Man ir būtiski, kā Latvija tiek uztverta citās zemēs

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 23. oktobrī

No intervijas Latvijas Televīzijas 23. oktobra raidījuma “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Labvakar! Jūs šonedēļ bijāt vizītē Portugālē. Iepriekšējo reizi, kad mēs ar jums šajā raidījumā tikāmies, jūs izteicāt lielu prieku par iespēju tikties ar vairāku valstu prezidentiem neformālā gaisotnē. Kas prezidentiem ir neformāla gaisotne? Tas ir ārpus apartamentiem, pilīm, golfa laukumā?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti relatīvs jēdziens. Patiesībā mēs strādājām vaiga sviedros ļoti garas darba sesijas. Sarunas turpinājās arī pie pusdienu un vakariņu galda. Neformāla gaisotne visvairāk izpaudās tajā, ka nebija stingri noteiktas darba programmas. Katras valsts prezidents bija izvirzījis iespējamās tēmas, kā uzsākt sarunas, bet gaisotne bija ļoti brīva. Mēs sākām debatēt par vienu jautājumu, apmainījāmies viedokļiem, kāds izstāstīja anekdoti no savas valsts pieredzes, tad atkal runājām par citu jautājumu. Bilaterālās tikšanās reizēs katrai valstij ir savs sakāmais sarunu biedram. Šajā tikšanās reizē bija tiešām brīva viedokļu apmaiņa. Bet bija arī kopēja rūpe par visus interesējošu tēmu – Eiropas identitāti. Tas ir jautājums, ko nozīmē būt eiropietim. Mūsu rūpe bija arī lielā plaisa starp Eiropas institūcijām un tautu. Prezidenti, kas ir vidutāji starp savas valsts valdību un tautu, arī šajā jautājumā varētu būt vidutāji, lai palīdzētu katrs savai valstij un tautai izprast jaunās Eiropas veidošanas procesu.

— Ar vienu vārdu sakot, tas bija nopietns pasākums, tikai ar anekdošu stāstīšanu pa starpām.

V.Vīķe–Freiberga: — Ļoti nosacīti, jo sarunas bija tiešām garas un arī ļoti nogurdinošas.

— Kāds ieguvums no šādām neformālām vizītēm ir mūsu valstij?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Pirmkārt, tika ietaupīta nauda uz piecu atsevišķu vizīšu rēķina, jo man bija izdevība ļoti koncentrētā laikā, divās dienās, vienlaikus tikties ar piecu valstu prezidentiem. Es paguvu apmainīties viedokļiem ar katru no prezidentiem vienas tikšanās reizē, man nebija jādodas piecās atsevišķās vizītēs. Ļoti koncentrētā veidā ir iespējams to paveikt.

— Ko jūs personīgi gūstat no šādām vizītēm? Jūs uzklausāt autoritatīvas anekdotes, apmaināties viedokļiem par Eiropas Savienību, bet ko jūs gūstat personīgi?

V.Vīķe–Freiberga: — Iespēju izprast, kas ir svarīgs citās valstīs. Kas ir svarīgākie smaguma punkti procesos, kas notiek gan Eiropā, gan citur pasaulē, kā arī viņu redzējumu par procesiem Latvijā. Man bija arī iespēja detaļās informēt par Latvijas viedokli dažādos jautājumos, aizstāvēt to, uzklausīt citu prezidentu viedokli. Tas gadījumos, kad valstu viedokļi atšķiras, ļoti palīdz izprast, kāpēc un kā mēs to varētu risināt.

— Jūs arī iepazīstat labāk šīs amatpersonas kā cilvēkus?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un tas ir ļoti vērtīgi. Draudzības saites, kas izveidojas šādās tikšanās reizēs, palīdz turpmākai komunikācijai. Ir vieglāk saprasties ar cilvēku, kuru labi pazīsti un cieni.

— Ja Valsts prezidenta kancelejas izdevumus taupības dēļ samazinās, vai pirmās netiks atceltas tieši šīs neformālās vizītes?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti iespējams. Mēs vēl neesam tik tālu nonākuši, lai redzētu, kā mums būs ar līdzekļiem.

— Kā atteikums ierasties šādās vizītēs iespaido turpmākās valstu attiecības?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirmkārt, tas ļoti kaitē valsts prestižam, jo jebkurš uzaicinājums piedalīties neformālā tikšanās reizē ir goda parādīšana aicinātajai valstij. Tā ir zīme, ka šo valsti pietiekami augstu vērtē, lai tās pārstāvis tiktu ielūgts. Atsacīšanās no šādas iespējas ir zaudējums valstij sevi reprezentēt, būt klāt reizēs, kurās cita starpā notiek arī viedokļu saskaņošana.

