“Gribētos dzīvot tik brīvi, tik brīvi un pilnīgi dzīvot, / Lai savu sajūsmu varētu izjust kā prieku, kas brīvo!”

— Aleksandrs Čaks

Veltai Līnei — 60 darba gadi

Dailes teātra Mazā zāle izrādījās tiešām daudz par mazu, lai uzņemtu daudzos Veltas Līnes talanta cienītājus, kas vēlējās sveikt izcilo Nacionālā teātra aktrisi viņas lielajā dzīves un darba jubilejā. Tuvākie draugi mākslinieci apciemoja tieši dzimšanas dienā viņas vasaras mājās Baltezerā, bet oktobrī četrus vakarus vērās priekškars izrādei “Divas sirdis”, kurā jaunā režisore Indra Roga galveno lomu uzticējusi Veltai Līnei. 23. oktobrī notika mākslinieces godināšana. Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikuma adresi Velta Līne saņēma jau Baltezerā, tāpēc šai reizē prezidente izteicās pavisam īsi: “Latvieši mīl teātri. Uz skatuves un dzīvē. Labāk tomēr — uz skatuves, un it sevišķi, ja uz tās spēlē tik brīnišķīga aktrise, kāda esat jūs!” Dzīves ceļa sākumā Velta Līne saņēmusi svētību no savas teātra krustmātes Antas Klints, tagad viņa pati kļuvusi par ceļa zvaigzni jaunajiem talantiem.

Uldim Dumpim — 60 mūža gadi

Ar Aleksandra Ostrovska lugas “Ienesīga vieta” izrādi 25. oktobrī kulminēja Ulda Dumpja 60 gadu jubilejas nedēļa. Viņš iejutās izveicīgā un glumā cara ierēdņa Jusova lomā un kā allaž sacēla zālē sajūsmas vilni ar savu brašo danci. Jubilāru sveica Ministru prezidents Einars Repše un Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre. Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apsveikuma telegrammā raksta: “Manā un visu citu skatītāju sirdīs Jums ir savs stūrītis, ko esat ieguvis ar savu dzīvo un pārliecinošo aktierdarbu.” Tieši tāpēc teātra krīvu krīvs Kārlis Sebris varēja sacīt: “Ja nu man kādreiz vajadzētu no teātra aiziet, es droši teiktu — Uldi, paliec manā vietā!” Vecmeistars pasniedza jubilāram arī savu zelta gredzenu, ko viņš Atmodas gados iedibinājis kā ceļojošo balvu par sezonas labāko sniegumu. Aizvadītajā sezonā par tādu tika atzīts Ulda Dumpja darbs Jusova lomā.\

Rīgas Latviešu biedrībai — 135 gadi

Garīgi bagāta un rosinoša bija Rīgas Latviešu biedrības 135 gadu jubilejas nedēļa, ko sestdien, 25. oktobrī, vainagoja svinīgā sēde ar Valsts prezidentes apsveikuma vēstījumu, akadēmiķa Jāņa Stradiņa uzrunu un Andreja Krastkalna pirmās prēmijas laureātes Valdas Marijas Šuvcānes godināšanu. Svētku koncertā biedrības paspārnē izveidotais Leonīda Vīgnera vecmeistaru simfoniskais orķestris muzicēja kopā ar starptautisko koncertu laureātiem Laumu Skridi, Rihardu Pļešanovu, Rūdolfu Vanku un profesoru Arni Zandmani, ieskandinot jauno firmas “Steinway & Sons” pasaules klases koncertflīģeli.

Biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks atgādina, ka lieliem notikumiem bagāts bijis viss šis jubilejas gads: Imanta Ziedoņa 70. dzimšanas dienas sarīkojumi, Dziesmu svētku karoga godināšana, pasaules latviešu biedrību 4. konference, ko vienoja devīze “Latviešu biedrība — latviešu māja — latviešu vērtības”.

