Par vienotu domu apvienotajā Baltijā un Eiropā

Kādai no Latvijas kaimiņtautām ir paruna “Sauc kaut par podu, tikai uz uguns neliec!” Tomēr mūsdienu pasaulē tik vienkāršota attieksme sen vairs neder. Jo saprašanās bez pārpratumiem iespējama vien tad, ja viedokļu izpausmē tiek lietoti vienādi jēdzieni, lai saskarsmē skaidri un precīzi paustu ikvienu domu.

Kādi ceļi un kādas problēmas šajā sakarā nodarbina lietpratējus ne tikai pie mums, bet arī Igaunijā un Lietuvā?

Lielāku izpratni šajā jautājumā viesa Latvijas Valsts prezidentes dibinātās Valsts valodas komisijas rīkotais Baltijas valstu terminoloģijas un speciālā lietojuma seminārs, kas sanāca Rīgā aizvadītajā nedēļā. Tā mērķis — pārrunāt pašreizējās aktualitātes un sadarbības ieceres laikā, kad trīs kaimiņzemes gatavojas kļūt par Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Domu apmaiņu ievadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) viceprezidents Juris Ekmanis, atgādinot, ka līdz ar pievienošanos ES vienotas terminoloģijas izstrāde un ieviešana ir īpaši būtiska. Turklāt, kā izrādās, problēmu netrūkst pat pašreizējās ES valstīs, piemēram, Vācijā, kur ir atšķirīgi termini enerģētikas nozarē valsts austrumu un rietumu zemēs. Kādā konferencē, lai saprastu viens otru, vācieši pat pārgājuši uz angļu valodu. Kāda cita mūsdienu īpatnība — termini ir jārada un jāievieš ļoti īsā laikā, jo to nosaka notikumu un demokrātijas attīstība. Iepriekšējo paaudžu valodas kopējiem ar tik strauju un lingvistikai neraksturīgu ritmu nenācās saskarties — tolaik varēja gaidīt, kā jaunradīto vārdu, arī terminu, uzņems valodas lietotāji un vai tas nonāks plašā apritē.

Runātāji seminārā — Lietuviešu valodas institūta Terminoloģijas centra vadītāja Dr. hum. Albina Auksorjūte, Igaunijas Juridiskās tulkošanas centra galvenā terminoloģe Hīe Tamma, LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja, LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa, Tulkošanas un terminoloģijas centra direktore Marta Jaksona, Dr. sc. ing. Kārlis Timmermanis un citi iezīmēja kopīgo un atšķirīgo kaimiņvalstu pieejā terminoloģijas sakārtošanā, nostiprināšanā un attīstībā.

“Ko mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz”

Izrādās, ar šo pazīstamo dzejnieka atskārtumu var raksturot arī mūsu kopīgo apjēgsmi par dziļākām norisēm kaimiņu terminologu pārraudzītajos darbības laukos.

Vislielākā brīvība terminu ieviešanas ziņā, šķiet, valda Igaunijā. Tur tāpat iznāk terminu vārdnīcas, tiek tulkoti Eiropas Savienības juridiskie dokumenti, veidota starptautisko terminu datu bāze. Igaunijas Juridiskās tulkošanas centrs, kas apspriež un rediģē likumprojektus, darbojas Tieslietu ministrijas pārraudzībā, apvienojot savā paspārnē arī valsts labākos terminoloģijas speciālistus. Tomēr Igaunijā nav nevienas institūcijas, kas apstiprinātu to vai citu terminu, ne velti mūsu ziemeļu kaimiņi uzsvēra, ka viņu valstī sabiedrība ir ļoti augstās domās par igauņu valodas pašregulējošiem procesiem. Igaunijas Terminologu asociācija ir bezpeļņas organizācija, tas tomēr nav traucējis tai kļūt par līdzbiedru Eiropas Terminologu asociācijā, igauņi tur labprāt redzētu arī latviešu un lietuviešu kolēģus.

