Kopā ar vīru kori "Tēvzeme" koncertbraucienā Vīnē, Zalcburgā un Grācā

Pusotru diennakti pavadījuši ceļā, mēs Vīnē ierodamies pašā pusdienlaikā. Tāpēc pirmā informācija — par praktiskām lietām. Austriju mēdz dēvēt par kafejnīcu dzimteni, bet par Vīnes lepnāko kafejnīcu — Zaheru, kur savā laikā labprāt iegriezies arī ķeizars Francis Jozefs (tas pats, ar kura mušu apskādēto ģīmetni sākās Šveika brīnumainie piedzīvojumi) un citas augstdzimušas personas. Kafejnīca atrodas pavisam netālu no Operas nama, ar kuru esam nolēmuši sākt savu pastaigu pa Vīni — pasaules mūzikas galvaspilsētu. Iepazīšanās ar ķeizariskajām pilīm, slavenajām gotiskā, renesanses un baroka stila celtnēm un jaunlaiku arhitektūras paraugiem, gājiens uz lielo mūziķu atdusas vietām un citas nopietnas lietas paredzētas nākamajās dienās, kad ceļa putekļi būs noskaloti un nakts brauciena grūtības aizmirsušās. Vispirms jānobauda Vīnes kafija. Stāvam gan blakus Zahera kafejnīcai, bet nolemjam apmierināties ar izslavēto Zahera kūku, ko var nogaršot arī daudz pieticīgākās kafejnīciņās. Un mēs izvēlamies Rozenbergeru, ko varētu saukt par austriešu Ķirsonu. Ātri, lēti un garšīgi. Ja pasūta ķeizarisko melanžas kafiju, kā suvenīrs līdzi nāk arī tasīte. Necila māla krūzīte ar sīku rakstu, bet atmiņu garšu tā labi glabā.

Vai trijās četrās dienās Vīni var kaut cik iepazīt? Tas droši vien atkarīgs no tā, kuras no tās daudzveidīgās dzīves šķautnēm cilvēku interesē. Mūsu gids Andris piedāvāja programmu, kas neparedzēja vairāku stundu studijas mākslas izstādēs un pastaigas pa grezno piļu apartamentiem, tomēr deva priekšstatu par Vīnes ķeizarisko pagātni ar visu tās spožumu un postu, ļāva apzināties to kā Rietumu pasaules klasiskās mūzikas šūpuli un mazliet iejusties arī pašu vīniešu sabiedrībā.

Kur veidojās mūsu kontakti ar vīniešiem? Varētu teikt pavisam īsi — krogā un baznīcā. Grincingu ar tā omulīgajiem dārza restorāniņiem gan nevedas par krogu saukt. Bet tieši tur mēs pavadām pirmo vakaru, lai tā īsti atbrīvotos no ceļa noguruma un iejustos Austrijas gaisotnē. Senie vīna audzētāju ciemi — Grincinga, Siveringa, Nusdorfs, Heiligenštate — atrodas starp pilsētu un skābaržiem noaugušajām kalnu grēdām, kuru romantisko noskaņu jau sen pazīstam no "Vīnes meža stāstiem". Šos ciematus iecienījuši gan ciemiņi, gan paši vīnieši. Stāsta, ka te pie vīna kausa veldzējušies arī mūzikas dižgari, bet Mocarts un Bēthovens pat kādu laiku dzīvojuši.

Ceļš vijas augšup. Kad pilsētas robeža aiz muguras, klāt arī Grincinga. Novietojam savu autobusu galvenās ielas galā un dodamies meklēt tos jautrākos saimniekus. Pamazām krēslo, un cita pēc citas iedegas krāsainas elektrisko spuldžu virtenes. Katram restorānam un krodziņam te savi cienītāji, speciāla reklāma nemaz nav vajadzīga. Vienīgais dekorējums ir lapu saišķis, kas izkārts virs ieejas. Tas norāda, ka saimnieks piedāvā viesiem jauno vīnu no sava dārza ražas. Šo viengadīgo vīnu sauc par hoirigeru. Tas ir lielākoties gaišais vīns, atsvaidzinošs un ne pārāk stiprs.