Pie saknēm

Svētkiem gatavojās visas RLB komisijas, interešu kopas un mākslinieciskie kolektīvi. Pirmā sevi pieteica Teātra komisija ar Ādolfa Alunāna 155. dzimšanas dienas sarīkojumu. Komisijas vadītājs akadēmiķis Viktors Hausmanis tēlaini stāstīja par latviešu teātra tēva dzīves un darba gaitām, sarunā iesaistot arī citus teātra zinātniekus un klausītājus. Ā. Alunāna dramatisko darbu fragmentus un dzejas vārsmas lasīja aktieris un režisors Oļģerts Šalkonis. Cildinošus vārdus latviešu teātra tēvam veltīja mūsu skatuves karaliene Elza Radziņa. Par Ādolfa Alunāna lugu iestudējumiem viņa dzimtajā pilsētā stāstīja Jelgavas teātra režisore Lūcija Ņefedova. Jaunie aktieri izrādīja ainas no lugas “Mucenieks un muceniece”. Kā teica režisore, Alunāna lugas mēdz uzskatīt par naivām un sentimentālām, bet tās ar tīru sirdi un skaidru skatu atspoguļo mūsu teātra bērnību, savu laikmetu. Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītāja Maija Matīsa aicināja tautu iepazīties ar muzeja bagātībām, kas daudz ko var pastāstīt par šo lielo vīru, kura dzīves ceļš bija cieši saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību.

Dramaturgs, aktieris un režisors Ādolfs Alunāns piedzima 1848. gadā Jelgavā. Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas laikā viņam bija divdesmit. Jau pēc gada biedrība tika pie sava nama, un tā iesvētīšana tika svinēta ar Ādolfa Alunāna viencēlienu “Pašu audzināts”, kas bija pirmais latviešu oriģināllugas iestudējums. Biedrības paspārnē izauga Rīgas Latviešu teātris, un no 1870. līdz 1885. gadam Ā. Alunāns bija tā vadītājs. Kad jaunais entuziasts ķērās pie šī darba, prese rakstīja, ka “teātrim ir laimējies par vadoni dabūt jau labi pazīstamo Ādolfu Alunānu”. Bet jaunajam vadonim vajadzēja sākt visu no jauna — pašam rakstīt un sagādāt lugas, būt aktierim un režisoram. No visiem teātra spēlētājiem tikai viens kungs un viena jaunkundze jau bija piedalījušies kādās trīs četrās izrādēs. Un arī skatītāji bija jāaudzina. Kā uzsvēra Viktors Hausmanis, tieši Alunāns tā iemācīja latviešus mīlēt teātri, ka turpmāk viņi bez teātra vairs nav varējuši dzīvot.

Uz galotnēm

Izteiksmīgas vizītkartes svētku dienās rādīja Mūzikas komisija un Zinību komisija, Dāmu komiteja un Folkloras komisija, ar laureātu koncertu spoži reprezentējās RLB un Bērnu fonda iedibinātais konkurss “Talants Latvijai”, kas jau vienpadsmito gadu pulcina Latvijas mūzikas skolu spējīgākos audzēkņus.

Savā pirmajā karogā Rīgas Latviešu biedrība ierakstīja devīzi “Stāvi stipri, strādā droši!”, kam tā joprojām ir uzticīga. Un stāvēt stipri palīdz tās dziļās saknes, kas tiek aizvien labāk apzinātas.

Pateicības vārdi tika teikti latviešu biedrošanās ideju kopējiem un biedrības darba vadītājiem. Īpaši Andrejam Krastkalnam, kura biedrībai novēlētā mantojuma daļa ļāvusi piepildīt biedrības senloloto sapni par augstas klases koncertflīģeļa iegādi (daļu līdzekļu deva arī Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome, saziedoja pašmāju firmas un trimdas latviešu biedrības) un iedibināt prēmiju par zinātniskiem vai literāriem darbiem, kas veicinājuši Latvijas zinātnes un kultūras attīstību, Latvijas vēstures pētniecību un latviešu valodas, folkloras un etnogrāfijas izpēti un attīstību. Žūrijas komisijas priekšsēdētājs profesors Juris Zaķis ar prieku atzīmēja, ka pretendentu bijis daudz. Prēmija piešķirta vēsturniecei Valdai Marijai Šuvcānei par grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav”.