Savukārt juridiski visaugstākajā līmenī valsts valodas uzraudzība tiek kārtota Lietuvā, kur viena no Seima apstiprinātajām un atvasinātajām institūcijām ir Lietuviešu valodas komisija. Tiesa, šī augstā pārstāvniecība tomēr nav visspēcīga — arī Lietuvā izdevēji laiž klajā vārdnīcas, kuru termini ne vienmēr ir saskaņoti un atzīti par atbalstāmiem. Izrādās, ar līdzīgām problēmām nākas saskarties arī Latvijā, kur aptuveni puse vārdnīcu iznāk bez saskaņojuma ar terminologiem. Bet lasītāji vēl no padomju laikiem pieradināti, ka vārdnīcās tiek ievietota tikai oficiāli valodnieku atzīta leksika. Lietuvā top terminu vārdnīcu elektroniska banka — datu bāzē ievadītas jau 19 vārdnīcas — kopumā ap 200 tūkstoši terminu, turklāt dažu terminu veido pat vairāk par desmit vārdiem. Jautājums: vai tik gara vārdu virkne var būt termins? Tiesa, pieeja šai datu bāzei ir par samaksu.

Latvijas īpatnība ir tā, ka Terminoloģijas komisija nav juridiska persona, bet tās lēmumiem ir juridisks pamats. Tomēr, kā jau minēts, nākas saskarties ar to, ka trūkst vienotas terminoloģijas, jo vārdnīcas sniedz dažādas versijas, kas nesaskan ar speciālistu atbalstītajiem terminiem. Tad nu pašam tulkotājam nākas izlemt, kurš termins būtu lietojams. Gadās, ka termini ir izstrādāti, bet tie netiek apstiprināti, publiskoti un darīti zināmi tulkotājiem un citiem potenciāliem lietotājiem. Latvijā nav pieejama vienota, ērti lietojama un regulāri papildināta elektroniska datu bāze, kurā būtu apkopota visa apstiprinātā terminoloģija.

“Ko es nezinu, tas nav pareizi!”

Dažas citas problēmas, kas varētu būt kopīgas visām trim Baltijas valstīm, — terminologu paveiktais Lietuvā netiek uzskatīts par nopietnu zinātnisku darbu, ir grūtības ar aizguvumu no citām valodām regulēšanu, nereti tulkotāji labāk pārvalda svešvalodu nekā dzimto mēli. Bet tulkošanā galvenokārt ir vajadzīgs tūlītējs risinājums, laika trūkumā nākas lietot terminus, kas nav apstiprināti un bieži vien nav arī pietiekami izdiskutēti. Saskarsmē ar speciālistiem gadās saskarties ar principu: termins, ko nelietoju es, nav pareizs! Turklāt ne reizi vien nesakrīt akadēmisko aprindu un tā saukto praktiķu, kas strādā dažādās ministrijās un departamentos, viedokļi. Gadās, ka tie pat ir savstarpēji pretrunīgi un apstrīdami.

Viens no ierosinājumiem, kas guva neapšaubāmu semināra dalībnieku atbalstu, bija priekšlikums veidot vienotu plašpieejas datu bāzi, kur līdzās terminiem trijās Baltijas valstu valodās būtu to atveide arī angļu, vācu, krievu un franču valodā. Tāda datu bāze būtu labs atbalsts speciālistiem, tuvojoties brīdim, kad visu trīs Baltijas valstu valodas kļūs par oficiālām Eiropas Savienības valodām.

Par tulku sagatavošanu darbam Eiropas Savienības institūcijās runāja arī Konrāds Fūrmans, Eiropas Komisijas tulkošanas dienesta pārstāvniecības Latvijā vadītājs. Viņš atgādināja, ka Eiropa mazajām valodām sniedz unikālu iespēju ieņemt vietu starptautiskajā apritē, izraisot interesi par šīm valodām un veicinot valodas resursu — tulku tīklu, terminoloģijas datu bāzu, vārdnīcu un citu iespēju attīstību, turklāt par to maku atdarītu visas ES nodokļu maksātāji. Pašlaik ES institūcijās strādā 3200 rakstisko un aptuveni 720 mutisko tulku. Pavisam drīz šim pulkam jāpievienojas arī tiem, kas no oficiālajām ES valodām tulkos latviešu un pārējo ES jaunuzņemto valstu valodās.

Seminārā izskanēja doma, ka ikvienā sevi cienošā valstī naudai, satiksmes noteikumiem un terminoloģijai jābūt vienotiem. Lai tā patiesi būtu — tas pašu ziņā.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors