Lai vienādi spēles noteikumi visiem

Par dzimumu līdztiesību Latvijas un Eiropas darba tirgū

Latvijai 2004. gada 1. maijā kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, stāsies spēkā visas ES regulas, kā arī mūsu likumdošanai būs jābūt pilnībā saskaņotai ar ES. Likumdošanas saskaņošana norit veiksmīgi, jau tagad Latvijas likumi pārsvarā atbilst ES prasībām. Daudz sarežģītāk noritēs mūsu attieksmes maiņa un stereotipu pārvarēšana par daudzām reālijām, piemēram, rasu un dzimumu līdztiesību, kas tiek absolūti ievērota Latvijas likumdošanā, bet ne vienmēr praksē, jo arvien vēl dažu prātos nedz nēģeris, nedz sieviete nav pilnvērtīgi cilvēki. Latvijas sabiedrībā ļoti dzīvi ir stereotipi par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā un ģimenē, aizmirstot, ka praksē Latvijas darba tirgū sieviešu ar augstāko izglītību un darba tirgum atbilstošu kvalifikāciju ir vairāk nekā šādu vīriešu. Šādus mītus rada arī reklāmas industrija, kurā veļas pulveri vai citus mājsaimniecības priekšmetus reklamē gandrīz tikai sievietes. Vēl joprojām ir privāti uzņēmumi, kuros par vienādu darbu vīriešiem maksā vairāk nekā sievietēm, jo vīriešiem esot jāuztur ģimene. Statistika gan rāda, ka sievietes, kas vienas audzina bērnus, tātad uztur ģimeni, ir pārliecinošā vairākumā.

Lai Latvijas Darba likumā ietvertā dzimumu līdztiesība tiktu ievērota visos uzņēmumos — gan lielajos, gan mazajos un vidējos —, lielajās pilsētās un laukos, saskaņā ar Eiropas Kopienas projektu “Integrētās pieejas dzimumu līdztiesībā veicināšana Latvijas politikā” darba devējiem un arodbiedrībām, tātad visiem strādājošajiem, tika organizēts seminārs, kurā piedalījās Labklājības ministrijas, darba devēju un arodbiedrību pārstāvji.

Labklājības ministrijas paveiktais dzimumu līdztiesības nodrošināšanā

Labklājības ministrijas Eiropas un juridisko lietu departamenta Dzimumu līdztiesības nodaļas vadītāja Agnese Gaile pastāstīja, ka ministrija jau 2001. gadā izstrādājusi Koncepciju dzimumu līdztiesības īstenošanai, kuras mērķis ir nodrošināt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visos politikas un tautsaimniecības līmeņos un apkarot vardarbību, tai skaitā seksuālo vardarbību un cilvēktirdzniecību.

Koncepcijā ir norādīts, ka nabadzībai Latvijā ir izteikta dzimumu dimensija — palielinoties ģimenes locekļu skaitam, paaugstinās nabadzības risks tieši sievietēm. Sievietes, kurām ir bērni, ir nabadzīgākas par sievietēm bez bērniem. Tieši tādēļ nav pieļaujama dzimumu diskriminācija darba tirgū. Tāpat, ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu īpašo nozīmi Latvijas tautsaimniecības attīstībā, nepieņemama ir pašreizējā situācija, kad tikai trešdaļa mazo un vidējo uzņēmumu vadītāju ir sievietes. Šo jautājumu risināšanai ir izveidota starpinstitucionāla darba grupa, kurā piedalās pārstāvji no visām ministrijām, sabiedriskajām organizācijām un pētniecības institūcijām. Labklājības ministrija ir izstrādājusi Dzimumu līdztiesības īstenošanas stratēģiju 2005. — 2007. gadam, kas nākamā gada sākumā tiks iesniegta izskatīšanai valdībā. Dzimumu līdztiesība ir viena no horizontālajām prioritātēm Latvijas Attīstības plānā, jo visos projektos, lai piesaistītu ES naudu, būs jāietver novērtējums, kādu iespaidu tie atstās uz dzimumu līdztiesības politiku.