Kā lasām pērn iznākušajā Jāņa Krastiņa un Edgara Mucenieka grāmatā “Rīgas Latviešu biedrība”, Andrejs Krastkalns biedrību vadīja no 1919. gada līdz mūža beigām — 1939. gada 14. februārim. Beidzis Maskavas Tiesību fakultāti, viņš strādāja Rīgā par advokātu un jau 1904. gadā tika ievēlēts par biedrības priekšnieka vietnieku. A. Krastkalnam bija lieli nopelni biedrības saglabāšanā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados: kad pēc neatkarības proklamēšanas valsts pārņēma daudzas biedrības darbības nozares, komisiju funkcijas un savāktās kolekcijas, viņš pārstrādāja RLB statūtus, saskaņojot tos ar 1923. gada likumu par sabiedriskām organizācijām, un 1938. gadā pieskaņoja jaunajam biedrību likumam. Viņa vadībā biedrības namu remontēja, pārbūvēja un labiekārtoja. 1929. gadā viņš nodibināja Nacionālās un politiskās audzināšanas nodaļu un 1923. gadā — Zinību komisiju. A. Krastkalns prata nostiprināt biedrību arī pēc 1934. gada, un RLB goda biedrs Kārlis Ulmanis te bija biežs viesis, un biedrības nams kļuva par Latvijas valsts amatpersonu, vadošo juristu, virsniecības un nacionāli politisko aprindu pulcēšanās vietu. Daļu no saviem īpašumiem viņš novēlēja Rīgas Latviešu biedrībai.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Ar Aleksandra Čaka balvām rokās

Vakar, 27. oktobrī, dzejnieka 102. dzimšanas dienā, Rīgas Latviešu biedrībā otro reizi tika pasniegtas Aleksandra Čaka balvas.

Par nozīmīgu veikumu A. Čaka daiļrades izpētē un popularizēšanā šogad balva piešķirta A. Čaka memoriālā muzejdzīvokļa vadītājai Andrai Konstei. Ar savu enerģiju, radošo izdomu, ar prasmi ieinteresēt līdzautorus viņa ļoti daudz paveikusi dzejnieka mūža devuma apzināšanā un tuvināšanā mūsdienu sabiedrībai. A. Konste sastādījusi A. Čaka dzejas izlases “Dvēsele kabatā” un “Tikai Tevi” (tajā A. Čaka dzeja uzrunā lasītāju septiņās valodās), bijusi līdzautore grāmatai “Aleksandra Čaka logi”, kas iznāca “Latvijas Vēstneša” apgādā. A. Konste iespējusi pielikt roku un atbalstīt vēl arī daudzus citus projektus, kas saistīti ar A. Čaka mūža devumu un izpēti.

Foto: Juris Krūmiņš		Foto: Ģirts Veigners
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apsveikuma vārdos Veltai Līnei		Uldis Dumpis savā jubilejas izrādē A.Ostrovska lugā “Ienesīga vieta”
Foto: Dainis Kārkluvalks		Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Andreja Krastkalna pirmās prēmijas laureāte Valda Šuvcāne		Aleksandra Čaka balvas laureātes Andra Konste un Māra Brašmane

Te gan jāatzīst, ka labs palīgs gūtajos panākumos allaž ir bijis arī pats Aleksandrs Čaks, kura rindas par savējām atzīst aizvien jaunas lasītāju paaudzes. Arī šīs, kas vakar aicināja uz balvu pasniegšanas ceremoniju:

Gribētos dzīvot tik brīvi, tik brīvi un pilnīgi dzīvot,

Lai savu sajūsmu varētu izjust kā prieku, kas brīvo!

Par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā A. Čaka balvu vakar saņēma dzejnieks Uldis Bērziņš. Jau ar savu pirmo dzejoļu krājumu “Piemineklis kazai” tik tālajā 1980. gadā, bet publikācijās periodikā vēl daudz agrāk U. Bērziņš sevi pieteica kā jaunu dzejas izteiksmes līdzekļu meklētāju un atradēju. Tas turpināts arī poēmā “Daugavmala”, kas ataino Rīgas un Latvijas aizstāvēšanu skarbajā 1919. gada rudenī.

Par panākumiem vizuālajā mākslā A. Čaka balvu saņēma fotogrāfe Māra Brašmane, kas pērn guva plašu sabiedrības ievērību ar saviem fotoattēliem izstādē “Mana jaunības pilsēta”. Toreiz Latvijas Mākslinieku savienības galerijā par Māru Brašmani varēja lasīt, ka viņas “...arhīvā glabājas unikāli foto negatīvi no 20. gadsimta 60., 70., 80. gadiem. Māras Brašmanes fotogrāfijas atšķiras ar reāli dokumentālu, bet reizē arī ārkārtīgi jūtīgu pilsētas, notikumu, cilvēku fiksāciju, bez Latvijas fotomākslā tiem laikiem tik raksturīgās saldmes. Diemžēl plašākam sabiedrības lokam šīs fotogrāfijas nekad nav rādītas, bet tām piemīt unikāla gan vēsturiska, gan mākslinieciska nozīme”.

Pirmoreiz Aleksandra Čaka balvas tika pasniegtas 2001. gadā, kad atzīmēja dzejnieka 100. dzimšanas dienu. Par balvu pirmajiem laureātiem kļuva dzejnieks Jānis Rokpelnis, rakstnieks un A. Čaka pētnieks Valdis Rūmnieks un aktieris Imants Skrastiņš.

Pēc svinīgās ceremonijas vakar skanēja Aleksandra Čaka dzeja. Jaunradītu dziesmu valodā ar dzejnieka vārdiem klausītājus saviļņoja komponists un dziedātājs Niks Matvejevs, bet izvilkumus no poēmas “Matīss kausu bajārs” lasīja aktieris Mārtiņš Vilsons.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors

Andra Konste

Māra Brašmane

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Sirsnīgi sveicu Rīgas Latviešu biedrību 135. dzimšanas dienā!

Rīgas Latviešu biedrība arvien bijusi latviešu kultūras un izglītības dzīves sirds, kurā aktīvi darbojusies latviešu inteliģence. Senākā oficiālā latviešu organizācija radās ar palīdzības un zināšanu izplatīšanas misiju, bet šodien mums Rīgas Latviešu biedrības nams ir latvisko tradīciju, kultūras un sabiedriskās dzīves centrs.

Rīgas Latviešu biedrība savus mērķus īstenojusi caur dažādu komisiju un nodaļu darbu, tādējādi dodot milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā. Gan latviešu teātra, gan Zinātņu akadēmijas un Latvijas augstskolu aizsākumi meklējami Rīgas Latviešu biedrībā. Arī mūsu vispārējie Dziesmu svētki, ar kuriem tā lepojamies, ir Rīgas Latviešu biedrības izloloti un izveidoti. Tautas kopības apziņas celšana un nācijas garīgo un kultūras vērtību kopšana un sargāšana bija, ir un būs biedrības sūtība.

Ar sauli un misijas apziņu sirdī vēl gadu simtus! Daudz baltu dieniņu!

Uldis Bērziņš

2003.gada 24.oktobrī Vaira Vīķe–Freiberga

Par lielāko svētku dāvanu biedrībai

Ar Jāzepa Vītola “Viļņu dziesmu” Bēthovena starptautiskā pianistu konkursa laureāts profesors Arnis Zandmanis lielā svētku koncerta priekšvakarā 24. oktobrī ieskandēja firmas “Steinway & Sons” jauno koncertflīģeli. RLB Mūzikas komisijas vadītājs profesors Oļģerts Grāvītis svinīgā brīža dalībniekiem atklāja garo ceļu no ieceres līdz tās piepildījumam, jo – kas gan ir kāda biedrība bez sava nama, un kas ir nams bez kārtīga augstas klases mūzikas instrumenta, ja šī biedrība grib veidot bagātu mūzikas dzīvi! Līdzekļi nāca no Latvijas un ārzemju latviešu biedrībām, par

Jauno flīģeli iespēlē Jāzepa Vītola starptautiskā pianistu konkursa Lielās balvas laureāts Juris Žvikovs		Par flīģeļa ceļojumu uz Rīgu stāsta Arnolds Skride. Klausās publika, prof. Oļģerts Grāvītis un RLB priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks
		Priekā par jauno flīģeli dalās pianists Harijs Bašs un prof. Oļģerts Grāvītis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

ziedotājiem kļuva arī biedrības rīkoto koncertu un kultūras pasākumu apmeklētāji. Uz slaveno mūzikas instrumentu firmu, kas šogad atzīmē 150 gadu jubileju, devās RLB priekšsēdētāja vietnieks Arnolds Skride, lai kopā ar pianistēm Līgu un Laumu Skridēm izvēlētos pašu labāko no septiņiem piedāvātajiem instrumentiem: “Tie visi ir vienādi, gatavoti pēc vienas un tās pašas tehnoloģijas, bet tembrs katram savs. Visgrūtākā izšķiršanās bija starp pēdējiem diviem. Izvēlējāmies romantiskāko.”

Jauno flīģeli ieskandēja Jāzepa Vītola starptautiskā pianistu konkursa Lielās balvas ieguvējs docents Juris Žvikovs, šī paša konkursa diplomande, Mūzikas akadēmijas studente Elīna Bērtiņa, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Linda Leine, kas ar panākumiem piedalījusies jauno pianistu konkursos Francijā, Slovākijā un Igaunijā. Spēlēja arī džeza lielmeistari Harijs Bašs un Raimonds Pauls.

RLB priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks atļāvās pasapņot par lielajām iespējām, ko biedrībai pavērs lieliskais mūzikas instruments – Māmuļā varēs rīkot starptautiskus konkursus, aicināt slavenus pianistus un audzināt savus talantus.

“LV” informācija

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Ar visai tautai kopīgu mērķi un uzdevumu

Runa Rīgas Latviešu biedrības 135 gadu jubilejas svinīgajā sēdē Rīgā 2003. gada 25. oktobrī

135 gadi — pasaules vēsturei tas itin kā būtu īss laika sprīdis, bet Latvijas, latviešu tautas vēsturei tas ir neaptverami daudz. 1868. gadā, kad toreizējās Ārrīgas Kaļķu ielā, tagadējā Tērbatas ielā, iebraucamā vietā pulcējās Rīgas latvieši dibināt palīdzības biedrību trūkumu ciezdamiem igauņiem, uz Latvijas valsts dibināšanu bija jāgaida 50 gadi. Kārlis Ulmanis vēl nebija piedzimis, nebija dzimis arī Jānis Endzelīns. Jānis Čakste bija zēns, Rūdolfs Blaumanis un Pliekšāns (Rainis) — pavisam mazi bērni. Būtībā īsti nebija vēl ne latviešu rakstniecības, ne latviešu teātra, ne profesionālās mākslas, ne zinātnes, ne latviešu inteliģences, ne latviešu pilsonības. Nebija latviešu Rīgas.

Tas viss bija jārada pašu spēkiem, pašu galvām, atbrīvojoties no nelūgtiem sveštautu aizbildņiem, no vāciešiem un krieviem, pat asā un spītīgā dialogā ar viņiem pārvarot pretestību, nicinājumu, nievas.

Rīgas Latviešu biedrība (RLB) bija tā, kas šo misiju lielā mērā veica, īpaši savas pastāvēšanas pirmajos gadu desmitos. Biedrība radās tieši 50 gadus agrāk nekā Latvijas Republika, bet tieši 50 gadus pēc zemnieku brīvlaišanas (1817. gadā Kurzemē un 1819. gadā Vidzemē). RLB dibināšana bija latviešu garīgā brīvlaišana. Biedrības diženo veikumu skaitā bez vispārējiem Dziesmu svētkiem, latviešu teātra, jautājumu izskaidrošanas vakariem, tautas pašapziņas veidošanas īpaši gribas akcentēt Zinību komisijas nozīmīgumu, tās spilgtākos darbus — 1896. gada Latviešu etnogrāfisko un mākslas izstādi, stipendijas studējošiem latviešiem, kas ļāva veidoties latviešu inteliģencei. Nav nejaušības, ka šo RLB stipendiātu skaitā redzam vēlāk jaundibinātās Latvijas Universitātes profesorus, daudzus ļoti pazīstamus Latvijas darbiniekus. Gribu izcelt latviešu modernās ortogrāfijas izveidošanu uz latviešu raksta bāzes, ko 1908. gadā valodniecības nodaļas ietvaros veica K. Mīlenbahs un J. Endzelīns ar saviem domubiedriem. Tika sākts veidot latviešu zinātnisko terminoloģiju, izdota vērtīga konversācijas vārdnīca. Būtībā RLB Zinību komisija tolaik veica neesošās Zinātņu akadēmijas pienākumus, un ne velti 1932. gadā tā tika pārveidota par Zinātņu komiteju, latīniski Academia Scientiarum Latviensis, ar privātas zinātņu akadēmijas statusu. Tās priekšnieki bija profesors Pēteris Šmits, vēlāk Jānis Endzelīns, tā rīkoja saturīgas zinātniskas sēdes, veica pētniecisku darbu, izdeva rakstu krājumus, korespondēja ar ievērojamiem ārvalstu kolēģiem. Mēs uzskatām šo institūciju par Latvijas Zinātņu akadēmijas priekšteci, tādēļ arī sveicam šodien biedrību ar īpašu gandarījumu, ka mūs vieno sadarbības līgums, kopēji mērķi un skaisti kopēji pasākumi — izplatīt zināšanas sabiedrībā. Mūsu izjūtas ir izsacītas apsveikumā, ko man bija gods nodot cienījamajam Valdim Rūmnieka kungam, kur apliecinām cieņu un gandarījumu, ka varam organizēt kopējas konferences.

