"Šrēders uzsver interesi par Baltijas jūras reģionu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

- 2000.06.08.

Vācija grib lielāku uzmanību pievērst Baltijas jūras reģionam.

Braucienā pa Baltijas valstīm Vācijas kanclers Gerhards Šrēders teica, ka apmēram 10% Vācijas ārējās tirdzniecības notiek ar Baltijas valstīm. Tāpēc Vācija esot īpaši ieinteresēta šī reģiona attīstībā, kas nākamajos gados piederēs pie dinamiskākajiem Eiropā. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā viņš norādīja uz vācu investoru nelielo interesi par šīm valstīm salīdzinājumā ar Skandināvijas valstu ieinteresētību. Lietuvā kanclers apsolīja finansiālu palīdzību Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanai. Par starptautiska fonda izveidošanu šo Černobiļas tipa reaktoru slēgšanai pirms divām nedēļām vienošanās tika panākta starptautiskā konferencē. Atomelektrostacijas slēgšana tiek uzskatīta par priekšnoteikumu Lietuvas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Visās trīs Baltijas valstīs tālu uz priekšu ir pavirzījusies privatizācija. Piemēram, Igaunijā un Latvijā jau runā par privatizācijas aģentūru slēgšanu.

"Īstajā laikā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

- 2000.06.08.

Nekas Baltijas valstu vēsturi nav ietekmējis spēcīgāk par attiecībām ar Vāciju un Krieviju, kas savstarpēji nomainīja viena otru.

To, ka Vācijas kanclers Gerhards Šrēders nedēļu pirms jaunā Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītes Berlīnē kā pirmais no Vācijas kancleriem apmeklēja ilgu laiku padomju okupētās Baltijas jūras piekrastes valstis, namatēvi vērtēja gandrīz kā vēsturisku notikumu. Taču igauņi, latvieši un lietuvieši bija pietiekami reālistiski un negaidīja no Šrēdera, lai viņš nosauktu tik kārotās iestāšanās Eiropas Savienībā termiņu. Un viņi nebija arī pārsteigti, kad viesis no Vācijas nedeva gandrīz nekādas cerības uz drīzu līdzdalību NATO. Attiecīgus iebildumus, kas ne tikai, bet galvenokārt ir saistīti ar Rietumu rēķināšanos ar krievu apsvērumiem, baltiešiem vajadzēja uzklausīt jau no Vašingtonas. Kanclera vizītei tika piešķirta ārkārtīgi liela nozīme, jo tā apstiprināja Baltijas valstu piederību pie Eiropas un notika īstajā laikā: Putinam nākamnedēļ nebūs jāpamāca Šrēders, kā izturēties pret Baltiju.

Verners Adamss

"Krievijai ir stratēģiska loma"

"Financial Times"

- 2000.06.06.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders uzsvēra: "Lai gan Krievijai ir stratēģiska nozīme Eiropā, tomēr bijušā Austrumu bloka valstīm ir jāvar brīvi izvēlēties savu ceļu uz drošību, ieskaitot dalību NATO."

Runājot par Baltijas vizītes otro dienu, Šrēdera izteikumi atstāja samierinošu iespaidu jautājumā par Krievijas bažām sakarā ar NATO paplašināšanos, tomēr atzīstot valstu vēlmi saglabāt savu atgūto brīvību. Šrēders ar saviem vārdiem bruģēja ceļu nākamai tikšanās reizei ar Krievijas prezidentu Putinu Berlīnē. Vēršoties pie Igaunijas parlamenta, Šrēders teica: "Mēs vēlētos labu un ciešu sadarbību ar Krieviju... Krievijai Eiropā ir stratēģiska nozīme. Igaunija un Vācija var tikai iegūt no labām partnerattiecībām ar Krieviju." Bet viņš arī piebilda: "Jaunu valstu uzņemšana NATO ir apliecinājums katras valsts tiesībām izvēlēties savu drošības garantiju. Mūsu svarīgākais mērķis ir palielināt drošību un stabilitāti Viduseiropā un Austrumeiropā. Trim Baltijas valstīm NATO ir bijis ārpolitikas mērķis kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā, uzskatot, ka tas ir labākais veids, kā izvairīties no Krievijas apskāvieniem. Maskava kategoriski iebilst pret NATO alianses paplašināšanos, īpaši tas attiecas uz bijušajām padomju republikām, ar kurām Krievijai ir kopēja robeža.

Šrēders Rīgā pēc tikšanās ar Latvijas Republikas prezidenti Vairu Vīķi - Freibergu teica, ka saprot bijušo padomju republiku cerības, un labākais veids, kā tās īstenot, ir sekot tiem principiem, kas izklāstīti programmā "Partnerattiecības mieram".

NATO savu paplašināšanos uz Austrumiem sāka 1998. gadā, ietverot Poliju, Ungāriju un Čehiju, apejot Baltijas valstis, kas ir programmas "Partnerattiecības mieram" dalībvalstis. Tā ir sešus gadus veca praktiska programma, kas cenšas attīstīt jaunas drošības attiecības ar NATO, intensificējot politisko un militāro sadarbību.

Visām trim Baltijas valstīm dalība Eiropas Savienībā ir neapšaubāma prioritāte, lai gan daudzas kandidātvalstis uzskata, ka Vācijas interese par paplašināšanos ir mazinājusies. Daļa Vācijas biznesmeņu aprīlī nāca klajā ar paziņojumu, prasot atlikt ES paplašināšanos, sakot, ka neviena no Austrumeiropas kandidātvalstīm nav gatava pievienoties ātrāk kā 2004. gadā. Šrēders gan teica, ka bailēm par paplašināšanās atlikšanu nav pamata. "Vācija nav zaudējusi savu vēlmi atbalstīt ES paplašināšanos. Taču svarīgi ir tas, ka te nav runas ne par kādiem politiskiem apsvērumiem, tikai ekonomiska rakstura problēmām. Politiskā griba ir nemainīga."

Igaunija, tāpat kā Čehija, Ungārija, Polija, Slovēnija un Malta, 1998. gadā sāka iestāšanās sarunas, kuras cer pabeigt nākošgad un jau 2003. gadā kļūt par ES dalībvalsti.

Latvija un Lietuva ir sākušas iestāšanās sarunas šogad, bet necer, ka varētu tikt uzņemtas ātrāk par 2005. gadu.

Alans Krosbijs

 

"Kanclers atbalsta paplašināšanu"

"Frankfurter Rundschau"

- 2000.06.07.

Šrēders iedrošina baltiešus, tomēr jautājumā par iestāšanos NATO ir atturīgs.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders vizītes laikā trīs Baltijas valstīs igauņiem dod cerības uz drīzu iestāšanos ES. Turpretī attiecībā uz baltiešu vēlmi iestāties NATO Šrēders desmit dienu pirms Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītes Vācijā ir atturīgs un sūta Maskavai signālu, ka Berlīne vēlas Krieviju ciešāk iesaistīt Eiropā.

Runā Riigikogu, parlamentā Tallinā, kur viņš kā pirmais no valsts viesiem drīkstēja uzstāties ar runu, Šrēders atzinīgi novērtēja Igaunijas reformu procesu. Tieši vāciešiem esot zināms, cik grūti ir pārvarēt "50 komunisma gadu atpalicību", kas šeit vēl ir saistīta arī ar svešinieku kundzību. Ar Vācijas palīdzību īstenotā privatizācija - Igaunijā tā notika pēc Treuhand modeļa - esot kļuvusi par "panākumu modeli visai Viduseiropai un Austrumeiropai". Šrēders bija drošs, ka Igaunija saglābās pašreizējo reformu tempu un kā viena no pirmajām iestāsies ES". Arī datumu, kad Igaunija varētu iestāties ES, sarunā ar prezidentu Lennartu Meri un Ministru prezidentu Martu Lāru Šrēders nosaukt nevēlējās. Viņš vienīgi atspēkoja bažas, ka Vācija varētu zaudēt "sparu" attiecībā uz ES paplašināšanu.

Šrēders atzina arī "vēstures parādu", kas Vācijai uzliek īpašu atbildību par "Igaunijas reintegrāciju Eiropas struktūrās", tomēr nepievēršoties Molotova-Ribentropa paktam, kurā Baltijas valstis tika atdotas Padomju savienībai. Viņš uzsvērti slavēja Igaunijas devumu krievu minoritātes integrācijā, kas no Maskavas puses tiek kritizēta kā nepietiekami tālejoša, un Igaunijai, tāpat kā Latvijai, tiek pārmests, ka tās neievēro cilvēktiesības.

Šrēders runāja par tirdzniecisko attiecību intensificēšanu un galvenokārt par vācu investīciju palielināšanu. Tikai namatēvu vēlmei iestāties NATO viņš neizrādīja pretimnākšanu. Šrēders gan atzina visu valstu tiesības pašām izvēlēties drošības struktūras, taču teica, ka vēlas eiropeisku kārtību bez "drošības politikas pelēkajām un dalījuma zonām".

Haness Gamilšegs

"Pozitīvā Baltijas vizītes bilance"

"Berliner Zeitung"

- 2000.06.08.

Šrēders apsola Lietuvai palīdzību, kad tā atteiksies no atomenerģijas.

Pēdējā Baltijas vizītes dienā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders apsolīja Lietuvai finansiālu palīdzību Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanā. Trešdien Viļņā pēc sarunas ar ministru prezidentu Andri Kubili Šrēders teica, ka šo solījumu izteikt viņu esot pamudinājušas "latentās briesmas", ko varētu izraisīt Černobiļas tipa atomreaktori. Viņam tas vēl esot "jāizskaidro savam finansu ministram". Šrēders teica, ka par palīdzības apjomu vēl ir jārunā. Līdz ar to kanclers nepateica, vai tiks pilnībā garantētas dārgās atomreaktoru slēgšanas izmaksas, kas prasa apmēram 435 miljonus marku. Viņš norādīja arī uz starptautisko organizāciju finansiālo palīdzību, kā Eiropas Savienība un Austrumeiropas banka. Pašreiz reaktors nodrošina apmēram 75% Lietuvai nepieciešamā strāvas apjoma.

Kanclers Lietuvas valdībai, tāpat kā pirms tam Latvijai un Igaunijai, apsolīja atbalstu ceļā uz iestāšanos ES. Par lietuviešu vēlmi iestāties NATO kanclers izteicās diplomātiski.

Šrēders tikās arī ar Lietuvas parlamenta prezidentu Vītautu Landsberģi un prezidentu Valdu Adamku. Ar viņu kanclers pēc tam pastaigājās pa Viļņas vecpilsētu, un par ievērojamākajām vietām viņiem pastāstīja ebreju kopienas priekšsēdētājs Simons Alperavičs. Pēc sarunas ar Šrēderu Adamkus teica, ka abu politiķu uzskatos diferences esot bijušas vienīgi jautājumos par detaļām. Taču kopumā valdot liela saskaņa. Šrēders izteicās par attiecībām bez problēmām. Arī Šrēders Viļņā sastādīja pozitīvu trīs dienu ilgās vizītes bilanci: "Man to piedzīvot bija ļoti aizkustinoši," viņš rezumēja. Šrēders savos izteikumos atsaucās uz "sirsnīgo sagaidīšanu bez aizspriedumiem", kādu viņam bija sagatavojuši trīs Baltijas valstu un valdību vadītāji.

"Aizokeāna aizstāvis"

"Izvestija"

- 2000.06.09.

Amerikas Savienotās valstis pieprasījušas Maskavai pārtraukt "vārdu karu" pret Baltijas valstīm.

Nepierasti asu paziņojumu šajā sakarā devis valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots - viens no galvenajiem speciālistiem Krievijas jautājumā Bila Klintona komandā. Triju Baltijas valstu līderi, kas šogad atzīmē bēdīgu jubileju - Staļina okupācijas sešdesmitgadi, svin diplomātisku uzvaru. Daudzgadīgajā Tallinas, Rīgas un Viļņas strīdā ar Maskavu Amerika nešaubīgi ir Baltijas pusē.

Sevišķu Amerikas diplomāta sašutumu izraisījuši nesenie Krievijas oficiālo personu vārdi par "neofašisma pieaugumu" Latvijā un Igaunijā. "Tamlīdzīgus apvainojumus, maigi izsakoties, absolūti neapstiprina fakti", paziņojis Talbots, uzstājoties Tallinā notikušā semināra, kas bija veltīts Amerikas un Baltijas sadarbībai.

"Mēs gribam uzcelt labāku nākotni katrai Baltijas reģiona valstij, - savu domu turpināja Klintona padomnieks. - Bet tas nozīmē, ka ir jātiecas pēc sadarbības citai ar citu, nevis jāizvirza nepamatoti apvainojumi, kas tikai pastiprina nesaskaņas", kas traucē gaišākas nākotnes celtniecību reģionā - saprotams no konteksta. Komentāri lieki.

