Tautas daiļamata meistare Ilga Madre:

No Kaucmindē gūtā līdz devumam Latvijas kultūrvēsturē

Ziņojums LZA un Bauskas pilsētas domes kopsēdē 2000.gada 9.jūnijā

Uzturs, apģērbs, ģimene, saikmes ar kaimiņiem ir katram latvietim svarīgas lietas.

Mājturības izglītības sākumi Latvijā meklējami jau pirms Pirmā pasaules kara, kad Rīgas lauksaimniecības biedrībā radās doma par lauksaimniecības skolu dibināšanu. Taču pirmo viengadīgo mājturības skolu ar Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības rīkojumu atver Kaucmindē 1923.gada 29.janvārī, bet 1.oktobrī darbu sāk Kaucmindes mājturības seminārs ar viengadīgu mācību kursu. Ar 1934./35. mācību gadu seminārs pāriet uz trīsgadīgu mācību laiku. Ar 1938.gada 10.jūliju Kaucmindes Mājturības institūts iegūst augstākās mācību iestādes statusu un nosaukumu — Latvijas Mājturības institūts. 1944.gadā ar padomju valdības lēmumu institūts darbību pārtrauc. Tajā pašā laikā darbību uzsāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāte, kuru savukārt slēdz 1958.gadā. 1989.gadā ar Tautas frontes, Kultūras fonda un agrāko audzēkņu ierosmi Kaucmindē aizsākto mājturības izglītību atjauno, LLA Pārtikas tehnoloģijas fakultātē noorganizējot Uztura un darbmācības katedru.

Padomju varas gados mājturības mācīšanu vispārizglītojošās skolās aizstāj ar tehniskām zinībām. Tomēr neapsīkst bijušo Mājturības institūta audzēkņu darbībam, kas cieši iekļaujas daiļamatnieku un mājturības skolotāju ārpusklases darbā. Bijušās audzēknes izklīst kur kurā: par praktisko darbu un citu priekšmetu skolotājām, agronomēm, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vadītājām, strādā muzejos un Zinātņu akadēmijā. Daļa savu darbu veltī tautas mākslai. Jāatzīmē arī to institūta pasniedzēju un audzēkņu ieguldījums latviešu tautas mākslas saglabāšanā, kuru ceļi pēc 1945.gada nonāk ārpus Latvijas (A. un A.Dzērvīši, A.Kalpaka, M.Reņģe).

Lai nesamērīgi augstie nodokļi neiznīcinātu tautas mākslu, 1960.gadā ar LPSR Kultūras ministrijas lēmumu daiļamatniekiem par mākslinieciski augstvērtīgiem darinājumiem un aktīvu darbu tautas mākslas propagandā piešķir Tautas daiļamata meistara kvalifikāciju. Pašlaik ir ap 4000 šo meistaru.

Mūsdienās mājturības apmācība notiek:

— vispārizglītojošās skolās, ar 5.klasi;

— speciālās vidējās mācību iestādēs: lietišķās mākslas koledžās, amatniecības vidusskolās, lauksaimniecības tehnikumos;

— augstākā izglītība: LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Liepājas Pedagoģijas institūtā;

— pieaugušo apmācība: Valsts Tautas mākslas centrā — pulciņos un studijās; Amatniecības kamerā, LTLMB — sabiedriska organizācija, sieviešu klubos un arī privātās firmās ("Senā klēts").

Vispārizglītojošo skolu 5.—9.klasē mājturības programmā rokdarbiem, aušanai, etnogrāfijai un apģērba šūšanai katrā klasē mācību gadā paredzētas 70 stundas, bet programmā apgūstamās vielas šādam stundu skaitam ir daudz par daudz. Tādējādi skolēni, 9.klasi beidzot, ir it kā apguvuši gandrīz vai zinātnieka līmeņa programmu, bet praksē daudzi neprot no cimda vai jostas izzīmēt rakstu, nezina tautas tērpa daļu nosaukumus u.tml. Tātad nepārdomāti sastādīta programma.

Speciālajās amatniecības vidusskolās audzēkņi iziet amatapmācību un iegūst ieskatu tautas mākslā, lai tālāko veiktu ar pašu spēkiem. Šīs skolas sagatavo kadrus Amatniecības kameras darbam.

Arī Lietišķās mākslas koledžās audzēkņi iziet amatapmācību, bet radošajā darbā, kas it kā balstās uz tradīcijām, aiziet ļoti tālu no tautas mākslas.

Lauksaimniecības tehnikumos ar mājturības nodaļām (Smiltene, Mālpils) mācības norit tuvāk dzīves prasībām.

Diemžēl Zemkopības ministrija plāno mājturības un rokdarbu nodaļu likvidēšanu. Atkal tiek uzskatīts, ka šādu speciālistu Latvijai nevajag, kaut gan lauku tūrisma attīstība prasīs arī labas saimnieces.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē studenti līdz ar vispārējo akadēmisko izglītību iegūst izvēlēto speciālo izglītību (pedagoģija un specializācija: meitenēm — tekstils un dekoratīvā noformēšana, zēniem — metāla un koka apstrāde un dekoratīvā noformēšana). Beidzot studijas, audzēkņi iegūst pedagoģijas bakalaura grādu, mājturības un amatniecības skolotāja, konsultatīvā centra vadītāja un diplomēta amatnieka–uzņēmēja specialitāti. Žēl, ka programmā arvien vairāk attālinās no rokdarbiem un mājturības.

Daži vārdi par pieaugušo apmācību. Valsts Tautas mākslas centra vadībā notiek studiju un pulciņu vadītāju, retāk meistaru apmācība kursos un konsultācijās sadarbībā ar Zinātņu akadēmijas etnogrāfiem (A.Alsupe, A.Jansone) un muzeju darbiniekiem. Tautas mākslas centrs organizē tautas mākslas meistaru tarifikāciju un republikāniskās izstādes, diemžēl tam nav tiesību kontrolēt tautas mākslas attīstību sev nepakļautās instancēs (skolās u.c.). Tādējādi valstī vispār nav tādas instances, kas likumīgi varētu uzturēt zināmas kvalitātes prasības.

Amatniecības kamera apvieno studijās un skolās sagatavotos amata meistarus. Strādājošie iegūst zeļļa un meistara kvalifikāciju. Kamera organizē amatapmācību, kā arī plašu masu produktu ražošanu un realizāciju.

Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrība ir sabiedriska organizācija, kas apvieno latviešu tautas mākslas meistarus. Tā organizē metodisko darbu, veicina radošu darbu un sekmē tautas mākslas tradīciju izzināšanu, sevišķu vērību veltot Latvijas novadu tērpu izpētei, darināšanai un propagandai. Attīstās sadarbība ar latviešu tautas daiļamata meistariem un organizācijām Eiropā, Amerikā un Austrālijā.

Privātajos salonos apmācība netiek organizēta. Gaumi lielākoties nosaka pircēju pieprasījums. Patīkams izņēmums ir Bauskas salons "Pie muzeja", kura vadītāja Dzintra Mētele ir arī tautas lietišķās mākslas studijas "Bauska" vadītāja.

Kaucmindes darba turpinātāji cieši iekļaujas daiļamatnieku un mājturības propagandētāju pulkā. Lepojos ar to, ka esmu kaucmindiete. Skola iemācīja amatu, prasmi meklēt, atrast, domāt, pētīt muzeju krātuves, cienīt savas tautas mākslu citu tautu mākslas kopsakarībā, augstu vērtēt cilvēka darbu, būt vienkārši ģimenē un sabiedrībā.