LU Filozofijas un socioloģijas institūta projekta vadītājs Dr. Elmārs Vēbers:

Referāts konferencē "Kultūras tiesību īstenošana Latvijā sabiedrības integrācijas kontekstā" Rīgā 2000.gada 25.maijā

Lai analizētu kultūras situāciju kopumā, ir nepieciešams instrumentārijs, kas pavērtu iespēju aptvert kultūras dzīves dažādību kādā relatīvi nepastarpinātā veselumā ar vienotu pieeju visai kultūras sistēmai. Šim mērķim piedāvāju populāro Džona Berija shēmu, kuru, tiesa, esmu nedaudz modificējis, piemērojot Latvijas apstākļiem. Tā ir samērā vienkārša un ērti izmantojama, lai analizētu to, kas reāli notiek kultūrā. Proti, tā ir izmantojama kultūras socioloģijā. Berija shēma paver iespēju sakārtot kultūras materiālu, lai spriestu nevis par to, kā vajadzētu būt (kā normatīvi sakārtot kultūras dzīves apstākļus, lai kultūras procesi norisinātos tā, kā tiem saskaņā ar normatīviem priekšstatiem vajadzētu norisināties), bet par to, kas kultūra "ir" un kā tā "notiek". Tieši balstoties uz faktiskā stāvokļa redzējumu, iezīmējas tendences, kustības virzieni, kas arī paver iespēju spriest par to, kā vajadzētu būt saistībā ar to, kā ir "iespējams būt". Bez faktoloģiska, empīriska redzējuma spriešana par to, kā jābūt, man šķiet neproduktīva.

Saskaņā ar Dž.Beriju akulturācijai ir raksturīgi divi galvenie faktori. Pirmkārt, tie ir centieni saglabāt savu kultūru. Šos centienus, kas izpaužas noteiktās darbībās, ir iespējams pētīt socioloģiskiem paņēmieniem, nosakot, piemēram, to, cik liels cilvēku skaits ir iesaistīts kultūras dzīves apritē (tostarp arī kultūras dzīvē iesaistīto cilvēku īpatsvaru salīdzinājumā ar kopējo etniskajai grupai piederīgo cilvēku skaitu), kādi ir kultūras darbības galvenie veidi, kultūras aktivitāšu subjekti, institucionālie veidojumi, profesionalitātes rādītāji, finansiālie izdevumi un ieņēmumi u.tml. Šajos pētījumos ir iespējams piemērot vienotu indikatoru sistēmu, lai salīdzinātu atsevišķi veiktu pētījumu rezultātus.

Kā zināms, aktīva kultūras dzīve ir viens no galvenajiem etniskās identitātes saglabāšanas nosacījumiem. Citiem vārdiem, centieni saglabāt un attīstīt savu kultūru liecina par apņēmību attīstīt un stiprināt savu etnisko identitāti. Ar iepriekš minētajām pētnieciskajām metodēm ir iespējams konstatēt (analizēt, raksturot, vērtēt) katras Latvijas nacionālās minoritātes gatavību kultūras darbībai, tās rīcībā esošo un perspektīvā iespējamo kultūras potenciālu.

Otrkārt, līdzdalība kultūras kontaktu veidošanā. Tas ir jautājums par to, vai, piemēram, minoritāte veido kontaktus ar vairākuma (jeb kā speciālajā literatūrā pieņemts rakstīt — dominējošo) kultūru, vai arī tā cenšas norobežoties no šādiem kontaktiem, no kultūru dialoga, no sadarbības kultūras jomā.

Tātad analīzes pamatā ir divi samērā skaidri konstatējami un mērāmi akulturācijas procesa parametri.

Šo parametru kombinācijas veido četras akulturācijas iespējas: marģinalizācija, asimilācija, segregācija vai integrācija.

