LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

No senā mantojuma apguves līdz savdabības apzināšanai

Ziņojums LZA un Bauskas pilsētas domes kopsēdē 2000.gada 9.jūnijā

Kopš 17.gadsimta vidus, jau Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laika (1642—1682) sākuma, Bauskas novadā attīstījās hercoga rūpniecības uzņēmumi — tā laika manufaktūras. Tie apstrādāja vietējas un ievestas izejvielas. Produkciju izlietoja gan hercogistē, gan izveda uz citām zemēm. Uzņēmumos vadošie bija cittautu, galvenokārt vācu, meistari un amatnieki, kuriem līdzās strādāja vietējie klaušu zemnieki latvieši. Viņi sekmīgi mācījās amatus un, pēc tā laika cunftīgo vācu meistaru atzinuma, bieži vien īsā laikā apguva visai sarežģītas darba iemaņas, kuras cittautieši apguva tikai 3—5 amata mācību gados. Šādas latviešu dzimtļaužu spējas apliecinātas arī daudzos 18.—19. gadsimta dokumentos un draudžu aprakstos. Vienlaikus ar tiešajiem uzņēmumu ražošanas darba veicējiem tajos klaušu kārtā nodarbināja arī desmitiem vietējo zemnieku — palīgdarbu strādnieku, kuri sagādāja un pieveda izejvielas, aizveda ražojumus un darīja citus darbus.

Bauskas novadā kā nozīmīgākās hercoga uzņēmumu darbošanās vietas minēsim: 1) Bausku (linu austuve, kaļķu ceplis), 2) Dzelzsāmuru (dzelzsceplis un pie tā dzelzs virpotava, enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, naglu kaltuve), 3) Iecavu (darvas ceplis, kaļķu ceplis, ķieģeļu ceplis, linu austuve, metālu veltuve, mucinieku darbnīca, papīrdzirnavas, vadmalu austuve, vara ceplis), 4) Jaunsauli (linu austuve), 5) Mežotni (brokāta darbnīca, gobelēnu darbnīca, krāsotava, ķieģeļu ceplis, linu austuve, metālu veltuve, salpetra vārītava, sedlinieku darbnīca, stiepļu vilktuve, tapešu darbnīca, tūbas veltuve, vadmalu austuve, zelta kaltuve), 6) Vecmuiža jeb Vecumnieki (dzelzs ceplis ar lielgabalu lietuvi, naglu kaltuvi, zvanu lietuvi, linu austuve), 7) Vecsauli (buru austuve, kaļķu ceplis, linu austuve). Nozīmīga hercoga uzņēmumu darbošanās vieta bija arī netālā Jelgavas novadā esošā Emburga, kurā strādāja ādu mītuve, dzelzs lietuve, krāsotavas, linu austuve, sedlinieku darbnīca, tapešu un tepiķu darbnīcas, tūbas veltuve, vadmalu austuves, zāģu gateris. Hercoga dibinātie uzņēmumi (darbnīcas) strādāja atšķirīgu ilgumu. Daļa beidza darboties 18. gadsimta pirmajā pusē, daži pastāvēja vēl pat 19.gadsimta pirmajā pusē. Nosauktās vietas, īpaši Bauska, Iecava, Mežotne un Vecmuiža gadsimtu gaitā izauga par ievērojamiem novada centriem, kuru apkārtnē dzīvoja labi dažādu nozaru amatnieki. Viņu darbības tradīciju sākums meklējams vismaz 17.gadsimta vidū.

19.gadsimta sākumā pirmais latviešu valodā izdotais laikraksts "Latviešu Avīzes" stāstīja, ka Bauskas novada zemnieku sētās nereti kuplo labi kopti augļu koku dārzi, kas rotā sētas, nodrošina to iemītniekus ar augļiem un ražo pat pārdošanai tirgū, dodot vērā ņemamu peļņu. Augļu koku dārzu kopšana kā vērtīga novada zemkopju darba tradīcija pārgāja no paaudzes paaudzē un turpināja attīstīties padomju laika kolektīvajās un valsts saimniecībās. Mūsdienās rada neizpratni daudzus hektārus lielie nolaistie un pat nozāģētie bijušo lielsaimniecību ražotspējīgie augļu koku dārzi, bet Latvijā ieved ābolus un citus dārzaugļus no Lietuvas, Polijas un citām zemēm.

18.—19.gadsimtā Bauskas novadā tāpat kā visā Zemgalē visi laukstrādnieki un vaļinieki parasti dzīvoja kopējā saimes istabā, kas bija sētas dzīvojamās ēkas vislielākā telpa. Vienīgi atsevišķos gadījumos precēto kalpu un vaļinieku ģimenēm ierādīja atsevišķu dzīvojamo telpu jeb pretistabu, kas atradās tradicionālās dzīvojamās mājas saimes istabai pretējā būves galā. Tomēr jau 19.gadsimta pirmajos gadu desmitos atsevišķās sētās precēto kalpu un vaļinieku ģimenēm būvēja atsevišķas dzīvojamās mājas, tā uzlabojot viņu dzīves apstākļus.