Rīgas Latviešu biedrības gaisotni un darbus tās pastāvēšanas sākumā ļoti plastiski atveidojis Augusts Deglavs enciklopēdiskajā romānā “Rīga”, pats stāvēdams ārpus toreizējām konservatīvajām RLB aprindām, bet vērīgu aci vērodams latviešu sabiedrības un sabiedriskās domas attīstību. Viņa triloģijas daļām doti raksturīgi virsraksti: “Patrioti”, “Labākās famīlijas” un trešajai, nepabeigtajai “Pa labi un pa kreisi”. Šie romāna daļu virsraksti lielā mērā ataino ne tikai biedrības veidošanos toreiz, bet raksturo arī latviešu situāciju mūsdienās, pēc neatkarības atgūšanas.

Kad 1918. gadā izveidojās Latvijas valsts, RLB vadītāji nebija to cilvēku skaitā, kas stāvētu pie neatkarības šūpuļa. Tie bija vīri jau gados, ar konservatīvu ievirzi, kas ne gluži saprata jaunās realitātes. Taču Latvijas laikā RLB palika ļoti nozīmīgs kultūras centrs, latviskā tradicionālisma citadele, un nav slikti, ja šodien jaunā gaismā izvērtē ilggadīgo biedrības vadītāju Andreju Krastkalnu, piešķirot viņa vārdā nosauktu prēmiju. Ne tikai tādēļ, ka Krastkalns, kas aktīvi nepiedalījās politikā, ir bijis mecenāts, saimnieciski domājošs, praktiski izveicīgs cilvēks, kurš pratis atstāt kapitālu, kurš uzcēla jauno namu, kurš veidoja biedrību par latviešu sabiedrisko klubu, kurš iniciēja jaunu struktūru veidošanos biedrības paspārnē. RLB namā sāka veidoties arī opozīcija toreizējai Saeimai, tur izskanēja Arveda Berga sauklis “Satversme neiet”, RLB telpās K. Ulmanis rīkoja pēdējo Latviešu zemnieku savienības kongresu pirms 15. maija. Tādējādi biedrība veidojās par Rīgas un Latvijas latviešu konservatīvisma, tradicionālisma citadeli, gan pretrunīgi vērtējamu, gan arī pozitīvā nozīmē pieminamu.

Tad nāca tie 50 gadi, kad nebija ne Latvijas valsts, ne Rīgas Latviešu biedrības. Gandrīz 50 gadus šajā ēkā valdīja padomju militāristi. Jaunajā Latvijā Kolberga, Laķa, Veldes un Graudoņa atjaunotajā Rīgas Latviešu biedrībā pēc grūtiem meklējumiem izdevās atrast savu vietu pēc 1993. gada jukām. Priekšsēdētāju Pētera Pētersona (īpaši viņa!), Jāņa Streiča, Valda Rūmnieka vadībā — un jāpiemin arī Edgars Mucenieks un citi kolēģi — te spēja piesaistīt latviešu inteliģenci, māksliniekus, zinātniekus, kultūras darbiniekus, priekšzīmīgi atjaunot un uzturēt vēsturisko ēku, daudz darīt nacionālās identitātes celšanā, sarīkot dažādus pasaules latviešu saietus, meklēt jaunus talantus.

Biedrība ir vecākā latviešu nevalstiskā organizācija, kas radās tad, kad latviešiem bija jāiekaro Rīga, jāizcīna sava vieta. Arī šodien sašķeltajā Latvijas sabiedrībā ir jāaizstāv, pat jāizcīna latviešu valodas tiesības, jaunajā Eiropas realitātē ir jāļauj skanēt arī Latvijas un latviešu tautas balsij. Nupat esmu atgriezies no Amsterdamas, pilsētas, kas dažā ziņā ir stipri līdzīga Rīgai. Tā ir tirgošanās, ostas pilsēta, kultūras pilsēta, ļoti demokrātiska, ļoti, varbūt pārāk liberāla, brīvības gaisa piesātināta, pat pārsātināta, taču varbūt arī pārāk kosmopolitizēta. Tur sajūtama pasaules elpa, vēji, un tomēr gluži negribētos, lai Rīga veidotos pēc Amsterdamas modeļa, vismaz tikmēr, kamēr latvieši nebūs pilnā mērā ieguvuši pašapziņu, tādu pašu kā holandieši, kamēr tie nebūs pilsētā nostiprinājuši savu vietu.

Viens no Rīgas Latviešu biedrības pamatuzdevumiem varētu būt Rīgas identitātes veidošana. Varbūt bez tām ļoti pareizi noteiktajām un teicami īstenotajām funkcijām kultūras jomā mūsu biedrībai reizēm vajadzētu iziet ārpus saviem ietvariem un uzņemties plašākas ievirzes misijas.

Man šķiet, biedrības prestižam daudz deva tās iniciatīva Kārļa Ulmaņa piemiņas uzturēšanā un pieminekļa uzcelšanā, tagad kārta Zigfrīdam Meierovicam, ko kompetenti sāk aprūpēt M. Stirnas kundze. Jau pirms gada mēs rosinājām veidot pieminekli latviešu valodniecības dižgariem — Kārlim Mīlenbaham un Jānim Endzelīnam un latviešu valodniecībai vispār, kas lielā mērā ir veidojusies RLB paspārnē pirms gadsimta. 2003. gadu Zinātņu akadēmija ir izsludinājusi par Kārļa Mīlenbaha gadu sakarā ar valodnieka 150 gadu jubileju, domājam nopietni rosināt šo pieminekļa lietu un aicinām talkā arī Rīgas Latviešu biedrību.

Cits, varbūt grūtāk īstenojams, ierosinājums būtu sabiedriska vienošanās par nācijas mērķiem, līdzīga tai, kādu šonedēļ, 20. oktobrī, Igaunijā parakstīja 38 politiskas partijas un nevalstiskas organizācijas. Uzsvēršu vēlreiz — mūsu biedrība ir veidojusies kā palīdzības biedrība trūkumu ciezdamiem igauņiem. Šodien redzam, ka Igaunija daudzējādā ziņā mūs apsteidz. Pirms nedēļas Igaunijā man bija saruna ar Tartu universitātes rektoru un Igaunijas Zinātņu akadēmijas vadītājiem par šo Igaunijas sabiedrības vienošanos, ko tur rosinājis Valsts prezidents Arnolds Rītels. Proti, pirms iestāšanās Eiropas Savienībā igauņu nācijai būtu jāformulē savi galvenie mērķi, virsuzdevumi, par kuru īstenošanu varētu vienoties visa sabiedrība neatkarīgi no partijas piederības un politiskās pārliecības, kas varētu saliedēt visu tautu un veidot valsts nākotnes stratēģiju.

Dažādām partijām var būt dažādi mērķi un nolūki, kas ierakstīti partiju programmās, bet ir arī vispārnacionāli uzdevumi, par ko var vienoties visi. Un, kas man šķiet īpaši būtiski, tos formulē ne tikai politiskas partijas, kas, kā to redzam Latvijā, var būt arī īslaicīgi veidojumi, bet arī nevalstiskas organizācijas — galvenās universitātes, lielākās biedrības, Olimpiskā komiteja, Zinātņu akadēmija, Tirdzniecības palāta, Pensionāru federācija un tamlīdzīgi.