Ar vienādu samaksu un vienādu attieksmi

Juridiskās koledžas Eiropas tiesību lektors Arnis Buka skaidroja, ka par vienādu darbu vai vienādas vērtības darbu Eiropas Kopienas Dibināšanas līgums paredz vienādu samaksu abiem dzimumiem. Problēmas rodas, nosakot, kas ir vienādas vērtības darbs, īpaši ja darba pienākumi ir atšķirīgi. Eiropas tiesas šādos gadījumos ņem vērā, cik pūļu darbinieks ir ieguldījis, veicot darbu, kā arī cik tas vērtīgs darba devējam. Te gan rodas jautājums, kā izmērīt darbā ieguldītās pūles. Strīdu gadījumos noteikti tiek ņemta vērā darbinieku kvalifikācija, kā arī laiks, kas jāpatērē, veicot konkrēto darbu. Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, mūsu tiesas varēs atsaukties uz Eiropas tiesu praksi. Un Eiropas tiesu prakse liecina, ka atšķirīga samaksa ir pieļaujama vienāda darba veicējiem dažādos uzņēmumos, bet ne vienā uzņēmumā dažādos laika posmos. Tā, piemēram, Lielbritānijā tiesā vērsās kāda sieviete, noliktavas pārzine, jo viņa bija uzzinājusi, ka uzņēmums viņas priekšgājējam vīrietim bija maksājis lielāku algu. Tiesa to atzina par dzimumu diskrimināciju, un uzņēmumam nācās izmaksāt sievietei kompensāciju.

Taču, protams, jautājumos par vienādas vērtības darbu un atšķirīgu samaksu ir iespējamas daudzas spekulācijas. Šādos tiesas procesos gan pārsvarā uzvar tā puse, kam ir labāks advokāts, un Latvijā, kurā ir vājas arodbiedrības, darba ņēmēja iespējas noalgot labu advokātu ir daudz niecīgākas nekā darba devējam. Tādēļ arī likumā noteikts, ka darba ņēmējam nav jāpierāda diskriminācija, tikai jānorāda uz apstākļiem. Darba devējs ir tas, kam jāpierāda, ka diskriminācija nav notikusi.

Par darba devēju motivāciju ievērot dzimumu līdztiesību

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektores vietnieks Edgars Korčagins atzina, ka ilgtspējīgu ekonomikas attīstību nav iespējams nodrošināt, darba tirgū diskriminējot kādu dzimumu. E. Korčagins atzina, ka darba devējs, pieņemot darbā tikai viena dzimuma pārstāvjus, riskē nepiesaistīt labākos un kvalificētākos speciālistus, viņš ierobežo pats sevi. Dzimumu līdztiesības ievērošana uzņēmumā nodrošina sociālo mieru, labvēlīgu darba gaisotni, kā arī rada uzņēmumam pozitīvu tēlu sabiedrībā. Savukārt, neievērojot vienādus spēles noteikumus, darba devējs riskē ar tiesu izdevumiem, negatīvu sabiedrisko tēlu, apgrūtinātu sadarbību ar rietumvalstu partneriem. Lai apliecinātu savu labo gribu, LDDK ir izstrādājusi Rokasgrāmatu dzimumu līdztiesības principa ieviešanai uzņēmuma personālvadībā, kas ir pieejama gan Labklājības ministrijā, gan konfederācijā.

Jo zemāka izglītība, jo neaizsargātāks darbinieks

Latvijas Brīvo arodbiedrību pārstāve Līvija Marcinkēviča norādīja, ka ar LDDK biedriem sarežģījumu neesot. Taču privātajā sektorā lielajos uzņēmumos ir nodarbināta tikai trešdaļa strādājošo. Divas trešdaļas strādājošo arodbiedrību biedru strādā mazajos un vidējos uzņēmumos, kuros, pēc L. Marcinkēvičas vārdiem, netiek ievērotas elementārās cilvēktiesības, par dzimumu līdztiesību nerunājot. Īpaši katastrofāla situācija ir laukos, kur cilvēki priecājas par jebkuru iespēju nopelnīt un nemaz nevar atļauties cīnīties par savām tiesībām. Pārsvarā tie ir cilvēki ar pamatizglītību, tātad darba tirgū nepieprasīti, kuriem grūti sniegt palīdzību arī tādēļ, ka viņi baidās oficiāli ziņot par pārkāpumiem darbavietās. L. Marcinkēviča vienīgo izeju redz cilvēku informēšanā un izglītošanā par viņu tiesībām, kā arī jauniešu mudināšanā iegūt izglītību un profesiju.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore