Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis. Premjerministra krēslā 20.gadu otrajā pusē un 30.gadu sākumā

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.140, 09.10.2003.

Pēc tam runāja bij. Ministru prezidents H.Celmiņš:

“Augsti godāts Prezidenta kungs, ministru kungi, mīļie bij. kolēģi! Pateicos par laipniem atzinības vārdiem aizgājušam kabinetam un man personīgi.

Latvijas piecpadsmitais ministru kabinets. S.Civinska šaržs

Aizgājušā valdība bija spiesta piegriezt galveno vērību valsts saimnieciskiem jautājumiem sakarā ar 1928. gada plūdu postu un citām vietējām saimnieciskām grūtībām, kā arī jau sākušos pasaules saimniecības krīzi.

Šī valdība ievadīja noteiktus soļus valsts saimniecības stabilizācijai un mēģināja pagriezt valsts saimniecības stūres ratu par labu lauksaimniecībai.

Tagad saimnieciskais stāvoklis vēl vairāk pasliktinājies. Jaunai valdībai priekšā vēl daudz lielākas grūtības. Taču jaunās valdības programma ir vispirmā kārtā saimnieciska programma un paredz pilnā mērā šo grūtību novēršanu.

Jaunā kabineta priekšgalā stājies norūdīts valsts darbinieks ar lielu erudīciju saimnieciskos jautājumos; tāpat kabineta sastāvā lielā daļa veco valdības locekļu.

Tādēļ nevar būt šaubu, ka jaunā valdība ar sekmēm pārvarēs valsts saimnieciskās grūtības un savu atbildīgo darbu godam veiks.

Aizgājušās valdības vārdā un personīgi novēlu jums, Prezidenta kungs, un ministru kungiem jūsu darbā vislabākos panākumus. “(Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1342.l., 49.lp.)”

Piecpadsmitais ministru kabinets pie Valsts prezidenta. Pirmajā rindā: kara ministrs E.Laimiņš, zemkopības ministrs A.Alberings, Valsts prezidents A.Kviesis, Ministru prezidents K.Ulmanis, izglītības ministrs E.Ziemelis, tieslietu ministrs J.Pabērzs. Otrajā rindā: tautas labklājības ministrs V.Rubulis, ministra biedrs ar balss tiesību kabinetā S.Ivbulis, valsts kontrolieris Ivanovs, iekšlietu ministrs A.Petrevics, finanšu ministrs J.Annuss, satiksmes ministrs A.Rancans, Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis

Jaunais kabinets pirmās kaujas kristības saņēma, apspriežot Saeimā 1931./1932. saimniecības gada budžetu, kuru gan bija izstrādājusi iepriekšējā valdība. Parlamenta IX sesijas 8. sēdē 1931. gada 13. maijā par šo jautājumu referēja V.Gulbis un finanšu ministrs J.Annuss. Debates kā vienmēr bija ilgstošas un plašas, bet ne vienmēr konstruktīvas. Diskusijā 17 sēdēs piedalījās vairāk nekā 100 runātāju (ne viens vien deputāts uzstājās vairākkārt). Debatētāju vidū bija arī vairāki ministri un viņu vadītājs.

K.Ulmanis sāka savu apjomīgo runu 15. maija sēdē (tautas kalpi pat piekrita pagarināt viņa uzstāšanās laiku, kas augstajā namā bija reta parādība) ar atziņu, ka pasaules ekonomiskās krīzes pārvarēšanai būs vajadzīgs daudz līdzekļu – daļa pašreizējo grūtību novēršanai un daļa ražošanas un darba nodrošināšanai nākamajos gados. Viņš aicināja deputātus: “Būtu labi, ja mēs šo lietu arī kopīgi izdebatētu, tad tā mums būtu gaišāka un skaidrāka.” Būdams lauksaimniecības un lopkopības speciālists, ministru prezidents runāja galvenokārt par šīm nozarēm. Viņš atzīmēja, ka Latvijas neatkarības gadi ir bijuši “viena nepārtraukta cīņa par lauksaimniecības stāvokļa uzlabošanu un pacelšanu”. Taču panākumi ir ļoti mazi. Nesaucot gan Latviešu zemnieku savienību tieši vārdā, runātājs lika saprast, ka zemsaviešu vairākuma trūkums Saeimā ir galvenais neveiksmju cēlonis lauksaimniecībā. Viņš norādīja, ka pasaules krīzes pamatā ir lauksaimniecības krīze, kuras visspilgtākā izpausme ir cenu sabrukums. Attiecībā uz Latviju tas visvairāk skāra sviesta eksportu, kurā ir “tik grūts stāvoklis, kāds vēl nekad līdz šim nav bijis (..). Patlaban sviesta cenas ir zem tā līmeņa, kāds bija 1913. vai 1914. gadā”.