— Cik liela komanda parasti jums brauc līdzi? Es šeit nedomāju politiķus un uzņēmējus, kas pavada šādās vizītēs, bet tos cilvēkus, kuriem ir jāsagatavo sekmīgs prezidentes darbs.

V.Vīķe–Freiberga: — Piemēram, šajā gadījumā mēs noīrējām mazu lidmašīnu, kurā bija astoņas vietas.

— Un visas bija pilnas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu saskaitījusi, mēs bijām seši, septiņi…

— Pievērsīsimies iekšpolitikai! Pirmās partijas konflikts ar premjerministru ir nonācis līdz laimīgām beigām, vismaz šobrīd tā izskatās. Vai jums ir pārliecība, ka šī koalīcija turpmāk spēs nodrošināt politisko stabilitāti?

V.Vīķe–Freiberga: — Es veicu konsultācijas ar koalīcijas biedriem un visiem šo jautājumu uzdevu. No viņu puses es dzirdēju apliecinājumu tam, ka viņu mērķi par valsts attīstību neatšķiras, kā arī nav nekādu ideoloģisku plaisu, tas ir ļoti svarīgi. Tas ir labs sākums.

— Vai jums nešķiet, ka premjerministrs ir braucis ātrāk nekā citi koalīcijas partneri?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā man teica “Jaunā laika” pārstāvis Kariņa kungs, šī koalīcija ir kā mašīna ar četriem riteņiem, no kuriem viens ritenis, būdams lielāks par pārējiem, rada zināmu nestabilitāti. Jautājums ir, kā četri koalīcijas partneri, kas nav vienlīdzīgi pēc sava lieluma, jo katrs pārstāv savu politisko spēku, var līdzsvarot savu iespaidu valdībā, ietekmi, kā arī viedokli lēmuma pieņemšanas procesā. Sastrādāšanās četru partiju koalīcijā nav vienkārša lieta.

— Šodien jūs tikāties ar vēsturnieku komisiju, kas pēta vācu un padomju okupāciju Latvijā. Jūs uzsvērāt objektīvas vēstures nepieciešamību. Runājot par padomju laiku – par ko vēl nav šīs objektīvās izpētes?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ir ļoti daudz faktu, kas vēl nav apgūti un apzināti. Mēs esam sākuši deportēto personu sarakstu pārbaudi. Un atklājām, ka iepriekš minētie skaitļi par 1941. gada deportētajiem ir krietni par maziem. Vēl arvien šie saraksti, pateicoties vēsturnieku komisijai, tiek pārbaudīti un laboti. Es gribētu arī redzēt detalizētus pārskatus par to, cik ilgi cilvēki varēja izdzīvot izsūtījumā, kāda bija mirstība izsūtīto vidū. Tāpat svarīgas ir ziņas par to, kas notika ar izsūtītajiem pēc atgriešanās Latvijā, kāda bija viņu integrācija Latvijā. Ir ļoti daudz kas vēl pētāms par okupācijas atstātajām sekām, kaut vai ekonomiskajām.

— Ir pienācis laiks parunāt par komentāriem presē. Ietekmīgā laikraksta “Diena” komentētājs Aivars Ozoliņš savā komentārā pauž šaubas par preses brīvību Latvijā. Viņš uzskata, ka organizācijas “Reportieri bez robežām” sarakstā minētā augstā 11. vieta Latvijai preses brīvības ziņā būtībā nav nekāds rādītājs. Vai jūs arī tā domājat?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir nopietns rādītājs un ļoti svarīgs. Preses brīvībai ir dažādi līmeņi. Konkrētais rādītājs ir mērījis, vai valstī ir iespējama brīvas domas paušana bez tādām sekām kā noslepkavošana, ielikšana cietumā vai profesionālās darbības apturēšana. Mēs zinām, ka vēl joprojām pārāk daudzās valstīs pasaulē brīvu domu paust nav iespējams. Tādā nozīmē būsim priecīgi un pateicīgi par savu likteni – ka Latvijā tas ir iespējams.

— “Dienas” komentārā tiek minēts, citēju: “Latvija diezin vai būtu pašreizējā augstajā vietā, ja atklātos, ka šeit vienu vietējo preses impērijiņu kontrolē kāda valsts amatpersona”. Ko jūs par šo citātu varat teikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es labprāt būtu gribējusi zināt, par kādu valsts amatpersonu ir runa.

— Rakstā tas nav minēts.

V.Vīķe–Freiberga: — Nezinu, par ko ir runa.

— Vai jums ir pamats uzskatīt, ka kaut kas tāds var atklāties?

V.Vīķe–Freiberga: — Prese pieder privātām struktūrām. Nav ierobežojumu, kam tā var piederēt. Žurnālisti saņem algu no tiem, kas viņus algo. Bet ir arī tādi žurnālisti, kas raksta pasūtījuma darbus. Iespējams, ka ir arī tādi, kas kombinē abas lietas, saņemot gan algu, gan pasūtījuma naudu. Tas ir atkarīgs no konkrētā žurnālista profesionalitātes un ētikas.

