoties uz pretebrejisko noskaņojumu, 1907. gadā trešajā Krievijas Valsts domē ar Kurzemes guberņas pilsētnieku kūrijas atbalstu tika ievēlēts Bauskas pilsētas miertiesnesis ebrejs Lācars Niselovičs. Literatūrā, ko man nācies lasīt, kļūdaini minēts, ka viņš ir liepājnieks. Lācars Niselovičs bija deputāts visu šīs domes pilnvaru laiku līdz 1912. gadam, taču informācija par viņa parlamentāro darbību ir ļoti nepilnīga. Zināms, ka tobrīd viņš darbojies opozīcijā esošajā kadetu jeb Konstitucionālo demokrātu partijas frakcijā, kā arī šīs domes izveidotajā Izglītības un tautību komisijā. Zināms, ka Lācars Niselovičs vairākkārt runājis no domes tribīnes un, kā to aprakstījuši laikabiedri, neraugoties uz trešajā domē izteikti valdošo pretebreju un melnsimtniecisko atmosfēru, ar savu pārliecinošo spriestspēju un argumentēto viedokli bija iemantojis autoritāti domnieku vidū.

Šodien saistībā ar Lācara Niseloviča vārdu varu minēt tikai to, ka viņa pēcteču atgūtie namīpašumi Bauskā ir vieni no sakoptākajiem un šīs ēkas pilsētas centrā ar savu arhitektonisko veidolu uzskatāmi demonstrē XIX gadsmita beigu un XX gadsimta sākuma provinciālisma arthitektūras iezīmes Bauskas pilsētā.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka šobrīd ir zināmas 79 ebreju dzimtas, kuru saknes ir meklējamas Bauskā un kuru pēcteči dzīvo Anglijā, Kanādā, ASV, Meksikā, Izraēlā, Austrālijā un vēl dažās valstīs. Protams, arī Latvijā, un patīkami atzīmēt, ka daži šo dzimtu pēcteči ir apmeklējuši Bausku, Novadpētniecības un mākslas muzeju, interesējušies par savu senču dzimto pilsētu.

Šajā sakarā vēlos izteikt ierosinājumu, ka Bauskā būtu vēlams iekārtot vai izveidot kādu piemiņas vietu. Mans priekšlikums — atsegt bijušās sinagogas pamatus pilsētas centrā esošajā tukšajā skvērā ar norādi, kas šajā vietā ir atradies. Tā varētu būt reizē arī piemiņas vieta holokaustā 1941. gadā iznīcinātajai Bauskas ebreju minoritātei.