K.Ulmanis tālāk runāja par to, ko varētu darīt, lai “mūsu sviesta ražošanu nostādītu daudzmaz ciešamā ienesības un atmaksāšanās stāvoklī”, kas mūsdienu lasītājam diezin vai būs interesanti, tāpēc to neatstāstīsim. Viņš norādīja, ka zemnieki, iegādājoties vairāk lauksaimniecības mašīnas, rīkus u.c. līdzekļus, veicinātu arī attiecīgo rūpniecības nozaru attīstību un sekmētu saimnieciskās dzīves augšupeju. Premjerministrs deklarēja, ka “mūsu [valdības, Zemnieku savienības – R.T.] politikā ir bijis iekšā tas, ka mums nav jāpretojas un pat ir jāatbalsta zināmos apmēros mūsu rūpniecība un arī nodarbošanās pilsētā. Mēs esam skaidri sapratuši, ka, ja nekā nelaidīs tirgū mūsu fabrikas, mums viss būs jāieved, un tas mums maksās vēl vairāk”. K.Ulmanis informēja Saeimu, ka ir darīts viss iespējamais, lai paplašinātu tirdzniecību ar Lietuvu. Tiek strādāts arī, lai palielinātu preču apmaiņu ar Igauniju un citām valstīm. Lauksaimniecības preču eksports ir un paliek svarīgāks par rūpniecības produkcijas izvedumu, tāpēc jāgādā, lai tas vēl vairāk paplašinātos vai vismaz paliktu esošajā līmenī.

Budžeta projektu izskatīja divos lasījumos un pieņēma 3. Saeimas IX sesijas 31. sēdē 1931. gada 19. jūnijā. K.Ulmaņa valdībai vajadzēja stāties pie tā izpildes.

Nedēļraksts “Latvijas Sargs” 1931. gada 28. septembrī publicēja finanšu ministra J.Annusa plašu rakstu “Mūsu saimnieciskās grūtības un to pārvarēšana”. Vispirms pakavējies pie globālām pasaules ekonomiskās krīzes problēmām un skatījuma uz tām no Latvijas redzesleņķa, J.Annuss daudz rindu savā apcerē atvēlēja specifisku finansiālu jautājumu atainojumam. Pirmām kārtām tas bija jautājumu jautājums – budžets. Konstatējis, ka kārtējais budžets acīmredzot netiks izpildīts, viņš vairāk meta skatu nākotnē, izsakot savas domas par darāmo šajā laukā. Lai turpmāk saskaņotu ieņēmumus ar izdevumiem, viņaprāt, nedrīkstēja paaugstināt nodokļus, kuru nasta jau tā bija smaga. Publikācijas autors pasvītroja (un rakstā arī tas salikts pustrekniem burtiem!), ka “vienīgais ceļš – taupība visās valsts izdevumu nozarēs”. Jātaupa kā valsts, tā arī privātajā dzīvē, īpaši, kas attiecas uz vajadzībām, kuras saistītas ar importa precēm, otrkārt, jāpaaugstina darba ražīgums visās saimniecības nozarēs, lai palētinātu vietējos ražojumus un paplašinātu tiem tirgu kā Latvijā, tā ārzemēs.

Pats nozīmīgākais dokuments, kuru sagatavoja K.Ulmaņa valdības Tautas labklājības ministrija, bija plašs komplekss likums par pensijām, kuru Saeima izskatīja un apstiprināja trijās kopsēdēs 1931. gada 16., 17. un 22. jūlijā un kurš sastāvēja no trim daļām. Pirmā no tām, kurā bija II nodaļas ar 95 pantiem, sākās ar vārdiem:

“Uz šai likumā paredzētiem noteikumiem ir tiesība uz pensiju šādiem Latvijas pilsoņiem:

1) Valsts prezidentam;

2) Saeimas deputātiem;

3) Ministru kabineta locekļiem;

4) valsts kontrolierim;” utt.