Tajā pašā laikā Stroubs Talbots nav Krievijas nelabvēlis. Drīzāk otrādi: pagātnē viņu nereti kritizēja kā "pārāk piekāpīgu" pret Kremli. Jo pārsteidzošāk, ka draudīgais paziņojums skanējis tieši no viņa mutes. Un vēl interesantāk būtu aizrakties līdz amerikāņu demarša patiesajiem iemesliem.

Ir grūti tikt vaļā no domas, ka Talbota izgājiens ir saistīts ar tikko noslēgušos Bila Klintona vizīti Maskavā. Ne visai veiksmīgu vizīti. Nespējot panākt, ka Kremlis piekāpjas svarīgos atbruņošanas jautājumos, amerikāņi ļāva vaļu dusmām. Baltijas tēma iekrita pirmā un izrādījās diezgan aktuāla.

Ja šī loģika ir pareiza; tad visdrīzākajā laikā Vašingtona atradīs arī citus Maskavas grēciņus. Ir Čečenijas tēma, ir Balkāni un Irāka ar Irānu un Afganistāna, un Aizkaukāzs. Ne mazums uz planētas ir vietu, kur Krievija neuzvedas gluži tā, kā gribētos Vašingtonai. Un tagad tai par to teiks tieši, asi un nepamatoti. Amerikāņu diplomātijas stilā.

Maksims Jusins

"Kam zvana zvans?"

"Izvestija"

- 2000.06.03.

Neviens no deviņiem "Pērkonkrustiešu" nacistiskās organizācijas kareivjiem, kas trīs reizes spridzināja Uzvaras pieminekli Rīgā, nav nokļuvis aiz restēm - tāds ir Rīgas apgabaltiesas verdikts.

Latvijas premjers Bērziņš paziņoja, ka republikas nepilsoņiem piešķirs balsstiesības ne ātrāk, līdz to skaits samazināsies līdz 25%. Kā panākt nepieciešamo "samazināšanos" - izstumjot nepilsoņus no valsts, radot tam atbilstošus apstākļus vai arī tiem pūstot cietumā nepatiesu apvainojumu dēļ, - premjers nepaskaidroja.

Satriecoši: Rietumi, mācot Krievijai demokrātiju un ar steigu būvējot starp mums "dzelzs priekškaru", nekādi nereaģē uz to, ka Eiropas centrā nekaunīgi mīda kājām cilvēktiesības un veicina genocīdu. Kaut gan divpusēji standarti ir kļuvuši par Rietumu politikas normu. Rietumi ir pārstājuši būt par demokrātijas un cilvēktiesību garantu pasaulē. Šajā jautājumā Krievija var paļauties tikai pati uz sevi.

Tā kā Latvija spļauj virsū mūsu protestiem, Krievijai ir tiesības pieņemt daudz iedarbīgākus mērus. Es vēlreiz aicinu ieviest ekonomiskās sankcijas pret Latviju. Pārtraucot tranzītu caur Latvijas piekrasti, piespiedīs mums sakārtot savas Baltijas ostas. Redzēsim, kurš vairāk skums par zaudējumiem.

Mums nav par ko un ne par vienu nav jākaunas. Pašlaik notiekošais Latvijā attiecas uz katru eiropieti.

A. Tuļejevs

"Laimīgais smaids bija visa brauciena vērts"

"Dalarnas Tidningar"

- 2000.05.30.

Vienas nedēļas brauciens cauri bijušās Padomju Savienības daļai man bija liels piedzīvojums. Tas, ko es redzēju Latvijā, bija gandrīz vai prātam neaptverami. Visi tomēr necieš badu, lai gan bezdarba līmenis ir augsts.

Jaunieši skolā kā svešvalodas mācās vācu vai angļu valodu, un latvieši lēnām, ļoti lēnām tuvojas vidējam Eiropas līmenim.

Parasta ģimene tomēr nedzīvo pārpilnībā. Augļi ir deficīts. Visi augļi tiek importēti, līdz ar to vienkāršajiem cilvēkiem tie ir pārāk dārgi.

Kādu pēcpusdienu, kad gājām uz viesnīcu, apmēram 11 gadu vecs zēns mums pieklājīgi vaicāja, vai mums gadījumā nav saldumu. Mums diemžēl nebija, tādēļ turpinājām iet, bet tad apstājāmies un iedevām viņam dažas kronas. Redzēt zēna laimīgo smaidu par dažiem mūsu iedotajiem nieka grašiem bija gandrīz vai visa brauciena vērts.

Latvijā ir daudz vecu un skaistu baznīcu, kas tiek restaurētas. Cilvēki mēģina tās atjaunot pirmspadomju laika stāvoklī, bet tālab ir vajadzīgs laiks, jo viss darbs notiek par brīvprātīgiem ziedojumiem.

Izskatījās, ka vienīgie, kas patiešām jūtas labi, ir stārķi, kurus mēs redzējām ligzdās telefona stabu galos ceļmalās.

Ingrīda Dālheima

"Visi gaidīja Margitu"

"Dalarnas Tidningar"

- 2000.05.30.

"Falu Kuriren" devās līdzi viņas 45. palīdzības sūtījumam uz Latviju.

Visa pilsēta - tā ir apmēram tikpat liela cik Fāluna - ar nepacietību gaidīja, kad Margita un Ēriks Rapi ieradīsies ar savu četrdesmit piekto palīdzības sūtījumu.

Šoreiz tam ir jānotiek īpaši svinīgi, jo Margitai aprit 70 gadu un jau sen iepriekš bija plānota viņas sveikšana.

Pilsētas domes ēkā ir klāts brīnišķīgu sviestmaižu galds, un gatavībā ir šampanietis un orķestris.

Tad jau ierodas paši goda viesi, un svinības var sākties. Viss notiek ļoti svinīgi ar latviešu klasisko mūziku un garām runām.

Pilsētas galva Jānis Jukna, daudzu skolu un iestāžu pārstāvji - viņi visi vēlas sveikt un pasniegt ziedus un dāvanas. Visi runā par vienu lietu - ne skola, ne slimnīca nespētu eksistēt, ja nebūtu bijis Margitas un Ērika.

Sveicēji stāv rindā, un beigās Margita gandrīz vairs nav redzama aiz ziedu kalniem.

Pati jubilāre, kas par godu šai dienai ir uzvilkusi skaistu zilu kleitu, smaida un smejas, pateicas un apskauj sveicējus, kā arī atrod laiku pārmīt dažus vārdus ar ikvienu, kas viņai pienāk klāt. Beigās viņai gan šķiet, ka jampadracis ir pārāk liels. Viņai īstenībā nemaz nepatīk šādi skaļi un svinīgi sarīkojumi.

Margita ir teikusi skarbus vārdus par vienu otru līdzīgu pasākumu, kad viņai ir licies, ka dokumentu un formalitāšu kārtošana aizņem pārāk ilgu laiku.

"Viņiem palīdzība ir nepieciešama tūlīt, nevis rīt vai pēc gada", viņa apņēmīgi saka.

Kad sumināšana ir beigusies un sākas dejas, Margita ir pārģērbusies džinsās un T kreklā, uzvilkusi ērtās sporta kurpes un Maltas skolas sporta zālē pilnā sparā izdala apģērbus un citas mantas.

Viņa tomēr atzīst, ka reizēm pārņem izmisums. "Dažreiz man kļūst sevis žēl", viņa saka. Šīs sajūtas tomēr ātri pāriet, un nākamajā mirklī viņa saka, ka nespētu dzīvot, ja nevarētu nodarboties ar palīdzības sniegšanu. Nepieciešamība pēc tās taču ir milzīga.

"Ja es dzīvē varētu kaut ko vēlēties, tad tas būtu laiks. Tas ir vienīgais, kā man nepietiek. Visa cita man ir diezgan. Laiks ir vajadzīgs, lai palīdzētu, vai lai tikai uzklausītu kādu, kam klājas grūti."

Ingrīda Dālheima

"Interese par dabu vieno"

"Dalarnas Tidningar"

- 2000.05.25.

Stūres skolā viesojas skolēni un skolotāji no Hēdemūras sadraudzības pilsētas Latvijā Bauskas.

"Jauki ir redzēt, kā šeit viss izskatās. Daba Bauskā ir apmēram tāda pati kā Hēdemūrā, taču pie mums nav tik daudz kalnu", saka Bauskas rajona Codes skolas skolotāji Georgs Ostrovskis un Antra Gedrovica.

Code ar Hēdemūras Stūres skolu sadarbojas kopš 1992. gada.

"Līdz šim notika tikai skolotāju apmaiņas braucieni, taču tagad pirmo reizi līdzi ir atbraukuši arī skolēni", stāsta Jērans Sēgers, kas strādā Stūres skolā.

Pateicoties stipendijai no Pasaules dabas fonda programmas "Dabas sargs", Stūres skolā trīs dienas viesojās skolēni un skolotāji no Codes. Latviešu skolēni ir pievērsušies mežam, bet Stūres skolas sestā klase vairāk laika veltī ūdenim.

Viesi uzzināja vairāk par Hēdemūras dabu un šeit mītošajiem savvaļas dzīvniekiem, kā arī par pilsētas vēsturi un pašvaldību.

"Mēs uzkāpām arī baznīcas tornī", Jērans Sēgers piebilda.

Apmaiņas mērķis ir stimulēt bioloģijas mācīšanu, un pastāv cerības, ka apmaiņas braucieni varēs turpināties.

"Mēs esam lūguši naudu no Ulofa Palmes piemiņas fonda", Sēgers norādīja. Viņš cer, ka Stūres skolas audzēkņi un skolotāji nākamgad varēs organizēt braucienu, lai vairāk uzzinātu par Bauskas dabu.

"Daudzas mūsu skolēnu ģimenes pārtiek no lauksaimniecības un mežapstrādes", paskaidroja Antra Gedrovica. Viņa vēl stāstīja, ka mežu ugunsgrēki Bauskas rajonā pašlaik radot lielas problēmas.

Ingmarija Juhansone

"Latviešu skolēni iegūst zināšanas Mūrā"

"Dalarnas Tidningar"

- 2000.05.31.

Praktiskā novirziena ģimnāzijas audzēkņi ārzemēs studē ne tik bieži kā tie, kas apgūst teorētisko programmu.

Tieši tādēļ Svētā Mikaēla skola vēlas paplašināt savu apmaiņu ar Latviju.

"Mēs turpināsim uzturēt kontaktus", teica skolotājs Ulle Jobs.

Pagājušo otrdien pēc astoņām Latvijā pavadītām dienām mājās atgriezās 14 Mūras skolēni. Nākamajā dienā 15 ģimnāzisti no Latvijas ieradās Mūrā, kur uzturēsies tikpat ilgu laiku. Trešdien viņi brauks atpakaļ.

Latviešu jaunieši ir no Jāņmuižas ģimnāzijas, kas atrodas apmēram 100 kilometru uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas Rīgas. Gluži tāpat kā Mūras skolēni, šie latvieši iegūst praktisku izglītību - viņi mācās viesnīcu un restorānu, kravas mašīnu un celtniecības programmā. Katru jomu pārstāv pieci ģimnāzisti, tātad kopā iznāk 15. Šī apmaiņa ir sadarbības turpinājums, kas sākās ar Skangales projektu, kura ietvaros Dālarnas skolēni no dažādām celtniecības mācību programmām devās uz Latviju, tajā pašā laikā latvieši ieradās Dālarnā.

Lai apmeklētu Latviju un uzņemtu viesus no turienes, ir jāiegulda gan darbs, gan nauda. Tikai lidojumi vien Skangales projekta laikā izmaksāja 900 000 kronu. Šo naudu ģimnāzijai nāksies vākt pašai vai lūgt no pašvaldības. Klāt nāk arī zināms ar šo apmaiņu saistīts administratīvais darbs.

Tomēr skolotājs Ulle Jobs, kas pats piedalījās pēdējā braucienā, uzskata, ka pūles ir tā vērtas.

"Daudzi no šiem skolēniem nav bijuši ārzemēs. Šī viņiem ir iespēja ierasties citā valstī un praktiski lietot savas angļu valodas zināšanas."

Ulle Jobs labprāt gribētu, lai katru gadu notiek viens brauciens uz Latviju.

"Es jau tagad dzirdu, ka astotās klases skolēni vaicā, kad pienāks viņu kārta braukt", viņš saka.

Martins Ulsons

"Zviedru tekstils rada jaunas darba vietas"

"Dagens Nyheter"

- 2000.06.06.

Ekspansija Baltijas valstīs. Gandrīz viss saražotais tiek eksportēts uz Rietumiem.

Zviedrijas tautsaimniecība plešas uz Baltijas valstīm. Bankas, apsardzes uzņēmumi, benzīna uzpildes stacijas, pārtikas produktu tirdzniecība un preses izdevumi lielā mērā atrodas zviedru vai skandināvu rokās.

Skandināvi ir arī ieguldījuši ražojošajā rūpniecībā. Bieži runa ir par samērā maziem projektiem papīra vai kokmateriālu jomā, kas atrodas uz vietas vai kaimiņvalstī Krievijā.

Tagad ar Zviedrijas palīdzību attīstās arī tekstilrūpniecība. Daļa ražotāju, kā, piemēram, "Fristads" Burosas pilsētā, uzskata, ka Latvijā jau ir pārāk lielas algas un tādēļ dodas tālāk uz Krieviju un varbūt Ukrainu.