Šo prioritāro mērķu skaitā varētu būt demogrāfiskās situācijas kardināla izmaiņa, atbalsts bērnu dzimstībai, ģimenēm, jo latviešu nācija un visa Latvija tā izmirst kā vēl nekad savā vēsturē kopš Ziemeļu kara laikiem — ik gadus latviešu tauta samazinās par 10 —12 tūkstošiem. Veidojas demogrāfisks vakuums, kas apdraud tautas un valsts tālākpastāvēšanu, arī ģenētiski zūd kvalitāte, gudrākajiem emigrējot uz ārzemēm. Par šo ārkārtīgi bīstamo parādību šonedēļ jau runājis Ministru prezidents Einars Repše, par tās pakāpenisku pārvarēšanu, manuprāt, varētu vienoties visi.

Otrkārt, izglītība kā valsts prioritāte, konkurētspējīga tauta ar labākām skolām, sakārtotām universitātēm, zinātniskiem centriem, kuras jaunatni prom no dzimtenes nespēj aizvilināt citu zemju labumi Eiropā.

Treškārt, moderna, daudzveidīga, bet lielā mērā uz augstām tehnoloģijām balstīta saimniecība ar tranzīta, pakalpojumu sfēru, bet arī ar ražošanu, augstvērtīgu pārtikas tehnoloģiju, informāciju tehnoloģijām, kas visas kopā varētu nodrošināt Latvijas tautai pārticību un progresu.

Arī līdzsvars starp Rīgu un provinci, starp dažādām sociālām un etniskām grupām Latvijā, lai nebūtu pārāk lielu atšķirību, lai viss neaizietu “labākajām famīlijām”, lai Latvija nesvārstītos “pa labi un pa kreisi”. Un, protams, goda vieta būtu jāierāda kultūrai tās daudzveidīgās formās, veselībai un vecu ļaužu cienīgai dzīvei.

Saprotams, var jau sacīt, ka šāda dokumenta iecere ir naiva, deklaratīva, to visu paredz valsts budžets, tikai jautājums, kādās proporcijās. Jau Igaunijā šāda dokumenta parakstīšana uzdūrusies grūtībām, bet Latvijas sabiedrība ir vēl neviendabīgāka, sašķeltāka. Taču atgādināšu, ka šāds nacionālās vienotības memorands 1985. gadā tika parakstīts Īrijā, kur plosījās pilsoņu karš, un tā īstenošana ir ļāvusi Īrijai desmit gados sasniegt tās ekonomisko uzplaukumu. Ja Latvija saņemtos, arī tā desmit—divpadsmit gados varētu izkļūt no Eiropas Savienības nabadzīgākās dalībvalsts statusa, veidoties par turīgu valsti, pirmrindas valsti. Varbūt galvenais ir tas, ka valsts attīstība nav tikai valsts, valdības, parlamenta, bet arī tautas, nevalstisko organizāciju rokās, ka cilvēki nejūtas atsvešināti no valsts un varas, ka veidojam patriotismu.

Man šķiet, ja Valsts prezidente vai Ministru prezidents rosinātu šādu vienošanos par visas tautas konsensu, formulējot mūsu kopējos mērķus un uzdevumus, Rīgas Latviešu biedrībai kā vecākajai latviešu organizācijai, kā Māmuļai nevajadzētu palikt malā.

Jo mums visiem kopā ir jādod atbilde uz jautājumu, kādu vēlamies redzēt Latviju 2018. gadā, kad valsts, Republika svinēs savu simtgadi, bet Rīgas Latviešu biedrība — savus 150 gadus. Šai atbildei jābūt viennozīmīgai — visi mēs vēlamies labāku dzīvi labākā Latvijā, lai nebūtu teiciena: “Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti”, bet lai tā būtu — Mūsu valsts.

Vēlreiz sirsnīgi sveicu mūsu biedrību, visus tās cilvēkus, vīrus un sievas, kuru senči reiz pelēkos lauku tērpos ienāca Rīgā un vērta to par savējo pilsētu, par Latvijas galvaspilsētu. Lai mums visiem veicas!

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”