Tālāk bija nosaukti virsnieki, valsts un pašvaldību ierēdņi, visu mācību iestāžu (arī privāto) skolotāji, žēlsirdīgās māsas, garīdznieki un visbeidzot aizsargu komandieri, adjutanti un kapelmeistari...

Jaunā likumdošanas akta galvenā īpatnība bija tā, ka pensiju izmaksāšanas līdzekļu uzkrāšanā tika iesaistītas, pirmkārt, personas, kam nākotnē pēc likumā paredzētā izdienas laika bija tiesības saņemt pensiju, un, otrkārt, šo cilvēku darba vietas. Likuma I daļā minētajām darbinieku kategorijām varēja atvilkt no algas 2-5% pensiju fondam, turklāt tikpat daudz maksāja arī darba devējs. Algu atvilkumi bija jāiesāk ar 2%, bet, ja izrādītos, ka kārtējo pensiju izmaksāšanai vajadzīgā summa kādu gadu pārsniedz atvilkumus pensiju fondam kopā ar valdības piemaksām, tad TLM bija tiesības paaugstināt atvilkuma procentu, bet ne vairāk kā līdz 5%. To izmantojot, ministrija, sākot jau ar 1933. gada 2. jūniju, paaugstināja atvilkumus pensiju fondam līdz 4,5%.

Atskaitot dažus likumā paredzētos izņēmumus, personām, kas bija sasniegušas 55 gadu vecumu un kam bija izdienā ieskaitīti 25 gadi, saņēma pensiju 50% apmērā no algas. Par katru vairāk nostrādāto gadu pensija pieauga, bet šis pieaugums apstājās, kad pensija sasniedza 80% no algas. Saskaņā ar šiem noteikumiem 1933./1934. gadā pensiju saņēma 5921 cilvēks. No tiem 4188 bija valsts un valsts uzņēmumu darbinieki ar ģimenes locekļiem, 1233 dažādu skolu skolotāji ar ģimenes locekļiem un 500 pašvaldību un citu iestāžu darbinieki ar ģimenes locekļiem.

Pensiju likuma II daļa regulēja valsts un valsts autonomo uzņēmumu pastāvīgo amatnieku un strādnieku pabalstus un pensiju izmaksas kārtību. Šim nolūkam nodibināja divas pensiju kases – vienu pie Satiksmes ministrijas un otru pie Tautas labklājības ministrijas. Minētajās kasēs no dalībnieku algām atvilka 4%, un valsts no savas puses iemaksāja tikpat lielu summu.

Likuma III daļa bija attiecināta uz zinātniekiem, literātiem, māksliniekiem, aktieriem, lauksaimniecības, lopkopības un piensaimniecības organizāciju darbiniekiem, kā arī kooperatīvo organizāciju slimokasu un to savienību darbiniekiem. Minēto darbinieku pensionēšanai pie Tautas labklājības ministrijas nodibināja pensiju fondu, kurā viņiem bija jāiemaksā 3% no algas. Tikpat daudz bija jāiemaksā darba devējiem. Trūkstot iemaksām pensiju piešķiršanai, ministrijai bija tiesības paaugstināt algu atvilkumus, bet ne augstāk kā līdz 4%. 1933./1934. gadā no šī fonda pensijas saņēma 73 zinātnieki, literāti, mākslinieki un viņu ģimenes locekļi un 76 citu organizāciju bijušie darbinieki.

Bez tām pensijām, ko izmaksāja uz aplūkotā likuma pamata, 30. gadu sākumā valsts vēl maksāja pensijas kara invalīdiem un viņu ģimenes locekļiem, karā cietušo ģimenēm un bij. Krievijas pensionāriem ar ģimenēm. Pavisam 1933./1934. gadā Latvijā bija 19 427 pensionāri.

Salīdzinot ar mūsdienām, kad Latvijā pensijas saņem ap 650 tūkstoši cilvēku, tas, protams, ir niecīgs skaitlis. Gribot negribot jādomā, ka toreiz mūsu valsts tomēr bija nabadzīgāka nekā patlaban.