Iegriezušies vienā, otrā un trešā krodziņā, beidzot izvēlamies skaistu dārza restorānu, kur mūs vispirms piesaista varena korķviļķu izstāde ar 3000 eksponātiem. Pārāk ilgi pie tiem tomēr nekavējamies, jo dziļāk dārzā spēlē vijoles un čalo priecīgi ļaudis. Tautas ir daudz, bet vietu vēl gana. Sasēžamies pie diviem paprāviem saimes galdiem, un kā uz burvja mājienu klāt ir jauneklis tautas tērpā ar vīna kausiem abās rokās. Mūs ir pamanījuši arī muzikanti, un skaistā tiroliešu melodija skan mums. Bet "Tēvzeme" nebūtu nekāds vīru koris, ja paliktu dziesmu parādā. "Lai slavēts labais namatēvs!" — tā ir pirmā, bet ne pēdējā dziesma, kas te šai vakarā skan latviešu valodā. Drīz vien mums piebalso apkārtējie galdiņi, un stunda aizskrien nemanot. Ir tik laba sajūta starp līksmiem cilvēkiem, kas liekas reibstam ne no jaunā vīna, bet paši no savas jaunības un dzīvesprieka. (Kā vienā no savām daudzajām ceļojumu grāmatām raksta mūsu tautietis no Amerikas Kārlis Pētersons, viņam Grincingā gadījies sastapt kādu sievieti pusmūža gados, kas muzikantiem dziedājusi līdzi visas viņu spēlētās operešu melodijas — turklāt ar tādu pārdzīvojumu un izjūtu, kādu ne vienmēr uz skatuves varot vērot. Bet jaunieši pie viņa galdiņa zinājuši stāstīt, ka, tieši pateicoties vīna garam un tautas mūzikai, austriešu jaunieši nekļūstot par dienderiem un hipijiem. Vecāki uz hoirigera krodziņiem ņemot līdzi arī savus dēlus un meitas. Te tiem iegaršojas vīns, iepatīkas tautas melodijas un iekvēlojas sirds uz skaistāko meiteni vai puisi.)

Stundu, un ne ilgāk! Rīt jāpieceļas spirgtiem un smaidīgiem. Tā bija norunāts. Bet neviens jau nezināja, ka krodziņā būs tik jauki. Andris nemaz nav pikts: "Varam vēl kādu brīdi palikt. Bet es varētu jums vēl kaut ko parādīt..." Tas nu vīriem nav divreiz jāsaka. "Projām jāiet, projām jāiet" — un labvēlīgu skatienu pavadīti, mēs atvadāmies.

Laukā jau nakts. Ejam kādu serpentīnu augstāk kalnā, līdz skatienam paveras Vīnes ugunis. Visa pilsēta pie kājām. Ar apgaismotajiem Donavas tiltiem un baznīcu smailēm, ar zvaigznēm pie tumšā debesjuma. Andris saka, ka šī esot tā vieta, kur princis Eižens ar saviem karavīriem ievilinājis turkus un to karapūļus galīgi sakāvis. Mēs dienā jau esam bijuši Varoņu laukumā, kur uzcelts piemineklis drosmīgajam karavadonim, un dzirdējuši arī par turkiem. Ir tāda sajūta, ka vēsture ir tepat blakus. Tas taču nemaz nav bijis tik sen! (Īpaši ja salīdzina ar tiem miljoniem gadu senajiem aizlaikiem, ko lika iztēloties milzu dinozaurs un citi iespaidīgie eksponāti grandiozajā Vīnes Dabas vēstures muzejā.)

Cik labi ir tādiem koristiem! Viņi savu smeldzīgi gaišo sajūsmu par šīs Dieva pasaules skaistumu var izdziedāt dziesmā. Un tā "Tēvzemes" pirmais sveiciens Vīnei un Austrijai skan no Grincingas naksnīgajiem pakalniem. "Mirdzi kā zvaigzne", "Mežezers"... Latviešiem ir daudz labu dziesmu, ar ko pieteikt sevi pasaulei.

Baznīcās tēvzemiešiem ir trīs uzstāšanās. Katru reizi citādi — Hofā sadziedāšanās ar draudzes kori, Sv.Laurensija baznīcā — koncerts pēc svētdienas meses, Altenā — ar pilnīgu iekļaušanos dievkalpojuma norisē. Kopīgs visām trim reizēm vien tas, ka nevienā no šiem dievnamiem nav klavieru. Lai vīri varētu nodziedāt arī tos skaņdarbus, kam paredzēts pavadījums, viņu uzticīgā koncertmeistare Gunta Sproģe sēžas pie ērģelēm. Radušai visu darīt visaugstākajā līmenī, viņai nemaz nav tik viegli iet pie instrumenta, ko nepārvalda. Bet austriešu kolēģi ir iejūtīgi asistenti, un viņa sekmīgi nospēlē pavadījumu visos trīs koncertos.