Ja ilgstoši nav bijis (un arī pašlaik nav) iespējams vai pat nav vēlēšanās saglabāt, attīstīt savu etnisko kultūru, kā arī neveidojas kontakti ar apkārtējo, citas etniskās ievirzes kultūras vidi (iespējams, ka diskriminācijas vai atstumšanas dēļ), tad veidojas "akulturācijas" virziens, ko raksturo indivīda vai grupas marģināls stāvoklis. Parasti gan marģinalizētais stāvoklis netiek speciāli un apzināti veidots; tas rodas un izplatās specifiskos — visbiežāk straujas migrācijas un nabadzības izplatības sakritības apstākļos. Arī Latvijā šo divu nosacījumu mijiedarbības rezultātā marģinālisms ir kļuvis par samērā plaši izplatītu parādību. Tās pamatā ir nepietiekama interese par savu kultūru un ierobežotas iespējas to attīstīt (vai vismaz būt saskarē ar savas tautas kultūras vērtībām) un reālu kultūras kontaktu trūkums ar latviešu kultūru, galvenokārt latviešu valodas neprasmes dēļ.

Asimilācija nozīmē atteikšanos no savas kultūras identitātes un etniskās savdabības; to raksturo centieni veidot ciešus sakarus ar dominējošo kultūru. Parasti šāda atteikšanās ir apzināta rīcība, tomēr var būt arī neapzināta, it sevišķi gadījumos, ja indivīdam kultūras nozīmē nav no kā atteikties, proti, ja līdzšinējā piederība kādām kultūras vērtībām ir bijusi visnotaļ nosacīta un indivīds vai pat cilvēku grupa ir bijusi iesaistīta marģinalizētā vidē.

Asimilācijai ir nepieciešams laiks, ne viens vien gadu desmits un divu trīs paaudžu pēctecība. Asimilācija nereti tiek vērtēta negatīvi, taču tā neizbēgami notiek; gandrīz vai katrā valstī asimilācija indivīdu līmenī ir samērā plaši izplatīta parādība. Tā var būt strauja vai arī mazāk izteikta, taču parasti tieši imigranti ir visvairāk pakļauti asimilācijai. Tāds bija arī latviešu liktenis, kuri 1944.gadā emigrēja no Latvijas. Viņu bērni un mazbērni pārsvarā ir asimilējušies tā saucamajā mītnes zemes kultūrā, neskatoties uz to, ka viņu mītnes zemes ir demokrātiskas valstis.

Asimilācija notiek arī mūsdienu Latvijā. Tas ir dabisks kultūru mijiedarbības process tajos gadījumos, ja asimilācijas pamatā ir cilvēka brīva izvēle.

Ja tiek saglabāta un uzturēta minoritātes etniskā kultūra, bet kontakti ar dominējošo kultūru neveidojas, pat vēl vairāk — to veidošanas nepieciešamība tiek apšaubīta vai pat noliegta, tad priekšplānā izvirzās segregācijas stratēģija. Segregācija notiek tad, ja norobežošanās no apkārtējās valdošās kultūras ir apzināta minoritātes rīcība, kā arī tad, ja kontaktu iespējamību un lietderību noliedz dominējošās kultūras stratēģija. Ja dominējošā kultūra nav atvērta dialogam, sadarbībai, kontaktiem, bet minoritāšu kultūra ir bagāta un daudzveidīga, tad minoritāšu segregācijas stratēģija kļūst arvien noteicošāka visas etniskās grupas līmenī.

Pašlaik neviena no Latvijas nacionālajām minoritātēm vai kādai minoritātei piederīga grupa, šķiet, nav paziņojusi, ka tā būtu izvēlējusies segregāciju par savas kultūras stratēģiju. Tomēr atsevišķos gadījumos šāda tendence var slēpties aiz kultūras autonomijas lozunga, ja autonomiju izprot un saista ar vēlmi norobežoties savā kultūras vidē. Latvijas apstākļos savdabīga krievu kultūras segregācijas tendence izpaustos tad, ja Latvijas krievu kultūra attīstītos kā tieša Krievijas valsts īstenotas kultūras sastāvdaļa.

Akulturācijas stratēģija integrācijas virzienā nozīmē to, ka noturīgi ir gan centieni (un iespējas) saglabāt (attīstīt) savu kultūru (un līdz ar to arī savu etnisko identitāti), gan arī — uzturēt un attīstīt savstarpējos sakarus ar dominējošo kultūru. Indivīds vai minoritāte šādā gadījumā izvēlas bikultūru kā akulturācijas modeli — tātad piederību divām kultūras sistēmām. Līdz šim mēs biežāk esam runājuši par bilingvālo izglītību divu valodu līdzsvarotas apguves nozīmē. Bilingvālās izglītības un bilingvisma attīstības papildinājums ar bikultūras izplatību nacionālo minoritāšu vidē nozīmētu šo attiecību konsekventu sakārtojumu sabiedrības integrācijas kontekstā.

Katrai minoritātei ir tiesības izvēlēties savu akulturācijas stratēģiju; visticamāk, ka šāda stratēģija lielākajām minoritātēm arī nemaz nebūs vienota un tās visas būs vērojamas mūsu minoritāšu kultūras dzīves sakarā. Turklāt izvēli pārsvarā noteiks nevis grupas, bet indivīda lēmums.

Ar socioloģiskajiem paņēmieniem, izmantojot piedāvāto shēmu un ar to saistītos principus, ir iespējams analizēt un izvērtēt katras etniskās grupas (krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu u.c.) kultūras attīstības potenciālu un kultūras orientāciju. Pašlaik minoritāšu kultūrai galvenokārt ir raksturīgas atsevišķu "kultūras saliņu" aktivitātes marģinalizētā kultūrvidē. Visbiežāk šīs "kultūras saliņas" veido minoritāšu skola, kura ir ne vien izglītības iestāde, bet arī minoritātes kultūras dzīves centrs. Tāda, iespējams, arī ir minoritāšu skolu dziļākā sūtība.

Marģinālisma problēma

Sakarā ar to, ka publiskotie socioloģisko pētījumu dati parasti nav etniski diferencēti, pašlaik vēl nav iespējams analizēt etnisko grupu atšķirības akulturācijas stratēģijas izvēlē.

Marģinālisma vispārīgs raksturojums: daudzi etnisko grupu pārstāvji dažādu sociālekonomisku un politisku faktoru ietekmē padomju varas gados bija zaudējuši savu kultūras identitāti un iekļāvās sovietiski orientētā un krieviski runājošā cilvēku kopībā ar samērā vienotu sociālpsiholoģisku orientāciju. Daudzi ieceļotāji, kuri dzīvoja tā saucamajos jaunajos mikrorajonos Latvijas lielākajās pilsētās, bija lauku iedzīvotāji no dažādiem bijušās PSRS apgabaliem, kurus sadzīvē vienoja kopīga krievu valoda, bet ne krievu kultūra. Inteliģence, kura ieceļoja Latvijā, bija galvenokārt tā sauktā tehniskā inteliģence, kura jau pēc definīcijas un saskaņā ar padomju laika tradīciju neinteresējās par kultūras dzīvi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ieceļotāju kontakti ar etnisko dzimteni kļuva vēl epizodiskāki un kultūras dzīve sarežģītajos sociālajos apstākļos tika atstāta vēl lielākā novārtā nekā padomju varas gados. Tā salīdzinājumā ar citām akulturācijas iespējām marģinalizācija ir kļuvusi par vienu no visizplatītākajām kultūras dzīvi raksturojošajām tendencēm.

Marģinalizācijas izplatība varētu izrādīties par galveno šķērsli minoritāšu kultūras attīstībai un akulturācijas stratēģijas izvēlei integrācijas virzienā.

Daži marģinālismu ilustrējoši fakti*: nekad savā mūžā mākslas muzeju un galeriju nav apmeklējis katrs trešais cittautietis. Vairāk nekā katrs ceturtais cittautietis uzskata, ka kultūra nav sevišķi svarīga dzīves sastāvdaļa. Cittautiešiem interese par kultūru parasti ir mazāka nekā latviešiem, viņi, piemēram, ievērojami mazāk darbojas koros, deju kopās, dramatiskajos kolektīvos, mazāk apmeklē teātrus, koncertus, retāk lasa kultūras periodiku u.tml. To liecina arī Kultūras akadēmijas veiktie pētījumi.