Tautas labklājības ministrijas ierēdņi izstrādāja arī likumprojektu par sava resora iekārtu, kuru parlaments akceptēja 1931. gada 28. aprīlī un Valsts prezidents Alberts Kviesis izsludināja 5. maijā. Šajā aktā bija noteikts, ka ministrija “pārzina sociālo apgādību, pensijas, darba aizsardzību, sociālo apdrošināšanu un tautas veselības kopšanu un aizsardzību”. Ministrijas galvenās sastāvdaļas ar attiecīgām vietējām iestādēm un amatpersonām bija: ministra sekretariāts, Sociālās apgādības departaments, Darba aizsardzības departaments, Veselības departaments un Farmācijas pārvalde. Veselības kopšanas un aizsardzības jautājumu apspriešanai pie ministrijas pastāvēja Veselības padome.

Sociālās apgādības departaments pārzināja gādību par bērnu aizsardzību, sociāli apgādājamo bērnu audzināšanu un uzturēšanu, sociālās apgādības lietas, valsts, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu un organizāciju darbību sociālās apgādības laukā, valsts pabalstu piešķiršanu privātām labdarības organizācijām un pensiju lietas. Departamentam bija trīs nodaļas: sociālās apgādības, pensiju un grāmatvedības.

Darba aizsardzības departaments pārzināja sociālo apdrošināšanu, darba aizsardzību, bezdarba seku apkarošanu un lietas, kuras attiecas uz starptautisko darbu organizāciju (Latvija iestājās šajā Tautu savienības organizācijā 1921. gadā). Departamentā ietilpa darba inspekcija un četras nodaļas: slimokasu, nelaimes gadījumu apdrošināšanas, valsts dienesta un sabiedrisko darbu.

Veselības departamenta kompetencē bija tautas veselības kopšana un aizsardzība. Departamentam bija divas daļas – ārstniecības un higiēnas.

Farmācijas pārvalde pārraudzīja farmaceitisko un kosmētisko līdzekļu rūpniecību un tirdzniecību un veica pārtikas, baudvielu un garšvielu ķīmisko kontroli. Tai bija divas nodaļas – administratīvā un farmaceitiskā.

Veselības padome bija padomdevēja iestāde. Tā sastāvēja no 14 pastāvīgajiem locekļiem: Veselības departamenta direktors vai vicedirektors, Farmācijas un Veterinārās pārvaldes priekšnieki vai viņu vietnieki, kara sanitārās pārvaldes pārstāvis, LU Medicīnas, Veterinārmedicīnas un Ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļas pārstāvji, Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvis u.c. Padomes uzdevumi bija uz ministra priekšlikumu dot atsauksmes par sanitāro likumu projektiem, Veselības departamenta, Farmācijas un veterinārās pārvaldes svarīgākajiem rīkojumiem, jaunatradumu un izgudrojumu veselības kopšanas laukā ieviešanu un piemērošanu, tiesmedicīniskiem jautājumiem u.c. Padomes priekšsēdētājs bija tautas labklājības ministrs vai viņa vietā Veselības departamenta direktors.

K.Ulmaņa valdības laikā turpināja attīstīties Latvijas pilsētas. Lai to veicinātu, Iekšlietu ministrija sagatavoja Latvijas pilsētu savienības statūtus, kurus Saeima pieņēma 1931. gada 2. jūnijā un Valsts prezidents darīja zināmus tautai 15. jūnijā. Statūtu I pantā bija sacīts, ka savienības mērķis ir apvienot pilsētas viņu kopīgo interešu aizstāvēšanai, kommūnālās pašdarbības attīstīšanai, kopīgu saimniecisku pasākumu nodibināšanai un sekmēšanai un pilsētu pašvaldības darbības pareizai un lietderīgai izveidošanai”.

Par savienības biedriem varēja būt visas Latvijas pilsētas. Iestāšanos šajā organizācijā izlēma attiecīgās pašvaldības dome. Savienības darbību vadīja un pārzināja kongresi, padome, valde un revīzijas komisija. Kārtējiem kongresiem vajadzēja notikt ik gadu. To uzdevums bija budžeta un pārskatu caurskatīšana un apstiprināšana, biedru maksas noteikšana, atalgojuma noteikšana valdes un revīzijas komisijas locekļiem, padomes valdes un revīzijas komisijas ievēlēšana, jautājumu un kongresā iesniegto priekšlikumu apspriešana un izlemšana.

Turpmāk — vēl