Gunta ir pateicīga liktenim, ka viņai dzīvē un darbā bijuši labi skolotāji: "Mammu biju zaudējusi desmit gadu vecumā, un Maija Saiva man bija gluži kā māte. Būdama pēc dabas bezgala labestīga, viņa mācīja dzīvē skatīties ar paļāvību. Viņa ir cilvēks, kas prot atšķirt graudus no pelavām, kā mēdz teikt — pazīst drēbi. Tāpēc arī viņa tik labi varēja sastrādāties ar Haraldu Medni. Viņš reizē ir smalks mūziķis un liela vēriena režisors. Kāds teātrī bija Eduards Smiļģis, tāds mūsu maestro bija mūzikā. Atceros, reiz dziesmu karā "Tēvzemei" kā izlozes darbs bija jādzied kāda liriska ukraiņu tautas dziesmiņa. Kā mums šķita, tur nekādu īpašu meistarību nebija iespējams parādīt. Bet viņš no šīs vienkāršās melodijas uzbūra īsti poētisku gleznu, izveidoja tādu mazu noveli. Pat žūrija aplaudēja. Un ko es visvairāk esmu apbrīnojusi — viņš nekad neatkārtojās. Dziesma varēja būt repertuārā desmit gadus, bet katrā koncertā tā piedzima no jauna. Pat tad, ja kādu dziesmu nācās atkārtot, man, spēlējot pavadījumu, vienmēr vajadzēja uzmanīties. Nekad nevarēju būt droša, vai kāda fermāta nemainīs vietu, vai neparādīsies kāds jauns akcents. Man ļoti patīk, ka šai ziņā viņam līdzinās mūsu jaunais diriģents Andris. Arī viņš nekad neatkārtojas."

Savu pirmo apaļo jubileju Latvijas Mūzikas akadēmijas Kameransambļa un koncertmeistaru katedras vadītāja profesore Gunta Sproģe pavasarī nosvinēja ar diviem vērienīgiem koncertiem. Vienā viņa muzicēja kopā ar "Tēvzemi" un kvartetu "Unisons", otrā — ar pazīstamo vijolnieku, Čaikovska konkursa laureātu Maiklu Bartu un saviem partneriem kamermūziķiem. Kad jautāju, kā Guntai izdodas vienmēr būt tik ņiprā noskaņojumā un tik pašsaprotami padarīt apkārtējos cilvēkus par saviem draugiem, viņa, daudz nedomādama, atbildēja: "Tas laikam no senčiem. Abi mani vectēvi bijuši pagastveči. Viens Cēsīs, otrs Rīnūžos. Abi, protams, tika izvesti. Mans tēvs Arnolds Dzirne piedzima reizē ar Latvijas valsti — 1918.gada 18.novembrī. Viņš Vorkutā nonāca tāpēc, ka bija dienējis leģionā. Man par to bērnībā nekas netika stāstīts, atceros tikai to, ka tēva dzimšanas dienu nedrīkstēja svinēt. Tēvs līdz pat 80 gadiem strādāja Rīgas rajona Veterinārajā pārvaldē un par savu priekšzīmīgo darbu ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba goda zīmi. Vai tie nav labi gēni! Mana māsa Arta savukārt ir laba zobārste un pie tam vēl audzina sešus bērnus."

Patiesi labi gēni. Tā Kunga svētās nezāles, kā par mūsu nīdēto un neiznīdējamo ziemcieti tautu sacījis Andrejs Eglītis.

Neiziet no prāta arī Guntas vārdi par to māku "pazīt drēbi". Droši vien "Tēvzeme" arī tāpēc varējusi kļūt par īstu savas Tēvu zemes kori un Latvijas ceļā uz neatkarību uzņemties tautas modinātājas un vienotājas misiju, ka kora diriģenti nekad nav rādījuši tikai takti un iekritienus, bet mācījuši vīrus šķir graudus no sēnalām, un koncertmeistares nav spēlējušas tikai notis, bet īstu, dzīvu mūziku.

Kā savulaik rakstīja Anna Brigadere: "Izšķirības spēja: īsto no neīstā. Jo augstāka attīstība, jo lielāka šī spēja. Bet izšķirt īsto no neīstā ir gandrīz visas mūsu dzīves mērķis — tas ir, īstas, dziļas dzīves.

Vīnes centrā paceļas staltā Holburgas pils, kas simbolizē vairāk nekā 600 gadu ilgo Habsburgu valdīšanas laiku un atspoguļo celtniecības vēsturi no gotikas līdz mūsdienām. Pašlaik pilī atrodas Austrijas prezidenta rezidence, daļa no Mākslas vēstures muzeja ekspozīcijas, Austrijas Nacionālā bibliotēka, Spāņu jātnieku skola un zāles starptautiskām konferencēm

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti Aina Rozeniece un Arnis Blumbergs