Tukumā, mazā apdzīvotā vietā stundas braucienā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas, Sollentūnas uzņēmumam "Snickers" ir jaunuzbūvēta fabrika, kurā izgatavo darba apģērbus. "Snickers Workwear" šeit darbojas jau astoņus gadus. 1993. gadā tika nodibināts uzņēmums "Snickers Production Latvia" SIA. "Snickers" īpašnieks ir Mati Vīo.

Tukuma fabriku kopš paša sākuma vada tekstila skolotāja no Somijas Aino Vītasāri, kura inženieres izglītību ieguvusi Zviedrijā. Tagad "Snickers" ir lielākais nodokļu maksātājs Tukumā un nodarbina 150 cilvēku.

Jaunajā koncerna "Skanska" uzbūvētajā fabrikā visi atrodas vienuviet, tomēr ir arī piegādātāji, piemēram, citas tekstilfabrikas, kas dažkārt izpilda "Snickers" pasūtījumus. Tādējādi Tukumā kopumā ir nodarbināti 400 cilvēki un visā Latvijā apmēram 500.

Uzņēmumu "Snickers" iespējams raksturot kā Latvijas darbaspēka eksportu. Veseli 99,9% produkcijas (900 000 apģērbu gabalu gadā) tiek eksportēti. Izejvielas - audumus un rāvējslēdzējus - importē.

"Mēs neuzdrošināmies audumus iepirkt šeit, jo tiem taču ir jābūt izturīgiem", Vītasāri komentē.

Līdz ar to Latvijas loma ir ierobežota, paliekot vienīgi par ražotāju. Piegrieztnes ar datora modemu tiek saņemtas no Zviedrijas. Tās atļauts nedaudz mainīt atbilstoši lielumiem, taču nekāda modelēšana te nenotiek.

Šāda ir modernā tekstilrūpniecība. Ražošana ir sadalīta dažādās grupās, un nākas veikt arī darbā neesošo kolēģu darba uzdevumus.

Šūšanas zālē ir jauka un ģimeniska sajūta, un Aino Vītasāri runā par savām "meitenēm". Te strādā gan latvietes, gan krievietes, visas ir koķeti ģērbušās, un viss ir tīrs un kārtīgs.

Aino Vītasāri rāda ēdamzāli ar mikroviļņu krāsnīm un dušas telpu, kas tiek cītīgi izmantota. Ne visās Tukuma vecajās koka ēkās ir vannas istabas, daudzās nav pat karstā ūdens.

Vidējā alga ir mazliet augstāka nekā valstī vidējā, kas ir 200 latu jeb 3000 zviedru kronu.

Aino Vītasāri ir izdevies jaunajai fabrikai atrast labu vietu pašā pilsētas centrā. Viņa norāda, ka ar pilsētas iestādēm sarunas risināt ir nogurdinoši, jo viss velkas bezgalīgi ilgi. Viņa saka, ka kukuļus tomēr neesot nācies dot. Viņa turklāt māca savus padotos, ka nodokļi ir jāmaksā un ka nedrīkst saņemt oficiālo un "neoficiālo" algu. Vispār gan pastāv uzskats: ja tu maksā nodokļi, tad neesi īsti gudrs.

Atšķirībā no citiem šajā nozarē strādājošajiem uzņēmumiem viņa ir iegādājusies pilnīgi jaunas fabrikas iekārtas. Aino norāda, ka tās nolietojas tik strauji, ka nav nekādas jēgas pirkt lietotas mašīnas.

Apgrozījums ir 8 miljoni latu, kas atbilst vairāk nekā 120 miljoniem kronu. Peļņa pagājušajā gadā bija 144 000 latu. Pirmajos gados "Snickers" saņēma zināmus nodokļu atvieglojumus.

Dīsa Hostade

"Pilsoņu karš ir komunistu interesēs"

"Subbota"

- 2000.06.02.

Aizbraucis no Rīgas, bijušais Latvijas interfrontes līderis Igors Lopatins Krievijā kļuvis par dižu komunistu vadoni, tomēr Latviju neaizmirst un pat raksta apskatus par Baltiju avīzei "Glasnostj".

Pie Komunistisko partiju savienības - PSKP Maskavas rezidences durvīm nav izkārtnes, tādēļ nezinātājs diezin vai spēs atrast ceļu uz Vissavienības komunistisko partiju. Arī iekštelpas atgādina parastu ofisu: eiroremonts, modernas mēbeles, datori. KPS-PSKP līdera vietnieka Igora Lopatina kabinetā pie sienas karājas milzīga Baltijas karte.

 

PSKP - tas vēl arvien skan

Igors Lopatins apgalvo, ka no Latvijas nav aizbraucis pēc savas gribas, bet gan saskaņā ar KPS-PSKP padomes lēmumu. Esot nodevis Latvijas valstij savu Rīgas dzīvokli, ko savulaik saņēmis no PSRS Aizsardzības ministrijas. Tagad viņi ar sievu Raisu Mihailovnu, arī bijušo interfrontes aktīvisti, dzīvo netālu no Maskavas - Tverā, kur koncentrēta galvenā I.Lopatina politiskā darbība.

Tagad viņš ir bijušā PSKP CK sekretāra, Politbiroja locekļa, amnestētā pučista Oļega Šeņina tuvākais līdzgaitnieks. Kā apgalvo Igors Valentinovičs, KPS-PSKP šobrīd labi pazīst pat ASV, Kanādā un visās Eiropas zemēs. "Visciešākie kontakti mums ir ar Korejas Darba partiju, kubiešu biedriem, Grieķijas un Sīrijas kompartijām," stāsta Igors Lopatins.

Viņš lepojas ar to, ka darbojas kā politiķis "savienības mērogā" - KPS-PSKP ietilpst 22 komunistiskās partijas un kustības, kas aizvadītajos gados izveidotas bijušajā PSRS teritorijā.

Pavisam KPS-PSKP, kas reģistrēta Baltkrievijas Tieslietu ministrijā, apvieno vienu miljonu 200 tūkstošus komunistu.

Pēc Lopatina domām, tas ir vairāk nekā pietiekami.

- Atcrēsimies 1991.gada augusta rūgto pieredzi: tad valstī bija apmēram 20 miljonu komunistu. Bet kur viņi ir tagad un kas viņi ir šobrīd? Daudzi tīri formāli kabatā nēsāja partijas biedra karti, bet komunists - tā vispirms ir idejiskā pozīcija. Protams, arī pašlaik ir tādi, kuri vienkārši piesmērējušies klāt, taču vairākums ir īsti komunisti.

 

Ceļš uz vienotu savienību

KPS-PSKP pozitīvi izturas pret jauno savienoto valsti uz Krievijas un Baltkrievijas bāzes. Taču, kā pārliecināts I.Lopatins, tas nav valstu līderu nopelns.

- Jeļcins un Lukašenko, runāsim bez aplinkiem, radīja savienotu valsti nevis pēc savas, bet gan pēc tautu gribas. Un pašlaik vairākums Kirgīzijas, Tadžikistānas, Armēnijas, es nemaz nerunāju par Baltkrieviju, iestājas par tautu apvienošanos atjaunotas savienības sastāvā. Tādēļ pat tādu variantu, kad Jeļcins piekrita slēgt savienības līgumu ar Baltkrieviju, mēs vērtējam kā panākumu. Un, lai gan saprotam, ka bez sociālistiskās attīstības ceļa uzvaras jaunās savienības nebūs, taču, kā saka, no sliktas aitas labs arī kušķītis vilnas...

- Kāpēc tad Jeļcins agrāk neieklausījās tautas domās - teiksim, 1993.gadā?

- Tad viņam bija jāiegūst vienpersoniska vara. Viņš to arī ieguva, patriecot likumīgi ievēlēto Augstāko padomi. Bet tagad bija spiests ieklausīties, jo tas vispirms ir Rietumu interesēs.

Pats Lopatins palepojās ar apbalvojumu: par līdzdalību 1993.gada oktobra notikumos viņš no PSRS tautas deputātu kongresa pastāvīgā prezidija priekšsēdētājas Saži Umalatovas rokām saņēmis Sarkanās zvaigznes ordeni. Taisnība, sīkāk neko nestāsta, jo KF Ģenerālprokuratūrā un Latvijas Ģenerālprokuratūrā nav atdzisusi interese par krimināllietām, kas iesāktas pēc 1993.gada notikumiem.

- Jums nepatika iepriekšējais Krievijas prezidents. Bet kā jūs vērtējat jauno?

- Es neticu, ka cilvēks, kuru izvirzījis pašreizējā režīma galva, var tiekties pēc kā cita. Putins ir Jeļcina darbu turpinātājs. Viņš ir jaunāks, enerģiskāks, rafinētāks, tādēļ vēl bīstamāks.

 

Šis uz kompromisiem

gatavais Zjuganovs...

- Rietumu analītiķi pieļāva iespēju, ka KFKP līderis Zjuganovs var piedalīties jaunajā valdībā.

- Es arī to neizslēgtu. Un nedod, Dievs, ja tas notiktu, tad KFKP pilnīgi zaudētu darba tautas aizstāves seju. Lai gan Zjuganovs ir mūsu Padomes izpildkomitejas loceklis, taču viņam no mums jāuzklausa diezgan barga kritika. Mūs neapmierina viņa idejiskā nenoteiktība, centieni novirzīties uz centra pusi un tieksme uz kompromisiem ar varu. Ja tu sauc, ka tas ir prettautisks režīms, tad kādēļ gan apstiprināt valsts budžetu? Visā pasaulē pastāv politikas likumi: partija, kas atrodas stingrā opozīcijā,vienmēr balso pret to budžetu, ko izvirzījusi varas partija. Bet es neatceros gadījuma, ka, izteikdama protestu, KFKP būtu aizgājusi no sēdes vai pieprasījusi Valsts domes atlaišanu.

- Bet tas varētu saasināt situāciju valstī un pat izraisīt pilsoņu karu...

- Tas ir mūsu interesēs. Stabilitāte kā kapsētā ir izdevīga vienīgi režīmam. Bet mums ir izdevīga tieši stāvokļa destabilizācija. Tādēļ, ka visā pasaulē vēl nav bijis gadījuma, kad komunisti buržuāziskā valstī būtu nonākuši pie varas parlamentārā ceļā.

Es nesaku, ka tam jābūt pilsoņu karam: liela asinsizliešana un pārējais. Mēs jebkurā gadījumā nekad nebūsim asinsizliešanas iniciatori. Taču tā ir taisnība, ka darbaļaužu nokļūšanai pie varas revolucionārais ceļš ir vienīgais. Cita runa - kādā formā šī revolūcija varētu būt.

- Kādēļ, jūsuprāt, Zjuganovs neuzvarēja šajās prezidenta vēlēšanās?

- Viens no iemesliem ir šī viņa pozīcijas nenoteiktība, pārliekā manevrēšana. Viņš saņēma savus 30 procentus. Taču gandrīz trešdaļa vēlētāju nepiedalījās balsošanā, jo šajā situācijā netic nekam.

KPS-PSKP vadība ir pārliecināta, ka vairumā bijušās PSRS republiku tauta neizbēgami celsies cīņai, jo 80 procentu iedzīvotāju dzīvo aiz nabadzības robežas. Saskaņā ar I.Lopatina prognozēm Krievijā, neraugoties uz valsts galvu maiņu, situācija var saasināties jau šogad. Bet Ukrainā jau ir sarežģīts stāvoklis: tur, pēc viņa domām, "viss iet uz pilsoņu karu" ar labējiem nacionālistiem.

 

Nostalģija pēc Latvijas

Igors Valentinovičs neslēpj, ka skumst pēc Latvijas, kur dzīvojis dažādā laikā: pirmoreiz piecdesmitajos gados, bet pēc tam no 1986. līdz 1995.gadam.

- Man par Latviju ir vispatīkamākās atmiņas. Par spīti visam. Es uzskatu, ka tādu, kas ir pretkrieviski, pretpadomiski noskaņoti, ir kādi 15-20 procenti Latvijas iedzīvotāju. Tādu kā mans senais oponents Dobelis. Lai gan Dobelis manī pat izraisa cieņu, tādēļ, ka viņš vienmēr ir atklāti paudis savus uzskatus atšķirībā no tiem, kuri no komunistiem pārkrāsojušies par nacionālradikāļiem. KPS-PSKP ik nedēļu gatavo apskatus par sociālekonomisko un politisko stāvokli Baltijas valstīs. Bet laikrakstā "Glasnostj" ir nodaļa "Baltijas panorāma", kurā ir arī Lopatina ieguldījums.

- Mums nav vienalga, cik strauji notiks Latvijas, Lietuvas un Igaunijas integrācija NATO. Kaut gan rezultātā to izšķir tauta. Bet viss vēl var pavērsties kā 1940.gadā, kad vairāk nekā 90 procentu iedzīvotāju atzina padomju varu un bija par pievienošanos Padomju savienībai.

Latvija neizbēgami tieksies uz Krieviju. Jo tā taču ir atkarīga no tās dabas resursiem, ir saistīta ar to gan teritoriāli, gan ar savām slāviskajām saknēm. Lai kā arī nacionālradikāļi censtos mainīt republikas nacionālo sastāvu, tomēr vairāk nekā 40 procentu ir nelatvieši.

- Kā jūs vērtējat tiesas procesus pret Lielā tēvijas kara un NKVD veterāniem?

- Jau sen zināms, ka fašisms ir nacionālisma galējā pakāpe. Es domāju, ka Rietumiem fašisms šajā republikā nav izdevīgs un viņi to nepieļaus.

- Bet pagaidām pie kārtības sauc vienīgi Krievija...

- Nu kādēļ? Arī Eiropas Padome dažkārt kaut ko ņaud. Domāju, ka tīrā fašistiskā režīma Latvijā tomēr nebūs, bet būs tāds nacionālradikāls režīms. Līdz tam laikam, kamēr Krievija nesāks apņēmīgi rīkoties, lai izdarītu ekonomisku un politisku spiedienu uz Baltijas republikām.

 

Dosjē

Igors Valentinovičs Lopatins. Atvaļināts aviācijas puulkvedis, 37 gadus dienējis PSRS bruņotajos spēkos. 1988.-1990.gadā bija Latvijas PSR internacionālās darbaļaužu frontes republikas padomes priekšsēdētājs. Pēc tam vadījis PSRS interkustības centrālo koordinācijas padomi. Pēc 1991.gada augusta noteikumiem, kad Latvijā interfrontes un kompartijas darbība tika aizliegta, kļuva par vienu no Latvijas komunistu savienības organizētājiem un vadītājiem. 1995.gadā pārcēlies no Rīgas uz Krieviju.

Komunistisko partiju savienības - PSKP padomes priekšsēdētāja vietnieks. Ir starptautiskās komitejas "Par tautu savienību un brālību" loceklis.

Tatjana Kolguškina

"Ministru algas Baltijas valstīs"

"Subbota"

- 2000.06.02.

Amats Darba alga latos

Latvija Lietuva Igaunija

Premjerministrs 650 1223 1349

Ministrs 540 1019 1145

Šeit uzrādītas tikko apstiprinātās igauņu valstsvīru algas. Igauņu ministriem paredzēti arī reprezentācijas līdzekļi 20 procentu apmērā no pamatalgas. Latvijas ministriem reprezentācijai tiek iedalīta fiksēta summa - 55 lati mēnesī. Interesanti, ka deputātu darba algas visās trijās Baltijas valstīs ir apmēram vienādas - 550-650 latu mēnesī. Citiem vārdiem runājot, kaimiņzemēs deputāts pelna divreiz mazāk nekā ministrs, bet pie mums - tikpat.

"NATO baltiešiem ir atvērta"

"Die Presse"

- 2000.06.09.

Tallinā ASV un Baltijas valstis apstiprināja savstarpējo sadarbību.

Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess uzsvēra ASV klātbūtnes svarīgumu Baltijas jūras reģionā. Savukārt ASV ārlietu ministra vietnieks Stroubs Talbots bija apmierināts ar baltiešu progresu un uzsvēra, ka neviena Eiropas demokrātija "vēsturisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ" nedrīkst tikt izslēgta no iestāšanās aliansē. ASV sadarbība ar Igauniju, Latviju un Lietuvu saskaņā ar "ASV-Baltijas hartu" baltiešiem pagaidām ir kā mierinājuma plāksteris pret vēl neizpildāmajām NATO ambīcijām.

"NATO šķīrējtiesnesis Putins"

"Die Welt"

- 2000.05.29.

Eiropieši ir atzinuši, cik maza ir viņu ietekme uz ASV lēmumu par nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu (NMD).

Daudzos jautājumos NATO patiesi ir vienlīdzīgo alianse, taču ne visos. Un daudz spēcīgākā ASV nepieciešamības gadījumā lēmumus pieņem viena pati arī tur, kur Eiropa patiesi spēj ietekmēt. Slikti eiropiešiem tas nav, jo ASV virsvadība viņiem dāvā drošību un līdz ar to arī labklājību. Taču tas atstāj dīvainu iespaidu, cik maz eiropieši izprot ASV domāšanu drošības politikā - un otrādi. Lai arī cik draudzīgi NATO dalībvalstu ārlietu ministri nerunātu tikšanās reizēs, viņi tomēr cits citā neieklausās.

Darīt to, kas ir izdarāms: tas, kā šķiet, ir noteicošais amerikāņu domāšanā. Turpretī eiropiešu kursu nosaka: labāk saglabāt to, ko var saglabāt. Kāds vecs līgums no citiem laikiem aizliedz jaunu pretraķešu aizsardzību? Labāk to neaiztikt, jo sekas ir grūti paredzamas. Nesen amerikāņu ieinteresētība jaunā high tech aizsardzībā skaidri parādīja, ka NATO eksistē divas kultūras.

Tikai krievi spēj izveidot tiltu starp šīm atšķirīgajām kultūrām. Lai gan ne tā kā agrāk - ar militāro varu. Tad, ja Maskava noslēgs mieru ar raķešu plānu, arī eiropieši ar to samierināsies, jo viņi visvairāk baidās nodarīt kaitējumu attiecībām ar Krieviju. Ja Putins amerikāņiem atļautu, tad "NMD būtu pavisam cita lieta", saka Vācijas un Francijas ārlietu ministri. Viņiem ir taisnība; viņi te neko daudz izdarīt nespēj. Eiropieši pamatoti vēlas stingrāk ņemt pašu rokās militāro un politisko drošību. Taču tad, kad runa ir par starptautisko stabilitāti, jaunā pasaule tomēr ļoti līdzinās vecajai: noteicēji ir amerikāņi un krievi, bet eiropieši orientējas pēc viņiem.

Nikolauss Blome

"Mashadova slepenie arhīvi"

"Komsomoļskaja pravda"

- 2000.06.03.

Šos dokumentus Krievijas Federālās drošības padomes darbinieki atrada aprīlī un maijā čečenu kaujinieku pamestajās bāzēs Urusmartanā un Šali.

Šeit publicēti fragmenti no Čečenijas republikas prezidenta Aslana Mashadova "Aicinājuma modžahediem un vienkāršajai tautai". Mashadovs to nolasīja 2000. gada aprīļa beigās.

 

Par kara iemesliem

Krievijas specdienesti visur iesūtījuši savu aģentūru un savus cilvēkus. Daudzi iekrīt viņu provokācijās: modžahedi un pat viņu komandieri. Ir pat gadījumi, ka viņi uzstājas Krievijas masu informācijas līdzekļos, neaptverdami visas šausmas un kaunu, neatklādami savas sejas.

Es gribu jums izskaidrot situāciju un izdarīt nelielu orientāciju, ja vien jūs esat ar mieru mani uzklausīt.

Es bieži domāju un uzdodu sev jautājumu par Čečenijas kara sākuma iemesliem.

Viņi (Krievija) atrada mūsu vidū 2-3 cilvēkus (nodevējus) un sazvērestībā ar viņiem sāka karu Čečenijā. Un tas notika tāpēc, ka mūsu attiecības ar Krieviju bija nenoteiktas, un viņi arī negribēja noteikt mūsu statusu, tas viņiem nebija vajadzīgs.

Iemesls ir tāds: 1999. gada oktobrī-novembrī karam jebkurā gadījumā bija jāsākas, viņi pat savos masu informācijas līdzekļos par to runāja, kad līdz vēlēšanām bija atlicis pusgads, un vēlēšanām vajadzēja notikt, kā viņiem būtu gribējies. Un viņiem vajadzēja iepriecināt savu Krievijas tautu ar čečenu tautas iznīcināšanu. Viņiem (krievzemiešiem) bija prieks, kad tika iznīcinātas mūsu slimnīcas un skolas. Šajos mēnešos karam tā vai citādi bija jāsākas, Krievija pastiprināti tam gatavojās. Visa Jeļcina komanda tajā skaitā.

 

Kā sākās karš?

Trīs gadus Krievija masu informācijas līdzekļos veidoja sabiedrisko domu par mums. Mūs iztēloja kā bandītus un noziedzniekus.

Specdienesti - kā Krievijas, tā arī islāma valstu un rietumvalstu specdienesti - nosūtīja uz Čečeniju savus pārstāvjus ar uzdevumu ņemt ķīlniekus, nogalināt, laupīt, bet pēc tam vainu uzvelt čečeniem.

Krievija gribēja, lai Čečenijā sāktos pilsoņu karš, lai realizētu "afgāņu variantu", un tam bija visi priekšnoteikumi, taču simtprocentīgi to izdarīt viņiem neizdevās.

Lai īstenotu šīs idejas, viņiem palīdzēja Krievijas aģents un rokaspuisis muftijs Ahmeds Kadirovs. Viņi centās sašķelt tautu no iekšienes, organizējot mītiņus, sanaidojot lauku komandierus, organizējot nolaupīšanas un zvēriskas slepkavības. Ar Krievijas specdienestiem priekšgalā tika organizēta Vlasova un Saitova nolaupīšana. Pēc tam sākās provokācijas uz robežas ar Ingušiju un Osetiju, kā arī Dagestānu un Stavropoli.

Viņi paši rīkoja sprādzienus Maskavā, Volgodonskā un citās vietās. Kad ar to nekas neiznāca, sākās notikumi Dagestānā. Ar to mūsu tā saucamie čečeni tikai palīdzēja Krievijai. Un, lūk, tagad pie mums šeit ir "starptautiskais terorisms", un Ladens ir šeit un visi pārējie.

 

Par saviem miera centieniem

Kā vien spēdams, es atrunāju kaujiniekus, lauku komandierus no karadarbības. Redzot, ka es kaut kā bremzēju kaujiniekus, radās ideja: Dagestāna - Botliha- Novolakskas rajons.

Viss tas bija sarunāts ar dažiem čečenu lauku komandieriem. Viņi, krievi un dagestāņi, vienojās ar tā saucamajiem "čečeniem", ka dagestāņi sāks nekārtības, čečeni ies palīgā, krievi sāks viņus no turienes dzīt laukā un ... karš būs sācies.

Es Kadirovu un citus centos vest pie prāta, apstādināt, taču neviens nepaklausīja. Kadirovs bez kauna un goda sarīkoja terora aktu pats pret sevi. Viņš vainojams savu radinieku (bijusī apsardze) nāvē, un es viņam tieši acīs pateicu, ka viņš "spēlē" netīri, ka viņš ir kāda aģents. Specdienesti speciāli tika atstājuši Kadirovu, lai destabilizētu stāvokli, veicinātu karu.

Es arī Jamadajevus un visus pārējos lūdzu neuzķerties uz provokācijām. Visus, ko es no sevis atgrūdu, pievilka tādi kā Jamadajevs un pārējie (kas gatavi iet ar ieročiem pret mani)!

Daudzi saka, ka es šo karu būtu varējis it kā novērst, ja būtu piezvanījis Vološinam un atzinies, un piekritis, ka mēs esam teroristi, agresori, bandīti, lai visas pasaules priekšā paziņotu, ka ne Ļebeds, ne Putins, ne Berezovskis, ne Kvašņins nav vainīgi, bet vainīgi esam tikai mēs. Viņiem tas viss bija vajadzīgs, lai attaisnotu savu rīcību. Pat Sergejs Kovaļovs par to runā.

 

Par vēlēšanām Čečenijā

Krievi paziņoja, ka rīkos krievu prezidenta un deputātu vēlēšanas. Tas viņiem neizdosies. Pat Helsinkos par Putinu smējās, kad viņš sacīja, ka Čečenijā prezidents ticis neleģitīmi ievēlēts pretrunā ar KF Konstitūciju. Viņam sacīja: kā tad tā, jūs (Krievija) taču zināt, ka vēlēšanas notika, klātesot gan Eiropas, gan Krievijas novērotājiem, jūs paši sūtījāt apsveikuma telegrammas.

Viņi jau arī agrāk mēģināja izvirzīt Zavgajeva, Hadžijeva, Avturhanova, Hasbulatova kandidatūras, taču ar to tikai smīdināja tautu, bet tagad atkal cenšas izvirzīt Saidulajevu, Deņijevu, Kadirovu. Šos cilvēkus vispār tauta neatzīst un negrib par viņiem neko dzirdēt. Viņi neder. Es viņiem sacīju, lai viņi nesmīdina tautu ar šīm vēlēšanam, prezidenta pārvaldi. Aiz manis stāv 20 tūkstošu karavīru - modžahedu. Kā viņi domā tos apturēt? Ne Košmans, ne tie "āži", kas ir ap viņu, nezina, kā un ko darīt. Šie Kadirovi un citi viņam līdzīgie roklaižas ... viņiem atlikusi piegulēta cilvēka loma.

"Vai Krievijai tiks parādīta sarkanā karte?"

"Der Standard"

- 2000.05.24.

Vīnes Ludviga Bolcmana Cilvēktiesību institūta vadītājs profesors Haness Treters domā, ka tad, ja Eiropas Padome par spīti karam Čečenijā attiecībās ar Maskavas režīmu joprojām piekops "ērto kursu", tā apdraudēs savu politisko ticamību.

Eiropas Padomes mītnē Strasbūrā emocijas sit augstu vilni. Parlamentārā sapulce un Ministru komiteja nav vienisprātis jautājumā par izturēšanos pret Krieviju tās sistemātisko cilvēktiesību pārkāpumu dēļ Čečenijā. Jau 1996. gadā Padomē notika spēcīgi strīdi par Krievijas uzņemšanu Eiropas Padomē. Kas ir noticis tagad, un kas ir likts uz spēles?

6. aprīlī Parlamentārā sapulce - pamatojoties uz redzēto Ziemeļkaukāzā - Ministru komitejai rekomendēja Krieviju izslēgt no Eiropas Padomes, ja nekavējoties netiks mēģināts panākt pamieru Čečenijā, kā arī netiks sākts politiskais dialogs ar čečenu iedzīvotāju pārstāvjiem un ja līdz 31. maijam netiks panākts "būtisks, ātrs un acīmredzams" progress. Vienlaikus Krievijas delegācijai tika atņemtas balsstiesības un Eiropas Padomei ieteikts pret Krieviju izvirzīt apsūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Ministru komitejas reakcija 10. maija sēdē bija šāda: lai gan līdz noteiktajam laikam nav panākts atzīmēšanas vērts progress, tā pret Krieviju izturējās kā ar samta cimdiem: vairs ne tikai kā netika nosodīta nepanesamā militārā rīcība Čečenijā, bet pozitīvi tika vērtēta arī virkne Krievijas izteikumu par situācijas uzlabošanos, piemēram, Putina solījums, ka visi cilvēktiesību pārkāpumi tiks izskatīti, kā arī ārlietu ministra apgalvojums, ka Krievija tiecas panākt mierīgu (!) krīzes atrisinājumu.

Šķiet, ka Ministru komiteju ir ietekmējis arī tas, ka sarīkots kopējs seminārs par federālismu (!) un bija iespējams (!) realizēt Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra un Eiropas pretspīdzināšanas komitejas pārstāvju vizītes, neiedziļinoties to rezultātā.

Šāda "reālpolitika", ja netiks ievēroti prioritārie mērķi un pamatprincipi, var Eiropas Padomi novest līdz ticamības krīzei: kā viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem ir definēta "cilvēktiesību un pamatbrīvību attīstīšana un aizsardzība". Eiropas Padomes statūtu 3. pantā ir teikts, ka katrai valstij ir jāievēro tiesiskas valsts pamatprincipi un jāgarantē cilvēktiesības visiem tās teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem.

Šo pienākumu izpildes kontrolei 1950. gadā Romā tika parakstīta Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECK), ko šodien ir ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis.

 

Pārbaude praksē

Līdz ar vēl dažu vienošanos parakstīšanu par cilvēktiesībām Eiropas Padome latiņu pacēlusi vēl augstāk. Šodien spēkā esošos augstos RCTK cilvēktiesību standartus laika gaitā varētu attīstīt tālāk, jo tiesiskās kārtības rīcībā dalībvalstīs, kas Padomē ir uzņemtas līdz 1989. gadam, ir kopējas konstitucionālās un pamattiesību tradīcijas, kas arī balstās uz ECTK.

Attiecībā uz Viduseiropas un Austrumeiropas reformvalstīm ņēma vērā to, ka tām ir modernas konstitūcijas un tur notiekošās nepārtrauktās politiskās pārmaiņas rada priekšnoteikumus, lai pakāpeniski pielāgotos Eiropas demokrātiskajiem, tiesiskas valsts un cilvēktiesību standartiem, bet līdz ar Krievijas (un citu problēmu valstu, piemēram, Gruzijas un Ukrainas) uzņemšanu šie pamatnoteikumi vieglprātīgi netika ņemti vērā. Pašreiz Krievija neievēro ne jau minētos, ne arī līdzdalībai Eiropas Padomē nepieciešamos standartus. Karu Čečenijā un tā laikā izdarītos rupjos cilvēktiesību pārkāpumus un humāno tiesību neievērošanu nevar attaisnot ne ar terorisma apkarošanu, ne arī ar valsts suverenitātes un integritātes sargāšanu. Krievija nav izturējusi pārbaudi praksē.

 

Par agru, par vēlu

Ir jābaidās, ka Ministru komiteja to visu neņems vērā un neatteiksies no ērtās izturēšanās, ja vien Krievija politiku Čečenijā nesaasinās vēl daudz vairāk un neturpinās signalizēt par "labo gribu".

Jau tagad ir skaidrs, ka dalībvalstis tieši nespēj ietekmēt attīstību Krievijā un ka pat tad, ja Putins izrādīs pretimnākšanu Eiropas Padomes prasībām, nekas pašreizējā cilvēktiesību deficītā nemainīsies.

Un tomēr es uzskatu, ka Krievijas uzņemšana Eiropas Padomē notika par agru un tāpēc tagad, ņemot vērā notikumus Čečenijā un nelabvēlīgās prognozes, ir nepieciešamas kursa korekcijas. Krievija ir jāizslēdz no Eiropas Padomes, jo tā nopietni neizturas pret "eiropeiskajām vērtībām". Arī tad no EP, ES un EDSO puses varēs izdarīt spiedienu.

Taču, lai nepieļautu pārpratumus, ir jāsaka, ka Krievija pieder pie Eiropas vēsturiski, politiski, ekonomiski, kultūras ziņā un daļēji arī ģeogrāfiski. Tā pieder arī Eiropas Padomei - tikai ne šodien. Eiropas Padomei vairāk nekā jebkad ir jāpievērš uzmanība pašas nozīmei. Pietiekami grūti, vienlaikus nepiekāpjoties, kas draud mīkstināt ar pūlēm izcīnītos cilvēktiesību standartus, jau ir palīdzēt reformvalstīm veiksmīgi īstenot pielāgošanās procesu.

To paplašināšana un nosargāšana jo svarīgāka ir tāpēc, ka ES pašreiz cīnās par pašas cilvēktiesību profilu un tās ārpolitikā līdz šim cilvēktiesībām ir bijusi tikai otršķirīga loma.

Galvenā Eiropas organizācija cilvēktiesību un tiesiskas valsts attīstīšanai un ievērošanai ir Eiropas Padome. Taču ar Krieviju kā dalībvalsti tai draud vērtības zaudēšana.

Krievijai izslēgšana no Eiropas Padomes būtu skaidrs signāls jaunai iekšpolitikas un cilvēktiesību politikas orientācijai un līdz ar to vienlaikus arī izdevība veidot jaunas attiecības ar Eiropu.

Haness Treters

"Jauna stratēģiskā ēra"

"Le Monde"

- 2000.06.06.

Aukstā kara beigas nepārtrauca stratēģiskās diskusijas starp Savienotajām Valstīm un Krieviju.

Pēdējā turklāt mantoja PSRS kodolarsenālu. Gan ideoloģiski, gan politiski samierinājušās, Vašingtona un Maskava vēl arvien pielīdzināja viena otrai tūkstošiem kodolgalviņu, lielākoties lai apdraudētu viena otru. Šādas smalkas filozofijas pamatā vienmēr ir bijusi vienkārša loģika: tu man neuzbruksi, ja sapratīsi, ka es varu tevi iznīcināt. Vairāk vai mazāk veiksmīgi turpinās sarunas par kodolatbruņošanos; reizē ar START-3 tās ļaus paralēli samazināt abu pušu atomiznīcināšanas līdzekļus. Stratēģiskās diskusijas pavada mūzika, kas pārāk neatšķiras no aukstā kara pavadījuma.

Tā tomēr nav taisnība. Desmit gadu pēc PSRS sabrukuma stratēģiskajās diskusijās ir notikušas radikālas pārmaiņas. Bils Klintons, būdams Maskavā 3. un 4.jūnijā, ir oficiāli izvirzījis jaunos nosacījumus Vladimiram Putinam, kas tos ir noraidījis. Amerikāņu prezidents mājastēvam izteicās, ka Savienotās Valstis pašlaik pārāk nebaidoties no Krievijas raķetēm. Par Vašingtonai bīstamām valstīm viņš nosauca Ziemeļkoreju, Irānu vai Irāku, kas kodolieroču izplatīšanas apstākļos visas būtu spējīgas raidīt pret Ameriku raķeti, aprīkotu ar kodolgalviņu. Klintons apgalvo: lai to nepieļautu, Savienotās Valstis vēlas izveidot stratēģisko aizsegu, kas būtu apgādāts ar pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Putins pieklājīgi atbildēja, ka uzskata amerikāņu bailes par pārspīlētām, tomēr vienlaicīgi arī vēlētos to apspriest ar Savienotajām Valstīm.

Krievi, ķīnieši un arī eiropieši saskata pašreizējā stratēģiskajā arhitektūrā bīstamas plaisas.

Amerikāņu teritorijas neaizskaramība ievērojami samazina krievu vai ķīniešu kodolarsenāla politisko un militāro nozīmi, pamudinot Maskavu un Pekinu nostiprināt savus triecienspēkus, lai pārliecinātos par savu spēju lauzt Savienoto Valstu aizsegu. Vācija un Francija Klintonam apgalvoja, ka pretraķešu sistēmu izveide varētu veicināt kodolbruņošanās sacensību. Pret to izveidi ir izteikušies ne tikai krievi, bet arī eiropieši. Ja Savienotās Valstis tomēr turpinās savu plānu īstenošanu, tās var izraisīt nesaskaņas ar saviem sabiedrotajiem NATO ietvaros, kā arī savu dārgo "partneri" - Krieviju.

To var nosaukt par jaunu stratēģisko ēru, kas ir daudz sarežģītāka par auksto karu.

"Neskaidrās parlamenta vēlēšanas Baltkrievijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

- 2000.05.30.

Lukašenko iepretī EDSO īsteno novilcināšanas taktiku.

Oktobrī Baltkrievijā ir jānotiek parlamenta vēlēšanām. Lai tās tiktu starptautiski atzītas par likumīgām, autokrātiskajam prezidentam Lukašenko ir jāsāk dialogs ar opozīciju par vēlēšanu noteikumiem, kā viņš solījis EDSO galotņu sanāksmē Stambulā. Ir gan manāmas vājas šādu sarunu pazīmes, taču pieminēšanas vērts rezultāts līdz šim nav panākts.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) pašreiz Baltkrievijā cenšas panākt pieņemamus priekšnoteikumus godīgām vēlēšanām. EDSO delegācija - troika - kas ir tās politiskās vadības orgāns, maija sākumā Minskā iepazīstināja ar priekšnoteikumiem vēlēšanu starptautiskajai novērošanai: izdarīt jūtamus uzlabojumus vēlēšanu likumā, visiem politiskajiem spēkiem nodrošināt piekļūšanu elektroniskajiem masu medijiem, paplašināt parlamentārās tiesības un labāk ievērot cilvēktiesības. Aprīļa sākumā Vīnē visu to organizāciju pārstāvji, kuras parasti novēro vēlēšanas, kopīgi izstrādāja prasību sarakstu. Sanāksmē jūnija beigās ir jādod atzinums, vai nosauktie priekšnoteikumi ir izpildīti pietiekamā apjomā.

Formāli gan vairs nepietiek laika, lai izpildītu priekšnoteikumus. Būtībā parlamenta pēdējā sesija jau ir beigusies. Turklāt parlamenta loma ir ierakstīta konstitūcijā, un pirms vēlēšanām te diez vai kaut ko izdosies mainīt. Taču vairums EDSO ieteikumu neiziet ārpus spēkā esošās likumdošanas un tie prasa tikai politisko gribu.

Pašreizējais parlaments labākajā gadījumā ir kā prezidentūras padomdevējorgāns. Tas, ka elektroniskie masu mediji pārstāv vienīgi prezidenta politiku, ir pretrunā ar spēkā esošajām tiesībām. Pirms gada Lukašenko asi noraidīja radio un televīzijas ierobežotu atvēršanu arī opozīcijai. Taču kopš tā laika reizi pa reizei opozīcijas pārstāvji tiek uzaicināti īsi uzstāties televīzijā. Tiesiski politiskais forums masu medijos ir iespējams.

Arī cilvēktiesības labāk jāievēro jau nekavējoties. Nevar apgalvot, ka Baltkrievijā plosītos terors. Vairums iedzīvotāju pašreizējo režīmu uzskata par pieņemamu. Tomēr tiesiska valsts Baltkrievija nav: tiesas nav neatkarīgas un spriedumi pret opozīcijas politiķiem ir patvaļīgi.

EDSO ieteikumus ir iespējams izpildīt, un cerības nav lielas. Februārī Lukašenko gan sāka sarunas ar sabiedriskajām organizācijām par jaunu vēlēšanu likumu, taču vienlaikus viņš paziņoja, ka sarunas ar opozīciju ir liekas. Nesenās sarunas ar veterānu apvienībām un darba kolektīviem vismaz formāli izpildīs solījumu, ko Lukašenko deva Stambulā.

EDSO cer, ka Baltkrievija būs ieinteresēta, lai tās institūcijas tiktu atzītas arī starptautiski, un tātad tā būs ieinteresēta veikt vairāk nekā tikai kosmētiskus uzlabojumus vien. Faktiski Baltkrievijas Ārlietu ministrija meklē ceļu, kā izkļūt no diplomātiskās izolācijas. Tāpat tā vēlas arī mazināt draudzīgos, taču nomācošos Krievijas apkampienus, kas nosaka vienpusēju orientēšanos uz Austrumiem.

Lukašenko arī vairs tik pilnīgi nekontrolē notikumus valstī. Arī viņa plānu izveidot savienību ar Krieviju ne visi atbalsta. Taču nekad viņš nav gājis līkloču ceļu. Lukašenko ar EDSO ir runājis gan draudzīgāk, gan mazāk draudzīgi, bet nekad nav slēpis, ka tās klātbūtni valstī pacieš tikai diplomātisku apsvērumu dēļ. Viņš vienmēr runā par demokrātiskām vēlēšanām, taču vienlaikus brīdina no "haotiskām diskusijām".

Viena no lielākajām Baltkrievijas neatkarīgajām avīzēm dialogu vērtē kā neveiksmīgu un aicina uz jaunu konfrontāciju. Savukārt prezidenta kontrolētie masu mediji norāda, ka NVS valstis ir gatavas uz vēlēšanām nosūtīt savus starptautiskos novērotājus. Prezidentam ar to pietiekot. "Ja Rietumi nevēlas atzīt mūsu vēlēšanas, tad tā ir viņu darīšana," paziņojis prezidents.

Hanspeters Klainers

"Pārpalikums kļūst par palīdzību"

"Dagens Nyheter"

- 2000.05.21.

Zviedrijas bruņoto spēku krājumi tiks samazināti.

.

15 000 slēpju un 20 000 ieroču pārvalku nosūtīs uz Igauniju.

Stīgs Samuelsons ar plašu žestu norāda uz "Vita blixten" ("Baltais zibens") slēpju mežu un zaļo pārvalku iepakojumu grēdu. Viņš ir bruņoto spēku meistars valsts noliktavā Ārbūgā. Šo noliktavu veido trīs milzīgas ēkas ar kopējo platību 30 000 kvadrātmetru.

Uz šejieni nemitīgi tiek vesti pārpalikumi no Zviedrijas vairāk nekā 5000 noliktavām, un te tos šķiro. Daļu šo materiālu nosūta uz pulkiem, kam ir kādas vajadzības, daļu sagatavo pārdošanai un daļu otrreizējai pārstrādei.

Vairumu tomēr nosūta kā dāvinājumu humānajai palīdzībai - no šejienes uz Turciju pēc zemestrīces augustā aizsūtīja lauka teltis un tūkstošiem guļammaisu.

"80 procentu šeit veicamā darba ir tieši palīdzības nosūtīšana", teica noliktavas direktors Nilss Ēriks Klings.

Katru gadu apmēram 350 treileru iebrauc un izbrauc no Ārbūgas militārās noliktavas. Dienas rekords sasniegts pagājušajā ziemā, kad vienā darba dienā iebrauca un izkrāva 14 tālbraucējas kravas automašīnas un astoņas piekrāva ar pārpalikuma materiāliem tālākam transportam uz Igauniju.

Temps ir augsts, un tā ir jābūt. Bruņotie spēki ir nolēmuši, ka visi materiāli, kas paliek pāri pēc pēdējiem lēmumiem par aizsardzību, no noliktavām ir jāizved līdz 2004. gada 31. decembrim.

Tas nozīmē, ka jaunā ievirze uz mobilo aizsardzību spiež veikt "tīrīšanu" apmēram 1,2 miljonos dažādu nosaukumu materiālos, kas ir noliktavas katalogos.

"Divdesmit gadu mēs krājām materiālus par 18 miljardiem kronu gadā, lai spētu stāties pretī pāri jūrai vai sauszemei nākošai invāzijai. Te atrodas viss, sākot no uzgriežņa līdz tankam", teica pirmās pakāpes pulkvedis Oke Jansons, kas ir bruņoto spēku virspavēlniecības apgādes nodaļas priekšnieks Stokholmā.

Bruņoto spēku materiālu pārvalde palīdz atsijāt vajadzīgo no nevajadzīgā, un Oke Jansons ir atbildīgs, lai aukstā kara laika pārpalikumus likvidētu ekonomiski efektīvi un vienlaikus morāli un ētiski labā un videi nekaitīgā veidā.

Materiāli tomēr netiek pārdoti jebkuram:

"Neizskatītos labi, ja nacistu bars Gotlandē sarīkotu vasaras nometni, uzslietu mūsu teltis un skraidītu apkārt mūsu uniformās."

Nebūtu nekas labs, ja bruņotie spēki par lūžņu cenu pārdotu tūkstošiem lāpstu un cirvju atklātā tirgū, vismaz nekādā ziņā tiem uzņēmumiem, kas ražo lāpstas un cirvjus.

Lielāko šo materiālu daļu iznīcinās. Munīcijas un citu lietu pārdošanas, "destrukcijas" un otrreizējās pārstrādes pakalpojumus bruņotie spēki pērk no vides sertifikātu ieguvušiem uzņēmumiem. Visas likvidēšanas izmaksas ekonomisku apsvērumu dēļ ir slepenas, bet runa ir par miljardiem kronu. Lai turētu noliktavās visu, kas vairs nav vajadzīgs, gadā jāizdod 150 - 200 miljardu kronu personāla, uzglabāšanas un loģistikas apmaksām.

Pulkvedis Oke Jansons uzsver, ka vislabākais un sabiedrībai noderīgākais, ko var iesākt ar civilām vajadzībām izmantojamiem materiāliem - ziepēm, katliem, velosipēdu riepu pumpjiem, segām, zābakiem, slimnīcu aprīkojumu un tā tālāk, - ir padarīt to par humanitāro un bilaterālo palīdzību un izplatīt ar Sarkanā Krusta un citu palīdzības organizāciju starpniecību.

Tieši tādēļ kopš pagājušā gada septembra 148 kravas spēkrati no Ārbūgas dodas uz Balkāniem, Baltijas valstīm, Turciju, Āfriku un bijušajām Padomju savienības republikām.

 

Fakti par pārpalikumu:

•

Tikai uz Igauniju vien līdz šā gada jūlijam no Ārbūgas noliktavas aizvedīs 300 dažādu veidu pārpalikumus.

• Lai to izdarītu, ir nepieciešami 148 treileri, un kopš aprīļa ceļā ir 57.

• Bruņotie spēki dāvina cita starpā 62 000 dzeršanai paredzētu plastmasas pudeļu, 64 000 mugursomu, 400 antenu, 300 spēkstaciju, 40 000 maskēšanās tīklu, 200 gumijas laivu un 6500 paku ar naglām.

Pērs Mortensens

"Zviedrijas likums nespēj traucēt sutenerus"

"Aftonbladet"

- 2000.05.30.

15. jūnijā sāksies līdz šim vislielākais un vislabāk dokumentētais tiesas process par seksa tirdzniecību Zviedrijā.

Pie tiesas tiks saukti seši vīrieši, kurus tur aizdomās par vairāk nekā 20 sieviešu turēšanu ieslodzījumā, kā arī tāpēc, ka likuši viņām nodarboties ar prostitūciju.

Ģenerālprokurors Nils Ēriks Šulcs cer, ka šis tiesas process kļūs par modinātājpulksteni visai sabiedrībai.

Izmantojot kontaktus Čehijā un Slovākijā, šie vīrieši iepirkuši 17 - 20 gadu vecas meitenes un likuši viņām nodraboties ar prostitūciju Stokholmā, Oslo un Kopenhāgenā. Vienai no šīm sievietēm izdevies no "Gyllene Ratten" bēgļu viesnīcas Stokholmas dienviddaļā, kurā viņa bijusi ieslodzīta, piezvanīt savai mātei uz Čehiju. Pagājušā gada oktobrī policija bandu apcietinājusi.

"Te runa ir par nesaudzīgu cilvēku izmantošanu", saka Zviedrijas kriminālpolicijas inspektors Patriks Engstrēms.

ANO uzskata, ka Zviedrija tiek izmantota kā tranzītvalsts Latīņamerikas sieviešu pārdošanai Dānijas, Vācijas un Nīderlandes bordeļiem. Kriminālpolicija tomēr nevēlas atklāt, cik daudz sieviešu šādā ceļā ierodas Zviedrijā.

Pēdējos divos gados Zviedrijas policija ir izmeklējusi vienpadsmit gadījumu, kad ārvalstu sievietes ievestas Zviedrijā. Tikai divos suteneri tika notiesāti, saņemot viena un trīs gadu cietumsodu.

Patriks Engstrēms uzskata, ka likums nav piemērots jaunajai realitātei, kad Zviedrija ir iekļāvusies globālajā seksa tirdzniecībā.

"Mums nav likumu, kas tirdzniecību ar cilvēkiem padarītu krimināli sodāmu atšķirībā, piemēram, no Vācijas, kur sods par cilvēku tirdzniecību ir desmit gadu cietumā."

"Likums neņem vērā apdraudēto stāvokli, kādā atrodas sievietes. Viņām nav atbalsta sistēmas, viņas baidās un neuzticas varas iestādēm, kā arī neprot zviedru valodu", saka kriminālinspektors Jans Ēriks Bū no Malmes. Viņš stāsta par 14 gadu vecām slovāku meitenēm, kuras atvilinātas uz Zviedriju ar solījumiem, ka varēs strādāt par bērnu auklēm. Sešpadsmitgadīgā lietuviete Dangoule Rasalaite janvārī izdarījusi pašnāvību, jo bija spiesta Malmē nodarboties ar prostitūciju.

Kristīna Valgrēna

"Eiropā 500 000 sieviešu ir seksa verdzenes"

"Aftonbladet"

- 2000.05.30.

Meitenes iespējams pārdot vairākas reizes, bet narkotikas - tikai vienreiz.

Katru gadu pusmiljons sieviešu apmānīšanas vai piespiedu kārtā sāk seksa verdzeņu dzīvi. Daudzas ir nabadzīgas sievietes no Austrumeiropas, kas uz Rietumiem tiek aizvilinātas ar solījumiem par labi atalgotu darbu. Viņas nokļūst ellē, bēgšana no kuras ir bīstama dzīvībai.

Turklāt Zviedrija ir kļuvusi par globālās cilvēku tirdzniecības sastāvdaļu.

Meitenes var pārdot vairākas reizes, bet narkotiskās vielas - tikai vienreiz. Milzīgā peļņa plus niecīgie sodi par sutenerismu ir iemesls, kāpēc 500 000 sieviešu Rietumeiropā dzīvo kā seksa verdzenes.

"Nav pieņemami, ka sods par liela apmēra narkotiku kontrabandu ir 10 līdz 15 gadu, kamēr noziedzniekiem, kas tirgojas ar dzīviem cilvēkiem, tiek piespriests tikai viena līdz desmit gadu cietumsods", saka sociāldemokrāte Maja Brita Teorīna, Eiropas parlamenta Līdztiesības komisijas priekšsēde.

"Ja Eiropas valstu valdības neapturēs nemitīgi augošo tidzniecību ar cilvēkiem, tad tās būs līdzvainīgas šajā noziegumā", viņa norādīja.

Teorīna atzīmēja: ir par maz, ka Zviedrija piesaka karu starptautiskajai tirdzniecībai ar sievietēm, tai ir jāveic ļoti stingri pasākumi pret seksa tirdzniecību pašu majās.

Ziņojumā ES Komisijai, ko ir pieņēmis parlaments, komisija iesaka izdarīt vairākas pārmaiņas, lai apturētu cilvēku tirdzniecību.

"Pirmkārt, sievietēm ir jāsaņem bēgļa statuss. Viņas ir kļuvušas par noziedzības upuri, tāpēc viņām nepieciešama aizsardzība. No Zviedrijas un citām valstīm šīs sievietes tiek izraidītas, atsaucoties uz likumu par ārzemniekiem", piebilda Maja Brita Teorīna.

"Savā dzimtenē viņas sastopas ar lielu neizpratni", stāsta psihoterapeite Nadja Kožuharova no "Animus Association-La Strada" Bulgārijā. Šī ir viena no ļoti nedaudzajām organizācijām, kas nodarbojas ar seksa tirdzniecības upuru rehabilitāciju.

"Lielākā viņu daļa cieš dēļ pēctraumatiskā stresa. Psihiskās ciešanas ir tādas pašas kā koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem cilvēkiem."