Bauskas novada lauku ļaudīm bija senas un noturīgas kopdarba jeb kooperēšanās formas. Sākotnēji tās izpaudās kā darba un laika ziņā ietilpīgo un smago darbu izpilde, apvienojot kaimiņu un radu sētu spēkus, t.i., rīkojot būvmateriālu vešanas, ēku celšanas, linu plūkšanas un mīstīšanas, mēslu izvešanas jeb lauku mēslošanas un citādas talkas. Meklējot risinājumus darbu atvieglošanai un paātrināšanai, zemnieki sāka iegādāties uzlabotus darbarīkus un mašīnas. Ja dārguma dēļ tas nebija iespējams vienam saimniekam, tad vairāki saimnieki apvienoja savus līdzekļus un kopīgi nopirka vai pasūtīja amatniekam attiecīgo mašīnu. Kā pirmās tādas bija linu mīstīšanas mašīnas un labības vētīšanas mašīnas, kas sāka iesakņoties 19.gadsimta 50.—60.gadu mijā. Koplietošanas mašīnu veda no mājas uz māju, pēc kārtas izmīstot vai iztīrot visu īpašnieku linus un labību. Nereti mašīnas iznomāja arī citiem apkārtnes saimniekiem, tā gūstot zināmu peļņu.

Zemnieku kopdarbības sākotnējās formas bija pamats, uz kura 19.gadsimta otrajā pusē veidojās lauku ļaužu augstāka līmeņa sadarbība — krājaizdevu, lauksaimniecības, ugunsapdrošināšanas un citādas biedrības. To pozitīvais devums līdz pat 1940.gadam, t.i., līdz neatkarīgās Latvijas bojāejai labi redzams visās novada un Latvijas lauku dzīves jomās. Šo darbaspēka un līdzekļu kooperēšanas tradīciju prasmīga izmantošana mūsdienās varētu daudz palīdzēt Latvijas lauku problēmu risināšanā.

Bauskas novada ļaužu tradicionālajā kultūrā savas pēdas atstāja arī voti jeb krieviņi, kurus 1445.gadā Livonijas ordeņa karaspēks pēc iebrukuma Novgorodas zemē kā kara gūstekņus atveda uz Latviju, nometināja Bauskas apkārtnē (Bruknas, Ceraukstes, Jaunsaules, Vecsaules u.c. pagastos) un izmantoja Bauskas pils celšanā. Gadsimtu gaitā apmēram 3000 krieviņu saplūda ar latviešiem, atstādami novada ļaužu kultūrā un valodā savas iezīmes. Saplūšana noslēdzās 19.gadsimta otrajā pusē. Saplūšanas process, krieviņu garīgā un materiālā kultūra izzināta visai nepietiekami. Varbūt vēl iespējams kaut ko izdarīt: vēl 20.gadsimta 60.gados novada ļaudis zināja stāstīt par krieviņu cilmes dzimtām un to darbību.

Ieskatīsimies dziļāk Latvijas novadu ļaužu pagātnes rīcības principos un tradīcijās. Iespējams, ka tajos atradīsim mūsdienās derīgus risinājumu principus un elementus.

Šī sanāksme deva daudz jaunas, labi argumentētas un pārdomātas informācijas un atspoguļoja patiesu praktisku darbību dažādos kultūras laukos. Referenti un pārrunu dalībnieki izteica konstruktīvus praktiskus priekšlikumus.

Viens no svarīgākajiem bija jautājums par Bauskas novada un visas Zemgales novadnieciskās apziņas kopšanu un nostiprināšanu. Šai ziņā Zemgale ir visai pasīva, ja salīdzinām ar to, kas darīts Latgalē un Augšzemē jeb Sēlijā. Būtu lietderīgi nodibināt kādu sabiedrisku kopu, kas darbotos līdzi Sēlijas asociācijai. Īpaši jādomā, arī lietuviešu Žemaitijā, kā stiprināt tēvzemes apziņu un mīlestību bērnos un jauniešu vidū. Viņi to savukārt nesīs tālāk Latvijā, Eiropā un pasaulē. Šādas sēdes vajadzētu rīkot arī citos Zemgales centros, pirmām kārtām Aucē, Dobelē, Tukumā.

Lai sēdē runātais nepaliktu tikai vārdi, esam vienojušies ar Bauskas pilsētas domes vadītāju par Bauskas novadam veltīta rakstu krājuma sagatavošanu. Esam izstrādājuši tā sākotnējo saturu un paredzējuši grāmatu sagatavot līdz 2001.gada beigām.

Vairākkārt tika runāts par administratīvi teritoriālo reformu, par Bauskas novada un visas Zemgales likteni tās īstenošanas gaitā. Latvijas zinātnieku viedokļus šajā sakarā esam publicējuši grāmatās "Pašvaldību reforma — lielu pārmaiņu laiks" un "Latvijas zemju robežas 1000 gados". Kādā mērā zinātnieku domas un ieteikumus izmanto reformas organizētāji, nav vairs atkarīgs no mums. Mēs nepārprotami uzskatām, ka reformas gaitā vajadzētu izmantot Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu un novadu veidošanās un pastāvēšanas pieredzi, to kultūras un saimnieciskās saites un citus elementus. Svarīgākajiem reformas jautājumiem nepieciešams dziļš skaidrojums un novadu pašvaldībām un iedzīvotājiem jāizvirza konstruktīvas prasības.

Pagātnes un kultūras vērtību saglabāšanu un pārmantošanu apgrūtina īpašuma tiesību maiņa, kurai neseko apziņas maiņa. Vēsturiskās apziņas izveidošanai un uzturēšanai vajadzīgs plašs un dziļš audzināšanas darbs, it sevišķi skolās.

Lappušu redaktori:

AINA ROZENIECE, ANDRIS SPROĢIS, DACE BEBRE

Par ebrejiem, Bauskas tradicionālo minoritāti, izsmeļoši stāsta Aigars Urtāns	Sēdes rosinātājam Saulvedim Cimermanim — Ilgas Madres dāvinājums
Nostāstu par ebrejiem Bauskas novadā ir vairāk nekā citviet Latvijā — atzīst Māra Vīksna	Bauskas pils vēsture kļūst īpaši saistoša, kad par to stāsta novada patriots, pils saimnieks Māris Skanis (no labās)