— Vai jums, lasot presi, arī ir šāds iespaids?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti atkarīgs no konkrētā indivīda.

— Cik laikrakstus dienā jūs pārskatāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Pamatā visus lielākos preses izdevumus.

— Laikrakstā “Čas” šodien ir guvis ievērību Aivara Lemberga, cilvēka, kurš vada pilsētu, kurai ir liels ar Krieviju saistīts bizness, citāts, kurā viņš saka, ka izglītības reforma Latvijā ir stulba politiska kampaņa, kas traucēšot attiecībām ar Krieviju. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šajā jautājumā Lemberga kungs maldās, domādams: ja mums būtu citāda izglītības politika, attiecības ar Krieviju būtu labākas. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu attiecības ar Krieviju nebalstās uz to, cik priekšmetus latviešu valodā mēs prasām mācīties krievu skolās. Es nedomāju, ka mūsu izglītības politika ir tik būtisks iemesls, kas noteiktu, vai mūsu attiecības ir labas vai sliktas. Es domāju, ka mūsu attiecību ar Krieviju cēloņi ir meklējami citā līmenī un plāksnē.

— Pirms neilga laika bija bēdīga gadskārta – ir apritējuši divi gadi kopš tiesneša Laukrozes slepkavības, kas vēl joprojām nav atklāta. Tiesneša slepkavība jebkurā valstī ir bezprecedenta gadījums. Vai jūs, tiekoties ar drošības struktūru pārstāvjiem, esat pārrunājusi šīs lietas atklāšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, jā. Šīs lietas izmeklēšana ir ļoti plaša un apjomīga, tā vēl joprojām turpinās.

— Vai jūsu iespaids pēc šīm tikšanās reizēm ir, ka šī lieta varētu tikt atklāta?

V.Vīķe–Freiberga: — To es jums nevaru pateikt.

— Tagad ir pienācis laiks jautājumiem no mapes, kas nozīmē jūsu tēmas izvēli. Es nosaukšu dažas tēmas: prese, sports, internets. Kuru jūs izvēlaties?

V.Vīķe–Freiberga: — Presi.

— Es jums uzdošu to pašu jautājumu, ko Ūdres kundzei. Vai jūs uzskatāt, ka ir iespējami tendenciozi jautājumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Protams.

— Kā jūs varat pateikt, ka jautājums ir tendenciozs, ka uz to būtībā nav iespējams atbildēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Prezidentam ir jāatbild uz visiem jautājumiem, tendenciozs vai ne.

— Bet jūs varat nošķirt tendenciozu jautājumu no labvēlīga vai neitrāla?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja man noliktu priekšā atsevišķu jautājumu un man tas būtu jāizvērtē pēc skalas no viena līdz desmit, es to varētu izvērtēt pēc savas subjektīvās izjūtas. Taču vieglāk ir izvērtēt interviju kopumā. Jo tikai intervijā kopumā atklājas attieksme pret intervējamo.

— Vai jūs lasāt komentārus internetā par savu darbu?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā “Delfu” portālu es nelasu, jo tur cilvēki anonimitātes aizsegā atļaujas teikt tādas lietas, kādas viens otram acīs nekad neteiktu. Šāda anonimitāte neveicina augsta līmeņa debašu kultūru un domu apmaiņu. Es nedomāju, ka tas ir auglīgs veids, kā to darīt.

— Vai jums nav bijusi vēlēšanās uz kādu komentāru atbildēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas tiešām ir neauglīgi.

— Cik bieži jūs ikdienā lietojat internetu?

V.Vīķe–Freiberga: — Man nav laika to darīt. Es lietoju izdrukas par jautājumu, kurš mani interesē.

— Par kādām tēmām jūs lūdzat sagatavot šīs izdrukas?

V.Vīķe–Freiberga: — Par visu, ieskaitot vārdus kādai dziesmai, kurus es lūdzu izdrukāt savam vīram. Jā, viņš man kādreiz izdrukā dziesmu vārdus vai piemirsta aktiera uzvārdu, kurš spēlēja filmā, kuru redzēju pirms trīsdesmit gadiem.

— Kādām dziesmām vārdus var dabūt internetā?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs vienreiz runājām par kādu Dženisas Džoplinas dziesmu, kurai mans vīrs momentā izdrukāja vārdus no interneta. Tāpat mēs vienreiz runājām par Fransuā Vijonu, un vīrs man izdrukāja no interneta viņa dzejas. Tas ir apbrīnojami.

— Jūs teicāt, internetā jūs biedē anonimitāte.