Pagājušajā gadā Stokholmas pašvaldības tiesa piesprieda sodu kādam bulgāru izcelsmes suteneram, bet, kad šo lietu pārsūdzēja otrās instances tiesā, neviens vairs nespēja sazināties ar igaunieti, kuru viņš bija piespiedis nodarboties ar prostitūciju. Viņa Igaunijā bija saņēmusi draudus no sutenera draugiem, kas ir visai parasta lieta. "Stāstīt par notikušo nozīmē represiju risku. Sievietes tiek izstumtas, viņas medī suteners un viņa draugi. Var gadīties, ka sievietes atkal nokļūst vergu tirgū", teica Marsija Albrehta no "Foundation Against Trafficking in Women".

Lielākā seksa industrijā ievilināto sieviešu daļa nāk no Eiropas Savienības kandidātvalstīm. ES var pieprasīt, lai kandidātvalstis demonstrē rīcībspēju un aptur nabadzīgu sieviešu straumes uz Rietumiem. Valstīm, kuras vēlas iestāties Eiropas Savienībā, obligāti jāuzņemas atbildība par sieviešu nabadzību un par to, lai viņas dabūtu kārtīgu darbu", Maja Brita Teorīna norādīja.

Unni Bratlande

"Atbrīvošanās no Amerikas kontroles"

"International Herald Tribune"

- 2000.06.06.

Prezidenta Bila Klintona "uzvaras deja" ap Eiropu sevī ietver arī Vāciju, Āhenā viņam pasniegto godalgu par personīgo ieguldījumu Eiropas vienotībā.

Tas ir lielisks piemērs Vācijas draudzībai vai arī ironijai. Jo Klintona administrācija ir daudz darījusi, lai apvienotu Eiropu, nedomājot, ka tas izrādīsies neizdevīgi Amerikai. Klintona administrācija ir apvienojusi Eiropu pret Ameriku.

Klintons nevar tikt uzskatīts par atbildīgo pēdējā transatlantiskajā konfliktā par Amerikas ārzonas ārējās tirdzniecības korporācijām, kuras Eiropa, tāpat kā Pasaules tirdzniecības organizācija, uzskata par nelegālām eksporta subsīdijām, tāpat viņš nav vainojams Amerikas indistrualizētajā lauksaimniecībā, kas ražo produkciju, kuru amerikāņi labprāt lieto pārtikā, pat ja to nedara eiropieši.

Klintona agresīvā Amerikas korporatīvo un finansiālo interešu aizstāvība ir likumsakarīga, tieši tāpēc viņš ir ievēlēts, vismaz pēc to uzskata, kas apmaksā prezidenta vēlēšanu kampaņu. Taču tieši Klintona administrācijas stingrās rokas vadības stils ir sekmējis Eiropas vienotību.

Tas, kas šodien liek eiropiešiem iet uz konfrontāciju ar Vašingtonu, ir administrācijas atbalstītā pretraķešu aizsardzības veidošana, kas, pēc Eiropas domām, ir ne tikai destabilizējoša, bet arī nesaprātīga.

ASV aizsardzības sekretārs Viljams Koens, kas aizstāv argumentu par neuzticamajām valstīm, nesen ir sacījis, ka teroristu atomieroču, ķīmiskais un bioloģiskais uzbrukums ASV tuvāko desmit gadu laikā ir ne tikai iespējams, bet arī ticams. Ja Savienotās Valstis rīkosies pēc šī principa, nākamajā dekādē tās būs izolētā stāvoklī un Eiropa vairāk nekā jebkad apvienosies, domājot par savu drošību.

Tas ir pats sliktākais, kaut arī ne neiespējams scenārijs, jo, šķiet, pretraķešu aizsardzība šobrīd ir viens no administrācijas svarīgākajiem aizsardzības principiem, kam tā vai citādi būs uzticīgs arī nākamais prezidents, vai nu Als Gors, vai Džordžs Bušs. Kāds ASV diplomāts, kas simpatizē administrācijai, reiz teica: " Ja vien mums būtu teorija, kā sasaistīt Krieviju, Bosniju, Somāliju, islāmu..."

Klintona administrācija ir atradusi savu teoriju, akceptējot argumentu par neuzticamajām valstīm. Tā apvieno trīs problēmas no četrām (varbūt nākotnē visas četras, ja Krievija kļūs naidīga, vai pat piecas, ja nekļūdīsies tie, kuri Ķīnu uzskata par neuzticamu). Klintona administrācija tam visam pievieno arī neuzticamo personu sarakstu, sākot ar Osamu bin Ladenu, kas šobrīd dzīvo nošķirtībā Afganistānā.

Klintona administrācija ar savu naidīgo attieksmi pret Eiropas identitāti NATO ietvaros ir devusi nozīmīgu ieguldījumu Eiropas kopējās drošības sistēmas izveidē. ASV nostāja izprovocēja Eiropas lēmumu radīt atsevišķus Eiropas bruņotos spēkus, ko Eiropas zaļie nodēvēja par Eiropas emancipāciju.

Šādas emancipācijas nepieciešamību pierādīja NATO Kosovas intervence, kad uzskatāmi atklājās Eiropas militārais vājums, kā arī tas, ka NATO daudz vairāk ir nevis alianse, bet gan vienkārši līdzeklis Amerikas politikas īstenošanai.

Visa iepriekš minētā iznākums būs izdevīgs Eiropai, to pašu gan nevar teikt par Amerikas attiecībām ar Eiropu.

Viljams Pfafs

"Amerika var mācīties no Eiropas"

"Berliner Zeitung"

- 2000.06.02.

Kanclers intervijā laikrakstam "Berliner Zeitung": Eiropas modelis pārspēj amerikāņu modeli.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (VSP) saistībā ar ASV prezidenta Bila Klintona vizīti Berlīnē uzsvēra Eiropas patstāvīgo lomu iepretī ASV. Mērķim esot jābūt "vienlīdzīgām" attiecībām, teica Šrēders. Vienlaikus kanclers izteicās pret amerikāņu ceļa kopēšanu. "Es domāju, ka Eiropas modelis, kas mēģina ekonomisko stabilitāti apvienot ar sociālo drošību, ilgākā un vidējā termiņā ir pārāks," teica kanclers.

Pēc ierašanās Klintons vispirms tikās ar Vācijas prezidentu Johanesu Rauu. Pēc tam viņam bija divu stundu politiskās sarunas ar kancleru. Klintons tikās arī ar KDP vadītāju Angelu Merkeli. Piektdien Klintonam Āhenē tiks pasniegta Kārļa prēmija.

Sarunā ar Klintonu Šrēders izteica eiropiešu apsvērumus pret ASV plānu ierīkot pretraķešu aizsardzības sistēmu. "Eiropiešu uzdevums ir godīgās un atklātās sarunās izteikt savas šaubas." Tomēr nevarot apstrīdēt amerikāņu tiesības izveidot tādu nacionālo aizsardzību, kādu viņi uzskata par pareizu. Pasaulei un Eiropai esot vienīgi nepieciešamas nesabojātas attiecības ar Krieviju un citām svarīgākajām valstīm: "Mums ne ekonomiski, ne arī politiski nav nepieciešams jauns bruņošanās raunds." Sarunās ar Klintonu jautājumā par pretraķešu aizsardzības sistēmu vienošanos nepanāca. Liela loma sarunās bija par sadarbību ar Krieviju. Klintons teica, ka abas valstis vēlas darīt visu, lai veicinātu Krievijas politisko un ekonomisko stabilitāti.

Berlīnē notiekošo konferenci "Modernā valdīšana" Šrēders vērtēja kā "milzīgu izdevību" Vācijai. Vācijai politiskā virsbūve ir jāformē tā, lai tā spētu iet kopsolī ar dramatiskajām pārmaiņām ekonomikā." Kā piemēru Šrēders nosauca Green-Card kārtību ārvalstu datoru speciālistiem.

 

Intervija ar Gerhardu Šrēderu

BZ

: Kanclera kungs, jūs esat ielūgti uz konferenci par "Moderno valsts pārvaldīšanu". Ko šāda 15 valdību vadītāju lielā tikšanās var panākt?

Gerhards Šrēders

: Šajā pasākumā mēs turpinām diskusijas, kas iesāktas pagājušajā gadā Florencē, bet tagad jau ar daudz vairāk dalībniekiem. Tēmas atraktivitāte bija tik liela, ka pieteicās daudzi. Runa ir par jautājumu: kā apvienot nepieciešamību modernizēt sabiedrību un vienlaikus saglabāt sociālo līdzsvaru?

BZ

: Kādas politiskās sekas ir ekonomikas globalizācijai? Vai Bils Klintons var būt par modernas valdīšanas paraugu?

Šrēders

: Iemesli ilgstošam ekonomikas uzplaukumam Amerikā ir dažādi. Blakus tam, kas ir darīts pētniecības un ekonomiskās attīstības labā, Amerikā daudz elastīgāks ir arī darba tirgus. Taču kā eiropiešiem mums ir jājautā: vai mēs vēlamies šādas formas fleksibilitāti? Es domāju, ka Eiropas modelis, kas mēģina ekonomisko stabilitāti apvienot ar sociālo drošību, kas šeit ir lielāka nekā ASV, ilgākā un vidējā termiņā ir pārāks par ASV modeli.

Tiem, kuri pie mums to joprojām sludina, ir jāapsver, kas notiktu Rietumeiropas sabiedrībā, ja uz to kā viens pret vienu tiktu attiecināts Amerikas modelis. Tas mobilitātes apjoms, kāds ir ASV darbaspēkam, šeit, Eiropā, ciestu neveiksmi kultūras tradīciju dēļ, kuras nevar tik vienkārši upurēt. Tas ciestu neveiksmi arī tik vienkāršas lietas dēļ kā valoda.

BZ

: Ko Amerika var mācīties no Eiropas?

Šrēders

: Tā var mācīties, ka ilgstošai sociālajai drošībai un sabiedrības solidarizēšanai ir arī ekonomiska nozīme. Protams, ka jaunās darba vietas ASV nav paredzēts tikai lētajam darbaspēkam vien. Un tomēr nevar nopietni apstrīdēt to, ka personiskā drošība un līdz ar to arī pašu dzīves prognozējamība ASV ir niecīgāka nekā pie mums. Vai arī tas, ka pie mums izglītības sistēma dod izredzes arī tiem, kuri nespēj gadā maksāt 25.000 dolāru par studiju vietu.

Es lūdzu saprast: kaut arī ir nepieciešamība mainīt valsti, mans uzdevums ir rīkoties tā, lai izredzes būtu arī tiem, kuriem nav ekonomisko iespēju.

BZ

: Tātad jūs līdz ar angloamerikānisko paliekat arī pie eiropeiskās atbildes uz globalizāciju?

Šrēders

: Jā, tā ir. Tās zināmā mērā atrodas savstarpējā konkurencē, un tā ir atšķirīgo tradīciju izpausme. Šāda sacensība ir produktīva, un konference, kādu mēs pašreiz esam sarīkojuši, atstās ilgtermiņa ietekmi. Otrs punkts, kāpēc tiku uzaicināts uz Berlīni, ir tas, ka šāda tikšanās Vācijā ir ārkārtīgi liela izdevība.

BZ

: Vai Eiropa sevi mēģina formēt kā pretvaru ASV?

Šrēders

: Es neteiktu pretvara. Eiropa mēģina formēties kā vienota Eiropa, kā vienota vara. Taču šī vara nav ne pret ko vērsta. Ja kāds attīsta pašapziņu, tad to dara sevis dēļ, nevis pret kādu citu.

BZ

: Vai jūs runājat par vienlīdzīgām attiecībām?

Šrēders

: Tam ir jābūt mērķim. Taču pašreiz tas ne politiski, ne arī ekonomiski nav kļuvis par realitāti. Taču Eiropa jau ir tik tālu, lai ar padziļināšanu un paplašināšanu vienlaikus attīstītu šādu pašapziņu. Ja tas izdosies, radīsies ekonomiskā telpa, kas ir lielāka nekā Savienotās Valstis.

BZ

: Vai jūs vispār piekrītat ASV draudu analīzei, tātad draudiem, ko varētu radīt tādu valstu kā Lībijas un Irakas raķešu uzbrukumi?

Šrēders

: Par to, vai šādiem draudiem ir reāls pamats, noteikti ir jārunā aliansē. Taču pat tad, ja Eiropa nonāktu pie cita vērtējuma, ASV nebūtu reāla iemesla, pamatojoties uz citu vērtējumu un emocijām, uz lietām raudzīties citādi. Tiktāl nav nekādas jēgas runāt par draudu analīzes pareizumu.

Verners Kolhofs

un Rainers Pērtners

"Grēkošana pret nākotni"

"Der Spiegel"

- 2000.05.15.

Vācijas ārlietu ministrs par ASV pretraķešu aizsardzības plāniem, ES paplašināšanu un Eiropas konstitūciju.

Spiegel:

Vai jūsu sarunas ar ASV aizsardzības ministru Viljamu Koenu un Kongresa pārstāvjiem ir atdzīvinājušas sarunas par nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu (NMD)?

Fišers:

Vispirms ir jāsaka, ka Kongresā ir pastiprinājusies gatavība izveidot NMD. Jautājums vairs nav par to, vai prezidents Bils Klintons savos pēdējos amata mēnešos vēl pieņems šādu lēmumu, bet gan par to, kā viņš to pieņems. ASV eksistē plašs sabiedrības atbalsts NMD, tas nav noliedzams. Valdība šajā jautājumā nav vadošais spēks, bet Kongress gandrīz vienbalsīgi atbalsta NMD.