Tomēr kopumā marģinālisma problēma Latvijā ir maz pētīta.

Latviešu kultūra

globalizācijas apstākļos

Globalizācijas apstākļos arī latviešu kultūra ir aplūkojama saskaņā ar Džona Berija pieeju. Valstu robežas ir zaudējušas savu agrāko nozīmi. Tātad arī latviešu kultūru ietekmē akulturācija.

Latviešiem kontakti ar citām kultūras sistēmām vienmēr ir bijuši cieši: gribēti un negribēti. Mums ir kopīgs kultūras mantojums ar baltvāciešiem. Latvija vienmēr ir atradusies krievu kultūras ietekmē. Arī franču kultūras ietekmē un šī ietekme parasti tiek vērtēta sevišķi augstu.

Pēdējo gadu laikā esam piesātinājuši savu dzīvi ar globalizēto masu kultūru, tostarp vardarbības kulta kultūru un pornokultūru. Tā ir savdabīga kultūras marģinalizācijas izpausme.

Ja Latvijā attīstīsies vietējā minoritāšu kultūra, arī tā, protams, ietekmēs latviešu kultūru.

Šajā sakarībā rodas jautājums, vai latviešu kultūras sistēmu ir iespējams norobežot no nevēlamās masu kultūras ietekmes? Vai saprātīga segregācija ir vēlama un šajā virzienā vispār iespējama?

Latviešiem ir raksturīga samērā attīstīta interese par savu nacionālo kultūru. Tas nozīmē, ka marģinalizācija nav tā, kas varētu apdraudēt latviešu kultūru kopumā, kaut arī marģinalizācijas atsevišķas izpausmes latviešu vidū nav nemaz tik reta parādība. Satraucoši ir tas, ka pieaug to jauno cilvēku skaits, kuri vispār nav iesaistīti (iesaistījušies) kultūrdzīves apritē un dzīvo no kultūras ietekmes atsvešinātu dzīvi. Izteikti neaktīvāki salīdzinājumā ar sievietēm kultūrvērtību apguvē ir latviešu vīrieši. Pastāv ievērojamas kultūraktivitāšu atšķirības starp dažādiem Latvijas novadiem. Kultūras dzīvē bieži vien pilnvērtīgi nav iespējams iesaistīties nabadzīgiem cilvēkiem.

Arī asimilācija kādā citā kultūras sistēmā, liekas, nav tā tipiskākā iespēja.

Tātad jāsecina, ka arī latviešu kultūras attīstība ir pakļauta integrācijas (plurālisma) stratēģijas ietekmēm, bet, šķiet, tā papildināma ar segregācijas iezīmēm kontaktu gadījumos ar globalizācijas izraisītajām masu kultūras izplatības ietekmēm, it sevišķi vardarbības kulta kultūru. Tas nozīmē arī to, ka kultūras attīstībā galvenā nozīme ir un paliek tāda veseluma un šī veseluma jēgas vienības saglabāšana, kas piešķir latviešu kultūrai neatkārtojamības nozīmi.

Segregācija nebūtu vēlama attiecībās ar vietējo minoritāšu kultūru.

Lai raksturotu Latvijas kultūrsituāciju kopumā un tās attīstības perspektīvu, nepieciešams savstarpējā saistībā aplūkot Latvijas minoritāšu un latviešu kultūru asimilācijas, marģinalizācijas, segregācijas un integrācijas tendenču kopsakarā.

* Sk.: LR Kultūras ministrijas pasūtītos un Baltijas datu nama veiktos pētījumus "Grāmatas Latvijas iedzīvotāju kultūras vērtību sistēmā. Brīvā laika pavadīšana" (Rīga, 1997) un "Kultūra kā sabiedrību integrējošs faktors" (Rīga, 1998) kā arī Naturalizācijas pārvaldes pasūtīto un Baltijas datu nama veikto pētījumu "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" (Rīga, 1997/1998)