V.Vīķe–Freiberga: — Es to domāju par čatiem un vietām, kur cilvēki apmainās ar viedokļiem, nenosaucot savu īsto vārdu. Līdz ar to tā iznāk kā lamāšanās pār sētu.

— Bet preses brīvība šeit ir ievērota pilnībā.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tikai ar to starpību, ka presē katrs atbild par saviem vārdiem, tāpat kā mēs ar jums tagad katrs atbildam par to, ko sakām. Tad tā ir godīga saruna. Ja cilvēks vienkārši lamājas un izgāž savu žulti un kāds viņam atbild tādā pašā veidā, tas rada tikai nagatīvismu. Tas nav veselīgs veids domu apmaiņai.

— Kādā intervijā jūs minējāt, ka savu sakāmo pirms kāda pasākuma jūs esat izdomājusi īsu mirkli pirms tā, braucot automašīnā. Vai tā notiek bieži, kad jūs savu sakāmo, kas ir uzrakstīts, atliekat malā, pēdējā brīdī improvizējot?

V.Vīķe–Freiberga: — Es improvizēju ļoti daudz, jo uzskatu, ka tiešais kontakts, tiešā sarunu valoda rada dzīvāku atmosfēru, vieglāk ir iespējams piesaistīt cilvēku uzmanību, kuri tad teikto uztver dziļāk un patiesāk. Un tā tas noteikti ir, kad teksts rodas, cilvēkam jau stāvot auditorijas priekšā. Es cenšos improvizēt pēc iespējas biežāk. Par daudziem jautājumiem man ir iepriekš sagatavots biezāks vai plānāks materiāls. Es vienmēr vēlos zināt, kāda būs mana auditorija, kas ir klātesošie, kurus es uzrunāju. Bet es cenšos pēc iespējas mazāk teikt formālas, iepriekš sagatavotas runas. Tās, protams, ir nepieciešamas starptautiskos pasākumos.

— Kad jūs esat improvizējusi pēdējā brīdī?

V.Vīķe–Freiberga: — Kaut vai tā pati slavenā runa NATO sammitā Prāgā, kas ieguva ļoti plašu rezonansi. Tajā brīdī, kad es sāku runāt, es jutos kā akrobāts, kas iet uz nāves salto. Es sapratu, ka tas ir ļoti riskanti improvizēt, bet tas atmaksājās.

— Kā jūs saprotat, ka sagatavotie materiāli ir jāliek malā un jārunā improvizējot?

V.Vīķe–Freiberga: — Pēc intuīcijas.

— Vai jūs lasāt arī ārzemju presi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es saņemu no Ārlietu ministrijas tādu kā daidžestu, kurā ir apkopoti izvilkumi no ārzemju preses. Interesantā kārtā arī tautieši no ārzemēm, mani paziņas vai pat sveši cilvēki man pa laikam piesūta rakstus ārvalstu presē, piemēram, kāda maza Šveices kantona avīzes rakstu par Latviju un tās prezidenti. Reizēm pat mūsu preses dienests nav informēts, ka šāds raksts ir bijis.

— Ko jūs gūstat no šādām publikācijām?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir būtiski, kā Latvija tiek uztverta citās zemēs. Ceļojot pa ārzemēm, es vienmēr pārskatu vietējo presi, es to vienmēr iegādājos arī lidostās, lai redzētu, kas aktuāls ir konkrētajā valstī. Lai zinātu, kas ir citu valstu rūpes un skandāli.

— Kāds ir Latvijas tēls citu valstu presē?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir fluktuācija – attiecībā no tā, kas notiek Latvijā. Piemēram, attiecības ar Krieviju. Tēls ir dažāds.

— Portugālē jūs iepazināties ar turienes presi. Kāds ir Latvijas tēls tajā?

V.Vīķe–Freiberga: — Būsim godīgi – Latvija nav Portugāles uzmanības centrā. Ja Latvijas prezidente tur ierodas, tas vismaz atgādina portugāļiem, ka tāda Latvija vispār eksistē. Ja preses konferencē blakus viņu prezidentam sēž Latvijas prezidente, tas ir atgādinājums portugāļiem, ka, jā, ir tāda valsts Latvija. Tad viņiem paliek prātā, ka tāda valsts vispār ir. Bet interesantā lieta ir tā, ka pašlaik Portugālē notiek lieli skandāli. Latvieši reizēm domā, ka tikai mēs esam unikāli ar saviem skandāliem. Nebūt ne. Katrai valstij ir savi skandāli, kuri, protams, ir tautas uzmanības centrā. Mēs ar Portugāles prezidentu tieši par to runājām, ka tādas nopietnas lietas kā Eiropas paplašināšana cilvēka rūpju skalā nav pirmajā vietā.

— Arī portugāļi mīl drāmas tāpat kā latvieši.

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši tā.

— Paldies jums par sarunu.

Rūta Kesnere,  “LV” informācijas redaktore

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)