Arī mums ir informācija, ka dažas valstis cenšas savā rīcībā iegūt plaša rādiusa nesējraķešu tehnoloģiju. To nav iespējams ignorēt. Taču, vai no tā ir izdarāms secinājums , ka ir nepieciešams būvēt nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu, ir pavisam cita lieta. Ir iespējami arī preventīvi politiski pasākumi, kā, piemēram, šādu valstu pastiprināta integrācija valstu starptautiskajā sistēmā.

S:

Šī alternatīva nav sevišķi populāra Vašingtonā .

F:

NMD ir Amerikas nacionālais lēmums - tas nav alianses lēmums, tomēr tam ir arī ievērojamas starptautiskas sekas.

Arī Amerikai ir svarīgi, kādu iespaidu NMD atstās uz attiecībām ar Krieviju vai arī Ķīnu. Daudz kas ir atkarīgs no tā, vai NMD novedīs pie jaunas konfrontācijas ar Krieviju, vai Maskava to uzskatīs par vienpusēju ABM līguma anulēšanu, vai arī tiks panākta savstarpēja ABM līguma pielāgošana. Par to mums ļoti atklāti un pilnīgā alianses solidaritātē ir jārunā ar mūsu amerikāņu draugiem.

S:

Vācu un amerikāņu attiecībās vēlēšanās savstarpēji ņemt vērā arī otra uzskatus ir pavājinājusies .

F:

Es uzskatu, ka jebkuru savienību ir daudz sarežģītāk un grūtāk saglabāt bez ārējā spiediena, bez kopējiem draudiem, kuri ir jānovērš. Un tas attiecas ne tikai uz militāriem vai politiskiem jautājumiem, bet arī kopumā uz visām attiecībām.

S:

Amerikas interese par Eiropu ir augusi - vai tādēļ, ka ES paplašinās uz austrumiem?

F:

Paplašināšanās uz austrumiem ir integrācijas pasākums, kas nekādā gadījumā neizmaksā lēti, bet tā vienlaikus ir arī laba investīcija, jo līdz ar to mēs radīsim ekonomisko izaugsmi un pirmām kārtām tieši Vācijā.

S:

Vai integrāciju jūs vērtējat kā nacionālajām interesēm atbilstošu tieši ekonomisku apsvērumu dēļ?

F:

Bet dabiski. Pie mums Štoibera kungs [Bavārijas ministru prezidents] nenoguris runā par paplašināšanās uz austrumiem briesmām. Taču Eiropas Savienības paplašināšanās uz dienvidiem kā vācu, tā arī franču ekonomikai radīja milzīgu izaugsmes programmu. Paplašināšanai uz austrumiem būs tāds pats efekts, taču, dabiski, vispirms ir jāiegulda investīcijas.

S:

Helmūts Kols Eiropas apvienošanos aizstāvēja kā kara un miera jautājumu. Jūsu argumenti ir dziļāki, taču rada to pašu efektu.

F:

Austrumu paplašināšanās ir jāizdebatē rūpīgi un vienlaikus arī ātri. Tāda ir šīs Vācijas valdības nostāja, kuru arī es esmu atbalstījis no paša sākuma - vairs nebūs nekādu vīzijas plānu, bet gan sēšanās pie galda un rūpīga visu jautājumu izskatīšana sadaļu pēc sadaļas.

S:

Austrumu paplašināšanās nevar notikt bez institucionālajām reformām. Līdz gada beigām ES vēlas mainīt savas darbības pamatprincipus. Vai tas ir reāls mērķis?

F:

Es to uzskatu par iespējamu. Runa ir par lielāku komisāru skaitu Komisijā, par balsu svara līdzsvarošanu, un par vairākuma balsojuma plašāku lietošanu. Kāds cits ļoti svarīgs punkts pašlaik tiek apspriests neformālajā ārlietu ministru padomē Azoru salās: tā ir pastiprināta sadarbība. Tas nozīmē, ka noteikts skaits dalībvalstu var virzīties uz priekšu straujāk, ja tās to vēlas, un tās nedrīkstētu aizkavēt citas dalībvalstis, kuras nevēlas tā rīkoties. Par pastiprināto sadarbību tiks spriests gada otrajā pusē Francijas prezidentūras laikā. Tā ir lieliska attīstība.

S:

Vai eiro vājums nav saistīts arī ar to, ka Eiropas integrācija ir izdevusies tikai pa daļai?

F:

Valūta simbolizē arī politisko spēku, kas ir viena no trim suverenitātes sastāvdaļām. Un pats par sevi saprotams, ka ar neatkarības piešķiršanu Eiropas Centrālajai bankai mēs esam spēruši tikai pirmo pussoli. Otrā soļa puse - politiskā integrācija - vēl ir priekšā. Tomēr pesimismam nav nekāda pamata.

S:

Kā būtu jāizskatās šim nākamajam solim?

F:

Tas nav nākamais, bet gan ilgstošs pēdējais solis. Ir jārada īsts parlaments, divu palātu parlaments, kurā vajadzētu līdzintegrēties nacionālajiem parlamentiem. Eiropa var rasties tikai ar konstitucionālu kompromisu, ar suverenitātes sadalījumu starp nacionālo valsti un Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā saglabājas valodu robežas, atšķirīgās kultūras un tautas.

S:

Kā jūs vēlaties harmonizēt nacionālo parlamentu un Eiropas Parlamenta darbību?

F:

Nacionālās valstis tiks pārstāvētas vai nu tieši ievēlētā senātā, vai arī nacionālo valstu palātā, kas būtu līdzīga Bundesrātam. Iespējas ir dažādas. Katrā gadījumā pilnīga parlamentarizācija ilgākā laika posmā ir atbilde uz 30 valstu Eiropu. Visiem pārējiem variantiem ir funkcionālas problēmas, kas ilgu laiku netiks novērstas.

S:

Vai būs arī Eiropas valdība ar attiecīgām pilnvarām?

F:

Protams. Izšķirošais solis būs konstitucionālais līgums, Eiropas Savienības līgumu pārveidošana konstitūcijā. Tās kodols būs attiecību noteikšana starp Eiropas federāciju un atsevišķajām nacionālvalstīm.

S:

Kāds tas varētu būt?

F:

Eiropai ir jākoncentrējas uz pamata suverenitātes izpausmēm: iekšējo drošību, ārējo drošību, valūtas suverenitāti un visu pārējo, kas var tikt atrisināts vienīgi visas Eiropas līmenī. Par visu pārējo rūpējas nacionālās valstis. Šī valdība varētu izveidoties arī no pašreizējās Komisijas un tās prezidentu varētu ievēlēt tiešās vēlēšanās. Taču šādu valdību varētu izveidot arī no ES Padomes, kas darbotos pastāvīgi, nevis kā tagad - reizēm.

"Minoritāšu vadītāja mērķi"

"Financial Times"

- 2000.05.18.

Maksam van der Stūlam ir septiņi darbinieki, pavisam neliels budžets un neaptverama loma. Viņa uzdevums ir paredzēt un kliedēt konfrontāciju Eiropā un Vidusāzijā, kuras kļuvušas par vislielāko konflikta avotu aukstā pēckara periodā.

Bijušais Nīderlandes ārlietu ministrs un vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā Makss van der Stūls ir izvēlējies kluso diplomātiju un mēģina nenokļūt uzmanības centrā. Taču cilvēks, kura oficiālais amats ir Eiropas Drošības un sadarbības padomes (EDSP) nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, zina, ka laiku pa laikam viņam jāuzsit pa bungām.

"Mans pienākums ir dot agrīnus brīdinājumus, lai novērstu tiesvedību, un veikt tiesvedību, lai novērstu agrīnus brīdinājumus, " ar sāju smaidu viņš saka. EDSP šādam darbam nodrošina tikai platformu, stāvot austrumos un rietumos, aptverot Krieviju un visas bijušās Padomju savienības republikas un visu NATO.

Viņš gandrīz nešaubās par 21. gadsimta lielāko draudu Eiropas mieram: tā ir nacionālisma rašanās. "Ekstrēmās visu valstu nacionālistiskās partijas nekad nepārstās mani kritizēt," viņš saka. "Man būtu kauns, ja tas tā nebūtu".

Patlaban viņu visvairāk satrauc nacionālistiskās konfrontācijas briesmas bijušajā Dienvidslāvijas republikā Maķedonijā par etnisko albāņu minoritātes valodas tiesībām. Vēl kāds aspekts ir spriedze ap etnisko krievu minoritātēm bijušajās padomju republikās, piemēram, Baltijas valstīs un Kazahstānā. Trešais jautājums ir jauna konflikta draudi Fergānas ielejā Vidusāzijā, kur par nestabilitātes avotu ir kļuvušas zemes tiesības un islāma fundamentālisms.

Makss van der Stūls īpaši smalkas konfrontācijas paņēmieniem mēģina būt par starpnieku, piedāvājot kompromisa risinājums, pat ja tie ir neveikli.

"Esmu piedāvājis, lai albāņiem tiktu atvērtas durvis uz kādu augstāko mācību iestādi īpašu valsts vadības, biznesa vadības un skolotāju apmācības kursu organizēšanai. Tas ir kompromiss. Šāda darbība negūs skaistuma godalgu."

Viņš nepiedāvā oficiāli atzīt Tetovu, nelegālo albāņu valodas universitāti, kurā šonedēļ protestēja tūkstošiem šīs universitātes darbinieku un studentu. Universitātes rektora Fadila Suleimani vārdiem izsakoties, viņi "publiski noliedza visus darījumus, kādus Maķedonijas režīms, viņu kolaboracionisti … un Makss van der Štūls noslēdz".

Taču augstais komisārs ir bezbailīgs. Viņš uzskata, ka etniskā spriedze pārvēršas krīzē nevis tāpēc, ka nav kas brīdina, bet tāpēc, ka nav kas klausās. "Esmu pilnīgi pārliecināts: ja kādā valstī būtu novērojami būtiski uzlabojumi, pat ja par to neziņotu BBC ziņās pulksten deviņos, es to noteikti uztvertu." Viens izņēmums ir etnisko minoritāšu jautājums Krievijas Federācijā. "Tas ir melnais plankums", viņš saka.

Viņš atzīst, ka, ciktāl tas attiecas uz krievu minoritāšu nožēlojamo stāvokli citās bijušās Padomju savienības daļās - kā Igaunija, Latvija, Ukraina un Kazahstāna, - Maskava ir uzvedusies ierobežoti. "Nav bijis aktīvas iejaukšanās," viņš saka. "Šajās valstīs pastāv reāls jautājums par lielu krieviski runājošo cilvēku daļu, kuri patiesībā ir bezvalstnieki."

Lai gan Igaunija un Latvija savus noteikumus ir padarījušas mazāk striktus, daudzi etniskie krievi ir palikuši par "bezvalstniekiem". Taču Makss van der Štūls nav pārliecināts par Krievijas jaunā prezidenta Vladimira Putina attieksmi pret šādiem jautājumiem. "Īpašu uzsvaru viņš liek uz krievu minoritāšu aizsardzību."

Viņš nevar iejaukties Čečenijas konfliktā, jo viņa mandāts liedz iejaukšanos gadījumos, kad nacionālās minoritātes ir saistītas ar "terorismu" - ierobežojums, kas noteikts, lai pasargātu viņu no dalības Ziemeļīrijas un Basku konflikta risināšanā.

Patiesībā viņš vienmēr novelk skaidru līniju starp iejaukšanos un starpniecību. Viņam šķiet: ja viņa amats būtu izveidots šodien, tas būtu vēl ierobežotāks. Taču viņš netic, ka klusā diplomātija būtu guvusi kādus būtiskus panākumus - vismaz Baltijas republikās un Krimā ne.

"Es nedomāju, ka ir daudz tādu situāciju, kurās es esmu iesaistīts un kur varu teikt, ka mums nekad vairs nebūs par to jāuztraucas," viņš saka. "Taču domāju, ka ir situācijas, kurās spēcīga sprādziena briesmas ir novērstas. Tas jau pats par sevi ļauj padomāt par citiem pasākumiem, kuri palīdzētu šo jautājumu risināšanā."

Kventins Pīlss

 

"Pasaules ražas"

"Subbota"

- 2000.06.02.

Statistikas dati par 1996. gadu.

Valsts	Graudaugu
	un pākšaugu gada
	kopievākums milj.t.
Ķīna	504,0
ASV	339,0
Krievija	69,3
Francija	65,1
Kanāda	61,3
Lielbritānija	25,1
Ukraina	24,5
Norvēģija	1,3
Valsts	Graudaugu
un pākšaugu
ražība cnt/ha
Lielbritānija	70,9
Francija	69,3
Ķīna	54,1
ASV	51,4
Norvēģija	39,9
Kanāda	27,5
Ukraina	19,7

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors

 

 

Krievija

12,9